Bezdarbnieks savās un valsts krustcelēs

Alvis Vītols, Nodarbinātības valsts dienesta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Bezdarba līmenis Latvijā kopš šī gada sākuma ir stabilizējies, 1. augustā tas bija 7,7 procenti. Bezdarbs parasti pieaug gada sākumā, kas saistīts ar to, ka darba līgumi tiek slēgti uz saimniecisko gadu. Tādēļ, sākoties jaunam gadam, daudzi cilvēki paliek bez darba. Savukārt vasaras mēnešos liela daļa bezdarbnieku tiek iesaistīti sezonas darbos. Interesanti, ka arī 1922. gadā Darba apgāde savā ziņojumā raksta: "Vasaras mēnešos bezdarbnieku skaits ievērojami saraujas, jo tad visi tie, kuri derīgi lauku darbiem, dodas uz zemēm."

Trūkst speciālistu

Tendences ir līdzīgas. Kā liecina statistika, arī tolaik pastāvīgā darbā bija nepieciešami nevis melnstrādnieki, bet kvalificēti strādnieki. Arī šī gada septiņos mēnešos pieprasījums pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem bijis lielāks par reālo piedāvājumu.

Šīs tendences atbilst pašlaik Eiropā esošajām. Starptautisko tikšanos laikā analītiķi secina, ka izglītībai jānoris visa mūža garumā, kas palīdz saglabāt pozīcijas darba tirgū. Ļoti strauji attīstās daudzas nozares, īpaši elektronika, kurā pēdējo divu gadu laikā notikušas visai revolucionāras izmaiņas. To pašu var sacīt par celtniecību, kur tagad lieto modernus materiālus un jaunas tehnoloģijas. Celtniecībā jāstrādā ar jauniem materiāliem un tādēļ nepieciešama apmācība. Un ne tikai teorētiskā, bet arī darba prakse. Darba devējs šodien konkurences apstākļos nevar tērēt ne laiku, ne līdzekļus cilvēku apmācībai.

Īpaša uzmanība jāvelta riska grupām

Viena no riska grupām ir bezdarbnieki jaunieši. Riska grupas ir vairākas: jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem — 16,4 procenti, cilvēki, kas ieguvuši invaliditāti, — 1,5 procenti, bezdarbnieki, kas atgriezušies no ieslodzījuma vietas, ilgstošie bezdarbnieki, kas ir bez darba vairāk nekā gadu, — 27,7 procenti. Pusei no ilgstošajiem bezdarbniekiem nav profesijas, un arī tas liecina, ka nepieciešama profesionāla sagatavotība.

Piemēram, 22 procentiem jauniešu bezdarbnieku ir arodizglītība. Darba devējam ir nepieciešams kvalificēts strādnieks, kas jau ar pirmo darba dienu var sākt strādāt ar pilnu atdevi. Tātad valstij pēc iespējas lielāks atbalsts būtu jāsniedz tiem darba devējiem, kas pieņem darbā jauniešus "no skolas sola". Ja mēs gribam veidot sociālu, proti, taisnīgu valsti, tad jārada nosacījumi, kas šīm riska, jeb konkurētmazspējīgām grupām spētu palīdzēt integrēties darba tirgū.

Kā liecina statistikas dati, tradicionāli augstākais bezdarba līmenis ir Latgalē, un konkrēti Rēzeknē, kur tas pārsniedz 20 procentus. Tajā pašā Darba apgāda 1922. gada ziņojumā redzam, ka situācija ir pilnīgi identiska: "... jo pēc rūpniecības sabrukuma dīkā stāv ne vien pirmās šķiras melnstrādnieki..." Latvijā 17 procentiem jeb 15 tūkstošiem bezdarbnieku nav apliecinājuma par valsts valodas zināšanām. Un lai gan viņiem ir laba profesionālā sagatavotība, taču valodas nezināšana traucē konkurēt darba tirgū. Šādas problēmas nav vienīgi Talsu rajonā.

Valsts var regulēt bezdarba līkni

Rīgā bezdarba līmenis pašlaik ir 3,5 procenti, un to var uzskatīt par optimālu. Makroekonomisti uzskata, ja bezdarba līmenis kādā valstī ir 4 līdz 6 procenti, tas nelabvēlīgi neietekmē darba tirgu. Ja bezdarba līmenis ir augstāks, darba devējam rodas iespējas par paveikto darbu samaksāt mazāk. Pie augsta bezdarba līmeņa ieguvējs ir darba devējs.

— Vai šos procesus neietekmē arī valstī noteiktā obligātā minimālo darba algu paaugstināšana?

— Nosakot minimālo darba algu, valsts iejaucas darba samaksas veidošanas mehānismā. Šajā gadījumā administratīvā iejaukšanās izkropļo darba tirgu. Šāds mehānisms sevi attaisno tikai tādās valstīs, kur nav spēcīgas darba ņēmēju organizācijas. Pēc padomju varas sabrukuma bija liela neizpratne par nozaru asociācijām. Atceros, 1994. gadā, kad tikko veidojās kokapstrādātāju asociācija, valdīja liela neizpratne. Cilvēki bieži vien nesaprata, cik liela loma ir šādām organizācijām, jo valsts līmenī sarunas parasti nenotiek ar atsevišķu uzņēmēju. Tāpēc ir nepieciešams veidot gan darba devēju, gan darba ņēmēju tā dēvētās interešu apvienības. Tām tad savā starpā jāvienojas par konkrētiem tarifiem un darba samaksas līmeni, kā tas notiek Eiropas valstīs. Parati šīs vienošanās tiek slēgtas starp darba devēju un arodorganizāciju par minimālo darba samaksu stundā. Piemēram, Vācijā vienīgais sektors, kur pastāv samaksas regulēšana, ir būvniecība, kur noteikta minimālā darba alga — 16 markas stundā. Nav noslēpums, ka Polijas un Lietuvas strādnieki ir ar mieru pelnīt 6 līdz 8 markas stundā. Valstiski noteiktais līmenis neļauj to darīt, līdz ar to ierobežojot viesstrādnieku pieplūdumu. Ņemot vērā to, ka Vācijā ir 3,8 miljoni bezdarbnieku, reizē tas ir arī politisks lēmums, pieņemts tuvējo vēlēšanu iespaidā. Lai pazeminātu bezdarba līmeni, Vācijā lielu vērību velta aktīvajiem pasākumiem — algotiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem un apmācībai. Šie cilvēki netiek vairs skaitīti par bezdarbniekiem.

Bezdarbnieka statuss

Pēc likuma mēs drīkstam sniegt pakalpojumus tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir bezdarbnieka statuss. Jāpiebilst, ka Eiropas Savienības kandidātvalstīm tiek izvirzīts zināms ierobežojums. Neapšaubāmi, ka daļa bezdarbnieku nezina par iespējām reģistrēties vai to nedara. Neuzticība darba biržai ir jau no divdesmitajiem gadiem, par ko liecina arī tā laika prese. Aizspriedums darba devējos un darba ņēmējos ir saglabājies līdz pat šim laikam.

Pašlaik pieprasīto profesiju strādnieku un speciālistu loks ir visai ierobežots. Ar augstāko izglītību pašlaik ir 6,8 procenti bezdarbnieku, taču viņiem īsti nav ko piedāvāt.

Daļa cilvēku, kas palikuši bez darba, Nodarbinātības dienestā nereģistrējas. Cilvēki aizmirst, ka bez pabalsta mēs piedāvājam arī aktīvos pasākumus — apmācības un algotos pagaidu sabiedriskos darbus. Kvalifikācijas paaugstināšanas kursu iespējas derētu izmantot arī bezdarbniekiem, kuriem ir augstākā izglītība. Latvijas Universitātē profesore Žanete Ilmete bezdarbniekiem māca projektu vadību. LU ir vienīgā vieta, kur reāli sagatavo projektu menedžerus. Pēc šo kursu beigšanas bezdarbniekiem paveras ievērojamas iespējas atrast darbu.

Daudzos gadījumos celtniecībā strādā pat veselas brigādes, kam nav oficiāli noformētas darba attiecības. Taču, ja visi cilvēki legalizētu savas darba attiecības, tad bezdarba līmenis ievērojami samazinātos. Savukārt, ja reģistrētos tā daļa bezdarbnieku, kas to nav darījuši, tad aina mainītos. Tajā pašā laikā mums būtu daudz precīzāka informācija, kur un kādu profesiju pārstāvjiem ir nepieciešama valsts palīdzība.

Jāpilnveido likumdošana

Nereti noformēt darba attiecības traucē minimālās darba algas palielināšana. Bieži vien ir nepieciešams veikt kādu konkrētu darbu, kas maksā ievērojami mazāk. Darba likumdošana valstī diemžēl vēl nav līdz galam sakārtota. Darba devējam ir ļoti grūti un bieži vien pat neiespējami pārtraukt darba attiecības. Jo ne jau izglītība vai darba stāžs nosaka cilvēka kvalifikāciju. Bieži vien priekšrocības saglabāt darbu ir tiem cilvēkiem, kas nebūt nav tie labākie darba darītāji. Tieši tāpēc darba devēji slēdz līgumus uz noteiktu laika periodu vai darba attiecības vispār nelegalizē. Neapšaubāmi, ir jāatrod kāds kompromiss starp darba devējiem un ņēmējiem. Pretējā gadījumā veidojas nelegālas darba formas, kas izkropļo Latvijas ekonomikas attīstību un neveicina sabiedrības vidusslāņa veidošanos.

— Kādai vajadzētu būt valsts politikai saistībā ar iedzīvotāju nodarbinātību?

— Tikai šā gada 17. jūlijā valdības sēdē skatīja Ekonomikas ministrijas izstrādāto ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Vienīgi tad, ja gada laikā ekonomika attīstās vairāk par 1,6 procentiem, sāk veidoties jaunas darba vietas. Savukārt uzņēmējdarbības attīstību un investīciju ieplūšanu valstī sekmē sakārtota likumdošana un labvēlīga nodokļu politika. Polijā uzņēmējs var uzsākt savu darbību trīs nedēļās, bet pie mums — vidēji tikai pēc trim mēnešiem. Kā liecina analītiķu aprēķini un statistika, sliktāki apstākļi uzņēmējdarbības attīstībai nekā Latvijā ir tikai Slovēnijā un Rumānijā. Nav šaubu, ka arī mūsu valstī likumdošanai ir jābūt tādai, kas veicinātu uzņēmējdarbību.

Eiropas Savienībā pakalpojumus cenšas sniegt tuvāk dzīvesvietai. Tas pats attiecas uz aktīvo pasākumu organizēšanu bezdarbniekiem. Arī izglītībai jābūt tuvinātai cilvēkiem. Pēc desmit gadu neatkarības valdībai ir jādefinē valsts plāni ekonomikā. Ekonomika ir jāsakārto. Jau deviņdesmito gadu vidū Latvijas Attīstības aģentūra analizēja faktorus, kas kavē ārvalstu investīciju piesaisti, tika izstrādāts pat plāns. Viena daļa paredzēto pasākumu ir veikta.

Starptautiskā sadarbībā — aizvien efektīvāk

— Pastāstiet, lūdzu, par nesen noslēgto līgumu ar kaimiņvalstu — Lietuvas un Igaunijas — radniecīgām institūcijām. Ko tas varētu dot?

— Visi esam vienā reģionā, visi esam pie Baltijas jūras. Turklāt mūsu sākotnējās pozīcijas pēc 1990. gada bija ļoti līdzīgas. Taču, neraugoties uz to, katrā no valstīm ir atšķirīgs bezdarba līmenis. Tādēļ ir svarīgi salīdzināt pieejas nodarbinātības jomā kopumā un atsevišķos pasākumos. Kādi katrā valstī ir aktīvie pasākumi, kāda ir atdeve. Vai varam ieviest savā valstī Lietuvas un Igaunijas pieredzi, vai mūsu apstākļi tam ir piemēroti? Līgums faktiski ir formālais pamats labai valstu sadarbībai. Tas ļauj apmainīties ar informāciju, un, runājot par Krieviju, nevienam nerodas jautājums, kādēļ informācija tiek sūtīta, teiksim, uz Latviju un kādēļ savukārt mēs nosūtām informāciju uz sadarbības valstīm. Vieglāk vienmēr ir paskatīties uz citu kļūdām, lai nepieļautu tās šeit, Latvijā, un saskarties ar negatīviem rezultātiem. Mēs apmainīsimies ar statistikas datiem un ar esošo likumdošanu. Un, kas mums ir ļoti svarīgi, varēsim uzzināt, kādus aktīvus nodarbinātības pasākumus veic Lietuvā un Igaunijā. Diemžēl mums to ir mazāk nekā abās kaimiņvalstīs. Igauņi vairāk konsultējas ar Vācijas kolēģiem. Mēs vairāk esam bijuši saistīti ar Zviedriju.

— Vai nākotnē varētu notikt darbaspēka apmaiņa? Varbūt Latvijā varētu ierasties strādnieki no Lietuvas vai Krievijas...

— No Krievijas pie mums strādāt brauc ļoti maz cilvēku. Taču mēs saskaņojam uzņēmumu līgumus ar Ukrainu. Jo šajā valstī savulaik tika būvēta visa bijušās PSRS kara flote. Ukrainā ir ļoti pieredzējuši kuģu būvētāji. Un pie mums uz Latviju brauc strādāt nevis inženieri, bet kuģu būvētāji. Konkrēti — ļoti augstas kvalifikācijas metinātāji. Diemžēl Latvijā tādu, ļoti precīzu metinātāju pašlaik tikpat kā nav. Vienas metinātāju grupas (12 cilvēku) apmācīšana, lai šie cilvēki saņemtu sertifikātu, izmaksā aptuveni desmit tūkstošus latu. Taču tas ir tā vērts, jo visi, kas saņem šo augstas kvalifikācijas metinātāju sertifikātu, iekārtojas darbā. Bieži vien gan gadās, ka mēs apmācām cilvēku, viņš pastrādā kuģu būvē, kur iztur augstos metinātāja darbā nepieciešamos kritērijus, taču tā kā jāstrādā ir zem klajas debess, dzirksteles krīt uz galvas, šos speciālistus paņem darbā autoservisā. Un atkal mēs saņemam pieprasījumu no kuģu būvētavas, lai nodrošinātu metinātāju vakances. Mēs to nespējam. Tādēļ vienojamies ar Ukrainas kuģu būvētājiem, kas, starp citu, strādā šeit par zemāku atalgojumu nekā mūsu speciālisti.

— Bezdarbs ir visur pasaulē, arī Krievijā un Ukrainā. Atbraucēji no citām valstīm labprāt strādā arī par zemāku atalgojumu. Kādi šajā jomā varētu darboties regulējošie faktori?

— Nedomāju, ka mums varētu notikt brīva darbaspēka kustība ar Krieviju. Manuprāt, brīva darbaspēka kustība varētu būt ar Eiropas valstīm. Taču arī šajā situācijā, domāju, mēs nebūsim zaudētāji. Dažkārt tiek diskutēts, ka labākie speciālisti no Latvijas aizbrauc. Tie, kam ir laba izglītība, tie, kam ir valodu zināšanas, jau ir projām. Darbaspēks, kas ir šeit, acīmredzot nav tik mobils, lai integrētos Eiropas Savienības darba tirgū uzreiz. No vienas puses, skeptiķi pat saka, ka nākamie septiņi gadi mums būs labvēlīgi un neļaus speciālistiem tik vienkārši aizbraukt. Manuprāt, tas ir formāls iemesls. Jo, kā jau es minēju, tie speciālisti, kas ir vēlējušies aizbraukt, to jau ir izdarījuši. Domāju, ka cilvēki pastrādās, iegūs iemaņas, iegūs pieredzi un, iespējams, būs tāpat kā Īrijā, tie, kas no turienes aizbrauca uz Savienotajām Valstīm strādāt, pašlaik jau brauc atpakaļ un veido Īrijā savu uzņēmējdarbību.

Iespējams, ka tieši tāds pats mehānisms darbosies arī pie mums. Tie, kas būs ieguvuši pieredzi, kas būs gatavi uzsākt savu uzņēmējdarbību šeit, Latvijā, tajā brīdī, kad mēs būsim Eiropas Savienības valsts, atgriezīsies un strādās. No iestāšanās Eiropas Savienībā mēs noteikti iegūsim investīciju ziņā. Jo politiskā drošība investīcijām ir viens no ļoti svarīgiem faktoriem. Un kamēr šīs politiskās drošības Latvijā nav, ja kāds no potenciālajiem investoriem vēl šaubās, tad viņš izlemj neieguldīt šeit savus līdzekļus. Un vēl: ja investors redzēs, ka priekš viņa ražotnes, viņa saimnieciskās darbības, uzņēmējdarbības šeit ir atbilstīgs personāls (ar valodu zināšanām, ar kvalifikāciju specialitātē), tad viņš redzēs motivāciju saviem ieguldījumiem. Šie divi faktori ir svarīgi, lai būtiski samazinātu bezdarba līmeni valstī. Pašreizējā ekonomiskā situācijā pilnīga nodarbinātība nav iespējama. Starp citu, arī Šveicē tomēr ir bezdarbs — 1,2 procenti no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita.

— Eiropas Savienības valstīs, šķiet, bezdarbnieki saņem lielu valsts atbalstu.

— Jā, taču tas atkarīgs no darba dienestu finansējuma. Ja tas ir 102,2 miljardi marku... Tā ir sestā daļa no Vācijas budžeta kopumā. Jāteic gan, ka Vācijas Nodarbinātības dienests kā viena organizācija ietver to, ko pie mums — Nodarbinātības dienests un Sociālās apdrošināšanas aģentūra (tātad arī pasīvie sniegumi — bērnu pabalsti utt.), Valsts darba inspekcija un Profesionālās karjeras izvēles centrs. Ja mūsu valstī bezdarbniekam no valsts puses būtu tāds sniegums kā Vācijā... Tur, piemēram, divu bezdarbnieku ģimene ar diviem nepilngadīgiem bērniem saņem no valsts pāri par četriem tūkstošiem marku mēnesī. Reizēm ir tā, ka, ja netiek sasniegts noteikts līmenis, tad starpību kompensē pašvaldība kā sociālo pabalstu. Vācijā būt par bezdarbnieku ir samērā izdevīgi. Tur valstī ir cita problēma — nepilni četri miljoni bezdarbnieku un pusotra miljona brīvu darba vietu. Rodas jautājums: kādēļ tā? Latvijā maksimālais bezdarbnieka pabalsts pirmos trīs mēnešus ir 250 latu (neatkarīgi no tā, cik ir saņemts iepriekš), nākamos trīs mēnešus 100 latu un vēl nākamos trīs — 50 latu. Ja pie mums būtu tā, kā Vācijā, kur bezdarbnieka pabalsts tiek maksāts 75 procentu apmērā no pēdējās neto algas līdz pat 34 mēnešiem (atkarībā no darba stāža), un pēc tam, ja cilvēks vēl nav atradis darbu, tad mēnesi pirms pabalsta termiņa izbeigšanās viņam ir jāraksta iesniegums, lai saņemtu bezdarbnieka palīdzību, kas tad jau ir gan tikai 60 procentu apmērā no pēdējās neto algas. Un šis pabalsts var turpināties visa mūža garumā. Te gan ir otra būtiska problēma — samazinās vēlme meklēt darbu, ja valsts uztur.

— Kādus aktīvos pasākumus, ņemot vērā Eiropas pieredzi, mēs varētu veikt Latvijā?

— Bezdarbnieku struktūra un ekonomiskā aktivitāte Rīgā un lauku rajonos un pilsētās ir atšķirīga. Un katrā rajonā atbilstīgai grupai jāpiemēro atbilstīgi pasākumi. Tā, piemēram, tā dēvētajos depresīvajos rajonos, kur neveidojas daudz darbavietu, nav jēgas darba meklētāju klubā mācīt cilvēkus, kā atrast darbu. Tādēļ ir jādod cilvēkam iespēja sevi uzturēt. Latvijā pašlaik tikai 40 procenti bezdarbnieku saņem bezdarbnieka pabalstu. Un šis bezdarbnieka pabalsta apjoms ir 41 lats. Bet 56 000 bezdarbnieku nesaņem neko, un viņiem nav arī iespēju atrast darbu. Tādēļ šiem cilvēkiem ir jāpiedāvā algotie pagaidu sabiedriskie darbi, kas dotu iespēju viņiem nopelnīt kaut vai mēneša minimālo algu un saņemt vēl kādu nelielu summu no pašvaldības. Protams, Rīgā dzīvojošiem galvenokārt ir nepieciešama apmācība.

Bezdarbnieki kā grupa nav viendabīga un katrai no grupām jāstrādā viņiem piemērotā virzienā. Liela rietumvalstu nodarbinātības dienestu priekšrocība ir tā, ka šo valstu budžetos netiek atsevišķi izdalīta zināma naudas summa pārkvalifikācijai, zināma summa stipendijām, algotiem pagaidu sabiedriskiem darbiem... Ekonomika valstī attīstās. Stingrā budžetēšana, kāda ir Latvijā, kad ir iezīmēta katra pozīcija, neļauj mums būt elastīgiem. Ir vajadzīgs, lai būtu vairāk nodarbinātības aktīvo pasākumu, un šo pasākumu ietvaros mēs varam veikt to, kas likumā paredzēts. Jaunajā likumdošanā vajadzētu paredzēt sadalījumu — apmācība, pārkvalificēšana, algotie sabiedriskie darbi, mobilitātes palīdzība, atbalsts jaunas uzņēmējdarbības uzsākšanai (kas pie mums, starp citu, nav, bet citās valstīs ir, arī Lietuvā un Igaunijā).

No mums prasa jaunu nodarbinātības aktīvo pasākumu izstrādāšanu un ieviešanu. Taču pie pašreizējā finansiālā ierobežojuma mēs to nevaram izdarīt. Tādēļ rīkojamies savu iespēju robežās. Nesen ir startējuši trīs jauni projekti, esam dažādojuši pagaidu algotos sabiedriskos darbus. Ārzemju kolēģiem ir iespēja piešķirtos līdzekļus izmantot elastīgi un atbilstīgi konkrētai situācijai, konkrētā vietā. Turklāt Vācijā Sociālā likuma 10. paragrāfā par nodarbinātību lasāms, ka desmit procenti no visiem nodarbinātības līdzekļiem var tikt izmantoti jaunu pasākumu īstenošanai. Vācijas nodarbinātības dienestā ierodas bezdarbnieks un saka, ka vēlas uzsākt uzņēmējdarbību, bet viņam, lūk, vajadzētu mikroautobusu. Komisija nolemj piešķirt šim cilvēkam naudu mikroautobusa iegādei, un viņš uzsāk savu uzņēmējdarbību. Varbūt šis ir ekstremāls piemērs, bet tas parāda iespēju reaģēt elastīgi. Mūsu valstī šāda likuma paragrāfa nav, es priecātos, ja tāds būtu. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā vajadzētu uzskaitīt vairākus aktīvos nodarbinātības pasākumus. Jā, protams, ir piebilde, ka nav finansējuma aktīvo pasākumu veikšanai. Izveidojas apburts loks. Ja arī nauda būtu, bet likumā nav attiecīga paragrāfa, mēs vienalga kādu konkrētu pasākumu nevarētu īstenot. Vajadzīgs, lai likumā būtu norāde un esošā finansējuma ietvaros mēs, Nodarbinātības dienests, tad varētu tam attiecīgi piemēroties.

Ārzemju kolēģi, zinādami par mūsu iespējām, vaicā, kā tad mēs varam elastīgi rīkoties. Lai būtu kaut cik elastīgi, it kā lēkājam no cinīša uz cinīti. Algotie pagaidu sabiedriskie darbi ir paredzēti cilvēkiem bez īpašas kvalifikācijas. Tagad šos pagaidu sabiedriskos darbus dažādojam, lai piesaistītu bezdarbniekus ar teorētiskām zināšanām, bet bez kvalifikācijas, vai arī tādus, kuriem ir kvalifikācija, bet kādu laiku viņi nav bijuši darba tirgū. Lai līdzekļus neizlietotu tikai mazkvalificētiem darbiem, līdzīgi kā Lietuvā esam izveidojuši prakses vietas līdz sešiem mēnešiem jauniešiem no 18 līdz 25 gadu vecumam. Un tika apzināti uzņēmēji, kuri vēlētos pieņemt jauniešus praksē. Pieteicās 250 uzņēmēji. Mēs varam praksē iekārtot 100 jauniešus bezdarbniekus. Sešus mēnešus jaunietis, kuram ir arodizglītība, iziet pie nākamā darba devēja praksi, saņem valsts subsīdiju minimālās mēnešalgas apjomā. Savukārt meistars par katra bezdarbnieka apmācīšanu mēnesī saņem divdesmit piecus latus. Esam aprēķinājuši, ka no desmit apmācītajiem bezdarbniekiem aptuveni trīs varētu palikt strādāt pie uzņēmēja, kur apgūta prakse. Kādi sešdesmit procenti no šādi arodu ieguvušajiem varētu reāli iesaistīties darbā.

Vēl viens virziens ir subsidētās darba vietas cilvēkiem, kuri ieguvuši invaliditāti. Subsidēta tiek katra darba vieta minimālās mēnešalgas apmērā un mēs piedāvājam uzņēmējam vienreizēju 300 latu subsīdiju, lai piemērotu darba vietu. Gribējām tādējādi iesaistīt darbā 30 cilvēkus, kuriem ir invaliditāte, bet diemžēl atsaucība bija mazāka, un izdevās iesaistīt tikai 14 cilvēkus. Trešā grupa būs tā dēvētie sociālie uzņēmumi (Vācijā šajā ziņā ir ilgstoša pieredze), kuros līdz pat pieciem gadiem iesaista darbā ilgstošos bezdarbniekus vai pirmspensijas vecuma bezdarbniekus. Bezdarbnieki mainās, nāk un iet, un ilgāk par 10 mēnešiem iesaistīt viņus pagaidu sabiedriskajos algotajos darbos mēs nevaram. Sociālajā uzņēmumā darba devējs saņem no valsts 500 latus par katru bezdarbnieku tā darba vietas izveidošanai. Tāpat tiek subsidētas arī darba vietas, sākotnēji vienas minimālās algas apmērā, nākamajos gados subsīdiju apjoms tiek samazināts. Tādējādi cilvēki atkal iegūst darbu, viņi apgūst iemaņas. Tiešais kontakts ar darba devēju ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai cilvēks drīzāk atgrieztos darba tirgū. Domāju, ka tas bezdarbniekiem dos iespēju atjaunot kvalifikāciju, atrasties kolektīvā un atgūt pašapziņu. Cilvēkam pašapziņa nozīmē ļoti daudz.

— Arī invalīdi zaudē darba vietas. Kādas viņiem ir izredzes iesaistīties darbā?

— Bezdarbnieki invalīdi visā Eiropas Savienībā skaitās riska grupa. Ja mēs gribam dzīvot valstī, kurā valda taisnīgums, tad arī šai bezdarbnieku kategorijai ir jāpiedāvā iespējas atrast darbu. Esam pārstrādājuši programmu, kas domāta cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, lai tā atbilstu viņu prasībām.

— Savulaik uzņēmējiem, kuri nodarbināja invalīdus, bija paredzēti nodokļu atvieglojumi. Tagad šādas priekšrocības nav. Varbūt šajā jomā likumdošanu vajadzētu pārskatīt?

— Vācijā ir tāda prakse: ja uzņēmumā ir piecdesmit darba vietu, tad viena jāatvēl cilvēkam ar invaliditāti. Ja uzņēmējs šo piecdesmito darba vietu nedod invalīdam, viņam nākas valstij maksāt noteiktu nodokli. Šie nodokļi ir daļa fondam, no kura līdzekļi tiek novirzīti invalīdu rehabilitācijai. Diemžēl mūsu valstī tādas prakses, vismaz pagaidām, nav. Acīmredzot darba devēji ir atraduši savus lobijus, lai Latvijā šāda pieredze uzņēmumos netiktu ieviesta. Arī pie mums likumā esot bijusi ierakstīta norma, līdzīgi kā Vācijā, taču tā ātri ir izņemta. Tika aizstāvētas darba devēju intereses. Manuprāt, valstij ar savu likumdošanu ir jāpanāk taisnīguma princips. Ja darba devējs nevēlas akceptēt realitāti, tad tas ir jādara ar likumdošanu. Vācijā tiek domāts par bezdarbniekiem invalīdiem, kādēļ gan to nevarētu darīt arī mūsu valstī?

Manuprāt, likumā būtu jāietver visi nodarbinātības aktīvie pasākumi, ņemot vērā Eiropas pieredzi. Finansējuma jautājums šeit ir pakārtots. Bez šo nodarbinātības aktīvo pasākumu iekļaušanas likumā mums var rasties lieli sarežģījumi nepieciešamības gadījumos tos īstenot. Bet nepieciešamību jūtam jau pašlaik, piemēram, mobilitātes palīdzībai, pārceļoties no viena rajona uz otru. Bezdarbniekam invalīdam no valsts būtu jāsedz visi pārcelšanās izdevumi, ja viņam darbs rodas tālāk no līdzšinējās dzīvesvietas. Bez tam sešus mēnešus šim cilvēkam jaunajā dzīvesvietā valsts apmaksā par dzīvokļa īri. To darbavietas dēļ dara Vācijā. Diemžēl likumā nav iekļauti preventīvie pasākumi bezdarba samazināšanai. Profilakse vienmēr ir lētāka, tāpat kā veselības aprūpe. Mūsu dienesta problēma ir tā, ka mēs strādājam ar sekām. Eiropas Savienības valstīs daudz tiek darīts, lai kritiskā brīdī uzņēmējam nebūtu jālikvidē darba vietas. Uzņēmējs sniedz informāciju, ka viņam ir konjunktūras kritums un nepieciešama palīdzība. Un, lai uzņēmējam nenāktos darba vietas konkrētajā brīdī likvidēt, tās tiek no valsts subsidētas. Mums, piemēram, daudz lētāk būtu pārkvalificēt darbiniekus (kaut vai ar nodarbībām pēc darba laika), lai neizveidotos situācija, ka šie cilvēki zaudē darbu, iegūst bezdarbnieka statusu un saņem attiecīgu pabalstu. Neapšaubāmi, daudz izdevīgāk ir cilvēkus laikus pārkvalificēt, lai ražotnes slēgšanas gadījumā viņi jau būtu nodrošināti ar darbu. Diemžēl mēs to visu darīt nedrīkstam, jo pašreiz spēkā esošais likums nosaka, ka Nodarbinātības dienesta pakalpojumi ir tikai bezdarbniekiem. Visā Eiropā jau ir parādījusies tendence pāriet no pasīvajiem pakalpojumiem uz aktīvajiem pakalpojumiem. Jo ar šiem pasīvajiem pakalpojumiem — bezdarbnieka pabalstu un Privatizācijas aģentūras maksātajām kompensācijām — faktiski tiek finansēts bezdarbs. Savukārt ar nodarbinātības aktīvajiem pasākumiem tiek finansēts darbs. Pareizāk būtu svarus pavērst par labu aktīvajiem pasākumiem. Latvijā ir pretēji — aptuveni tikai sestā daļa finansējuma tiek novirzīta aktīvajiem pasākumiem. Līdzekļu trūkuma dēļ neesam sasnieguši rādītāju, kādu vajadzēja sasniegt atbilstīgi pagājušā gada vadlīnijām Eiropā. Proti, divdesmit procentu bezdarbnieku ir jāiesaista nodarbinātības aktīvajos pasākumos. Šogad Eiropas Savienība jau gājusi soli tālāk, palielinot finansējumu nodarbinātības aktīvajiem pasākumiem. Mums aizvadītajā gadā bija astoņpadsmit procenti iesaistīto nodarbinātības aktīvajos pasākumos. Interesanti, ka Vācijā bezdarbniekus apmāca divus gadus (kas ir 2/3 no arodizglītības iegūšanas laika), bet Latvijā tikai sešus mēnešus, jo ilgāk mēs stipendiju nevaram maksāt. Nākamgad situācija vēl vairāk sarežģīsies, jo vairs nevarēsim kompensēt ceļa izdevumus braukšanai uz mācībām. Līdz ar to lauku iedzīvotāji salīdzinājumā ar pilsētas iedzīvotājiem tiek nostādīti sliktākā stāvoklī. Protams, ja, piemēram, ir nepieciešams apmācīt kādu bezdarbnieku grupu Liepājā, tad cenšamies to izdarīt turpat uz vietas.

— Invalīdu apmācība, viņu iesaiste darbā. Kā to varētu risināt?

— Ja mums darba devēji pieprasa tādas profesijas cilvēkus, kurās var būt iesaistīti arī invalīdi, un, ja invalīds ir izteicis vēlēšanos, mēs to arī darām. Ļoti labs sadarbības piemērs ir ar rehabilitācijas centru Slokā. Starp citu, šo centru daļēji arī būvēja bezdarbnieki. Centrā tiek apmācīti arī redzes invalīdi, un gandrīz visi viņi iekārtojas darbā. Labas izredzes iekārtoties ir cilvēkiem, kas apguvuši biroja darba pieredzi.

Diemžēl mūsu likumdošanā nav noregulēta tāda darba forma kā strādāšana savā dzīvoklī, kas ir ļoti piemērota darba ņēmējiem, kuri ieguvuši invaliditāti, vai arī sievietēm (tāpat arī vīriešiem), kas audzina bērnus. Rietumos tas ir ļoti izplatīts. Pie datora veikt darbu reizēm varbūt pat ir izdevīgāk mājās nekā uzņēmumā — netiek aizņemta vieta, tērēta elektroenerģija. Interesanti, ka summas, ko Vācijā tērē, lai cilvēkiem ar problēmām dotu iespēju atkal integrēties sabiedrībā, ir vienkārši fantastiskas. Piemēram, viena kustību invalīda atgriešanai darba vidē Vācijā valsts tērē līdz 180 000 marku. Latvijā par kaut ko tādu pagaidām varam vienīgi sapņot. Bezdarbnieks invalīds, jo īpaši Latvijā (kur likumdošana viņam vēl nav tik labvēlīga), atrodas dubultsmagas problēmas priekšā, jo ir vairāk sociāli neaizsargāts.

Ingrīda Rumbēna, Armīda Priedīte, "LV" nozares redaktores