Par to, ko mums katram ir tiesības zināt

Par konferenci “Mediji par informācijas atklātību un e–pārvaldi Latvijā”

Labi informēta sabiedrība spēj novērtēt valsts varas rīcību un izteikt par to viedokli, kā arī aktīvi paust viedokli par dažādiem valstī notiekošiem procesiem, tādējādi tieši un netieši iesaistoties pārvaldes procesā. Tātad brīva informācijas pieejamība ir demokrātijas funkcionēšanas nosacījums, arī viens no šķēršļiem amatpersonu negodīgumam un korupcijai. Tomēr šīs itin skaidrās atziņas izrādās grūti realizējamas, it īpaši valstīs, kur sabiedrības brīvība un demokrātiska valsts pārvalde ir visai jauni jēdzieni. Pie šādām valstīm diemžēl pieskaitāma arī Latvija. Īpaši sāpīgi informācijas ierobežoto pieejamību izjūt masu saziņas līdzekļu pārstāvji, jo tieši darbs ar informāciju ir viņu pamatuzdevums.

Lai atvieglotu savu ikdienu, kā arī veicinātu visas sabiedrības informētību, masu saziņas līdzekļu pārstāvji jau vairākkārt ir sākuši dialogu ar valsts institūcijām, kā arī rīkojuši īpašus pasākumus. Viens no tādiem bija arī pagājušajā nedēļā, 13. septembrī, Rīgā, Konventa sētā. Ar ES “Phare” finansētās korupcijas ierobežošanas programmas atbalstu notika konference “Mediji par informācijas atklātību un e–pārvaldi Latvijā”. Tajā piedalījās gan Latvijas mediju, gan Saeimas un valsts pārvaldes iestāžu, sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kā arī ārvalstu lietpratēji.

Konferences ievaddaļā tās dalībnieki tika iepazīstināti ar jaunu Latvijas Mediju darbinieku mācību centra interneta mājaslapu (www.lmdmc.lv ) un tās mērķi — veicināt pētnieciskās žurnālistikas attīstību Latvijā. Arī šajā lapā ievietoti praktiski padomi informācijas meklēšanai, konkrēti — elektroniskajā tīmeklī. Turklāt lapas autori šeit iecerējuši veicināt arī Latvijas žurnālistu virtuālās diskusijas, kā arī koleģiālu jauniegūtās informācijas apmaiņu un, iespējams, arī savākto datu kopīgas bāzes izveidi.

Kā vairākkārt uzsvēra konferences rīkotāja un šīs interneta mājaslapas projekta vadītāja Anita Kehre, viens no svarīgākajiem visu šo “Phare” Korupcijas novēršanas programmas ietvaros finansēto pasākumu mērķiem ir veicināt Informācijas likuma pildīšanu Latvijā, kā arī “e–demokrātijas” izveide — valsts elektroniskās pārvaldes sistēmas ieviešana un ar to saistītā sabiedrības iespēja virtuālā veidā sekot līdzi valsts varas darbībai.

Par konferences tematiem — informācijas pieejamības problēmām un e–pārvaldes ieviešanu — pieredzē dalījās arī vairāki ārvalstu eksperti — Dānijas datorizētās žurnālistikas institūta izpilddirektors Nils Mulvads, Igaunijas parlamenta Konstitucionālās komitejas loceklis Ivars Tallo un Zviedrijas Tieslietu ministrijas juridiskā padomniece Helena Jaderbloma.

Šķiet, vislielāko klausītāju uzmanību izdevās piesaistīt tieši mūsu ziemeļu kaimiņu pārstāvim, kurš referēja par informācijas atklātības likuma tapšanu Igaunijā. Šī likuma mērķis ir līdz ar publiski plaši pieejamas informācijas starpniecību ļaut visiem valsts iedzīvotājiem, kas to vēlas, pirmkārt, kontrolēt valsts varas darbību, otrkārt, piedalīties arī dažādu lēmumu tapšanas procesā. I.Tallo atzina — valsts iestāžu pirms šī likuma spēkā stāšanās izteiktajām bažām par to, ka līdz ar pienākumu sniegt informāciju varētu tikt paralizēts to pamatdarbs, nav bijis pamata, un sabiedrības interese nav tik liela, kā esot iepriekš domāts, tomēr galvenais mērķis esot panākts — valsts institūciju pārstāvjiem esot sajūta, ka viņi tiek nepārtraukti kontrolēti.

Pēc Igaunijas parlamentārieša uzstāšanās sekoja H. Jaderblomas analīze par situāciju informācijas pieejamībā Zviedrijā un ES. Interesanti, ka referente gan uzslavēja Baltijas valstis par to sasniegtajiem panākumiem, gan aicināja atbalstīt Zviedrijas informācijas atklātības pozīciju pēc iestājas ES. Izrādās, šai valstij nācies saskarties ar ES noteiktajiem informācijas pieejamības “rāmjiem”, kas ir daudz ciešāki par Zviedrijā noteiktajiem — bieži vien šīs organizācijas standarti tik ļoti sargā personīgo informāciju, ka, pēc zviedru domām, aiz šāda pārspīlēta konfidencialitātes aizsega var veiksmīgi slēpties arī negodīgu vai nedemokrātisku lēmumu pamatojums un to pieņēmēji, tai skaitā arī Eiropas Savienības pārvaldes institūcijās.

Kopš ES standarti ir saistoši Zviedrijai, tā vairs nedrīkst publicēt, piemēram, pilnus tiesu spriedumu tekstus (no tiem ir jāizņem krimināllietās tiesāto personu vārdi), kā arī politisko partiju biedru sarakstus, ierobežojumi ir arī citās informācijas atklātības jomās.

Tieši tādēļ H. Jaderbloma aicināja Baltijas valstis, tām jau par ES dalībniecēm kļūstot, saglabāt šeit jau izstrādātos un ieviestos informācijas pieejamības standartus un atbalstīt Zviedriju cīņā par informācijas atklātību ES dalībvalstīs, kā arī tās institūcijās.

Interesantas bija arī H. Jaderblomas pārdomas par žurnālistu lomu informācijas vispārējas pieejamības nodrošināšanā. Referente atzina, ka ir saskārusies ar mediju darbinieku vēlmi patiesībā pilnīgu informācijas ieguvi nodrošināt tikai sev, nevis visiem sabiedrības locekļiem. Jo, pēc viņu domām, pretējā gadījumā zustu to “iztikas avota” — ziņu — vērtība, tādēļ ka katrs pats valsts pārvaldes institūcijās varētu visu uzzināt tieši, bez mediju starpniecības. Tomēr, kā uzsvēra H. Jaderbloma, šāda nostāja neesot pareiza. Jo žurnālistam neesot jābūt informācijas starpniekam, bet gan tās analizētājam.

Konferencē referēja arī vairāki Latvijas pārstāvji. Viens no tiem — Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs Māris Gulbis. Kaut arī viņš ir viens no Latvijas e–pārvaldes koncepcijas izstrādātājiem un savā referātā analizēja arī tās tapšanas gaitu un grūtības, vienlaikus viņš tomēr atzina, ka vēl aizvien ļoti liela uzmanība būtu jāpievērš informācijas pieejamībai arī tradicionālās formās, ne tikai elektroniskā veidā. Pārlieku liela koncentrēšanās uz elektroniskās informācijas izplatīšanu, vismaz šobrīd, var novest daļu sabiedrības izolācijā, jo, kā rāda pētījumi, internetu Latvijā diemžēl lieto ap 12 — 15 procenti iedzīvotāju.

Saistībā ar e–pārvaldes koncepciju M. Gulbis atzina, ka šobrīd tās galīgo izstrādi kavē tas, ka joprojām nav pieņemts likums par e — dokumentiem, valsts nav pietiekami investējusi tehnoloģiju attīstībā (internets joprojām nav pieejams pat dažām valsts pārvaldes iestādēm), kā arī fakts, ka neviens no valdības locekļiem nav īsti ieinteresēts šīs idejas virzīšanā un tādēļ nav gatavs uzņemties politisko atbildību par e–pārvaldes ieviešanu Latvijā.

Konferences noslēgumā tās dalībnieki diskutēja par organizatoru jau iepriekš apspriešanai izplatīto “Masu mediju aicinājumu e–pārvaldes projekta izstrādātājiem”. Šis dokuments, kurā ar dažādiem pasākumiem ierosināts veicināt publiskās informācijas pieejamību Latvijā, tika arī akceptēts. To parakstījuši gan daudzu Latvijas elektronisko mediju un preses izdevumu un ziņu aģentūru, gan Latvijas Preses izdevēju asociācijas, Latvijas Nacionālās televīzijas un radio padomes, Sabiedrības par atklātību “Delna”, gan Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes komunikācijas studiju virziena pārstāvji.

Dina Gailīte, “LV” nozaru virsredaktore