22. septembrī aprit 80 gadu (1921.) kopš Latvijas uzņemšanas Tautu Savienībā

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Tautas Savienības pils Ženēvā (kreisajā attēlā); Latvijas jeb Dzintara zāle Tautu Savienības pilī Ženevā pēc zāles atjaunošanas 1994.gadā (sākotnēji izbūvēta un iekārtota 1938.gadā) (attēlā pa vidu); Tautu Savienības pils galvenā sēžu zāle 1938.gadā (attēlā pa labi)

Attēli: no grāmatām "Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika", un "Latvijas arhitektūra"

Nobeigums. Sākums "LV" 20.09.2001., Nr.133

Grūtības iestājoties

Pēteris Sēja atzīmēja, ka maldās tie, kas "no Tautu Līgas sagaida tūlīt zelta laikmetu zemes virsū (..). Tautu Līgas statūti ir cilvēku roku darbs un kā tāds, pats par sevi saprotams, vēl nepilnīgs. Visiem jāstrādā līdz pie Tautu Līgas izveidošanas". Pēc latviešu diplomāta domām, TS paktu vajadzēja pilnveidot šādos virzienos:

— Tautu Savienībā jāuzņem par pilntiesīgām loceklēm visas demokrātiskās, lielās un mazās valstis, kuras nodibinājušās uz tautu pašnolemšanās pamata;

— visu TS locekļu priekšstāvībai organizācijas vadošajos institūtos jābūt demokrātiskai;

— TS un viņas orgāniem jātop par vienīgo šķīrējtiesu starptautisku konfliktu gadījumos ar visām vajadzīgajām sankcijām, lai piespiestu karot kārās valstis piekāpties;

— jārealizē atbruņošanās;

— jākodificē starptautiskās tiesības, kurām jātop obligātām visām TS loceklēm.

Avīze "Latvijas Vēstnesis" 1920. gada 11. novembrī ievietoja interviju ar P. Sēju "Ko Tautu Savienība veikusi". Viņš atzīmēja, ka, lai gan organizācija pastāv tikai nepilnu gadu, tā noteikusi strīdīgu Sāras apgabala robežas un tā pārvaldīšanas kārtību, risinājusi Dancigas jautājumu, nodibinājusi arbitrāžas komisiju, lai izbeigtu konfliktu starp Zviedriju un Somiju Ālandu salu sakarā, ar starptautiskās Sarkanā Krusta organizācijas palīdzību izkārtojusi ap 200 tūkstoš dienvidslāvu, poļu, vāciešu un austriešu kara gūstekņu atgriešanos no Krievijas un Sibīrijas, "kur tie atradušies visbēdīgākajā stāvoklī", utt.

Latvijas valdība 1920. gada 4. maijā un 18. septembrī oficiāli lūdza TS uzņemt to savu locekļu vidū. Tā paša gada 5. novembrī Latvijas delegācijas vadītāju Z. Meierovicu uzaicināja uz TS pilnsapulces piektās komisijas sēdi, kur ministrs nolasīja garāku pārskatu par Latvijas valsts nodibināšanu, Tautas padomes organizāciju un darbību, zemes atbrīvošanu no dažādiem ienaidniekiem, Satversmes sapulces vēlēšanām un darbu un citiem jautājumiem. Z. Meierovica iesniegtajā memorandā bija uzsvērts, ka latviešiem tāpat kā citām tautām ir pašnoteikšanās tiesības un "latviešu tautas brīvība nevar atkarāties no krievu tautas gribas".

16. decembrī šīs pašas komisijas sēdē apakškomisijas vadītājs Brazīlijas delegāts referēja par komisijas atzinumu Baltijas valstu uzņemšanas jautājumā. Viņš atzīmēja, ka komisija esot "ar vislielāko simpātiju caurskatījusi šo triju valstu lūgumu dēļ uzņemšanas Tautu Savienībā" un informēs par to pilnsapulci. Sekoja debates, kurās piedalījās 9 valstu pārstāvji, deklarējot arī savas pozīcijas gaidāmajā balsošanā. Kolumbijas pārstāvis prasīja uzņemt tūlīt, Portugāles — liek priekšā uzņemt, Rumānijas — neizpildot visus TS noteikumus, balsos pret, Polijas — atbalsta uzņemšanu, Zviedrijas — atlikt līdz nākamajai sesijai, kamēr atzīs de iure, Beļģijas — pagaidām jāatliek, Persijas — par uzņemšanu, Itālijas — pielaist tūliņ, Francijas — tikai par pielaišanu TS tehniskajās organizācijās. Balsošanā par Latvijas uzņemšanu piedalījās 29 valstis. Par uzņemšanu balsoja Itālija, Portugāle, Persija, Kolumbija un Paragvaja, pret — Francija, Spānija, Japāna, Zviedrija, Čehoslovākija, Brazīlija u.c. valstis.

Kāpēc Latvija vēl netika šajā pasaules mēroga organizācijā? Atbildot uz šo jautājumu, pazīstamais latviešu diplomāts Jānis Seskis (1877—1943), kas šajā laikā bija Latvijas diplomātiskais pārstāvis Šveicē, norādīja, ka TS darbojās "Antantes ēnā". Formālais iemesls — nav atzīta de iure. Galvenais tomēr — Antantes neskaidrā politika Krievijas jautājumā, arī neinformētība par Latviju un tās stāvokli. J. Seskis tomēr savu rakstu "Latvijas valsts izcelšanās un viņas izredzes" beidza mažora tonī: "Tautu Savienības pirmā pilnā sapulce liecināja, ka valstis un tautas tiešām savā starpā grib saprasties un meklē jaunus kulturēlus līdzekļus, lai atrisinātu starptautiskus sarežģījumus bez kara. Labi saprotams, ka pirmajā laikā Tautu Savienība vēl atradīsies zem Antantes iespaida, bet, kara rētām aizdzīstot un jauniem politiskiem uzdevumiem rodoties, Antanti apvienojošie mērķi zaudēs svaru un Tautu Savienība iegūs vienmēr lielāku morālisku un faktisku nozīmi." ("Latvijas Sargs," 1921, 18. aug.)

Z. Meierovics 1921. gada 1. septembrī iesniedza TS ģenerālsekretāram seram Ērikam Dramondam kopā ar jaunu uzņemšanas lūgumu informāciju, ka jau 22 valstis atzinušas Latviju de iure un ka Latvija cenšas nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām zemēm, kas atdalījušās no Krievijas, un sola stingri ievērot savus internacionālos un nacionālos pienākumus. Līdzīgi lūgumi tika saņemti no Igaunijas un Lietuvas.

Latviju uzņēma Tautu Savienībā 1921. gada 22. septembrī ar 38 balsīm, atturoties 10 valstīm. Par organizācijas loceklēm kļuva arī abas kaimiņvalstis. Pretimbalsotāju šoreiz nebija. Baltijas valstis tagad bija ieguvušas šķietami lielāku drošību un varēja brīvi darboties kā atzītas pasaules brīvo valstu saimes neatkarīgas locekles. Tās sāka strādāt arī dažādās TS organizācijās.

Uz šo vēsturisko dienu Ženēvā, kur atradās TS miteklis, operatīvi atsaucās diplomāts un publicists Alfreds Bīlmanis (1887—1948), jau 24. septembrī ievietojot "Brīvajā Zemē" rakstu "Liela uzticība — liels pienākums". Viņš pilnīgi pamatoti uzsvēra, ka Latvijas kļūšana par šīs organizācijas locekli pēc de iure atzīšanas ir "otrs svarīgākais solis uz priekšu Latvijas nākotnes nodrošināšanā. Latvija tiek atzīta par galīgi noorganizētu valsti’. A.Bīlmanis atzīmēja, ka TS, uzņemot Latviju "kulturēlu un demokrātisku tautu vidū, parāda lielu uzticību mūsu dzīviem tautas radošiem spēkiem un cer, ka Latvija savā dzīvē pieturēsies pie tām normām, kuras izstrādātas Rietumeiropā gadu simtiem un arī noveda Eiropu pie augsta kultūras progresa". Visnotaļ augstu vērtējot TS, viņš tomēr bija pārliecināts, ka "tikai Baltijas Savienība stiprinās mūsu stāvokli (..). Tam jābūt tagad mūsu vispirmākam pienākumam".

Latvijas nostiprināšanās Tautu Savienībā

Jau 1921. gadā Latvijas Ārlietu ministrijā nodibināja TS nodaļu, par tās vadītāju ar Z. Meierovica 19. aprīļa pavēli ieceļot iepriekš minēto P. Sēju, skaitot no 1. aprīļa (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 1354.lieta, 277.lapa). Vēlāk šo nodaļu iekļāva sekretariātā ministrijas politiskā departamenta Rietumu nodaļas sastāvā. 1922. gada 14. jūlijā Satversmes sapulce oficiāli apstiprināja Latvijas Republikas saistības ar TS, pieņemot likumu "Tautu Savienības līgums".

Latvija parakstīja arī Starptautiskās tiesas protokolu. Baltijas valstis iestājās Starptautiskajā darba organizācijā un pieņēma gandrīz visus TS ierosinājumus cilvēku tiesību nodrošināšanai, sociālajai likumdošanai un veselības aprūpes veicināšanai.

Latvijas delegācija piedalījās visās TS pilnsapulcēs (asamblejās), izņemot pēdējo — 21., kura notika 1946. gadā. 1923., 1924., 1927. un 1928. gadā delegāciju vadīja ārlietu ministrs. Arī vēlākajos gados Latvijas ārlietu resora vadītāji rosmīgi piedalījās TS darbā.

1923. gada pavasarī nodibinājās Latvijas Tautu Savienības veicināšanas biedrība (starp dibinātājiem bija arī J.Čakste), kuras mērķis bija sekmēt TS attīstību un tālāko izveidošanos, atbalstīt Latviju šajā organizācijā, popularizēt Latvijā TS idejas un uzdevumus. Biedrībai, kurā darbojās vairāk nekā 300 locekļu, bija nodaļas arī Jelgavā un Liepājā. Līdzekļus deva valdība, Kultūras fonds un ziedojumi. Biedrība organizēja daudz priekšlasījumu, kā arī izdeva savus rakstus (I–III, 1926–1930).

TS ideju popularizēšanā Latvijā lieli nopelni bija biedrības sekretāram diplomātam Jūlijam Feldmanim (1889–1953), kas jau 1924. gadā izdeva 96 lappušu grāmatu "Vai mēs zinām, kas ir Tautu Savienība". Tajā bija stāstīts par organizācijas sastāvu, tās vadošajām institūcijām (pilnsapulce jeb asambleja, padome, sekretariāts), palīgstruktūrām (dažādas pastāvīgās komisijas un komitejas), pastāvīgo Starptautisko tiesu un Starptautisko darba organizāciju. TS pēc savas būtības, rakstīja J.Feldmanis, ir valstu biedrība, "kurā valstis sadevušās, lai sasniegtu kopīgu mērķi — miera uzturēšanu (..). Panākt saprašanos valstu starpā ir Tautu Savienības galvenais uzdevums, jo caur to viņa veicina pasaules mieru". 1923. gada rudenī TS locekļu skaits sasniedza 54. Taču ārpus tās atradās tādas lielvalstis kā ASV, Vācija un PSRS. Grāmatas autors uzsvēra: "Tautu Savienībai jāpaliek (jākļūst — R.T.) vispasaulīgai. Tikai tad viņa varēs izpildīt savus spraustos mērķus."

Vēl tagad ar interesi var lasīt nodaļu "Tautu Savienības paveiktais darbs", kurā konkrēti pastāstīts, ko organizācija bija padarījusi nepilnos piecos gados. Ar TS aktīvu piedalīšanos tika izkārtoti tādi svarīgi strīdīgi jautājumi kā Dancigas statuss, Klaipēdas apgabala autonomija, Ālandu salu piederība u.c.

Grāmatas "Slēdzienā" J.Feldmanis formulēja šādus galvenos, tiesa, nedaudz idealizētus, secinājumus:

— TS ir "mūsu laika pasaules sirdsapziņa";

— šajā visas pasaules parlamentā sanāk visu valstu priekšstāvji līdzīgi deputātiem nacionālajos parlamentos;

— te visām tautām ir vienlīdzīgas tiesības, te sacenšas tikai idejas;

— pasaules sabiedriskā doma te neatļauj attīstīties šauru grupu interesēm, kā tas novērojams parlamentos;

— TS idejas ar katru dienu iespiežas dziļāk tautu sirdsapziņā;

— TS palielina mazo valstu iespaidu un nozīmi starptautiskajā dzīvē.

Pirmais Latvijas pastāvīgais delegāts Tautu Savienībā (1925–1929) bija ievērojamais starptautisko tiesību speciālists Kārlis Ducmanis (1881–1943). Brīvi pārvaldīdams franču, vācu, krievu, zviedru un dāņu valodu, viņš Ženēvā ne tikai sekmīgi aizstāvēja savas valsts intereses un prestižu, bet 1929. gadā kļuva arī par Starptautiskās darba konferences priekšsēdētāja biedru. Kopš 1927. gada K.Ducmanis bija Parīzes Starptautiskās diplomātijas akadēmijas loceklis.

1925. gadā Baltijas valstīs viesojās TS ģenerālsekretārs Ē.Dramonds un Politiskā departamenta vadītājs Mantū, bet 1927. gadā Latviju apmeklēja Starptautiskā darba biroja direktors Tomā. Tādā veidā kļuva ciešāki sakari starp Latviju un TS vadību.

Latvijas tiesības aizstāvot

Pirmais interešu konflikts, kā tagad mēdz sacīt, Latvijai ar TS radās minoritāšu jautājumā. Pēc Itālijas ierosinājuma TS 1920. gadā pieņēma lēmumu uzklausīt dažādu valstu minoritāšu lūgumus, lai pasargātu citu tautu vidū dzīvojošo pilsoņu tiesības un brīvības. To izmantoja vācbaltiešu politiķi ar baronu Heikingu priekšgalā, lai sūdzētos Ženēvā par viņu tiesību pārkāpšanu, īpaši agrārās reformas sakarā.

TS norādīja Baltijas valstīm, ka viens no uzņemšanas priekšnoteikumiem organizācijā ir speciālas garantijas minoritāšu jautājumā. Taču riņķa dancis ap šo problēmu turpinājās arī pēc uzņemšanas. Latvijas minoritāšu stāvoklis vairākkārt nāca TS padomes dienas kārtībā. Nelīdzēja Baltijas valstu minoritāšu tiesību deklarācijas un demokrātiskās konstitūcijas, kas garantēja vienlīdzīgas tiesības visiem pilsoņiem neatkarīgi no tautības. Latvijas diplomāts Dr. Miķelis Valters (1874–1968) 1922. gada 19. jūnijā atgādināja TS vadītājiem, ka starptautiska organizācija nevar iejaukties kādas tās locekles iekšējā dzīvē. Viņš norādīja, ka Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 15. decembra lēmums garantē valsts minoritāšu tiesības un labklājību un to stāvoklis faktiski ir ļoti labs (te nu cienījamais doktors šāva pār strīpu — R.T.). M.Valters informēja par minoritāšu skolu progresu Latvijā un aizrādīja, ka valdība vairs nevar tālāk iet, ja nevēlas radīt latviešu tautas kontrspiedienu pret pārlieku uzstājīgajām minoritātēm, kas līdz šim bija latviešus apspiedušas.

Latvija iesniedza TS vairākus plašus memorandus, kuros raksturoja mazo tautību stāvokli valstī un atspēkoja nepareizo informāciju šajā jautājumā. Šo un citu latviešu diplomātu aktivitāšu rezultātā TS padome 1922. gada 18. jūlijā pieņēma minoritāšu jautājumā Latvijas iesniegto rezolūciju, kurā bija sacīts: "Sarunas starp Latviju un Padomi minoritātu lietās uzskatāmas par izbeigtām. Padome var atjaunot sarunas, ja viņai izliksies, ka stāvoklis Latvijā nesaskan ar pamata principiem minoritātu līgumos. Tādas pat tiesības rezervētas Latvijas valdībai. Pēdējā apņemas informēt Padomi par katru jautājumu šinī lietā, kas viņu varētu interesēt. Strīdus gadījumos kā Latvijas valdība, tā Padome lietu var nodot Pastāvīgai starptautiskai tiesai."

Daudz grūtāk gāja ar agrāro jautājumu, īpaši pēc tam, kad 1. Saeima 1924. gada aprīlī pieņēma lēmumu nemaksāt atlīdzību par muižniekiem atsavināto zemi. Tā paša gada 18. jūnijā vācu baltiešu frakcijas līderis Saeimā barons Vilhelms Firkss paziņoja, ka sūdzēsies Tautu Savienībā par netaisnīgo agrārreformu, kas nozīmējot vācu minoritātes tiesību rupju pārkāpšanu. 1925. gada 4. aprīlī Z.Meierovics saņēma V.Firksa un otra vācbaltiešu deputāta Manfrēda Fēgezaka parakstītas sūdzības kopiju. 25. maijā žēlaba sasniedza Ženēvu. Sākās kārtējais "trādirīdis".

TS sekretariāts piecās dienās (!) sagatavoja paziņojumu Latvijas valdībai par vācu sūdzību ar ievērojamu starptautisko tiesību ekspertu atzinumu, kas nebija labvēlīgs apvainotajai pusei. Latvijas valdībai bija jāatbild uz iesniegumu divu mēnešu laikā, bet šo termiņu varēja arī pagarināt. Nereaģēšanas gadījumā TS ierēdņi draudēja nodot lietu pastāvīgajai Starptautiskajai tiesai Hāgā.

Lai aizstāvētu Latvijas radikālo agrāro reformu Ženēvā, valdība izveidoja speciālu augsti kvalificētu Saeimas deputātu juristu komisiju, kurā ietilpa Kārlis Pauļuks (Zemnieku savienība), Voldemārs Zāmuēls (centra grupas) un Fricis Menders (LSDSP). Kā vēsturnieku pieaicināja Arvedu Švābi, kas uzrakstīja vēsturisku pārskatu par agrāro attiecību attīstību Latvijā. Valdības labi motivētā atbilde kopā ar vēsturisko daļu iznāca atsevišķā grāmatā, kas kļuva par svarīgu dokumentu laukos izdarīto būtisko pārkārtojumu pamatošanai starptautiskajā forumā.

Latvijas interešu aizstāvēšanā iesaistījās arī Latvijas prese. Tā, piemēram, Sēja rakstā "Atlīdzības jautājums vācu baroniem un ārvalstis", kuru 1925. gada 24. septembrī publicēja avīze "Laukstrādnieks", norādīja, ka agrārā reforma "nav vērsta ne pret vienu minoritāti kā tādu, bet ir sociāls likums, kurš aizķer zināmu zemes īpašnieku kategoriju, vienalga, pie kādas nacionalitātes tie arī piederētu. Ja šajā gadījumā vairākums zemes īpašnieku bija baroni, tad tur vainīgi vēsturiskie apstākļi un ne likumdevējs (..). Minoritātu tiesību jautājumos ietilpst vienīgi nacionāli–kulturēlās, reliģiozās un vispārējās pilsoņu tiesības. Un šajā ziņā Latvijā nekādu ierobežojumu attiecībā uz minoritātēm nepastāv". Sēja beidza savu rakstu ar vārdiem: "Mums pilnīgi jāaizstāv mūsu līdzšinējais uzskats, ka baroniem atlīdzība nav maksājama un viņu sūdzība noraidāma."

Latvijas valdība savus paskaidrojumus TS iesniedza 1925. gada 3. novembrī. Ļoti svarīgs bija vēsturiskais arguments — atsavināto zemju īpašnieku senči senos laikos atņēmuši zemi latviešu tautai un pēc tam gadsimtiem ilgi latviešu tautu nežēlīgi izmantojuši šo zemju apstrādāšanai. Atbildē bija kategoriski noraidīts apgalvojums, it kā reforma būtu virzīta pret vācu minoritāti. Latvija izturas pret minoritātēm tik labvēlīgi kā nekur citur Eiropā, valstij uzturot viņu valodās ne tikai pamatskolas, bet arī vidusskolas. Atbildes nobeigumā bija uzsvērts, ka Latvijas agrārā reforma ir labākā sociālā nodrošināšanās pret boļševismu Austrumeiropā.

Ar to tomēr lieta vēl nebeidzās. K.Ducmanim vajadzēja skaidroties Ženēvā 1926. gada sākumā vēl un vēl. Tikai tā paša gada jūnijā un atkārtoti 1927. gada martā TS izmeklēšanas komisija paziņoja, ka Latvija nav pārkāpusi starptautiski garantēto minoritāšu aizsardzību. Līdz ar to vācu baronu sūdzība bija cietusi fiasko.

Darbs Ženēvā 20. gadu otrajā pusē un 30. gadu sākumā

Latvijas "lietas" izbeigšana veicināja jaunās valsts iespaida palielināšanos Tautu Savienībā. 1927. gadā vienu no organizācijas satiksmes tranzīta komitejas nepastāvīgo locekļu vietām uz četriem gadiem nodeva Latvijai. Tā paša gada augustā TS tranzīta un satiksmes konferencē pēc Latvijas delegācijas ierosinājuma pieņēma rezolūciju par satiksmes un tranzīta brīvības nodrošināšanu, novēršot visus starptautiskas dabas šķēršļus, kas traucē saimniecisko dzīvi un kavē satiksmi.

1927. gada maijā Ženēvā notika pirmā pasaules saimnieciskā konference, kurā piedalījās 50 valstis. Latvijas četri delegāti bija īpaši aktīvi attiecībā uz importa un eksporta aizliegumu un ierobežojumu atcelšanu. Liela Latvijas delegācija ārlietu ministra Voldemāra Salnā (1886–1948) vadībā piedalījās plašā starptautiskā saimnieciskā konferencē Londonā 1933. gada jūnijā un jūlijā. Šis saiets tomēr beidzās bez rezultātiem.

1927. gadā Ženēvā nodibināja starptautisku ūniju palīdzības sniegšanai katastrofās cietušām tautām. Pēc Latvijas ierosinājuma konference deklarēja, ka palīdzēs arī sociālās katastrofās — no karu un revolūciju sekām cietušām valstīm. TS izveidoja valstu kopdarbību karantīnas iestāžu iekārtošanai. Latvija saņēma 6000 mārciņu šādas iestādes ierīkošanai Liepājā.

Kā jau iepriekš teikts, Latvijas delegāciju TS pilnsapulcēs nereti vadīja ārlietu ministrs. 1927. gadā to visnotaļ sekmīgi darīja Fēlikss Cielēns (1888–1964). Viņa runa, kā atzīmēja Sēja rakstā "Tautu Savienības astotā pilnsapulce" ("Laukstrādnieks", 1927, 20. okt.), "piekļāvās ļoti labi asamblejas noskaņai un vispārējai mazo valstu akcijai. Tā tika priekšā celta izdevīgi apsvērtā momentā un atrada atzinīgu atsauksmi gan asamblejas aprindās, gan nopietnākajos ārzemju preses orgānos un bez šaubām Latvijas prestižam nāca stipri par labu. Tāds bija arī visu mūsu delegācijas locekļu iespaids un vienbalsīgs novērtējums".

F.Cielēna spožā uzstāšanās 1927. gada 7. septembrī bija "gulbja dziesma" viņa ārlietu ministra karjerā, kura beidzās jau nākamā gada sākumā. Ievērojamais latviešu trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons (1920–1989) par šo latviešu diplomāta un politiķa zvaigžņu stundu raksta: "Runā viņš ieguldīja savas pamatīgās zināšanas starptautiskajā politikā, savu māksliniecisko dzirksti un rakstnieka dāvanas. Viņš nolēma nesekot citu jauno un mazo valstu delegātu priekšzīmei, kas izpaudās pateicības izteikšanā rietumu lielvalstīm, bažās par nākotni un lūgumos pēc tālākas palīdzības. Viņa runas pamatdaļā bija droša toreizējā politiskā stāvokļa analīze sakarā ar Tautu Savienības darbību." ("Latvijas vēsture 1920–1940" I. Stokholma. — 1982. — 369. lpp.)

Par ko runāja F.Cielēns? Par trim kardināliem organizācijas darba jautājumiem — mieru, drošību un atbruņošanos. Viņš atzīmēja, ka TS ir pētījusi saimnieciskus, sociālus, filantropiskus un humanitārus jautājumus. Tas, protams, ir labi, taču tie neveido savienības galveno uzdevumu. Galvenais ir "nodibināt vispārīgu, ilgstošu mieru, dot drošību visām nācijām, lielām un mazām, un pievērsties vārīgajai un sarežģītajai atbruņošanās problēmai no praktiskā un reālā viedokļa". Diemžēl situācija šajā laukā "gandrīz sakrīt ar pirmskara stāvokli".

Aplūkojot drošības problēmu, F.Cielēns norādīja, ka Latvija dara visu iespējamo, lai pirmām kārtām uzturētu labas attiecības ar lielo austrumu kaimiņu PSRS un lai noslēgtu neuzbrukšanas līgumu ar to (līgumu parakstīja gan tikai 1932. gadā — R.T.). Taču drošība ir plašāka vēriena jautājums, un tas atrisināms starptautisku līgumu ceļā. Latviju, uzsvēra orators, triju gadu laikā postīja divas varenas armijas, un uguns līnija to pārstaigāja krustām šķērsām. Tāpēc tā tāpat kā visas citas nācijas, lielas un mazas, ir ļoti ieinteresētas miera stabilizēšanā.

Visgrūtāk ir izšķirama atbruņošanās problēma, uzsvēra F.Cielēns. To izdarīt īpaši svarīgi ir tāpēc, ka Eiropas valstu militārie budžeti un iesaukto karavīru skaits ir gandrīz sasniedzis 1913. gada līmeni. "Tā ir bruņošanās sacensība vai sacīkste, kas jau agrāk novedusi pie mums pazīstamām šausmīgām sekām." Ja tā turpināsies, "mēs agri vai vēlu nonāksim pie jauna kara". Ja neizšķir atbruņošanās jautājumu, nav iespējams nodibināt vispārēju mieru. Vai pravietiski izskanēja Latvijas ārlietu ministra vārdi: "Es negribu pareģot, bet esat pārliecināti, ka jauns karš būtu briesmīgs ne tikai ar savu iznīcinātāja spēku, bet vēl vairāk tādēļ, ka visas nācijas, visi kontinenti — jā, visa pasaule tiktu ierauta šai virpulī." Līdz Otrajam pasaules karam bija atlikuši vairs tikai nieka 12 gadi...

F.Cielēna decento perfektā franču valodā sacīto runu ar komplimentiem un rokasspiedieniem apsveica Beļģijas ārlietu ministrs Emīls Vandervelde, Francijas ārlietu ministrs Aristids Briāns un citi augstu stāvoši ārzemju diplomāti. To atstāstīja un citēja ne tikai Šveices, bet arī Parīzes, Londonas un Berlīnes dienas laikraksti. Plašākus fragmentus publicēja lielā franču konservatīvā avīze "Le Temps". F.Cielēna rīkotajā preses konferencē 12. septembrī piedalījās ap 50 ārzemju žurnālistu, lai gan angļu ārlietu ministrs Nevils Čemberlens rīkoja tajā pašā dienā līdzīgu pasākumu.

Prof. E.Andersona vērtējumā, "ar savu lielo uzstāšanos Tautu Savienībā F.Cielēns Baltijas valstīm un Latvijai neko neieguva ilga laika skatījumā, bet tomēr spēja pievērst Latvijai uzmanību starptautiskā forumā un radīt pret to respektu. Arī tas bija labi" (cit. grām., 371. lpp.).

Diplomātu rotācijas kārtībā Ministru kabinets 1930. gada 16. jūlijā iecēla par Latvijas pastāvīgo delegātu Tautu Savienībā Jūliju Feldmani (1889–1953) — Maskavas universitātes Juridiskās fakultātes diploma īpašnieku, teicamu svešvalodu zinātāju, kas strādāja brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā atbildīgos amatos jau kopš 1919. gada. Vienlaikus viņš pārstāvēja Latviju Starptautiskajā darba organizācijā. Ar šīm iecelšanām J.Feldmanim sākās darbs ilgu gadu garumā nozīmīgākajā 20. gadsimta organizācijā.

Tomēr viņam Ženēvā neklājās viegli. Visa Latvijas pastāvīgā delegācija sastāvēja no tās vadītāja, sekretāra un mašīnrakstītājas. Taču darba bija pāri galvai, jo, tā kā Latvijai arī tolaik trūka līdzekļu, J.Feldmanim nereti bija jāpārstāv sava valsts ne tikai Tautu Savienībā un Starptautiskajā darba organizācijā, bet arī dažādās konferencēs, apspriedēs, sanāksmēs u.tml. sasauksmēs. Turklāt 1932. gada 26. novembrī viņu iecēla arī par Latvijas sūtni Šveicē, un šajā sakarībā J.Feldmanim vajadzēja bieži doties uz konfederācijas galvaspilsētu Berni.

TS pilnsapulces notika katru rudeni un ilga apmēram vienu mēnesi. Daudzajās komisijās apskatīja un vērtēja organizācijas darbu iepriekšējā gadā un noteica uzdevumus turpmākajai darbībai. Lai varētu tam sekot un runāt līdzi, bija jāiepazīstas ar TS sekretariāta piesūtītajiem sagatavošanas materiāliem gandrīz mazas bibliotēkas apmērā. To lielākā daļa bija dažādu starptautisku konvenciju projekti: politiskā, saimnieciskā, juridiskā, satiksmes, veselības, kultūras utt. jomā. Tieši šie dokumenti prasīja pastāvīgajai delegācijai visvairāk darba, jo svarīgākos no tiem pieņēma vai noraidīja nevis pilnsapulces laikā, bet starpsesiju konferencēs, kurās pastāvīgajai delegācijai bija jāpiedalās lielākoties patstāvīgi, jo Latvijas valdība taupības nolūkos mēdza sūtīt ekspertus tikai uz šauri tehniskām konferencēm. Turklāt bieži tie nebija TS oficiālo valodu — franču un angļu — pratēji, tāpēc bija uz sēdēm jāpavada, lai viņiem paskaidrotu, kas īsti notiek, un viņi zinātu, kā jābalso saskaņā ar valdības instrukcijām.

Problēmu problēma Ženēvā bija atbruņošanās. Tās apspriešanai TS rīkoja plašu konferenci, kas notika Šveicē 1932. un 1933. gadā. Latvijas delegāciju vadīja ārlietu ministrs Kārlis Zariņš (1879–1963). Ar Ministru kabineta 1932. gada 21. janvāra lēmumu par delegācijas locekli iecēla arī J.Feldmani. Viņš piedalījās šā foruma priekšsarunās jau kopš 1930. gada. J.Feldmanis 1931. gada decembrī rakstīja Ministru prezidentam un ārlietu ministram Kārlim Ulmanim: "Ķēros klāt pie atbruņošanās konferences materiālu studēšanas, lai būtu sagatavots uz šo visai svarīgo konferenci (..). Šeit valda uzskats, ka lielā atbruņošanās konference iezīmēs jaunu laikmetu Tautu Savienības vēsturē (..). Šeit tiks apspriesti visi svarīgākie jautājumi pasaulē, un apspriedes rezultātiem būs droši vien paliekama nozīme. Tāpēc uz konferenci jāgatavojas ar vislielāko nopietnību, ko arī cenšos darīt, cik vien tas manos spēkos iespējams."

Atbruņošanās konference sākās 1932. gada februārī. K.Zariņš 13. februārī informēja tās dalībniekus, ka Latvijas pārstāvji ir iepazinušies ar konkrētajiem priekšlikumiem par starptautisku bruņotu spēku nodibināšanu, kuri būtu pakļauti TS kontrolei un autoritātei, un šos iesniegumus valdība "pārbaudīs ar vislielāko labvēlību un simpātijām" (kā zināms, šādi spēki netika izveidoti — R.T.). Lai neaizvainotu citu interešu paudējus, K.Zariņš turpināja: "Mēs atbalstīsim arī ikkatru citu projektu, kas varētu nodrošināt mieru un teritorijas neaizskaramību."

Konferencē runāja arīdzan J.Feldmanis, kas raksturoja Latvijas militāro potenciālu. Viņš norādīja, ka Latvijas armijas lielums nepārsniedz 20 tūkstošus karavīru, tai ir divi mīnu traleri, divas zemūdenes (katra 375 t), kas nerada uzbrukuma draudus kaimiņvalstīm.

Kad bija beidzies Ženēvas foruma pirmais posms, J.Feldmanis publicēja laikraksta "Brīvā Zeme" 1932. gada 8. augusta laidienā rakstu "Atbruņošanās konferences panākumi". Viņš vaicāja — vai Latvija var būt mierā ar līdzšinējiem panākumiem? Un pats atbildēja — ja salīdzina ar to, ko Latvija vēlētos, tad negatīvi. Bet, ja salīdzina ar to, kas pirms konferences likās iespējams, tad gluži otrādi. Jo vairāk vēl tālab, ka konference nav beigusies. Turklāt šī ir pirmā tik plaša konference — tajā piedalās 63 valstis.

Publikācijas autors informēja avīzes auditoriju, ka Ženēvā pieņemts lēmums aizliegt ķīmisko un gāzes karu, ierobežot militāro budžetu, iecelt pastāvīgu atbruņošanās komisiju ar attiecīgām pilnvarām, nodibināt komisiju noteikumu izstrādāšanai par kara ieroču ražošanas un tirdzniecības kontroli. Latvijas delegācija, paskaidroja J.Feldmanis, balsoja par šo rezolūciju, jo tā ir valsts interesēs, kaut būtu bijuši vēlami daudz tālāk ejoši lēmumi.

Atbruņošanās konferencēs galvenās komisijas vispārējās debatēs 1933. gada 6. martā J.Feldmanis paziņoja par Latvijas valdības principiālo piekrišanu britu piedāvātajam ieroču samazināšanas plānam — premjera Makdonalda atbruņošanās konvencijas projektam, rezervējot tiesības iesniegt papildinājumus. 1934. gada 11. janvāra vēstulē konferences flotes komisijai viņš norādīja, ka Latvija kā jauna valsts nav līdz šim izveidojusi pietiekami lielu floti savu krastu apsardzībai, tāpēc status quo šajā laukā Latviju nekādā gadījumā nevar apmierināt.

Lai gan delegāti Ženēvā debatēja augām dienām, J. Feldmanis jau drīz vien sāka raudzīties skeptiski uz tur notiekošo. Savā ziņojumā priekšniecībai Rīgā diplomāts pauda neticību par konferences izdošanos. Viņš rakstīja, ka katra lielvalsts grib iegūt sev pēc iespējas vairāk un rodas šaubas, vai tās vispār grib atbruņoties.

J. Feldmanim, izrādījās, bija taisnība — atbruņošanās konference 30. gadu vidū beidzās bez rezultātiem. Atbruņošanās vietā bija stājusies neierobežota apbruņošanās.

Latviešu diplomāti TS norieta posmā

Baltijas valstis, apsildījušas degunus Ženēvā, nebūt negribēja palikt TS bandinieku statusā, bet centās iekļūt tās vadošajās institūcijās, labi saprazdamas, ka tur izšķiras dažādu projektu likteņi. Citreiz tām veicās, citreiz — ne. Tikai daži piemēri. Igaunijas ārlietu ministrs Karels Roberts Pusta jau 1923. gadā kļuva par TS pilnsapulces viceprezidentu. Z. Meierovicu tajā pašā gadā ievēlēja par organizācijas politiskās komitejas vicepriekšsēdētāju. 1925. gadā abi ministri sāka sacensties, lai viņu pārstāvētās valstis ievēlētu par TS padomes nepastāvīgām loceklēm, bet šāda sacensība starptautiskā organizācijā mazajām valstiņām par labu nenāca. Vienīgi tad, kad baltieši izveidoja kopīgu interešu bloku Ženēvā, varēja cerēt uz panākumiem. Tā, piemēram, 1927. gada augustā Baltijas bloks panāca Latvijas ievēlēšanu uz četriem gadiem par nepastāvīgo locekli TS satiksmes un tranzīta komitejā.

Taču ar šādiem, tomēr otršķirīgiem amatiem Latvijai, Igaunijai un Lietuvai bija par maz. Tās ambiciozi mērķēja uz visaugstāko funkcionāru posteņiem. 1926. gada septembrī TS 7. pilnsapulcē Baltijas valstis kopīgi izvirzīja Igaunijas kandidatūru organizācijas padomes locekļa krēslam, tomēr vēlēšanās cieta neveiksmi. F.Cielēns ar Latvijas sūtņa Vācijā Dr. Oskara Voita (1866—1959) starpniecību 1927. gadā centās izkaulēt viņam šķietami draudzīgās Vācijas valdības atbalstu savai kandidatūrai pilnsapulces viceprezidenta postenim (jau Z. Meierovics bija kārojis šo godu!), taču neveiksmīgi. F. Cielēna pēctecis ārlietu ministra amatā Antons Balodis (1880—1942) arī gribēja ar vācu palīdzību ieņemt minēto jebšu kādu citu augstu sēdekli, bet atkal iznāca čiks. Ārlietu resora vadītājs pēc K. Zariņa Voldemārs Salnais no jauna mērķēja uz nepastāvīgo vietu TS padomē Baltijas valstīm, lai piedalītos svarīgu jautājumu — līgumu revīzijas un Eiropas status quo — izlemšanā, bet atkal bez panākumiem.

30. gadu vidū Latvija sāka cīņu jau par prestižo locekļa vietu TS padomē. Viss šīs akcijas smagums, saprotams, gūlās uz J. Feldmaņa pleciem. Tas prasīja vairāku gadu ilgu un neatlaidīgu darbu, ko lielā mērā kavēja joprojām pastāvošās domstarpības pašu Baltijas valstu vidū. J. Feldmanis rakstīja, ka baltieši Ženēvā gandrīz nemaz neuzstājās, bija ļoti klusi, atturīgi, parasti paliekot skatītāju un klausītāju lomā. Turklāt, ja Baltijas valstu pārstāvji arī runā, tas parasti notiek atsevišķi, nesazinoties, pat radot iespaidu, it kā tās sacenstos savā starpā. Situācija sāka mainīties tikai pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas antantes izveidošanas 1934. gada 12. septembrī. Svarīgi ir arī tas, ka Baltijas valstis parakstīja līgumu šajā jautājumā Ženēvā un tieši TS pilnsapulces laikā. Tas tūlīt piesaistīja Šveicē ieradušos žurnālistu uzmanību.

Jau 1935. gada 12. februārī J.Feldmanis varēja informēt K.Ulmani: TS ģenerālsekretārs Ž.Avenols esot teicis, ka Baltijas valstis gājušas vienmēr katra savu atsevišķu ceļu. Tagad turpretim stāvoklis grozījies un tām būšot vieglāk iegūt vietu padomē. Trīs dienas vēlāk, rakstot savai Ārlietu ministrijai, J. Feldmanis atzīmēja, ka TS sekretariātā un diplomātu aprindās tiek pat teikts, ka "ir laiks, ka mēs sākot domāt par ieiešanu padomē, jo tagad, pēc antantes noslēgšanas, mēs starptautiskā forumā nozīmējot vērā ņemamu faktoru".

Turpinot darbu šajā virzienā, J. Feldmanis 1935. gada 14.martā publicēja Šveices avīzē "La Tribune des Nations" rakstu "Miers Baltijas telpā". Tajā viņš iestājās par Baltijas zemju pārstāvja ievēlēšanu TS padomē. Publikācija noslēdzās ar vārdiem: "Tai dienā, kad kāds Baltijas antantes pārstāvis sēdīsies pie padomes galda, viņam nebūs citu domu kā tikai pasaules forumā strādāt mērķiem, kas ir jauno Baltijas valstu politika jau kopš to dibināšanas: starptautiska sadarbība un patiesa kalpošana miera un taisnības principiem, kā arī uzticība Tautu Savienības paktam."

Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē 1935. gada maijā Latvija, Lietuva un Igaunija vienojās cīkstēties par Latvijas ievēlēšanu TS padomē. Ženēvas ziņu aģentūra "Geneva Press" pēc šā lēmuma pieņemšanas publiskoja plašu J.Feldmaņa rakstu, kurā viņš pamatoja, kāpēc baltiešu reprezentam pienāktos vieta padomē. Kā galvenos motīvus viņš minēja:

— Baltijas valstis nevainojami izpildījušas visas savas starptautiskās saistības un TS pakta pienākumus;

— Baltijas valstu balss līdz šim nav bijusi dzirdama padomē ne tieši, ne netieši;

— savas ģeogrāfiskās situācijas dēļ trim Baltijas valstīm ir svarīga loma Eiropas ziemeļaustrumos, un tās te veikušas savus pienākumus vispārējās drošības un miera labā.

J.Feldmanis prasmīgi izmantoja arī personīgos kontaktus, apmeklējot un tiekoties ar citvalstu diplomātiem, politiķiem un žurnālistiem. Par vizīti pie Francijas ārlietu ministra Delbosa viņš 1936. gada 26. jūnijā rakstīja uz Rīgu: "Viņš bija ļoti pretimnākošs, un es nemanīju nekā no augstprātības un izklaidības, kas kādreiz piemīt lielajiem "dūžiem", ja šeit, Ženēvā, "mazie" nāk viņus traucēt (..). Es paskaidroju, ka manas vizītes nolūks ir panākt viņa atbalstu mūsu kandidatūrai uz padomes sēdekli (..). Iepazīstināt viņu ar mūsu motīviem (..). Piebildu arī dažus vārdus par Francijas lomu mūsu neatkarības cīņās un tagadējo mūsu svarīgo pozīciju kā neitrālai joslai starp Vāciju un Padomju Savienību."

Latvijas triumfs pienāca 1936. gada 2. oktobrī, kad TS 17. pilnsapulcē notika izšķirīgā balsošana. Ķīna ar 51 balsi ieguva Japānas vietu padomē, bet Latvija ar 49 balsīm no 51 saņēma otro brīvo vietu, izkonkurējot Austriju, Ungāriju un Šveici. Tā bija liela Latvijas diplomātijas, pirmām kārtām Jūlija Feldmaņa, uzvara. Par TS padomes locekli kļuva Vilhelms Munters (1898—1967) — ārlietu ministrs kopš 1936. gada 14. jūlija. Pēc viņa priekšlikuma Ministru kabinets 1936. gada 20. oktobrī nolēma izteikt J.Feldmanim pateicību par viņa darbību Tautu Savienībā, kuras rezultātā Latviju ievēlēja organizācijas padomē.

1936. gada 10. oktobrī V.Munters devās oficiālā vizītē pie Šveices valsts prezidenta Dr.Alberta Meijera un ārlietu ministra Džuzepes Motas, bet jau pēc gada TS 18. pilnsapulcē, kas sākās 13. septembrī, uzticēja viņam vadīt 23 vīru lielo Tālo Austrumu komisiju, kura pieņēma rezolūciju, kas nosodīja Japānas aviācijas uzbrukumus Ķīnas pilsētām. Latviešu diplomātu izvirzīja arī par TS mandātu komisijas locekli. V.Munters ar savu augsto profesionalitāti īsā laikā izpelnījās Rietumu un Austrumu kolēģu atzinību. Amerikāņu laikraksts "Times" 1937. gada 18. oktobrī pat atzīmēja, ka "tikai viens no 52 delegātiem atstāja Ženēvu labāk pazīstams un labāk novērtēts nekā šurp braucot — Vilhelms Munters".

Diemžēl to nevarēja teikt par viņa vadīto TS padomes 101. sesiju, kura sākās 1938. gada 10. maijā. Šī Latvijas pārstāvja vienīgā prezidētā sesija, pēc E. Andersona vērtējuma ("Latvijas vēsture 1920—1940" I.—Stokholma.—1982.—677.lpp.) bija arī "visapkaunojošākā sesija Tautu Savienības vēsturē". Tajā bija paredzēta diskusija par Itālijas anerktētās Abesīnijas (Etiopijas) nākotni. Sesiju faktiski diriģēja britu ārlietu ministrs lords Edvards Halifakss, kas centās panākt TS svētību un atbalstu itāļu iekarojumu atzīšanai. V.Munters diemžēl darīja visu, lai izpatiktu Lielbritānijai, apmierinot tās savtīgās intereses. Lai gan Abesīnija vēl oficiāli bija TS locekle, viņš un E.Halifakss, ne bez organizācijas ģenerālsekretāra Žozefa Avenolas ziņas, jau iepriekš nolēma neuzaicināt tās delegāciju piedalīties sesijā. Sēdē bija vienīgi klāt abesīņu ķeizars Haile Selasī I. E. Halifakss klātesošajiem deklarēja, ka nostāja pret Itāliju katrai TS valstij jāizšķir pašai. V.Munters, lai gan viņam nebija tiesību to darīt, ieteica padomes locekļiem izteikt savu individuālo atbalstu angļu pozīcijai. Viņš arī noslēdza debates, paziņodams, ka Latvija pievienojas Lielbritānijas viedoklim.

E. Halifakss bija panācis V.Muntera atbalstu arī diskusijas izbeigšanai neērtajā spāņu pilsoņu kara jautājumā, bet republikāniskās Spānijas ārlietu ministra Alvaresa del Vajo enerģiskās uzstāšanās rezultātā sesijas priekšsēdētājs bija spiests piekāpties. Deviņi padomes locekļi, Latviju ieskaitot, atturējās, balsojot par spāņu diplomāta ierosinājumu TS izbeigt neiejaukšanās politiku un atļaut demokrātiskajai Spānijai pirkt ieročus. V.Munters, atcerēdamies šos notikumus, savā 1963. gadā Rīgā iznākušajā grāmatā "Pārdomas" rakstīja: "Visos šajos agresijas atbalstīšanas gadījumos mazo neitrālo valstu, tajā skaitā Latvijas, sabiedriskā doma nepārprotami bija naidīgi noskaņota pret agresoru. Bet šo valstu atbildīgie vadītāji (V.Munteru ieskaitot!— R.T.) cītīgi atturējās no agresīvās politikas nosodīšanas un klusēja, zinādami, ka Rietumu lielvalstis negrib efektīvi rīkoties, lai aizstāvētu un atjaunotu mieru."

TS diemžēl sāka buksēt gandrīz no pirmās pastāvēšanas dienas. Pirmā neveiksme to skāra jau pašā sākumā, kad ASV, cik tas paradoksāli arī izklausītos, atteicās ratificēt Versaļas miera līgumu un neiestājās Tautu Savienībā. Organizācijas pirmā pilnsapulce 1920. gada rudenī atsacījās uzņemt par savu locekli Vāciju. Arī PSRS nevēlējās un netika aicināta saistīties ar TS (tā iestājās šajā organizācijā tikai 1934.gadā). Līdz ar to universalitātes princips atkrita. Nākamā neveiksme bija atbruņošanās konferences neizdošanās 1932. gadā, savstarpējo garantiju un kolektīvās drošības sistēmas sabrukums, Japānas, Vācijas (abas 1935.gadā) un Itālijas izstāšanās no TS (1939.). Sākoties karam Somijā, TS pieņēma rezolūciju, ka PSRS ar savu rīcību nostādījusi sevi ārpus TS, resp., tā tika izslēgta no organizācijas. Tātad līdz 1939. gada beigām TS bija atstājušas četras lielvalstis. Pēdējie smagākie triecieni TS autoritātei bija Austrijas pievienošana Vācijai 1938. gadā, Čehoslovākijas sadalīšana un pārvēršana par protektorātu, Polijas okupācija un sadalīšana 1939. gadā, Dānijas un Norvēģijas okupācija 1940.gadā. TS klusēja.

Prof. I. Feldmanis tā vērtē TS funkcionēšanu 30.gadu beigās: "Laikā, kad sākās V. Muntera darbība Tautu Savienības padomē, šī organizācija pārdzīvoja dziļu krīzi un atradās norieta stadijā. Latvija un daudzas citas Eiropas mazās valstis jau bija zaudējušas ticību Tautu Savienības visvarenībai un tās darbības efektivitātei. Šīs organizācijas autoritāti iedragāja atbruņošanās idejas neveiksme, nespēja novērst agresijas aktus un karus, sankciju atcelšana pret Itāliju un citi lēmumi (..).

Krass pavērsiens Latvijas politikā pret Tautu Savienību iezīmējās 1938. gada septembrī, kad tā atteicās no šīs organizācijas izvirzītajiem valstu kolektīvās drošības principiem (V.Munters deklarēja, ka Latvija vairs obligāti neuzskatīs par sev saistošiem 16. pantā paredzētos noteikumus, šis pants paredzēja kolektīvu ekonomisko un militāro sankciju lietošanu pret agresoru — R.T.) un tādējādi pasludināja kursu no relatīvās uz absolūtu neitralitāti. Tas bija neadekvāts un kļūdains lēmums, kas neuzlaboja Latvijas izredzes saglabāt Latvijas valstisko neatkarību strauji mainīgajā starptautiskajā situācijā. Latvija pati jūtami devalvēja vienu savas ārpolitikas pamatelementu — sadarbību ar Tautu Savienību. 16. pants bija Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarības "vienīgā starptautiskā garantija, uz ko tās varēja atsaukties kādas ārvalsts uzbrukuma gadījumā" (E. Andersona vārdi no iepriekš citētās viņa grāmatas, 22. lpp.—R.T.). Turpretī pāreja uz absolūtu neitralitāti izrādījās tikai iedomāta Latvijas drošības garantija. Tai nebija reāla pamata, lai citas valstis respektētu un garantētu šo neitralitāti." ("Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918—1998".—Rīgā, 1999.–145.–146.lp.)

Epiloga vietā

1946. gada 8. aprīlī notika TS pēdējā — slēgšanas — sēde. J.Feldmanis ziņoja par savu rīcību sakarā ar šo notikumu Latvijas sūtņu un politiķu konferencē Ženēvā tajā pašā gadā no 15. līdz 22. maijam. Viņš visu laiku gatavojies piedalīties sēdē, uzstāties ar asu protestu pret PSRS par Latvijas okupēšanu un pieprasīt krievu karaspēka izvākšanu. Sūtnis K.Zariņš Lielbritānijā jau izgatavojis un piesūtījis viņam attiecīgās pilnvaras. Taču iepriekšējās sarunās noskaidrojies, ka ne Anglija, ne Francija nedomā atbalstīt Baltijas valstis, visi baidās no krieviem. Bijis skaidrs, ka mandātu komisija neatzīs baltiešu delegātu pilnvaras, bet, ja arī atzītu, tad TS sēdē nebūtu gaidāms labvēlīgs lēmums. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas delegāti nolēmuši samierināties ar izveidojušos stāvokli. Visi konferences dalībnieki, izņemot vienu, atzina J.Feldmaņa rīcību par pareizu un vienīgi iespējamo.

Vajadzēja paiet gariem 45 gadiem, lai no okupācijas jūga atbrīvojusies un neatkarību atjaunojusī Latvijas Republika 1991.gada 17.septembrī kļūtu par Tautu Savienības pēcteces — Apvienoto Nāciju Organizācijas — locekli. Viens vēstures loks bija atkal noslēdzies. Šoreiz par labu mūsu valstij.