Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Lai kādi ūdeņi apakšā, Cilvēki nāk uz tiltiem...". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.09.2001., Nr. 132 (2519) https://vestnesis.lv/ta/id/53966

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par to, ko mums katram ir tiesības zināt

Vēl šajā numurā

19.09.2001., Nr. 132 (2519)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Lai kādi ūdeņi apakšā, Cilvēki nāk uz tiltiem...”

— Vizma Belševica

No 11. līdz 14.septembrim Latvijā notika tradicionālās Dzejas dienas, kas sasaucās ar trešo Eiropas dzejas apaļo galdu. Dzejas svētki Rīgā un visā Latvijā sākās jau krietni pirms to oficiālās atklāšanas pie Raiņa pieminekļa un nebūt nav beigušies ar Dzejas balvas pasniegšanu daudzbalsīgajā dzejas sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrībā. Gan pašmāju, gan citu Eiropas valstu dzejnieki gājuši pie skolēniem un studentiem, dzejas vārds skanējis muzejos un koncertzālēs. Rakstnieku namā, Kuršu ielā, 12. septembrī notika sarīkojums “Atmiņu dzeja”, pagodinot dzejoļu grāmatas, kam šogad aprit 25, 50, 75 vai 100 gadi kopš to iznākšanas. Pirms 25 gadiem — 1976. gadā — dienas gaismu ieraudzīja Vizmas Belševicas (1931) dzejoļu krājums “Madarās”, Māra Čaklā (1940) grāmata “Cilvēks, uzarta zeme” un Ojāra Vācieša (1933—1983) “Gamma”.

Par dzejoļiem, kas tika uzņemti OJĀRA VĀCIEŠA krājumā “Gamma”, un dzejoļiem, kuru šai grāmatā nav, runāja dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova: “Dažkārt maldīgi domā, ka stagnācija bija vienkārši miers, kaut kāds sastingums. Nē, tā bija iznīcināšana. Es mēģināju skaitīt — man iznāca, ka Ojāram pirms katras grāmatas astoņpadsmit reizes nācās iet pie tiem, kam bija dotas vērtēšanas tiesības. Tie bija pazemojoši gājieni. Toreiz nerunāja par tādām lietām kā stress, depresija, bet dzejniekam tas viss bija jāpārdzīvo. Radošais gars tika nīdēts un kropļots klusu, “zem ūdens”. Dzejoli “Pūt, vējiņi!” Ojārs uzrakstīja 1968. gadā, iespiests tas tika pēc desmit gadiem, bet visā pilnībā to bija iespējams publicēt tikai tagad. “Potjomkina sādžu” viņš lika katrā jaunā krājumā, un vienmēr tas tika izmests. Bet viņš lika atkal, tas kļuva par tādu kā rituālu.” Lai redzētu, kāds bija samērs starp dzejnieka uzrakstīto un viņa dzīves laikā izdoto, Ludmila Azarova plāno dzejoļu grāmatiņu “Gamma” nolika blakus apjomīgajam Rakstu piektajam sējumam, kurā apkopota agrāk nepublicētā dzeja. “Un tāds samērs bija visu viņa mūžu!”

 

No daudzajām piecdesmitgadniecēm godināta tika VERONIKAS STRĒLERTES (1912—1995) dzejas grāmata “Gaismas tuksneši”, ko apgāds “Daugava” izdeva Stokholmā 1951. gadā. Kapitulācijas dienā dzejniece ar bēgļu laivu bija ieradusies Zviedrijā, kas pēc pieredzētajām kara šausmām likās kā miera osta. Viņa mazgāja traukus, grieza salātus un dīrāja sālītas siļķes stacijas bufetē, kļuva par mājkalpotāju kāda diplomāta ģimenē un beidzot dabūja darbu grāmatu sietuvē. 1945. gadā iznāca dzejoļu krājums “Mēness upe”. 1947. gadā Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona ģimenē piedzima dēls Pāvils. 1948. gadā no Latvijas pienāca ziņa, ka pēdējo divu gadu laikā miruši dzejnieces māte, tēvs un vēl daži tuvinieki. Tas viss ierakstīts dzejoļu krājumā “Gaismas tuksneši”.

Kas mūsu rokās paliek?

Lēni viss izslīd no tām.

Likteņi kopā tās saliek

Glāstiem un atvadām (“Elēģija”)

Atmiņās par Veroniku Strēlerti dalījās literatūras zinātniece Anna Egliena. Viņu darbs Rakstniecības, mūzikas un teātra muzejā savedis kopā ar dzejnieci, kura jau kopš 1972. gada regulāri braukusi uz dzimteni, tiesa, sākumā kā tūriste ar Rudītes Johansones vārdu. Tikai 1989. gadā viņa pirmoreiz atkal ieradās Latvijā kā dzejniece Veronika Strēlerte. 1992. gadā Rīgā iznāca viņas dzejas izlase “Mans laiks”. Pēc Annas Eglienas vārdiem, muzejam viņa nodevusi daudz materiālu, taču ne visus tos atļauts pašlaik publiskot. Par dzejnieci viņa sacīja tā: “Ļoti cildena personība. Tikpat atturīga kā savā dzejā, viņa bija arī dzīvē. Bet vienmēr tieša un ļoti patiesa.” Bet aktrise Marina Janaus, kas atmiņu pēcpusdienu spilgtināja ar dzejas lasījumiem, atzina: “Viņas dzeju ir viegli runāt. Īsi teikumi, īpatnas atskaņas. Aiz nedaudz vārdiem tu jūti kaut ko lielu.”

 

Pagājuši 75 gadi, kopš KĀRLIS KRŪZA (1884—1960) laida klajā trīs dzejoļu grāmatiņas: “Mirkļu mirdzums”, “Rudens saulē” un “Laimes liesmās”. Vakara vadītāja Lija Brīdaka atcerējās redzējusi sirmo vīru dzejas sekcijas sanāksmēs, kur viņa tolaik piedalījusies kā jaunā autore. Filoloģijas studentu Ilgoni Bērsonu pie Kārļa Krūzas savukārt aizvedusi interese par Jūliju Dievkociņu, jo dzejniekam bijis kāds neizdots dzejas almanahs. “Iespaids bija šokējošs: uz grīdas milzīgs grāmatu kalns, pie sienas dzelzs gulta bez palaga un bez segas, uz ķeblīša — aizkosts baltmaizes kukulītis un ūdens krūze, bet blakus — kā tāda Ēģiptes piramīda cēlās pelnu kalns. Šķiet, tā nebija nabadzība, tas bija viņa dzīvesveids. Un dzejnieka stāstos es varēju klausīties stundām. Viņam bija ļoti plašs redzesloks, viņš bija arī lielisks orators.” Jau otrajā ciemošanās reizē dzejnieks uzdāvinājis viņam šos trīs krājumiņus. Visos rakstīts — Melnās dzilnas izdevums. Kā izrādījies — izdevējs bijis pats Kārlis Krūza.

Ilgonis Bērsons atzinīgi vērtēja Kārļa Krūzas dzejas meistarību, augsti izkopto trioleta un soneta formu. Par atslēgu visai viņa rimtajai, harmoniskajai dzejas pasaulei var uzskatīt dzejoļu krājuma nosaukumu “Mirkļu mirdzums”. Ojārs Zanders dzejnieka simtgadē 1984. gadā sakārtoja viņa izlasi “Ar zelta irkli”. Ilgonis Bērsons ir pārliecināts, ka Kārli Krūzu vēl neesam pietiekami iepazinuši un novērtējuši — izdevēju gaida gan viņa tulkojumi, gan gadiem rakstītās Dienu piezīmes, gan vēstules.

 

Arī par cienījamo simtgadnieci — Jēkaba Janševska sakārtoto antoloģiju “LATVIEŠU DZEJAS PAGALMS” — stāstīja Ilgonis Bērsons: “Tā iznāca 1901. gadā. Jaunā strāva jau sagrauta, Piektais gads vēl nav pienācis, tātad iestājies tāds mierīgāks laiks, kad var grāmatas izdot. Protams, ar ierakstu, kāds ir arī šajā grāmatā: “Dozvoļeno cenzuroju.” Uzņemti 36 dzejnieku darbi, kas kārtoti pēc autoru dzimšanas gada. No Jura Neikena (1826—1868) līdz Atim Ķeniņam (1874—1961). Beigās pievienots alfabētisks satura rādītājs, turklāt nevis pēc dzejoļa nosaukuma, ko ne vienmēr zinām, bet pēc dzejoļa pirmās rindas.

Īsti gan nav saprotami dzejnieku atlases kritēriji. Nav uzņemti tādi tolaik jau aizgājušie dzejnieki kā Jānis Ruģēns un Neredzīgais Indriķis, nav tajā laikā ļoti populārā Lapas Mārtiņa, nav Jāņa Steika, kuram pieder dziesma “Zvēr tēvijai!” (Šie kauli, šī miesa...) un kurš tiek uzskatīts par latviešu modernās dzejas aizsācēju. Toties ļoti saslavēts ir Edvards Treimanis–Zvārgulis, no kura almanahā publicēti 36 dzejoļi — vesela grāmata. Tomēr kopumā grāmata katrā ziņā vērtējama pozitīvi. Tā ir arī skaisti izdota — ar autoru portretiem un vinjetēm, labā poligrāfijā. Ievērības vērti ir autoru īsie literatūrpētnieciskie portretējumi.”

 

Tās bija Dzejas dienu cienīgas stundas kopā ar dzeju un dzejniekiem, kas daudz devuši savam laikam un nākotnei.

Dzejas dienu noslēguma sarīkojuma moto bija ņemts no Māra Salēja dzejas: “... tā ir degviela, tā ir dzira...” Viņa pirmais dzejoļu krājums “Māmiņ, es redzēju dziesmu” iznāca 1999. gadā. 20.septembrī Jāņa Akuratera muzejā notiks Māra Salēja autorvakars “Mana ārpolitika”. Tāds nosaukums ir viņa jaunajai grāmatai, kurai ceļu pašķīrusi Annas Dagdas balva, ko viņa iedibinājusi tieši otrā dzejoļu krājuma izdošanai. Pati Anna Dagda (1915—1996) trimdā Zviedrijā 1950. gadā izdeva savu pirmo un vienīgo dzejas grāmatu “Līdzības”, kas tika atzīts par vienu no labākajiem latviešu dzejas krājumiem 50. gadu sākumā, taču pēc tam viņas dzejoļi parādījušies tikai dažādos preses izdevumos.

2001. gada Dzejas balvu līdz ar profesora Jura Gagaiņa kaldināto Pegaza pakavu saņēma dzejnieks un atdzejotājs Pēters Brūveris par savu jaunāko dzejas grāmatu “Mīl mani Dievs”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!