Starp divām pasaulēm, vēstures svaros

Sestdien, 22. septembrī, atklāja pieminekli Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo

22.septembrī pie Krimuldas baznīcas notika Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo piemiņas sarīkojums

“Bet Kaupo... patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām... un viņa miesa tika sadedzināta un kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.” — Šīs rindas no Indriķa hronikas iekaltas pelēkajā laukakmenī, ko tēlniece Gaida Grundberga izveidojusi par piemiņas zīmi, kas Turaidas lībiešu valdnieka atceres dienā tika atklāta pakalnā pie paša Kaupo celtās Krimuldas baznīcas. Krāšņo ozollapu vītni piemineklim noņēma lībiešu ansambļa “Līvlist” dalībnieces, kas ar Lauri Ketunena dziesmu “Lībietis esmu” ievadīja atceres sarīkojumu svētkiem sapostajā Runtiņupītes gravā. Pieminekli iesvētīja mācītāji Austris Rāviņš un Arturs Krištopovičs. Muzicēja Siguldas un Krimuldas bērni, fragmentus no Ārija Geikina lugas “Leģenda par Kaupo” lasīja Rolands Zagorskis.

Pie Krimuldas baznīcas tika atklāts un nu arī tālākajām paaudzēm runās piemineklis Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo

Foto: Jānis Polis — “Latvijas Vēstnesim”

Kā sirsnīgi ceļa vārdi piemineklim izskanēja Amerikas lībieša Artūra Benedikta Bertholda “Kaupo dziesma”, ko lībiski lasīja Valda Šuvcāne un latviski tulkoja Zoja Sīle — slavenu lībiešu dzimtu atvases.

Kaupo dzimšanas gads nav zināms. No Indriķa hronikas zināms, ka 1217. gadā viņš kaujās Igaunijā ticis smagi ievainots un miris. Viņam atvēlētais dzīves laiks uz 13. gadsimta sliekšņa Latvijas vēsturē iegājis ar krusta un kara zīmi. Tas ir pretrunu pilns laiks, un pretrunīga loma bijusi arī lībietim Kaupo, kas kļuva par pirmo kristieti, bet savai tautai kristīgo ticību nesa ar uguni un zobenu. Mācītājs Arturs Krištopovičs aicināja sarīkojuma dalībniekus uz atceres dievkalpojumu, lai uz šiem vēstures notikumiem palūkotos Dieva patiesības gaismā. Turpat dievnamā notika plašāka saruna par laiku un personību. Ar aicinājumu uz dialektisku vēsturisko apstākļu un Kaupo personības vērtējumu to ievadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta profesora Jāņa Stradiņa vēstule, kuru viņš bija lūdzis nolasīt akadēmijas goda doktoram Jānim Polim.

Kā pretrunīgu personību Kaupo vērtēja akadēmiķis Andris Caune:

— Katram laikmetam ir savi varoņi, ir savi noziedznieki. Kaupo, man šķiet, ir pirmais, kas gājis gadsimtiem cauri un ir bijis vajadzīgs visiem. Kad 16. — 17. gadsimtā Hroniku lasīja vēl mazā skaitā esošie gudrie ļaudis, Kaupo vārdu centās sev piesaistīt vairākas baltvācu baronu dzimtas, meklējot savos senčos Kaupo meitas. Tad 18. gadsimtā nāca humānists Garlībs Merķelis ar savu publicistiku un vēršanos pret dzimtbūšanu, un viņš Kaupo tēlam piešķīra negatīvu noskaņu. Nākamais gadsimts bija latviešu atmodas laiks, kad daudz tika runāts par 700 apspiestības gadiem un latviešu tautas ienaidniekiem. Starp tiem Kaupo un Kangars tika minēti kā līdzīgi vārdi. Arī 20. gadsimtā Kaupo tika dažādi vērtēts. Padomju laikā izcēla vienīgi Vjačko, kas bija cīnījies kopā ar krievu kņaziem, turpretim Kaupo lomu vērtēja tikai negatīvi. Bet pienāk laiks, kad katrs tiek nolikts savā vietā. Līdz ar latviešiem atmoda pienāca lībiešiem. Un lībieši kā savu senci godā ceļ arī savu seno valdnieku Kaupo. Šodien, kad uz notikumiem skatāmies mazliet citādi nekā atmodas sākumā, kad pēc 50 okupācijas gadiem viss, kas nāca no austrumiem, tika uzskatīts par sliktu, un viss no rietumiem nākošais — par labu, mēs atkal atgriežamies pie Kaupo. Man liekas, viņa lielākais nopelns ir tas, ka viņš bija pirmais Livonijas valdnieks, kas pievērsās kristīgai ticībai. Pievērsās labprātīgi, kaut arī varbūt aiz savtīgiem nolūkiem, lai iegūtu kaut kādus labumus savai valdīšanai. Es negribu noniecināt to lībiešu ticību, kas bija pirms kristietības. Tā bija savam laikam piederoša, tautā iesakņojusies. Bet Kaupo bija kristīgās ticības nesējs. Tieši tāpēc viņa vārds šos gandrīz 800 gadus bijis dzīvs un šodien viņam ar pateicību tiek atklāta piemiņas zīme.

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis profesors Jānis Graudonis, kas īpaši pētījis valstiskos veidojumus Latvijā 12. gadsimta beigās — 13. gadsimta sākumā, par Kaupo runāja kā par traģisku personību. Viņš kopā ar vāciešiem gāja pret savu tautu, lai kā valdnieks nostiprinātos Turaidā, taču vācieši ar viņu nerēķinājās: 1207. gadā pēc miera atjaunošanas Līvzeme tika sadalīta starp iekarotājiem — Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu. Turaidas zemes un iedzīvotāji nonāca bīskapa atkarībā.

“Kaupo pazudināja tas, ka viņš nebija tikdaudz politiķis kā ideālists,” sacīja vēsturnieks Guntis Zemītis. Arī viņš kā Kaupo galveno nopelnu minēja viņa braucienu uz Romu un kristietības pieņemšanu, jo Eiropas lielākajā daļā kristietība bija ieviesusies jau 12. gadsimta otrajā pusē un izveidot pagānisku valsti diezin vai būtu bijis iespējams. Savukārt — ja Latvijā tolaik būtu ienākusi pareizticība, tagad te droši vien nedzirdētu ne lībiešu, ne latviešu valodu. Līdzīgas domas izteica arī pazīstamais lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma kopējs un popularizētājs muzikologs Dzintars Kļaviņš, latviešu un lībiešu valodas un kultūras pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Tenu Karma un pārrunu vadītāja Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne:

“Ir daudz dažādu viedokļu par Kaupo rīcību un tā laika sarežģīto situāciju Latvijā. Ir tik daudz jautājumu un minējumu: “Vai varam iedomāties, ka kristietība nebūtu nonākusi līdz Latvijai? Vai Kaupo rīcība bija gudra un tālredzīga? Vai ekonomiskās intereses nav bijušas noteicošās citu zemju pakļaušanā?”

Lai kādi būtu jautājumi un atbildes par notikumiem Kaupo dzīves laikā, taču arī šodien, 21. gadsimta sākumā, aktuāls ir jautājums: “Vai iznīcinot citu cilvēku vērtības un mēģinot tās ar varu pakļaut savai vērtību sistēmai, varam uzskatīt to par labu vai ļaunu darbu?” Atliek vien vēlēties, lai vēsturiskie notikumi, vēsturiskā pieredze darītu mūs gudrākus un labestīgākus.

Saku paldies par sadarbību mūsu kopējā projekta realizēšanā, kultūrvēsturiskās teritorijas sakopšanā, Kaupo piemiņas zīmes uzstādīšanas finansiālajā atbalstā visiem, kas ar labo gribu, darbiem un atsaucību sekmēja tā realizēšanu.

Ar dziesmām, dejām, uguņošanu un vienotību svētku priekā ir izskanējusi Rīgas dibināšanas 800. gadskārta. Šī jubileja akcentēja vēsturisko notikumu saistību ar Gaujas un Daugavas lībiešiem. Rīgas celšanas laiks ir laiks, kad Gaujas krastos valdīja Kaupo. Kaupo kā vēsturiskas personības un viņa kā Gaujas lībiešu valdnieka rīcība ir saprotama, vien skatot tā laika notikumus Eiropā un Latvijā.

Mani ļoti iepriecina tēlnieces Gaidas Grundbergas mākslinieciskais risinājums, kas realizēts akmenī, — zobens akmenī iekalts guļus. Ar zobenu neko nevar atrisināt, ar zobenu var nogalināt. Zobens ir vara, kas var nest ļaunumu, ne mīlestību. Mīlestība ir izteikta mirdzoša krusta formā. Mīlestība ir Dievs, vienalga kādās reliģiskajās izpausmēs.”

Savu domu un roku bija pielikuši daudzi, lai 2000. gada Eiropas kultūras mantojuma dienās iecerētā Kaupo piemiņas zīmes uzlikšana kļūtu par realitāti un šī vieta arī turpmāk varētu aicināt uz sarunu par mūsu saknēm un personībām, kam ir sava vieta mūsu vēsturē.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Turaidas muzejrezervātam

Krimuldas pagasta padomei

Pateicos par ielūgumu piedalīties Kaupo piemiņas zīmes atklāšanas svinībās. Nožēloju, ka no manis neatkarīgu apstākļu dēļ nevarēšu būt klāt. Priecājos, ka ir sākusies Kaupo pretrunīgās, traģiskās personības vēsturiska izvērtēšana. Garlība Merķeļa “Vanema Imanta” radītā versija ir diezgan vienpusīga, ir jāizsver reālā situācija tālaika Līvzemē, neiekrītot pretējās galējībās un varbūt nesakralizējot Vanemu Kaupo, kas arī bija tikai sava laikmeta bērns. Katrā ziņā vēstures un personību daudzšķautņaina izvērtēšana darīs visus mūs bagātākus.

Kaupo kapa vietā un Krimuldas baznīcā esmu bijis daudzkārt, arī Kaspara Dimitera laikā. Apsveicami, ka Latvija iegūst jaunu, kultūrvēsturiski nozīmīgu ansambli.

Ar cieņu

un sirsnīgiem sveicieniem —

Latvijas Zinātņu akadēmijas

prezidents prof. Jānis Stradiņš

Amerikas lībietis Artūrs Benedikts Bertholds ar savu attieksmi pret Kaupo — dziesmā:

KAUPO DZIESMA (KAUPO LOUL)

Dārgā saule, redzu tevi atkal!

Pār līvu zemi, par manu mazo tautu

tu nāci atkal gaiši spīdēt,

ak, mīļā, silti sveiktā gaisma!

Saule, lielā gaismotāja, tu mani pazīsti:

esmu padarīts par nodevēju, naidotāju,

esmu pulgots, mīcīts, sūdzēts.

Mani vaino, ka esot kopā staigājis ar svešzemniekiem, pie vāciem gājis.

Es esot līvus nepareizi vadījis, par vergiem viņus padarījis.

Bet teikšu — man prātā bija divi mērķi:

Tu, Krustā sistais, un Tu, mana tauta!

Tev, Dievs godātais, nesu dāvanas — savas tautas šūpuli, savas tautas

nākotni

Tev es devu.

Bet Tu zini, es — Kaupo —no visas sirds mīlu vienīgi savu līvu tautu.