LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Iet ceļš: no saules dainām līdz kvēlojošai Fēliksa balvai

Ievadruna Fēliksa balvas pasniegšanas ceremonijā 2001.gada 14. septembrī

Cienījamā Valsts prezidente, augsti godātais Eiropas akadēmijas prezident profesora Ungera kungs, ekselences, cienījamie laureāti, dāmas un kungi!

Šodien mēs esam liecinieki, cerams, jaunas tradīcijas tapšanai — Academia Scientiarum et Artium Europaea pirmoreiz pasniedz savas Eiropas — Latvijas balvas zinātnē jeb, kā mēs tās ierosinājām dēvēt, Fēliksa balvas (praemium Felicianum). Šis ievērības cienīgais notikums, kura iniciators un mecenāts ir Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas dibinātājs un prezidents profesors Fēlikss Ungers, saistās gan ar mūsu metropoles Rīgas 800 gadiem, gan ar Latvijas neatkarības atjaunošanas 10 gadiem, gan arī ar 10 gadiem, kopš izveidojušās partnerattiecības starp Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju un Latvijas Zinātņu akadēmiju.

Atļaujiet atgādināt, ka Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmija (EZMA) dibināta 1990. gadā Zalcburgā, Austrijā, tās dibinātājs bija ievērojamais austriešu kardioķirurgs profesors Fēlikss Ungers, Austrijas kardināls Francis Kēnigs un Nikolajs Lobkovičs. Šī akadēmija bija pati pirmā ārzemju zinātņu akadēmija Rietumos, kas 1991. gada 13. aprīlī, tātad vēl pirms Latvijas neatkarības oficiālas atzīšanas, parakstīja sadarbības līgumu ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, profesoram Ungeram personiski ierodoties Rīgā, omoniešu ložu sašautajā "Rīdzenē". Pirms tam mums bija tikai līgums ar Polijas Zinātņu akadēmiju, un šim Eiropas akadēmijas drosmīgajam, tālredzīgajam aktam bija sava nozīme LZA transformācijā par Rietumeiropas modeļa akadēmiju.

Fēlikss Ungers toreiz ierosināja izveidot kopēju Eiropas un Latvijas zinātnes un kultūras apmaiņas institūtu "Eurolat" Rīgā. Šim institūtam būtu jāveicina Latvijas zinātnes, mākslas un kultūras ciešākas saskares ar Eiropas zinātni un kultūru, jāveido Latvijas sabiedrībā harmonisks priekšstats par pasauli kā vienotu veselumu, kur nav pretstata starp zinātni un reliģiju, jāveicina eiropeiskas, tolerantas (es uzsveru — tolerantas) kultūrvides tapšana Baltijā. Piebildīšu, ka šie mērķi tika formulēti, kad neviens vēl nerunāja par Baltijas iekļaušanos Eiropas Savienībā, kad cilvēki vēl tikpat kā neceļoja uz Rietumiem, kad tas viss šķita ļoti abstrakts un tāls.

Institūts tika atklāts 1993. gada maijā Rīgā, sākumā man bija tas gods vadīt šo institūciju kopā ar kolēģi profesoru Uldi Viesturu, pirms dažiem gadiem tā vadību pārņēma profesore Maija Kūle. Tika organizēti divi nozīmīgi starptautiski simpoziji, pirmais — par kristīgā un laicīgā dialogu (1995), otrais — par nacionālo identitāti un Eiropas vīziju Latvijā (1998). Abu šo simpoziju materiāli, tāpat kā šogad izdotais 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferences materiālu krājums, tika izdoti EZMA anāļu veidā un plaši izplatīti Rietumu intelektuāļu aprindās. EZMA ir organizējusi arī Baltijas valstu kardioķirurgu kongresu Rīgā (1993),veicinājusi filozofiska satura literatūras izdošanu, Spānijas, Somijas un Latvijas kopfilmas uzņemšanu par izcilo spāņu literātu un filozofu Anhelu Ganivetu, kura mūžs 1898. gadā aprāvās Daugavas ūdeņos, arī piedalījusies Zentas Mauriņas simtgades pasākumos, ar astronautikas celmlauža Frīdriha Candera idejām saistītās diskusijās. Bija arī citas aktivitātes, kas radīja saistību starp zinātni, kultūru, reliģiju un mākslu. Profesors Ungers, kura dzimtas tālīnas saknes meklējamas Baltijā (EZMA ģerbonī ir Ungernu — Šternbergu zvaigznes un Līvenu lilijas), apmeklē Latviju, varētu teikt, reizi divos trijos gados, un katrs šis apmeklējums veicina jaunu iniciatīvu. Šoreiz tā ir Eiropas un Latvijas balva zinātnē. Tas viss ir tuvinājis Latviju Eiropai, nevis birokrātiskajai Eiropai, bet dziļu kultūras sakņu Eiropai.

Jūnijā Rīgā sanāca balvu komisija no Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas Latvijas locekļiem, izvirzīja kandidātus balvu saņemšanai, kurus akceptēja Vīnē, kur tagad ir šīs akadēmijas sēdeklis. Un tā Lielo Fēliksa balvu šodien saņem Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle profesore Vaira Vīķe-Freiberga, bet Mazās Fēliksa balvas jeb Akadēmijas veicināšanas balvas — jaunāki mūsu kolēģi — arheoloģe, LZA korespondētājlocekle Ieva Ose un filozofs, LZA korespondētājloceklis Igors Šuvajevs. Balvas piešķīruma formulējums visiem laureātiem ir vienāds — izcils devums Latvijas identitātes stiprināšanā, tolerantas un intelektuālas sabiedrības veidošanā un par Latvijas progresa veicināšanu ceļā uz Eiropas un pasaules kultūras sabiedrību. Taču katrs laureāts ir darbojies savā jomā.

Profesore Vaira Vīķe–Freiberga ir devusi izcilu ieguldījumu psiholoģijā un folkloristikā, latviešu dainu pētniecībā ar vismodernākajām metodēm, dainu pasaules izdibināšanā, analīzē un popularizācijā, interpretējot vārda, domas un tēla lomu mutvārdu dzejas struktūrā un funkcijā, pētot simboliskās saules dainas. Bet līdzās šim nacionālās identitātes apzināšanas momentam viņa ir veidojusi arī jaunās Eiropas dimensijas, īpaši Latvijā un Baltijā, gan savās analītiskajās un argumentētajās runās Vašingtonā un Durbanā, Dienvidāfrikā, gan tiekoties ar pasaules valstu vadītājiem, gan zinātnieku saietos Rīgā. Kā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga veicina mūsu nācijas domāšanu, reizē latvisku un eiropeisku. Šim darbam, domāju, būs paliekama rezonanse ne tikai mūsu tautā, bet arī Eiropas kultūras sabiedrībā.

Doktore Ieva Ose, LU Latvijas vēstures institūta arheoloģijas nodaļas vadītāja, devusi lielu ieguldījumu viduslaiku mākslas vēsturē, Latvijas un Rīgas arheoloģijā, pētot Latvijas un Rīgas viduslaiku pilis, arī norises, kas saistītas ar Ungera dzimtas senčiem, pētot pilsētas, baznīcas, rātsnamus, senlietas, seno krāšņu ornamentiku, mūzikas un materiālās kultūras saistību, bet plašākā mērā — viduslaiku Latvijas saistību ar Rietumeiropu. Viņa turpina sava tēva — pazīstamā arheologa prof. A. Caunes — tradīcijas zinātnē, ir Vācu piļu pētnieku biedrības Vartburgā un simpozija "Castella maris Baltici" pastāvīga locekle.

Doktors Igors Šuvajevs, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Venstpils augstskolas asociētais profesors, ir devis lielu ieguldījumu filozofijas kā dzīves mākslas izpratnē, psihoanalīzē, kultūras semiotikā, antīkās filozofijas popularizēšanā. Viņš ir tulkojis latviski un komentējis S. Freida, H.G. Gādamera, M. Vēbera, K. Junga, M. Fuko darbus, lasa lekcijas par Epiktēta, Senekas, Aristoteļa ētiku, vada pētniecības projektu par 20. gadsimta filozofiju un "Eiropas ideju" Latvijā, ir Vācijas semiotikas biedrības loceklis, vairāku almanahu un žurnālu redakcijas kolēģijas loceklis, daudzu plaši pazīstamu grāmatu un diskusijas izraisījušu rakstu autors.

Man ir gandarījums uzsvērt, ka visi trīs laureāti ir Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi, ka Latvijas Zinātņu akadēmija var sadarboties ar tik autoritatīvu institūciju kā Academia Scientiarum et Artium Europaea daudzās jomās, arī šo pirmoreiz piešķiramo balvu kandidatūru izvirzīšanā un izvērtēšanā. Vakar diskusijā ar Ungera kungu mēs izvirzījām tuvākos mērķus abu akadēmiju sadarbībai trim četriem gadiem, kas paredz arī Eiropas akadēmijas pilnsapulces rīkošanu Rīgā 2003. gada pavasarī un kardioķirurgu kongresu Rīgā 2005. gadā. Bet varbūt Latvijai būtiskākais šajā dienā ir apziņa, ka laureātu darbība un pētniecībads devums ir veicinājuši Eiropas kultūras un zinātnes vērtību, ideju, metožu radošu pārņemšanu Latvijā, civilizētās pasaules vērtību uzturēšanu, ka kultūras Latvija arvien dziļāk integrējas Eiropā, saglabājot savdabību.

Man šķiet ļoti simboliski, ka balvu pasniegšana notiek šodien, Eiropas sēru un solidaritātes dienā. Tā notiek īpašā vietā — jaunajā Gūtenberga hotelī, kur viesnīca, sabiedrisku saietu vieta vienojas ar tipogrāfiju, laikrakstu izdošanu, kur savulaik atradusies pirmā Rīgas bīskapa pils un kur savulaik ir strādājis izcilais demokrāts, Latvijas un vācbaltiešu politiķis, nacisma un komunisma principiāls un konsekvents oponents Pauls Šīmanis, tolerances, iecietības paudējs.

Pēdējo dienu traģiskie notikumi, kas liek mums nodrebēt, solidarizēties ar nevainīgajiem upuriem, izteikt dziļu līdzjūtību, tomēr nepadoties, liecina, ka civilizētās, arī kristīgās, pasaules vērtības nemitīgi ir jāuztur, ka nedrīkst naidam, ekstrēmismam ļaut pārņemt pasauli. Šīs Fēliksa balvas, par kurām pateicamies Fēliksam Ungeram, tāpat kā par Tolerances momenta īstenošanu Berlīnē, arī ir viens no līdzekļiem cīņā pret ārprātu, kas apdraud mūs visus.