Latvijas Republikas ģenerālprokurors:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 18.septembrī

Intervijā Latvijas Radio 18.septembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sandra Ķirse

— Pirms mēneša presē parādījās informācija, ka bijušo specvienības OMON kaujinieku lietā pret personām, kuras tiek turētas aizdomās un kurām nav uzrādītas apsūdzības, tai skaitā par jauniem noziegumiem, ir iestājies noilgums, un tai pašā laikā esmu dzirdējusi dažādu pretrunīgu informāciju. Kāda ir lietas teorētiskā un praktiskā puse?

Jānis Maizītis: — Es varu paskaidrot tikai to, ka krimināllieta nav izbeigta un ne pret vienu personu noilguma dēļ, tādēļ ka šis noilgums juridiskā izpratnē nav iestājies. Ir vairākas likumdošanas normas, kas liecina par to, ka noilgums nav iestājies, un tādēļ arī krimināllieta nav izbeigta. Es nevaru varbūt visas juridiskās nianses komentēt, bet galvenais ir tas, ka vispirms ir nepieciešams noskaidrot, vai personas nav izdarījušas jaunus noziedzīgus nodarījumus šajā laikā. Lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības ir pieņemts jau 90.gadu sākumā. Vai tas fakts ir paziņots apsūdzētajām personām, šajā sakarā mēs neesam saņēmuši atbildes no Krievijas Federācijas, un augusta vidū es griezos pie Krievijas Federācijas ģenerālprokurora, lai šos jautājumus precizētu. Tāpat arī runāt par noilgumu var tikai tad, ja ir arī apsūdzētās personas attieksme pret to — var vai nevar izbeigt krimināllietu. Jo, ja persona iebilst — pašos pamatos persona var iebilst pret apsūdzību un pret to, ka tā ir vainīga konkrētā nozieguma izdarīšanā — tad šī krimināllietas izmeklēšana ir jāturpina un notiek arī lietas iztiesāšana tiesā.

— Tātad tas, ka ir desmit gadu termiņš, vēl teorētiski nenosaka tieši šo noilguma faktu. Ir nosūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi Moldovai un Krievijai, un kāda ir atbilde no šīm valstīm?

J.Maizītis: — Jā, šie atkārtotie lūgumi ir nosūtīti augusta vidū, un nosūtīšanas iemesls ir tas, ka no 90. gadu sākuma Latvijas Republikas prokuratūra nav saņēmusi atbildes uz jau iepriekš nosūtītajiem lūgumiem par pie mums apsūdzēto personu izdošanu Latvijai. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ šī krimināllietas izmeklēšana nav pabeigta.

— Kā jūs domājat — kādēļ nav šīs atbildes, un varbūt jums ir zināms šobrīd šo personu liktenis šajās valstīs?

J.Maizītis: — Mums nav zināms visu personu liktenis, tas acīmredzot ir pietiekami labi zināms tām valstīm, kuru teritorijā atrodas pie mums apsūdzētās personas, bet es varu izteikt tikai nožēlu par to, ka mums tik svarīgā krimināllietā, jautājumā, kas saistīts vispār ar valsts pastāvēšanu, apsūdzētas personas mums netiek izdotas.

— Bet tās legāli tur darbojas, un tas ir zināms fakts, vai arī tās turpina slēpties un varbūt pašām valstīm arī nav zināms, kur atrodas.

J.Maizītis: — Es tā pieņemu, ka valstīm jau nu ir zināms, ar ko šīs personas nodarbojas un kur atrodas, acīmredzot ir citi motīvi, kādēļ personas netiek izdotas Latvijai.

— Vai joprojām ir runa par visām 38 personām, bijušajiem omoniešiem, kas patlaban ir meklēšanā?

J.Maizītis: — Katrā ziņā par visām personām, kurām uzrādītas apsūdzības, ir lūgums izdot tās Latvijai. Tā ka te nav atšķirīgas pieejas, par visām, kas ir apsūdzētas, ir pieprasīta izdošana.

— Katrā atsevišķā gadījumā noteikti var savādāk vērtēt šo sadarbību starp valstīm, un, turpinot tematu par apsūdzēto un varbūt jau arī notiesāto izdošanu un sadarbību šajā jomā, — kāda Latvijai ir prakse un pieredze?

J.Maizītis: — Es domāju, ka gan prakse, gan pieredze ir pietiekami pozitīva, un citās situācijās, protams, šie izdošanas jautājumi risinās ļoti korekti, tai skaitā ar Krieviju. Tā ka būtībā tikai atsevišķās krimināllietās šie izdošanas mehānismi nenostrādā. Arī Latvija neliek šķēršļus šādu lūgumu izpildei, ja mūsu teritorijā tiek aizturētas personas, kas ir izdarījušas noziedzīgus nodarījumus citās valstīs. Es varu pateikt tikai to, ka no Latvijas uz citurieni izdoto personu skaits arvien pieaug, it sevišķi tas ir pieaudzis šā gada laikā, tā ka domāju, Latvija pietiekami veiksmīgi risina šos jautājumus. Vienīgi būtu jāsakārto likumdošana jautājumos, kas saistīti ar izdošanu. Latvija ir vienīgā valsts, kur ģenerālprokurors pieņem šo lēmumu par izdošanu un kur uz ģenerālprokurora sankcijas pamata personas tiek aizturētas un turētas apcietinājumā līdz izdošanas brīdim, tas noteikti nav pareizi, jo tas nu būtu tiesas jautājums. Bet, cik man zināms, pašreiz Saeimā ir iesniegti šie kriminālprocesa grozījumi, kur tiek paredzēta jau starptautiskām konvencijām daudz atbilstošāka izdošanas kārtība, tur šis izdošanas smagums jau tiks novirzīts uz tiesām.

— Vai varam šobrīd runāt arī par kādiem skaitļiem un konkrētām valstīm?

J.Maizītis: — Es varu salīdzinoši runāt par to, cik mēs lūdzam izdot. 1999.gadā esam lūguši izdot 16 personas, arī 2000. gadā — 16 personas, bet šajā gadā jau 17. Savukārt no Latvijas izdošana ir lūgta 1999.gadā attiecībā uz 23 personām, savukārt 2000.gadā — 11 personām, bet 2001.gadā, kā es minēju, ir pieaudzis šis lūgumu skaits, mēs esam jau risinājuši jautājumu par 23 personu izdošanu.

— Kādas ir šo apcietināto, notiesāto personu tiesības, ja viņi nevēlas sodu izciest, piemēram, savā valstī, kāda ir prakse? Piemēram, persona atrodas Somijā un varbūt ir patīkamāk izciest savu sodu tur.

J.Maizītis: — Ja runājam par nodošanu soda izciešanai, tad tie procesi nav tik plaši kā izdošanas jautājumi. Ir, protams, gan mūsu pilsoņi, kas ir notiesāti citās valstīs un vēlas sodu izciest Latvijā, un, ja ir šādas personas vēlme un attiecīgi visi konvencijās noteiktie priekšnoteikumi, tad arī mēs risinām šos jautājumus, kas ir saistīti ar ārvalstīs notiesāto personu soda izciešanu tieši Latvijā. Līdzīgi notiek šis process, kad Latvijā notiesātas personas lūdz atļauju viņiem sodu izciest viņu mītnes zemēs, pilsonības zemēs. Bet šie procesi nav tik ļoti vērienīgi kā varbūt jautājumi, kas saistīti ar izdošanu. Izdošana notiek vēl izmeklēšanas stadijā, kad valstis viena otrai izdod noziedzīgus nodarījumus izdarījušas personas. Protams, Latvija neizdod Latvijas Republikas pilsoņus, tas ir noteikts ar mūsu Satversmi, un, ja Latvijai tiek lūgts izdot Latvijas Republikas pilsoni, kas ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu citā valstī, tad mēs šo pilsoni neizdodam.

— Pagājušajā reizē, kad mēs tikāmies programmā “Varas pozīcija”, es jūs lūdzu Laventa lietas sakarā analizēt konvoja rīcību, un jūs teicāt, ka šobrīd prokuratūrā notiek faktu izmeklēšana, lai varētu pēc tam sniegt analīzi un vērtējumu, un kāda tad ir šī faktu konstatācija?

J.Maizītis: — Pašos pamatos prokuratūra jau ir runājusi par to, ka mēs noteikti norobežojamies no tiesas procesuālā lēmuma izvērtēšanas, jo tas ir jādara kriminālprocesuāli. Attiecībā uz Sardzes pulka rīcību pārbaude secināja to, ka mēs nevaram pārmest Sardzes pulkam tās pavēles izpildi vai neizpildi, kāda tanī brīdī eksistēja, vienkārši sakot — kā uzrakstīta pavēle, tā arī sardzes pulks ir rīkojies. Mūsuprāt, pavēle nebija uzrakstīta saskaņā ar to, kādas ir procesa virzītāja intereses, bet tajā brīdī pavēle bija spēkā, un mēs arī iekšlietu ministram nosūtījām savus priekšlikumus, kādā veidā gan šī pavēle, gan arī noteikumi, kas saistīti ar tiesājamo un apcietināto personu konvojēšanu, vispār ir jāsakārto. Tie ir arī Ministru kabineta noteikumi tieši šajā jautājumā, jo, protams, primārām ir jābūt procesa virzītāja interesēm.

— Tātad mēs šobrīd varam konstatēt, ka, piemēram, izdotie rīkojumi ir pretrunā ar augstāk stāvošiem normatīvajiem aktiem?

J.Maizītis: — Jā, tur pretruna pastāvēja, kā tas jau publiski ir zināms, pēc iekšlietu ministra rīkojuma šī Sardzes pulka pavēle jau ir grozīta, bet mūsu pārbaudes rezultāts bija tāds, ka joprojām tomēr pastāv pretrunas arī starp Ministru kabineta noteikumiem un tiem normatīvajiem aktiem, kas ir izdoti Iekšlietu ministrijas iekšienē, tā ka, mūsu izpratnē, tas ir jānovērš. Bet mēs nevaram pārmest Sardzes pulkam to rīcību, kāda tā bija tieši jautājumā par konvojēšanu uz Linezera slimnīcu, jo tajā brīdī pavēle bija tāda.

— Tātad Sardzes pulka rīcība ir tiesiska, bet mani interesē, kas būs tālāk, jo mēs nevaram izsekot līdzi ne tai gaitai, cik ātri, piemēram, tiks pieņemti visi rīkojumi, kas ir saskaņoti, piemēram, ar likumu par tiesu varu vai citiem augstāk stāvošiem likumiem, un līdz ar to mēs šobrīd nevaram garantēt, ka tās ir pilnīgi izslēgtas.

J.Maizītis: — Pašos pamatos ne jau ģenerālprokurors ir tiesīgs iejaukties pašreiz lietas iztiesāšanā.

— Es domāju — kopumā.

J.Maizītis: — Tas ir jautājums par tiesas neatkarību, un faktiski procesa dalībniekiem visiem tomēr ir jāpakļaujas tiesas lēmumiem. Un tad ir, kā jau es minēju, noteikta šī procesuālā kārtība, kā tiek izvērtēti jau tiesas lēmumi — vai tie ir vai nav procesuāli pareizi. Un, ja tā īsti ņem, konvojēšana jau ir tāds tīri tehnisks jautājums, kurš, protams, ir jāsakārto, vienīgi es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka tam ir jābūt pakārtotam tieši tiesas interesēm.

— Un vēl viens jautājums, kas droši vien arī beigsies ar šo retorisko jautājumu, — kas varbūt ir rosināts sakarā ar bēdīgajiem notikumiem Igaunijā. Arī Latvijā pēkšņi ir ļoti daudz informācijas par to, ka ir kontrabanda, ir alkohols, ir cigaretes. Vakar “Panorāmā” redzējām arī gaļas kontrabandu, un tā mēs varētu šo virkni turpināt. Patiesībā tas jau nav nekas jauns, un tomēr — ik pa laikam šī informācija aktualizējas tad, kad notiek kas bēdīgs, notiek nelaimes. Es arī saprotu, ka prokuratūra iesaistās tikai attiecīgā posmā šo lietu risināšanā, bet man gribētos no jums varbūt dzirdēt tīri teorētisku analīzi šādiem notikumiem — kas jādara, jo par šo arī visi zina un ik pa brīdim runā, bet visbiežāk nekas nenotiek.

J.Maizītis: — Es negribētu piekrist, ka pilnīgi nekas nenotiek, notiek, bet es savukārt noteikti piekrītu tam, ka notiek par maz, un tas ir visu dienestu jautājums, sākot ar muitu, robežsardzi, policiju, Kontrabandas apkarošanas centru. Mums ir pietiekami daudz iestāžu, kuru pienākums ir nodarboties ar kontrabandas noskaidrošanu, tai pašā laikā es piekrītu, ka rezultāti ir ļoti niecīgi, es varu tikai pateikt, ka šā gada pirmajā pusgadā uz tiesu ir nosūtītas tikai sešas kontrabandas lietas. Turklāt raksturīgi, ka nav nevienas narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgo indīgo vielu kontrabandas krimināllietas, kas būtu nosūtīta uz tiesu, nav arī spirta, alkoholisko dzērienu kontrabandas lietu, kas būtu nosūtītas uz tiesu. Tā ka galarezultāts no izmeklēšanas viedokļa ir pietiekami bēdīgs. Un, ja ir runa par to, cik vispār spējīgi esam konstatēt šīs kontrabandas, tad šī gada astoņos mēnešos ir 34 lietas par kontrabandām. Un tas ir jautājums par to, cik esam spējīgi konstatēt un cik esam spējīgi atklāt šīs kontrabandas: un atklātas ir tikai deviņas lietas.

— Bet atkal šis jautājums — kāpēc? Jo, piemēram, dzīvojamo māju rajonos, man liekas, varētu vaicāt ļoti daudziem cilvēkiem, un viņi zinātu, kur notiek šī nelegālā tirdzniecība; ja izstaigā cauri tirgum, tad arī viss ir kā uz delnas skaidri redzams. Tieši tāpat cilvēki zina norādīt, kurā vietā tirgo narkotikas. Kas būtu jādara, lai — vienalga, kaut uz pusi — palielinātos šis atklāto noziegumu skaits?

J.Maizītis: — Noteikti jāsāk ir ar šo pašu kontrabandas faktu, jo konkrētā tirdzniecība vai iespēja iegādāties narkotiskās vielas jau ir sekas, un, ja runājam par to, ka mums ir burtiski pāris narkotiku kontrabandas lietu, tad, protams, pirmais uzsvars būtu jāliek uz to, lai vispār narkotikas nenonāktu mūsu valstī. Un tas vispirmām kārtām ir muitas, robežsardzes jautājums. Pēc tam, kad notiek šī izplatīšana, tirdzniecība, tad sākas vairāk policijas lauciņš, bet tās jau kārtējo reizi ir sekas, sākums ir jau tajā brīdī, kad mūsu valstī parādās vai nu kontrabandas spirts, vai degviela, vai narkotikas. Tā ka galvenajam uzsvaram, manuprāt, būtu jābūt tieši uz sākumu, tad arī būtu jāsakārtojas pārējiem posmiem. Protams, tas nav viegls jautājums, un es zinu gan muitas argumentus šajā ziņā, bet vienalga uzskatu, ka paveiktais darbs ir nepietiekams.

— Vēl tikai viens jautājums. Jūs noteikti esat par šiem jautājumiem runājis ar daudzām citām institūcijām, kurām būtu jāsadarbojas, vai ir kādas nākotnes vīzijas un termiņi noteikti, kad jāuzlabojas situācijai?

J.Maizītis: — Lielā mērā tas ir jautājums par kontrabandas apkarošanas centru, un vismaz tā ideoloģija, kas pēdējā laikā tiek pausta Kontrabandas apkarošanas centrā, ir tāda, ka izziņai un izmeklēšanai ir jāvirzās tieši muitas virzienā. Es pieņemu, ka tas varētu būt viens no risinājumiem, bet tas ir ļoti tieši saistīts ar cilvēcisko faktoru, jo muitā ir nepieciešami spējīgi izmeklētāji, izziņas izdarītāji, kas no paša sākuma gatavi un spējīgi izmeklēt kontrabandas lietas, kas nav tas vienkāršākais noziegumu veids. Jo kādēļ šīs kontrabandas netiek atklātas? Parasti tikai tādēļ, ka, piemēram, pamatinformācija ir konkrēta automobiļa vadītājs. Bet tas ir daudz par maz, lai atklātu un pierādītu tieši konkrēto kontrabandas faktu. Tur ir ļoti daudzas operatīvā darba metodes jāpielieto, lai tiešām atklātu visas šīs shēmas, bet es varu pateikt, ka arī pēdējie notikumi attiecībā uz šīm lielajām kontrabandām, kas tika konstatētas Ludzā, pierāda to, ka dienesti ir spējīgi paveikt šo darbu, un tad rezultāts ir tas, ka konkrētās kontrabandas shēma tiek iznīcināta, kas arī nav mazsvarīgi; tātad viena labi izmeklēta krimināllieta, noskaidrojot visas ar to saistītās personas, būtībā ir šķērslis līdzīgai shēmai, lai tā neatkārtotos turpmāk.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā