Cik mums izmaksā ierēdnis

Ministru prezidents Andris Šķēle:

Savā ikmēneša preses konferencē piektdien, 2000.gada 28.aprīlī

— Labdien! Es pieļauju, ka lielākā daļa no jums gribētu runāt par valdības stādīšanas lietām. Mums tas viss šodien ir priekšā, gan četrpusējas, gan divpusējas, gan dažādas cita veida sarunas, un mēs šos jautājumus varētu atlikt vēlākam laikam. Šodienas pēcpusdienā, es domāju, būs pietiekami daudz jaunu ziņu, jaunas iespējas izjautāt par tādām detaļām, kuras mēs šobrīd vēl nezinām.

Es gribētu pastāstīt par vienu no smagajiem un principiālajiem darbiem, kuru mēs iesākām un kurš tagad būs jāturpina, un Tautas partija noteikti uzstās, lai tas tiktu turpināts un rūpīgi analizēts nākamajā valdībā. Gribu ar dažiem piemēriem parādīt, kas tas ir par darbu. Šīs valdības deviņu mēnešu laikā mēs padziļināti pētījām, cik galu galā Latvijas valstij, Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksā viens ierēdnis. Mēs trīs daļās sadalījām jautājumu, un, kā zināt, ir apstiprināta vienotā darba algas koncepcija, un tagad noris darbs pie normatīvu izstrādes Finansu ministrijā, kur tika izveidots speciāls neliels, kompakts departaments, lai mēs šo darbu varētu kvalitatīvi veikt, pārgrupējot esošos ierēdņus no citām ministrijām. Otrs jautājums ir vienotais normatīvs par ierēdņu izmaksām — cik īsti mēs valstī tērējam kancelejas precēm, cik tērējam telpām, cik tērējam automašīnām, mobilajiem sakariem vai parastajiem tālruņu sakariem. Un trešais jautājums ir koncepcija, kas arī tikko iesniegta Ministru kabinetā, — ir vienošanās par to, ka aizejošā valdība neizskata konceptuālos jautājumus —, un tā ir koncepcija par valsts pilnvarnieku vienota atalgojuma sistēmu.

Šie ir trīs lieli svarīgu jautājumu bloki, un tajos visos šobrīd ir veiktas ļoti nopietnas iestrādes. Bet, lai jūs saprastu, cik mums grūti un cik neviennozīmīgi ir noskaidrot vai varbūt kāda ir nevēlēšanās, lai tiktu noskaidrots, tad parādīšu jums dažus grafikus. Ministrijas iesniedza resoru griezumā datus par to, cik liela ir telpu platība uz vienu darbinieku ( 1.grafiks ). Kas ir interesants? Mēs redzam, ka izlec no konteksta, no tā, ko varētu uzskatīt par vidējo līmeni, virkne dažādu resoru un ministriju, un atšķirība ir trīs reizes. Jādomā, vai tiešām tā varētu būt — vai iestādes tādas ietilpīgākas vai ierēdņi, vai citi kritēriji, ja trīs reizes vairāk jātērē telpas uz vienu cilvēku. Kas varbūt ir interesanti no šiem skaitļiem. Pēc informācijas pirmā apkopojuma, kā arī zinot to, ka es turpinu informāciju pieprasīt, visu laiku papildus ienāk korekcijas.

Pirms desmit minūtēm vēl Aizsardzības ministrija zvanīja un teica, ka esot četras reizes kļūdījušies un vēl kaut ko pārskata un pārdala, un tamlīdzīgi. Iedomājieties, cik ilgā laikā mēs nespējam pat noskaidrot, cik vāji tomēr administrējam. Kā arī cik esam politiski atbildīgi, ka netiekam ar ierēdņiem šādā veidā galā un nespējam mūsu valstī skaidri un gaiši atbildēt nodokļu maksātājiem, cik tērējam vienam ierēdnim kaut vai telpu ziņā.

Savdabīgi materiāli ir vidējās izmaksas par telpu apkopi mēnesī ( 2.grafiks ). Tiešām savdabīgi. Atšķirība ir pat desmit reizes un nedaudz vairāk. Desmit reižu liela atšķirība ir telpu uzturēšanas izdevumos vidēji mēnesī. Grūti ko komentēt. Kā izmanāmies, kā tas ir? Un kāds pamatojums tam? Katrs šis stabiņš, protams, ir pētāms atsevišķi. Acīmredzot var uzskatīt, ka te ir tāda vidējā robeža — apmēram 0,35–0,60, ja par pamatu ņemam vidējo ranžējuma vietu, kurā iekļaujas lielākā resoru un ministriju masa. Bet visbēdīgākais stāvoklis, protams, ir tajā tabulas galā, kur stabiņi ir visaugstākie.

Nākamais — precizētais ar Aizsardzības ministrijas pēdējiem labojumiem, ko mums atsūtīja pirms desmit minūtēm — ir informācija par kancelejas precēm ( 4. grafiks ). Par tām mans personīgais viedoklis ir tāds: diezin vai fiziski kāds ierēdnis vidēji spēj divas reizes vairāk izrakstīt tinti, notērēt zīmuļus vai apdrukāt papīrus. Nu ir kaut kāda, protams, izkliede, kaut kāda katras ministrijas specifika, bet šeit arī redzams, ka Finansu ministrija tērē desmit reizes vairāk par kaut kādu resoru, par Kultūras ministrijas pakļautībā esošām iestādēm un tamlīdzīgi. Kāds tam ir pamatojums, nezinu. Budžeta, varbūt, biezās grāmatas, varbūt kādas citas lietas.

Interesants ir rādītājs par vienas darba vietas aprīkošanu ( 3. grafiks ). Es biju lūdzis izrēķināt un kvalificēt tos izdevumus, kas tiek tērēti mēbelēm, dažādiem palīginstrumentiem, tehniskajiem orginstrumentiem, ko katrs lieto. Šeit izkliede, kā redzat, ir robežās no 211, kas ir mazākais skaitlis, līdz 4830 latiem, kas ir lielākais, uz vienu darba vietu. Es vēlreiz vēršu uzmanību, ka man ar lielu skepsi jāizturas pret skaitļiem, ko oficiāli ir iesnieguši ministriju valsts sekretāri. Vai nu skaitīt nemākam, vai vispār neskaitām, vai arī te acīmredzot nav nekādas vienotas kārtības. Arī šajā grafikā var spriest par vidējo līmeni, kas būtu apmēram ap 1000 latu galda lepnības ziņā uz vienu darbinieku. Bet — ne jau četrreiz vai piecreiz vairāk.

Dīvaina, dīvaina ir informācija par tālruņa sakaru izdevumiem. Ja skaitļi ir pareizi sarēķināti, tad Kultūras ministrija absolūti ir pirmajā vietā — tā ir pati pļāpīgākā —, un atšķirība par telefonu izdevumiem ir 60 reizes starp zemākajām un augstākajām izmaksām. Es biju iedomājies, ka Ārlietu ministrija droši vien varētu pretendēt uz pašām pirmajām pozīcijām, jo tur notiek sazvanīšanās ar ārzemēm, ar mūsu vēstniecībām, ar diplomātiem utt. Šeit, protams, jāpēta stingri vairāk, kādēļ mūsu teātru vai muzeju uzraudzīšana prasa tik lielus izdevumus tieši sakaru ziņā.

Tas vienkārši ir maziņš komentārs, jūs šos materiālus saņemsit. Mēs esam nopietni pieslēgušies šiem trim lielajiem jautājumiem — vienotās darba algas koncepcijai, pie kā šobrīd strādā Finansu ministrija, vienotajiem normatīviem, ko Bunkša kungs ir palīdzējis apkopot, jo viņam bija dots tāds uzdevums, un koncepcijai par valsts pilnvarnieku vienotu atalgojuma sistēmu. To es komentēt negribu, jo tā nav apstiprināta, bet apkopoto materiālu, es domāju, arī jūs nākamnedēļ dabūsit, un tajā ir redzamas visas šīs valsts pilnvarnieku izmaksas, lielā izkliede, un mēs varam spriest, cik svarīgs mums ir bijis katrs pilnvarnieks.

Tas bija viens no jautājumiem, ko es jums gribēju pieteikt. Esmu gatavs atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem. Lūdzu!

Tad Andris Šķēle atbildēja uz žurnālistu jautājumiem:

— Kāpēc jūsu minētajā pētījumā nav iekļauta Valsts kanceleja un Ministru kabinets?

A.Šķēle: — Tajā nav iekļauts neviena ministra birojs. Ministru kabineta biroju apkalpo Valsts kanceleja, tā ka to nevar atsevišķi izdalīt. Ministru prezidentam nav nekā, katrs ieceltais premjers strādā, viņu apkalpo Valsts kanceleja. Valsts kanceleja tiks rūpīgāk izpētīta, jo jaunā direktore iepazīstas ar Valsts kontroles materiāliem, rūpīgi atšifrējot katru pozīciju. Es domāju, ka materiāli būs interesanti. Valsts kanceleja nav veselas ministrijas resors, to varētu salīdzināt ar kādas ministrijas vienu no iestādēm. Valsts kanceleja nepretendē uz ministrijas vai resora statusu ne cilvēku, ne tēriņu, ne budžeta ziņā. Šis materiāls būs, un jaunā Valsts kancelejas direktore tuvākajā laikā jūs par to informēs. Viņa ar lielu satraukumu stāsta par to, ko viņa šobrīd atklāj.

— Bet arī Kultūras ministrijā strādā tikai 40 darbinieku. Tā ka atšķirības ar Valsts kanceleju nemaz nav tik lielas.

A.Šķēle: — Kultūras ministrijas pakļautībā ir ļoti daudz iestāžu, veseli apakšresori, un Kultūras ministrijas budžets gadā ir aptuveni 18 miljoni latu. Valsts kancelejas budžets ir 700 000 latu.

— Vai nevajadzētu būt normatīvajam aktam, kurā būtu limitēti telefona rēķinu un citu izdevumu griesti?

A.Šķēle: — Mūsu mērķis, kādēļ mēs arī veicām šādu pētījumu, ir noteikt normatīvu, kas katru gadu budžeta ietvaros būtu zināms. Ja viens ierēdnis Latvijai izmaksā, pieņemsim, 1000 latu, tad ir jāzina, kas veido šos izdevumus. Tad visām ministrijām varētu noteikt zināmus izdevumu griestus. Tad arī ministrijas daudz taupīgāk organizētu savus budžetus un neslēptu zem desmitkārtīgiem kancelejas izdevumu palielinājumiem citus izdevumus. Šādam normatīvam ir jābūt, tāds ir visās man zināmās Eiropas Savienības valstīs. Citādi mēs nespējam sabiedrībai atbildēt, cik izmaksā viens ierēdnis un kādēļ atšķirības starp dažādām ministrijām šajā ziņā ir desmitkārtīgas, kādēļ ir jāsēž tieši šajās dārgajās telpās. Ja kādai ministrijai ir telpas, kurās tai vēsturiski ir jāatrodas, tad mēs saprotam, ka tas nav tirgus ekonomikā balstīts lēmums, bet gan politisks lēmums.

— Kuri būtu tie darbi, kas ir sākti šajā valdībā, un kam jūs gribētu redzēt turpinājumu arī nākamajā?

A.Šķēle: — Tā būtu skolotāju algu reforma, mācību programma, jautājumi par autoceļu finansēšanu. Mani kā Ministru prezidentu šī pieeja neapmierina, ir redzams, ka vairākus gadus mēs esam tikuši maldināti ar nepareizu pieeju šim jautājumam. Ir jārisina jautājumi par Iekšlietu ministrijas budžetu un kapacitāti. Mēs zinām, ka mums ir virkne jomu, kas prasa papildu uzmanību. Mēs esam sagatavojuši un atstāsim nākamajai valdībai lēmumprojektu par prostitūcijas apkarošanu, kā arī virkni likumu par reproduktīvo veselību. Iepriekšējās Saeimās šie jautājumi nav risināti, jo vienmēr izrādījies, ka deputāti tieši šajos jautājumos ir bijuši paši kompetentākie un valdībai nav bijis pietiekams atbalsts. Es domāju, ka šo darbu sarakstu nākamnedēļ, tiekoties ar aicināto Ministru prezidentu, mēs pārrunāsim. Ar Bērziņa kungu mēs apspriedīsim to, ka bez deklarācijā nostiprinātām lietām vēl ir jābūt zināmai valdības darbības pārmantojamībai. Mēs gribam zināt, vai aicinātais premjers ir gatavs daudzas lietas pildīt tālāk.

— Par jauno valdību. Ja Tautas partija nesaņems gribētos četrus ministru portfeļus — ārlietu, satiksmes, ekonomikas un finansu —, vai tā paliks koalīcijā?

A.Šķēle: — Tautas partijai nav neviena ultimāta ne par vienu ministriju, ne par vienu portfeli vai kādu konkrētu personāliju. Tautas partija ir par to, lai tiktu precīzi izturētas vienošanās par proporcionalitātes principu, lai valdība būtu izlīdzsvarota no pārstāvniecības viedokļa, jo, protams, ir ministrijas ar dažādu darāmo darbu apjomu un svaru. Mēs vēlamies redzēt kompaktu valdību. Visas šīs lietas ir akceptējis un spēkā uzturējis arī aicinātais Ministru prezidents. Galvenais ir proporcionalitāte, izlīdzsvarotība un valdības kompaktums. Es domāju, ņemot par pamatu šos trīs principus, Tautas partijai noteikti tiks arī kāda no jūsu nosauktajām ministrijām.

— Atgriežoties pie pētījuma. Vai ministrijas ir devušas savu skaidrojumu, kādēļ viņu tēriņi ir tieši tādi?

A.Šķēle: — Šajā sadaļā ministra kungs manu rezolūciju nav izpildījis, un viņam ir aizsūtīts papildu uzdevums iesniegt komentārus, kā arī normatīvo aktu projektus, lai mēs varētu izvērst šo darbu tālāk. Šobrīd tas ir tikai aplūkojošs materiāls, un ministri ir atturējušies izteikt jebkādu piedāvājumu, kas, man šķiet, nav pareizi. Politiķu uzdevums ir, redzot šīs milzīgās atšķirības, šos milzīgos tēriņus, jautāt un piedāvāt.

— Kādreiz bija doma, ka visas ministrijas varētu atrasties vienā, piemēram, Ministru kabineta ēkā, tad visas izmaksas būtu vienādas.

A.Šķēle: — Kā jūs zināt, tuvākajā laikā Kabinetam šī ēka ir jāatbrīvo Tiesu namam. Mēs ceram, ka Rīgas dome pietiekami ātri risinās jautājumu par pārcelšanos uz vēsturisko namu, kas tiek atjaunots. Jautājums par Tieslietu ministriju pagaidām ir atklāts, bet var gadīties, ka nākamgad arī tai būs jāpārceļas, lai varētu uzlabot Rīgas apgabaltiesas darbu. Es esmu ticies ar apgabaltiesas priekšsēdētāju, runājis ar tieslietu ministru. Zināms risinājums it kā ir redzams. To nākamā valdība varēs nostiprināt. Arī Tieslietu ministrijai būtu labi pārcelties kaut kur citur.

— Vai jūsu valdības laikā tika pieņemti lēmumi, kurus tagad uzskatāt par kļūdainiem?

A.Šķēle: — Kā neveiksmi es vērtēju kļūdainos Izglītības un zinātnes ministrijas skolotāju algu aprēķinus. Pats nozīmīgākais algu pielikums, kāds vien ir bijis, paviršības vai kā cita dēļ tika kļūdaini aprēķināts. Līdz ar to astoņos rajonos bija iztrūkums. Es uzskatu to par nopietnu kļūdu, kas mazina ticību tam, ka valdība saprot, kādā veidā gadu no gada uzlabot situāciju izglītības jomā un pārkārtot skolu tīklu. Pārējās lietas tomēr ir nesušas zināmu pozitīvu rezultātu. Ir bijuši daudzi strīdi par pensijām.

— Vai jūs baidāties no 6. maija?

A.Šķēle: — Kas būs 6. maijā?

— Tautas partijas kongress. Vai jūs nebaidāties no kritikas?

A.Šķēle: — Nē, Lemešonoka kungs, es nebaidos.

— Ko jūs domājat darīt pēc sava tagadējā darba beigām, ja jūs nekļūsit par ministru?

A.Šķēle: — Tautas partija, lemjot par personālijām, nenāk ne ar kādu ultimātu. Mēs uzskatām, ka nostādne par bijušo premjeru neiekļaušanu valdībā ir neizprotama. Visās Eiropas Savienības valstīs ir pretēja tendence. Ļoti daudzi partijas biedri varētu pastāvēt uz manu atrašanos valdībā, jo uzskata, ka tas ir svarīgs jautājums. Pats svarīgākais tomēr ir mans tālākais darbs partijas organizācijā. Deviņus mēnešus es biju tik ļoti aizņemts, ka neesmu veltījis pietiekami daudz laika savai partijai. Galu galā tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas.

— Ja jūs netiksit iekļauts jaunās valdības sastāvā, vai jūs varētu vadīt Tautas partijas frakciju Saeimā?

A. Šķēle: — Mans viedoklis ir, ka vajadzētu strādāt jauniem cilvēkiem. Es esmu arī teicis Bērziņa kungam, ka viņam vajadzētu kādu laiku atpūsties un jāpatrenē kāds jauns cilvēks. Mana atbildība ir, lai partija darbotos ilgtermiņā. Mēs visvairāk esam veikuši pārkārtojumus. Viena iemesla pēc — lai jauni cilvēki varētu parādīt savas spējas.

— Vai jums ir padomā kāds jauns cilvēks, kas varētu vadīt Saeimas frakciju?

A.Šķēle: — Daudzi, bet es negribētu saukt nevienu uzvārdu. Tas būs frakcijas lēmums, bet es, protams, nākšu ar savu piedāvājumu.

— Cik ilgs laiks tika dots ministrijām pētījuma aizpildīšanai?

A.Šķēle: — Vairāki mēneši. Svarīgākais ir, lai mēs ieviestu šo vienoto normatīvu.

— Par ko bija jūsu šīrīta tikšanās ar Repšes kungu?

A.Šķēle: — Man katru nedēļu vai katru otro ir tikšanās ar Repšes kungu. Mēs runājām par tipiskiem jautājumiem, ko varētu apspriest valdības vadītājs ar Latvijas Bankas prezidentu. Otrajā maija nedēļā būs pirmā SVOP izsole, Latvijas Banka atļaus apdrošināt valūtas risku. Pirmā izsole piedāvās 10 miljonus latu. Tas ir būtisks finansu instruments, lai jebkuram, kas ir vieglprātīgi bļaustījies par lata devalvācijas iespējām, liktu saprast, ka tā nebūs, šī valsts ir stabila. Valdības var nākt un iet, bet, ja saglabājas stingrā valdības fiskālā politika un stingra centrālās bankas monetārā politika, tad iedzīvotāji var būt mierīgi. Katru dienu mēs turpinām nostiprināt ilgtermiņa finansu politiku. Viens no galvenajiem jautājumiem ir par pēdējo piecgadīgo obligāciju izsoli. Repšes kungs jautāja, vai neapstāsies darbs pie desmitgadīgo obligāciju izsoles, uz ko es atbildēju: ja būs Tautas partijai pietiekama ietekme valdībā, tad neapstāsies.

Rūta Bierande, Rūta Kesnere,

"LV" redaktores

Pēc ieraksta "LV" diktofonā