Kamēr Baltijas valstis dzied, tikmēr Eiropa ir droša

Jau vairākus gadus turpinās “Latvijas Vēstneša” sadarbība ar mūsu valsts goda ģenerālkonsulu Austrālijā Emīlu Dēliņu, kurš pats ir pieredzējis žurnālists. Rūpīgi lasot mūsu laikrakstu un izsakot lietpratīgus komentārus par “Latvijas Vēstneša” publikācijām, E. Dēliņš ne reizi vien pats zvanījis uz redakciju, lai atkal piedāvātu kādu jaunu ideju. Viņš arī pirmais atsaucās uz Latvijas Valsts prezidentes intervijā “Latvijas Vēstnesim” pausto aicinājumu fiksēt atmiņas par mūsu valsts okupāciju un totalitāro režīmu noziegumiem pret cilvēcību Latvijā. Domājot par Valsts prezidentes aicinājumu, Emīls Dēliņš atsūtīja “Latvijas Vēstnesim” savas atmiņas par Latvijas okupācijas pirmajām dienām 1940. gada vasarā.

Šodien sniedzam Austrālijas pirmā vēstnieka Latvijā Džona Bērdžesa apcerējumu par iespaidiem un pieredzi Latvijā no 1991. līdz 1995. gadam, kas uzrakstīts pēc Emīla Dēliņa lūguma. Šie Austrālijas diplomāta vērojumi, kurus gan publicējam nedaudz saīsinātus, Latvijas sabiedrībai ļaus salīdzināt mūsu pašu viedokli ar to, kāds rodas, raugoties uz mums ar tālās Austrālijas pārstāvja acīm. Lasot Dž. Bērdžesa vērtējumus, atcerēsimies arī, ka tieši šī cilvēka spriedumi trīs pirmos gadus pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas bija autoritatīvākā informācija Austrālijas valdībai.

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors

Viens no pirmajiem ārvalstu vēstniekiem, kas pēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 1991.gada 7. septembrī ieradās akreditācijas vizītē Rīgā, bija jaunieceltais Austrālijas vēstnieks Džons Bērdžess (John Burgess), toreiz arī Austrālijas vēstnieks Dānijā, Islandē, Norvēģijā un vēlāk Lietuvā, ar sēdekli Kopenhāgenā. Viņš dzimis 1939. gadā Melburnā Austrālijā, studējis Melburnas universitātē (BA grāds, 1961). 1963. gadā iestājies Austrālijas Ārlietu ministrijas dienestā, strādājis Austrālijas vēstniecībā Indonēzijā (1965—1967), pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO Ņujorkā (1968), vēstniecībā Maskavā (1975—1977). 1980.—1984. gadā Austrālijas vēstnieks Polijā un Čehoslovākijā, ar 1990. gadu Dānijā, 1991.—1995. gadā arī Latvijā, pēc tam Klusā okeāna valstu nozares vadītājs Ārlietu ministrijā Kanberā.

Dž. Bērdžess bija pirmais Latvijā akreditētais Austrālijas vēstnieks. Kaut arī Dž. Bērdžess atradās Kopenhāgenā, savas akreditācijas laikā viņš Latviju apmeklēja 14 reizes, sīki iepazīstoties ar mūsu atjaunotās valsts progresu dažādās dzīves nozarēs un par to plaši ziņojot Kanberai. Ja arī vēstnieka ierosinājumi budžeta ierobežojumu dēļ ne vienmēr rada atsaucību Kanberā, viņam tomēr izdevās Latvijā īstenot vairākus nozīmīgus atbalsta, apmācības un sadarbības projektus. Vēstnieks Bērdžess turklāt vienmēr atrada iespējas no viņa rīcībā esošā vēstniecības budžeta atbalstīt dažādus kultūras pasākumus Latvijā.

Vēstnieka Dž. Bērdžesa vērojumi Latvijā un viņa Latvijas valsts vadītāju un darbinieku raksturojumi 2000. gadā uzrakstītajās atmiņās ir zīmīgi un interesanti. Visaugstāk tomēr jānovērtē vēstnieka neparasti trāpīgā Latvijas un pārējo Baltijas valstu situācijas izpratne un atzinums, ka Baltijas valstu neatkarība ir visas Eiropas stabilitātes interesēs. Kaut no aktīvā diplomāta darba 1997. gadā aizgājis, Džons Bērdžess šos uzskatus turpina paust ietekmīgās politiskās un diplomātiskās aprindās Kanberā, tādējādi turpinot stiprināt Latvijas pozīcijas Austrālijā.

Emīls Dēliņš, Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā

Un tā viss sākās

Tas viss iesākās ar telefona zvanu no Kanberas, kas atskanēja Kopenhāgenā 1991. gada 28. augusta agrā rītā ap pulksten 3.30. Kanberai daudz nerūp tās vēstnieku naktsmiers. Man pateica, ka Ministru prezidents Hoks (Robert James Lee Hawke) tūliņ paziņos, ka Austrālija ir nolēmusi nodibināt pilnas diplomātiskās attiecības ar trijām Baltijas valstīm un ka mani nozīmēs par Austrālijas vēstnieku Latvijā un Lietuvā — papildu maniem vēstnieka pienākumiem Dānijā, Norvēģijā un Islandē. Saņēmu arī ieteikumu gatavoties drīziem apmeklējumiem jaunajos posteņos.

Tā arī notika, ka pirmo reizi liku kāju uz Latvijas zemes sestdien, 7. septembra, pusdienlaikā. Biju iekāpis lidmašīnā, kas no Kopenhāgenas devās uz Rīgu, bez jebkādas ieceļošanas atļaujas, lai gan bijām centušies Rīgai paziņot par manu ierašanos, beigu beigās šis tomēr bija lidojums uz labu laimi, cerot uz iespējami labāko otrā galā.

Rīgas lidlaukā stāvoklis bija neparasts. Pirms pienācām pie ieceļotāju pārbaudes barjeras, atlidojušos pasažierus sagaidīja dāma, kas izdalīja “pagaidu vīzas” visiem tiem, kuriem tādas vajadzēja. Vīzu saņēmis, varēju doties cauri imigrācijas pārbaudei, ko joprojām veica padomju robežsargi. Man jāsaka, ka viņu izturēšanās nebija mazāk nelaipna, nekā biju piedzīvojis savos agrākajos Padomju Savienības apmeklējumos. Tomēr bija panākta kaut kāda vienošanās Latvijas un padomju iestāžu starpā, un viss bija kārtībā. Mani sagaidīja kāds nesen atjaunotās Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis un arī Austrālijas ārlietu dienesta darbinieks, kas līdz šim bija sekojis notikumiem Baltijas valstīs mūsu vēstniecībā Maskavā.

Pirmie iespaidi

Pirms pieskaros pirmajiem Latvijas iespaidiem, īsumā minēšu savas iepriekšējās darbavietas Austrālijas vēstniecībās.

1968. gadā piedalījos debatēs Apvienotajās Nācijās Ņujorkā, īsi pēc Varšavas pakta valstu iebrukuma Čehoslovākijā, kas izbeidza Prāgas pavasari. No 1975. līdz 1977. gadam, Brežņeva varas norieta pelēkajos gados, biju nozīmēts darbam Maskavā, kādēļ biju iemācījies nedaudz krieviski. Pēc tam no 1980. līdz 1984. gadam biju Austrālijas vēstnieks Polijā, būdams liecinieks Solidaritātes kustības attīstībai, kam sekoja kara stāvokļa izsludināšana. Tai pašā laikā biju akreditēts arī Čehoslovākijā. Šīs manas iepriekšējās dienesta gaitas bija iemesls augstai ieinteresētībai un arī gandarījumam, ar kādu uzņēmos savus pienākumus Latvijā, turpinot būt liecinieks padomju impērijas sabrukuma nākamajai pakāpei. Tas, bez šaubām, saasināja manu uztveri attiecībā uz to, ko sastapu Latvijā.

No savas pirmās pastaigas pa Rīgas ielām iebraukšanas dienas pēcpusdienā es atgriezos, domādams, ka šī ir diezgan drūma un pelēcīga pilsēta. Šādai atziņai bija ļoti liels sakars ar manis izvēlēto ceļu, jo, iznācis no Rīdzenes viesnīcas, kurā biju apmeties, es pagriezos pa labi un līdz ar to attālinājos no vecpilsētas un Daugavas, kas Rīgai piešķir tās izcilo Hanzas pilsētas raksturu. Tas, ko redzēju savā pirmajā pastaigā, man likās pretīgi pazīstams no mana Padomju Savienībā pavadītā laika. Šī Rīgas daļa būtu varējusi būt jebkura no Krievijas provinces pilsētām ar to pelēkajām, drūpošajām ielu ainavām un tukšajiem veikaliem. Uz ielas bija dzirdama tikai krievu valoda, bija ļoti maz zīmju, kas liecinātu par kādu sajūsmu sakarā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tikai vēlāk es atklāju Vecrīgas šarmu, līkumoto ieliņu pievilcību un pilsētas lieliskos gadsimtu maiņas jūgendstila celtņu paraugus.

Nākamās nedēļas sākumā es ierados oficiālos apmeklējumos Latvijas iestādēs. Apmeklējumu galvenais mērķis bija noskaidrot, kā abas valstis paredz kārtot turpmākās attiecības un citus jautājumus, kas tagad risināmi. Viena no nozīmīgākajām tikšanās reizēm bija ar ārlietu ministra vietnieci Sandru Kalnieti Ārlietu ministrijā, kura pagaidām bija novietota ēkā, kas vēlāk kļuva par Dānijas vēstniecību. Tā bija darbīga, cilvēkiem pārpildīta celtne, un ārlietu ministra vietniecei bija krietni jānopūlas atrast telpu, kurā mēs netraucēti varētu parunāties.

Pilnvarotie pārstāvji Kopenhāgenā un Melburnā

Atceros, ka Kalniete man smalkjūtīgi, kā garāmejot, pieminēja, ka, lai gan Austrālijas nostājā pret Latviju gadu gaitā bijušas “zināmas pārmaiņas” (te bija domāta Vitlama (E.G.Whitlam) 1974. gadā dotā atzīšana Baltijas valstu iekļaušanai Padomju Savienībā un Freizera (J.M.Fraser) šīs atzīšanas atsaukums gadu vēlāk), tām nebūšot paliekamas ietekmes uz mūsu turpmākajām attiecībām.

Runājot par abu valstu savstarpējo pārstāvniecību, viņa man teica, ka Latvija piekritīšot manai akreditācijai par Austrālijas vēstnieku ar sēdekli Kopenhāgenā un ka Emīls Dēliņš, Latvijas ilggadējais goda konsuls Melburnā, jau saņēmis pilnu Latvijas atzīšanu un ir tiesīgs izsniegt iebraukšanas vīzas.

Cita tikšanās jau pašā sākumā man bija ar Mavriku Vulfsonu, kas toreiz bija Augstākās padomes (parlamenta) Ārlietu komisijas priekšsēdis. Viņš izteiksmīgi attēloja saspīlējuma pilnās dienas pirms Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20. augustā un joprojām bija dziļi norūpējies par draudiem, no OMON (Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas speciālo spēku vienība, kas Latviju bija terorizējusi līdz augustam) locekļiem, kuri likās esam pazuduši pagrīdē. Pēc tam man bija pirmā tikšanās ar vēlāk daudzkārt apmeklēto Anatoliju Gorbunovu, kas toreiz bija Augstākās padomes priekšsēdis un faktiskais valsts galva.

Šī bija pirmā no manām 14 vizītēm Latvijā turpmāko trīsarpus gadu laikā, kuras es izdarīju caurmērā reizi trīs mēnešos, sākot ar Latvijas Neatkarības deklarāciju un beidzot ar līguma ratifikāciju par Krievijas bruņoto spēku aiziešanu 1995. gadā.

Vēstniecība bez rezidences

Jau no paša sākuma Kanbera neatstāja nekādu šaubu, ka tā nedomās atvērt vēstniecību Rīgā, un līdz ar to vēstnieka pienākumi man būs jāveic apmeklējumos no Kopenhāgenas. Mēs ātri vien iemanījāmies iegūt maksimālo no šīm īsajām vizītēm, kas parasti ilga divas vai trīs dienas un bieži vien bija savienotas ar apmeklējumiem kaimiņvalstī Lietuvā.

Pāris nedēļas pirms lidojuma uz Rīgu iesniedzām sarakstu Latvijas Ārlietu ministrijai, lūdzot mums sarunāt vizītes pie virknes personu, sākot ar ministriem un ierēdņiem līdz prominentām personībām sabiedriskās un politiskās dzīves spektrā, kolēģiem rezidējošās ārvalstu vēstniecībās, Starptautiskā valūtas fonda (IMF) un Apvienoto Nāciju Attīstības aģentūras (UNDP) misijās. Pietikšana attiecīgajām personām vienmēr bija laba, un jauniņā Latvijas Ārlietu ministrija vienmēr izpalīdzīga programmas īstenošanā. Parasti mēs programmu nesaņēmām pirms ierašanās Rīgā, kur tad uz vietas varējām aizpildīt atlikušos robus pēc iespējas.

Turpmāk — vēl