Par jaunu Latviju, kas būtu mājvieta visiem tās iedzīvotājiem

Atbildot uz š.g. 20. jūlijā saņemto atklāto vēstuli

Cien. Muzikantes, Liepas, Krieviņas, Apines kundze, god. Gardas un Lejas kungs!

20. jūlijā manas lekcijas laikā Rīgas Juridiskajā augstskolā man tika nodota atklātā vēstule, uz kuru es sniedzu atbildi.

Latvija neapstrīdami ir bijusi Hitlera–Staļina pakta upuris, kam sekoja 1940. gada padomju okupācija. Tāpat ir neapstrīdami pareizi, ka Latvijas iedzīvotāji ne jau pašu vainas dēļ ir cietuši no iznīcinošajām un traģiskajām sekām, kuras radās nacionālisma un lielvaru politikas diktāta rezultātā. Latvija kļuva par okupācijas, kara un aukstā kara upuri. Tikai pēc miermīlīgās revolūcijas, kad Latvijas tauta apņēmīgi un droši atkal ņēma likteni savās rokās, tā atkaroja savu nacionālo suverenitāti. Tajā pašā laikā valsts izvēlējās saistīt savu nākotni ar Rietumu demokrātijas kopienu un kopā ar citām tautām cīnīties par brīvību, demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un minoritāšu aizsardzību.

Latvieši ir sāpīgi piedzīvojuši tās briesmas, kuras var radīt nacionālisms un nacionālā neiecietība. Ņemot vērā šo pieredzi, es uzskatu: ir gluži loģiski, ka šodienas demokrātiskā Latvija ir izvēlējusies īstenot miera, sadarbības un samierināšanas politiku. Rezultātā Latvija ir izteikusi vēlmi kļūt par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Es šo procesu redzu kā labāko veidu, kā Latvija var garantēt, aizsargāt un attīstīt tās nacionālo drošību, ekonomisko un sociālo labklājību, identitāti un kultūru.

Pieredze Eiropā mums māca, ka vēsture aiz sevis atstāj zīmes, kuras nevar izdzēst bez jaunu netaisnību pievienošanas pagātnē izdarītajām. Turklāt Eiropas gadsimtiem garā karu un robežu pārbīdes vēsture ir padarījusi etniskās tīrības konceptu par absurdu. Visā Eiropā ir tautības, kas dzīvo ārpus to teritorijas. Diemžēl šis pastāvīgās spriedzes un vardarbības avots nepieder tikai pagātnei: mums tikai jāpalūkojas uz to, kas notiek Balkānos. Visu šo notikumu sākotne sakņojas eksplozīvajā etnisko konfliktu, nedemokrātisku apstākļu un sociālās diskriminācijas sajaukumā. Šādā augsnē cilvēktiesības un minoritāšu tiesības kļūst neaizsargātas, un, pēc manām domām, šo tiesību aizsardzība ir absolūti nepieciešama vienas valsts dažādu tautību auglīgai sadarbībai.

Jaunā demokrātiskā Latvija līdz ar Eiropas demokrātijām ir nolēmusi piešķirt prioritāti cilvēktiesībām un minoritāšu tiesībām. Tādā veidā tā nodrošina un aizsargā savas pašas intereses. Ir nenoliedzami, ka okupācijas un apspiestības gadi Latvijā ir atstājuši dziļas brūces, kas netiks ne aizmirstas, ne arī ātri sadziedētas.

Tieši šī iemesla dēļ es izjūtu vislielāko cieņu pret tiem latviešiem, kas par spīti visām grūtībām un rūgtumam grib mierā un sadarbībā ar kaimiņiem veidot jaunu Latviju, kas būtu mājvieta visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no to tautības. Tā ir miera un nākotnes politika, kas ir tā vērta. Es esmu pārliecināts, ka vairums Latvijas ļaužu ir nolēmuši dzīvot un strādāt šī mērķa sasniegšanai, viņu pašu un savu bērnu interesēs. Tādēļ es izrādu cieņu un esmu pateicīgs katram no jums. Es šim vairākumam uzticos un rēķinos ar to.

Sirsnīgi Jūsu,

Ginters Ferhoigens, Eiropas Komisijas paplašināšanās komisārs

2001. gada 12. septembrī

Eiropas Komisijas Latvijas delegācijas tulkojums