Latvija un pirmā globālā starptautiskā organizācija

22. septembrī aprit 80 gadu (1921.) kopš Latvijas uzņemšanas Tautu Savienībā

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Grūtības iestājoties

Latvijas delegācija Tautu Savienībā 1920.gada novembrī. No kreisās: 1.rindā — M.Valters, Z.Meierovics, J.Lazdiņš, 2.rindā — O.Grosvalds, E.Bisenieks, J.Tepfers Arhīva foto

Pirmā globālā starptautiskā organizācija — Tautu Savienība (turpmāk — TS) — pēc ASV prezidenta, vēstures profesora Vudro Vilsona un citu Rietumu politiķu iniciatīvas tika izveidota pēc Pirmā pasaules kara Versaļas miera sarunu laikā ar cēlu mērķi — nodrošināt mieru pasaulē. Parīzē, kur sprieda par miera noslēgšanu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem, nodibināja sevišķu komisiju V. Vilsona vadībā veidojamās organizācijas līguma pakta, statūtu izstrādāšanai. Šā dokumenta projektu komisija pieņēma 1919. gada 14. februārī. Pēc dažu punktu papildināšanas Versaļas miera konference tā paša gada 28. aprīlī līguma projektu vienbalsīgi apstiprināja. Šis vēsturiskais akts līdz ar Versaļas miera līgumu stājās spēkā 1920. gada 10. janvārī.

TS nebija iecerēta kā organizācija, kas stāvētu ārpus valstīm vai pāri tām, bet gan kā brīvu valstu apvienība. Tās mērķis nebija uzspiest valstīm savus lēmumus, bet tikai ieteikt pieņemt izstrādātos priekšlikumus un censties pildīt neitrāla vidutāja lomu TS līgumā bija formulēti tās darbības galvenie principi:

— starptautiskās kopdarbības attīstība, miera un drošības garantēšana;

— dažādu noteikumu pieņemšana, lai neuzsāktu karus;

— atklātu, taisnīgu starptautisko attiecību uzturēšana.

Visus konfliktus starp valstīm bija iecerēts izšķirt miera ceļā ar sarunām, šķīrējtiesu vai ar TS pilnsapulces un padomes starpniecību. TS līgums paredzēja arī bruņojuma samazināšanu un savstarpēju ziņu sniegšanu par bruņojuma lielumu. Līgumā bija arī deklarētas teritoriālās neaizskaramības un politiskās neatkarības kopīgās garantijas visām TS loceklēm, kā arī paredzēts slepeno diplomātiju un slepenos līgumus izbeigt uz visiem laikiem (tā, protams) bija utopija — R.T.). Pret valstīm, kuras izdarītu starptautiskus pārkāpumus, līgums paredzēja ekonomiskas un militāras sankcijas, kā arī izslēgšanu no organizācijas.

Viena no suverēnās Latvijas ārpolitiskajām prioritātēm bija iestāšanās Tautu Savienībā, cerot ar tās palīdzību saglabāt un nostiprināt savu neatkarību. Pirmais diplomāts Latvijas Ārlietu ministrijā, kas atbildēja par sakariem ar TS, bija Pēteris Sēja (1880—1937). Laikraksts "Jaunākās Ziņas" 1920. gada 17. un 18. septembra numurā publicēja sarunu ar viņu "Latvija un Tautu Līga". P. Sēja atzīmēja, ka Latvijas delegācija Parīzes miera konferencē ar ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu (1887—1925) priekšgalā jau 1919. gadā lūdza uzvarētājas lielvalstis uzņemt Latviju jaundibināmajā organizācijā. Viņš informēja lasītājus par TS līgumu, uzņemšanas kārtību un prognozēja, ka, "Tautu Līgai izveidojoties un viņas orgāniem savu darbību pilnīgi attīstot, jaunajām valstīm — bez pašdarbības, kura arvien būs jāstāda pirmā vietā, — galvenais atspaids pie politiskās un ekonomiskās konsolidācijas (nodrošināšanas) būs meklējams Tautu Līgā".

Turpmāk — vēl