“Latvijas drošība ir NATO”

21.septembrī notika NATO paplašināšanās konference

21.septembrī Rīgas konferencē: aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Ministru prezidents Andris Bērziņš

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

Runa starptautiskajā konferencē “NATO paplašināšanās: no Vašingtonas līdz Prāgai” Rīgā 2001. gada 21. septembrī

Dāmas un kungi!

Esmu pārliecināts, ka, gatavojoties konferencei Rīgā, neviens no mums negaidīja un pat nespēja iedomāties, ka konference notiks traģisku notikumu, ar neko neattaisnojamu terorisma aktu ēnā. Notikušais Ņujorkā un Pentagonā, Vašingtonā ir satricinājis visu civilizēto pasauli, un mūsu apziņā starptautiskās drošības procesi nu jau saistās ar ASV pretreakcijas gaidīšanu, ar jēdzienu “Amerikas jaunais karš pret terorismu”.

Pasaulei nav šaubu par ASV kā lielvalsts militārajām iespējām. Taču šodien šķiet, ka pat terora akta iespaidā solidarizētā ASV sabiedrība saprot, ka viena šo cīņu nespēs veikt. Ir nepieciešams transatlantiskās sabiedrības atbalsts. Un tāpēc tik loģiski ir tas, ka mēs pieredzam visas demokrātiskās pasaules gatavību ne tikai solidarizēties, bet arī piedalīties, atbalstīt cīņu pret terorismu un tā organizētājiem, atbalstīt cīņu pret terorisma cēloņiem un tā dziļākajām saknēm. Taču vienlaikus ikviens apzinās šīs cīņas sarežģītību un tās augsto cenu.

Tas apliecina to, ka pašreiz no jauna vai kārtējo reizi aktualizējas jautājums par civilizācijas nākotnes izredzēm. Kā dzīvot tālāk? Ko jaunu un cerīgu cilvēcei sola rītdiena? Un cik droša tā būs?

Tā ir retorika par cilvēces pastāvēšanu.

Jo nav šaubu — cilvēki daudzviet pasaulē pašreiz ir nobažījušies par notikušo terora aktu iespaidu uz politiski ekonomiskajiem, demokrātijas un drošības procesiem, to risinājumiem un iespējamām izmaiņām kā pasaules, tā arī lokālākā — reģionālā — mērogā.

Konference, kurā šodien piedalāmies, ir aicināta vērtēt NATO paplašināšanās procesa pieredzi un prognozes laikā no Vašingtonas līdz Prāgas NATO sammitam. Vēl pirms pāris nedēļām NATO paplašināšanās process šķita pietiekami skaidri noteikts. Ar precīzi noteiktām prasībām kandidātvalstīm, ar samērā skaidri saskatāmiem NATO paplašināšanos virzošiem vai bremzējošiem spēkiem. Bija skaidra atskaites sistēma, argumenti un laiks. Bija izteikti procesa līderi un atpalicēji.

Taču jaunajā situācijā parādās šaubas, kas pieļauj domu, ka aizvadītās nedēļas terora akti varētu ieviest korektīvas šajā procesā. Taču vai tiešām ir tā? Vai tiešām ir pazīmes, kas liecina par nepieciešamību koriģēt NATO paplašināšanos? Ja ir, tad vietā ir jautājums — atlikt vai paātrināt? Es iestājos par procesa saglabāšanu. Noteikti neatlikt uz labākiem laikiem. Turklāt vai labāki, drošāki laiki vēl būs?

Tas, vai līdz šim izvirzītie kritēriji joprojām derēs līdz Prāgas sammitam, būs redzams tikai ilgākā laika periodā. Tuvākie mēneši parādīs, cik jūtami paplašināšanās procesu ir iespaidojuši notikumi ASV. Protams, arī tas, cik sekmīga terorisma apkarošanā būs bijusi ASV, tās sabiedrotie NATO. Ne mazāk svarīgi būs arī tas, kā šajā procesā sevi apliecinās NATO kandidātvalstis. Tā kā NATO ir sevi apliecinājusi pusgadsimtu ilgā laika posmā, tad nevar būt šaubu, ka tā sevi apliecinās jaunajos apstākļos un sasteigtu manevru vai nepārdomātu izmaiņu nebūs. Galu galā tas mazinātu uzticību pašai NATO.

Ja reiz runājam par nākotni, tad gribu uzsvērt to, ka nākotni, atšķirībā no pagātnes, vēl ir iespējams ietekmēt. Tātad vietā ir jautājums — kā to paveikt? Ko iespējams izdarīt tuvākajā laikā?

Esmu pārliecināts, ka iesāktais apjomīgais darbs NATO kandidātvalstīs ir aktīvi jāturpina arī jaunajā starptautiskās drošības situācijā. Pat vēl vairāk. Esmu pārliecināts, ka nedrīkstam atslābt vai padoties nupat svaigi radītajam viedoklim, ka drošības pasākumi, kas veidoti līdz terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā, apliecinājuši sevi kā nederīgus un tāpēc tie pilnībā jāpārskata. Šādi viedokļi tiek veidoti, lai vājinātu eiroatlantisko drošības dimensiju.

Tāpēc gribu uzsvērt, ka jārīkojas ir nosvērti. Iesāktais paplašināšanās process ir jāturpina pēc pazīstamajiem ceļa rādītājiem. Tos kandidātvalstīm līdz šim skaidri rādīja Rīcības plāns dalībai NATO un partnerības mērķis. Strauja orientieru aizvietošana ar jauniem var ātri vien ievest purvā.

Interesanti, ka sevišķi aktīvi Latvijas un starptautiskajai drošībai bīstamu, sasteigtu risinājumu piedāvātāji un attīstītāji — atsevišķi promaskaviski orientēti politiķi — savu darbību izvērš arī Latvijā. Jaunās idejas tiek īpaši tiražētas krievu valodu lietojošajos masu medijos. Ar jaunu enerģiju tiek meklēti argumenti, kā diskreditēt NATO un ASV nespēju novērst terora aktus, kas it kā pamato NATO nozīmes zudumu. Patiesībā šādu runu izplatītāju mērķis ir noliegt alianses paplašināšanās nepieciešamību.

Tā kā Baltijas valstis jau tiek minētas kā potenciālas NATO dalībvalstis pēc Prāgas sammita, tad iespējas tās paturēt ārpus alianses bija jūtami mazinājušās. Vecie propagandas stereotipi par cilvēktiesību pārkāpumiem vairs īpaši nedarbojas. Un tāpēc, lai duļķotu NATO paplašināšanās procesu ūdeņus, lai noniecinātu NATO spējas, lai sētu šaubas par pievienošanās NATO nepieciešamību, tiek izmantoti pat nežēlīgie terora akti ASV. Destruktīvajiem spēkiem tas devis cerību, ka rezultātā NATO paplašināšanos varētu arī palēnināt. Tas savukārt postkomunistiskajiem spēkiem dod laiku un iespējas Latvijas valstī bremzēt tās ekonomiskās attīstības tempus un sabiedrības integrācijas procesus. Un rezultātā, kas zin, varbūt pat izdodas Baltijas valstu reģionā atjaunot tikumus, kurus nācās iepazīt pusgadsimtu ilgušos okupācijas gados.

Tātad Baltijas grupas NATO kandidātvalstu drošības intereses prasa, lai eiroatlantiskās dimensijas valstis un NATO, nodarbojoties ar savām pašreizējām drošības problēmām, meklējot to risinājumus, no sava redzesloka nepazaudētu kandidātvalstis. Tās noteikti jāpatur kopējos drošības procesos pat tad, ja tās pagaidām tikai pēc gara var atbalstīt NATO līguma 5. pantu, un to militārās iespējas ir pārāk ierobežotas, lai tās varētu uzņemties lielāku līdzdalību NATO militārajā darbībā.

Tātad, raugoties no šādas perspektīvas viedokļa, atbilde no Latvijas puses ir skaidra. NATO paplašināšanās tempi ir jāsaglabā pat tad, ja tiek mainīti kādi starptautiskās drošības pastiprināšanas risinājumi. Nākamās NATO valstis savu iespēju robežās spēs tiem pielāgoties.

Savdabīgi to apliecina fakts, ka vakar Latvijas parlamentā pārliecinoši tika apstiprināta Latvijas valsts aizsardzības koncepcija. Tas notika par spīti tam, ka bija atsevišķas balsis, kuras aicināja apturēt aizsardzības koncepcijas apstiprināšanu, mainīt dokumenta uzdevumus un prioritātes. Tika teikts, ka aizsardzības koncepcija, kas radīta pirms 11. septembra, vairs neatbilst jaunajai drošības situācijai pasaulē. Vai tiešām ir tā?

Ar pilnu pārliecību uzdrošinos teikt, ka Latvijas drošības koncepcija atbilst jaunajai situācijai. Pat vēl vairāk — tajā noteiktās valsts aizsardzības sistēmas attīstības prioritātes un principi ir atbilstoši arī jaunajai drošības situācijai. Veidojot gan Rīcības plānu dalībai NATO, gan ikgadējo, gan vidēja, gan ilgtermiņa Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānus, esam centušies attīstīt tās spējas, kuras palīdz risināt Latvijas pašaizsardzības spējas, lai pārvarētu 21. gadsimta riskus. Protams, šo risku apjomiem un dažādībai ierobežojumi nepastāv. Taču tik un tā, lai kādi vērtējumi par šiem riskiem būtu radušies pēdējās nedēļas laikā, arī visattīstītākajām valstīm ir jālieto tie līdzekļi un tā taktika, kas to rīcībai ir pieejama pašreiz. Nav iespējams mirklī mainīt jau esošās spējas, pat ja redzams, ka atsevišķi aspekti nākotnes skatījumā varētu pamainīties.

Par to izdevās parlamentu pārliecināt, un valsts aizsardzības koncepcija parlamentā tika apstiprināta. Tas parāda, ka ir stabils un pārliecinošs iekšpolitiskais atbalsts Latvijas virzībai uz dalību NATO un veiktajiem pasākumiem. Tas apliecina, ka valsts aizsardzības un drošības politikas un militāro spēju attīstība ir uz pareizā ceļa. Tas apliecina spēju mērķtiecīgi plānot un sekmīgi administrēt komplicētus broņoto spēku attīstības procesus. Šādu pārliecību par to esam guvuši jau agrāk. To ir palīdzējuši gūt partnervalstu un NATO ekspertu vērtējumi par mūsu bruņoto spēku attīstības gaitu, kas noteikta Rīcības plānā dalībai NATO.

Gribu īpaši atzīmēt Rīcības plānu dalībai NATO. Tas ir bijis ļoti nozīmīgs instruments. Tas palīdzējis mērķtiecīgi efektivizēt Latvijas kā kandidātvalsts militāro spēju attīstības procesu. Tas ļāvis precīzi noteikt mūsu iekšējās prioritātes, gan attīstot pašaizsardzības spējas, gan arī izpildot NATO partnerības mērķus un gatavojot mūsu vienības dalībai NATO miera uzturēšanas operācijās. Tas palīdzējis attīstīt aizsardzības koncepciju, kas ir draudzīga kaimiņvalstīm.

Rezultātā ir izdevies paaugstināt drošības un aizsardzības sistēmas spējas atbilstoši valts ekonomiskajām iespējām. Esam izvēlējušies svarīgākās prioritātes un efektīvākos risinājumus, lai sekmīgi virzītos uz dalību NATO, lai piederētu civilizētai pasaulei un iesaistītos ar to kopīgā cīņa par demokrātisko vērtību saglabāšanu un nostiprināšanu.

Protams, Latvija kā neliela kandidātvalsts šajā demokrātiskajā drošības procesā tīri fiziski var piedāvāt salīdzinoši nedaudz. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka kopējo transatlantiskās sabiedrības un plašāk globālo drošību veido Eiropas lielās un arī nelielās valstis. Esmu pārliecināts, ka tieši NATO paplašināšanās process ir tas, kas īpaši veicina starptautisko drošību un palīdzēs pārvarēt priekšā stāvošos 21. gadsimta draudus. Demokrātiskajai pasaulei ir jāturpina attīstīt kopējas sadarbības mehānismus, kas spēj nodrošināt nepieciešamo starptautiskās drošības mērķu sasniegšanu.

Vēlos ticēt, ka pēc gada Prāgas sammits būs apliecinājums sekmīgam NATO paplašināšanās procesam.

Un ļaujiet man pabeigt savu uzrunu ar ievērojamā latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa vārdiem, kas, manuprāt, ir ļoti atbilstoši šodienas situācijai pasaulē: “Es pasaules daļa, atbildīgs par visu!”

Tieši šīs domas iespaidā izsaku savu pateicību ikvienam, kas atradis laiku, lai piedalītos konferencē, tās domu apmaiņā. Pateicos ikvienam, kas palīdzējis to organizēt.

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Runa starptautiskajā konferencē “NATO paplašināšanās: no Vašingtonas līdz Prāgai” Rīgā 2001. gada 21. septembrī

Dāmas un kungi! Cienījamie konferences dalībnieki!

Savas runas sākumā es vēlreiz gribu uzsvērt, ka Latvijas drošība, kuras priekšnoteikums ir arī iestāšanās NATO, ir manas valdības prioritāte. Es ceru, ka šī prioritāte tiks sekmīgi īstenota, un nākamajā gadā, kad Prāgā tiks pieņemts lēmums par jaunu valstu uzņemšanu aliansē, Latvija būs starp jaunajām NATO dalībvalstīm. Es apstiprinu, ka Latvija ir gatava uzņemties visus NATO dalībvalsts pienākumus un dot savu ieguldījumu vispārējas drošības garantēšanā.

Es esmu daudzreiz uzsvēris: mēs uzskatām, ka dalība NATO ir efektīvs līdzeklis valsts drošības un ilgtspējīgas attīstības garantēšanai. Pagājušajā gadsimtā Latvijas vēsturē bija kari, revolūcijas, nacionalizācijas, deportācijas un okupācijas. Daudzām paaudzēm bija liegta iespēja mierīgi strādāt un pelnīt, atstāt sakrāto bagātību nākamajām paaudzēm. Latvijas valdības galvenais uzdevums ir un būs nodrošināt valsts neatkarības saglabāšanu. Es esmu pārliecināts, ka neatkarība nevar būt diskusiju priekšmets.

Sarunā — Čehijas Starptautisko attiecību institūta direktors Dr. Jirži Šedivijs, Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš, Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Neatkarība ir vērtība, ko mēs nekad neapšaubīsim un ar ko nevar tirgoties. Tāpēc pagātnes rūgtā mācība, kā arī šodienas realitāte liek mums tiekties pēc iestāšanās drošības struktūrā, kas ir radīta, lai aizsargātu demokrātijas vērtības, un kas laika gaitā ir demonstrējusi savu efektivitāti.

Iestāšanās NATO nozīmē, ka lēmums par Eiropas un tādējādi arī Latvijas drošību nekad netiks pieņemts mums aiz muguras. Tagad pēc jaunā terorisma viļņa pret ASV dalība NATO kļūst pat vēl svarīgāka, jo ir skaidrs, ka tikai kopā ar drošiem sabiedrotajiem ir iespējams stāties pretī starptautiskam terorismam.

Mēs visi zinām, ka lēmums par jaunu valstu uzņemšanu NATO būs politisks lēmums. Tā būs NATO dalībvalstu valdību vadītāju griba, no kā ir atkarīga arī Baltijas valstu uzaicināšana un nepakļaušanās trešo valstu spiedienam, dažreiz pat šantāžai. Līdz šim rietumvalstu politiķu paziņojumi ir bijuši cerīgi un labvēlīgi mums.

ASV prezidenta Džordža Buša runa Varšavā iezīmēja un nostiprināja orientāciju uz kopējām Rietumu vērtībām diskusijā par paplašināšanu un lēmumu pieņemšanu. Džordžs Bušs norādīja, ka lēmumu pieņemšanu par Latviju un visām trīs Baltijas valstīm nevar noteikt tādi faktori kā ģeogrāfija vai vēsture, sarkanās līnijas, trešo valstu ambīcijas vai egoistiskas nacionālās intereses. Viņš apsolīja, ka neviena valsts nekļūs par ķīlnieci citu valstu spēlēs: “Minhene vai Jalta nekad vairs neatkārtosies.”

Latvija uzskata, ka gan no politiskā, gan militāri stratēģiskā aspekta visu trīs Baltijas valstu iestāšanās NATO ir vēlama nākamajā paplašināšanas kārtā. Protams, pieņemot lēmumu par tālāku paplašināšanu, katra valsts tiks novērtēta atsevišķi. Tomēr viens no kritērijiem būs ietekme, kādu noteiktas valsts uzaicināšana atstās uz visas Eiropas un attiecīgā reģiona drošību, kā tas ir noteikts Vašingtonas līguma 10. pantā. Eiropas drošībai nāks par labu, ja visas trīs Baltijas valstis tiks uzņemtas aliansē vienlaikus, jo būtībā tā ir ekonomiski vienota teritorija. Mūsu mazās teritorijas finansiālās un militārās kapacitātes nostiprināšana ir veicinājusi arī sadarbību aizsardzības jomā. Īstenojot kopīgus projektus, piemēram, gaisa telpas kontrolē (“Baltnet”) un citās jomās — Baltijas valstu jūras spēku eskadrons (“Baltron”), Baltijas valstu bataljons (“Baltbat”) un Baltijas valstu Aizsardzības koledža (“Baltdefcol”) , ir sasniegta augsta integrācijas pakāpe militārajā jomā Baltijas valstu teritorijā.

Mūsu valsts augstu vērtē to, ka ASV un Eiropas partneri konsekventi iebilst pret trešo valstu veto tiesībām jautājumā par paplašināšanu. Atļaujiet man citēt Čehijas Republikas prezidenta Vāclava Havela vārdus: “Piekāpšanās Krievijas ģeopolitiskajām un ģeostratēģiskajām interesēm vai pat tās rūpēm par prestižu būtu vissliktākais, ko alianse varētu šajā ziņā izdarīt. Tas nozīmētu atgriešanos pie Molotova–Ribentropa pakta, tā leģitimitātes atzīšanu; atgriešanos pie patiesības, ka Krievijai ir tiesības izveidot sanitāro kordonu ap sevi vai savu interešu sfēru, ko sauktu par “tuvējām ārzemēm”, vai, īsi sakot, tas nozīmētu atgriezties pie vecā pasaules un valstu iedalījuma neatkarīgi no to gribas. Patiesībā tā būtu atteikšanās no Vašingtonas līgumā formulētajiem principiem — NATO pamatdokumenta, kurā ir izteikta pārliecība, ka Eiroatlantijas reģiona valstīm ir tiesības izvēlēties veidu, kā aizsargāt savu brīvību, un ka aliansei ir jābūt pieejamai, ja tās izvēlas kolektīvu drošību.”

Tādēļ Latvija iestājas par dialogu ar NATO un Krieviju, kura ietvaros ir iespējams pārliecināt Krieviju, ka paplašināšana nav vērsta pret to.

Es gribētu atgādināt labi zināmu patiesību. Viena no valdības ārpolitikas prioritātēm ir labas attiecības ar kaimiņvalstīm, tātad arī ar Krieviju. Latvija ir gatava tālāk attīstīt sadarbību ar Krieviju, arī drošības jomā. Latvija ir atvērta konstruktīviem priekšlikumiem attiecību uzlabošanai un ir izteikusi konkrētus priekšlikumus par sadarbību. Piemēram, Latvija ir pirmoreiz uzaicinājusi Krieviju piedalīties programmas “Partnerattiecības mieram” MEDCUR mācībās, kas notiks nākamgad Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Latvija aktīvi izmanto Ķīles iniciatīvu, kā arī daudzus seminārus, lai uzlabotu sadarbību ar Krieviju jautājumos, kas attiecas uz drošību. EDSO ir vēl viens mehānisms, ko Latvija izmantos, lai uzlabotu sadarbību.

Es nepiekrītu politiķiem, kuri uzskata, ka ir jābūt kādai īpašai stratēģijai vai politikai attieksmē pret Krieviju. Čehijas, Polijas un Ungārijas attiecības ar Krieviju pēc šo valstu iestāšanās NATO nepasliktinājās. Tieši pretēji — tās uzlabojās un kļuva prognozējamākas.

Es esmu daudz runājis par politiskās gribas nepieciešamību. Tomēr bez politiskās gribas tāda pati nozīme būs NATO kandidātvalstu politiskajai gatavībai kļūt par alianses loceklēm. Arī šajā jomā, sevišķi pēdējos gados, Latvija ir spērusi pirmo lielo soli. Īstenojot Rīcības plānu dalībai NATO, Latvija ir veikusi virkni svarīgu pasākumu. Es minēšu tikai dažus. Ir ieviesta plānošanas, programmēšanas un budžeta sastādīšanas sistēma. Mūsu karavīri piedalās NATO vadītajās miera uzturēšanas operācijās, kuru laikā Latvija attīsta savu kaujas māku un spējas sadarboties ar NATO.

Ir izveidotas krīzes menedžmenta, pavēļu menedžmenta, sakaru un novērošanas sistēmas. Ir uzlabota aizsardzības plānošanas sistēma un izstrādāti plāni Nacionālo bruuņoto spēku attīstībai vienam, četriem un divpadsmit gadiem, kas nosaka attīstības prioritātes. Ir radikāli uzlabota militāro bāzu infrastruktūra, personāla menedžments un mācību sistēmas. Ir izstrādāta NATO prasībām atbilstoša tehnikas apkopes sistēma.

Es gribu atgādināt tikai divas lietas tiem, kas uzskata, ka dalība NATO mums izmaksās pārāk dārgi. Pirmkārt, NATO dalībvalstis drošībai iztērē no iekšzemes kopprodukta procentuāli tikpat daudz kā tā sauktās neitrālās valstis, dažreiz pat mazāk. Otrkārt, dalība Ziemeļatlantijas aliansē būs arī rādītājs investoriem, ka Latvijā var droši ieguldīt kapitālu. Jaunās NATO dalībvalstis palielināja savus aizsardzības budžetus vidēji par 0,5 procentiem, bet investīciju apjoms pieauga 3—4 reizes.

Pirms Prāgas sammita 2002. gada novembrī pēdējais dokuments, kurā atspoguļots Latvijas progress, ir Rīcības plāns 2002. gadam, ko valdība tikko izskatījusi un pieņēmusi.

Saskaņā ar šo plānu jau ir iespējams novērtēt, cik svarīga ir Latvijas politiskā attieksme un militārā gatavība, lai pielīdzinātos NATO dalībvalsts līmenim. Kopumā šis plāns ir novērtēts kā labi sagatavots, caurskatāms un reālistisks dokuments. Čehija, piemēram, uzskata, ka tas ir vislabākais no visiem kandidātvalstu plāniem.

Mums nav atlicis daudz laika, lai izpildītu visus mājas darbus. Mēs to apzināmies. Ir piešķirts nepieciešamais finansējums mājas darbu veikšanai. Mēs esam izvirzījuši sev uzdevumu paveikt visus svarīgos darbus militārajā jomā līdz nākamā gada pavasarim (maijam), kad saņemsim gadskārtējo NATO progresa ziņojumu. Līdz Prāgas sammitam vēl būs atlicis laiks, lai izteiktu politiskos argumentus Latvijas un pārējo Baltijas valstu uzņemšanai NATO.

Nobeigumā atļaujiet man jums atgādināt dažus sabiedrības aptaujās iegūtos datus. Pašreiz saskaņā ar datiem, kas iegūti Aizsardzības ministrijas pasūtītajā aptaujā, 55 procenti iedzīvotāju atbalsta iestāšanos NATO, un tas ir daudz Latvijas apstākļiem. Šis atbalsts liecina, ka Latvijas valdība, Saeima, politiķi, kā arī iedzīvotāji ir vienoti, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

“LV” (Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums

no angļu valodas

Par pašu konferenci

Kopš 11. septembra pasaule vairs nav tāda kā līdz tam — šī doma ne reizi vien izskanēja arī piektdien, 21. septembrī Rīgā notikušajā starptautiskajā konferencē “NATO paplašināšanās: no Vašingtonas līdz Prāgai”, ko bija organizējusi Latvijas Aizsardzības ministrija un Ārpolitikas institūts. Konference notika NATO programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros. Dalībnieku vidū bija NATO dalībvalstu un kandidātvalstu, kā arī programmas “Partnerattiecības mieram” dalībvalstu ASV, Austrijas, Čehijas, Igaunijas, Latvijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Nīderlandes, Norvēģijas, Maķedonijas, Polijas, Slovākijas, Somijas, Ungārijas, Ukrainas, Vācijas, Zviedrijas, Krievijas un Baltkrievijas pārstāvji.

Konferenci atklāja Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, paužot viedokli, ka 11. septembra terora akti ASV atstās dziļu iespaidu uz turpmākajiem politiskajiem procesiem pasaulē. Ģ.V. Kristovskis arī izteica viedokli par plašas demokrātisko spēku koalīcijas nepieciešamību cīņā pret globālā terorisma draudiem. Pasaulei nav šaubu par ASV iespējām, bet tai nepieciešams visas demokrātiskās pasaules atbalsts, uzsvēra Latvijas aizsardzības ministrs. Savu runu viņš beidza ar Raiņa vārdiem: “Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu.”

Konferences galveno runu teica Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš, uzsverot, ka Latvijas iestāšanās NATO ir viņa valdības prioritāte, un apliecinot Latvijas gatavību uzņemties visas NATO dalībvalsts saistības, jo NATO ir garantija valsts drošībai un stabilitātei. Ministru prezidents arī akcentēja Latvijas sabiedrības plašo atbalstu mūsu valsts virzībai uz NATO.

Latvijas Ministru prezidenta un aizsardzības ministra runas guva plašu konferences dalībnieku ievērību, uz tām atsaucās referenti un daudzi diskusiju dalībnieki. (Ministru prezidenta un aizsardzības ministra runas publicējam atsevišķi.)

Čehijas Starptautisko attiecību institūta direktors Dr. Jirži Šedivijs plaši analizēja trīs jauno NATO dalībvalstu — Čehijas, Polijas un Ungārijas — pieredzi NATO. Viņš pauda viedokli, ka ir būtiska starpība starp šo valstu un pašreizējo NATO kandidātvalstu situāciju pirms iestāšanās NATO. Referents salīdzināja Čehijas neseno situāciju ar stāvokli Latvijā un abās pārējās Baltijas valstīs. Čehijai kā kandidātvalstij jau bijusi samērā spēcīga armija, kas bruņota galvenokārt ar padomju ražojuma ieročiem, šīs armijas taktikas pamatā bijušas vecās padomju laika militārās metodes. “Jūs nemantojāt neko un savu bruņoto spēku izveidi sākāt no nulles, arī juridiskā ziņā, “ uzsvēra Dr. Šedivijs, raksturojot šo apstākli kā svarīgu Baltijas valstu priekšrocību. Referents kā ļoti būtisku trīs Baltijas valstu priekšrocību raksturoja arī spēku apvienošanu efektīvās militārajās struktūrās — “Baltbat”, “Baltnet”, “Baltdefkol” un citās. “Apvienojot savus labākos spēkus šajās struktūrās, jūs kopīgi varat dot daudz lielāku ieguldījumu NATO,” teica Dr. Šedivijs. Viņa vērtējumā, Baltijas valstis kopumā ir daudz konkurētspējīgākas NATO kandidātvalstu vidū nekā savā laikā bija Čehija, Polija vai Ungārija. Kā lielāko savas valsts un pārējo jauno NATO dalībvalstu ieguvumu pēc iestāšanās NATO Dr. Šedivijs nosauca konsolidāciju kādreizējā komunistiskajā Eiropas daļā. Dr. Šedivijs plašāk pakavējās arī pie galvenajām kritiskajām atziņām un mācībām pēc iestāšanās NATO. “Vispirms jau mums bija skaidri jāapzinās, ka NATO nav Varšavas līguma organizācija,” atzina Dr. Šedivijs, atzīstot, ka šis apstāklis radījis vilšanos daļā Čehijas aizsardzības plānotāju, kas bija pieraduši saņemt ļoti stingrus norādījumus “no centra”. Bijuši pat gadījumi, kad norādījumi prasīti Briselei, tos nesaņemot, vecie speciālisti jutušies vīlušies un dezorientēti. Pēc Dr. Šedivija domām, veikti arī vairāki aplami projekti vecā bruņojuma modernizācijai, kas prasījuši ievērojamu daļu no valsts aizsardzības budžeta. Pēc referenta domām, nākamās NATO dalībvalstis no šādām kļūdām pasargātu arī ilgāks sagatavošanās periods no kandidātvalsts uzaicināšanas līdz reālajam uzņemšanas brīdim. Čehijai no uzaicināšanas brīža līdz iestāšanās protokolu pildīšanai bija atvēlēti tikai daži mēneši. Pēc Dr. Šedivija domām, šis periods varētu būt divarpus līdz trīs gadi. Otra būtiska atziņa, ko Čehija guvusi pēc iestāšanās NATO, Dr. Šedivija tēlainā raksturojumā, bijusi, ka “NATO nav pestīšanas armija”. Gatavojoties iestāties NATO, Čehijas oficiozi pārāk akcentējuši to, ka iestāšanās nesīs jaunas ārvalstu investīcijas un stiprinās valsts drošību. Pārāk maz uzmanības pievērsts apstāklim, ka pēc iestāšanās NATO ārvalstu partneri uz valsti raudzīsies kā uz konkrētu NATO militārās struktūras sastāvdaļu. Par to Čehijas sabiedrībai nācies arī jo drīz pārliecināties: 1999. gada 12. martā valsts tika uzņemta NATO, bet jau 23. martā sākās NATO militārā operācija Dienvidslāvijā. Tas izraisījis apjukumu čehu politiķu vidū, vienīgi prezidents Vāclavs Havels ļoti noteikti atbalstījis NATO rīcību.

Dr. Šedivijs ļoti optimistiski raksturoja Baltijas valstu izredzes tikt uzaicinātām iestāties NATO jau Ziemeļatlantijas savienības dalībvalstu vadītāju Prāgas apspriedē nākamā gada rudenī.

Dr. Šedivija referāts izraisīja plašu diskusiju par referenta atziņu, ka būtisks Čehijas motivācijas elements iestāties NATO bijuši jaunās valsts (pēc Čehoslovākijas sadalīšanās) centieni atrast savu vietu starptautiskā sabiedrībā un vairot savu starptautisko prestižu. “Būtiska loma bija arī politiskajam simbolismam,” atzina Dr. Šedivijs.

Sēdes vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš šajā sakarā uzsvēra Latvijas sabiedrības lielo atbalstu mūsu valsts virzībai uz NATO un akcentēja NATO attīstības ietekmi uz militāro kultūru pasaulē. “NATO mainās, un tas iespaido pasauli, “ teica A. Lejiņš.

Debatēs aktīvi iesaistījās arī Ungārijas Ārlietu ministrijas NATO departamenta ģenerāldirektora vietnieks, vēstnieks Ārpāds Hargita, uzsverot, ka Ungārijai pēc vēsturiskajām pārmaiņām astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā būtisks bijis jautājums, uz kuru pusi iet tālāk. “1956. gada revolūcijā mēs cīnījāmies par savas valsts neitralitāti un pārliecinājāmies, ka tas nav reāls ceļš. Tādēļ arī NATO paplašināšana kļuva par mūsu valsts nacionālā progresa stratēģiju,” teica Ā. Hargita. Viņš arī uzsvēra, ka ikvienai valstij, sargājot savu suverenitāti, jāatvēlē nauda savas drošības nostiprināšanai. Integrējoties NATO, šo līdzekļu izlietojums kļūst efektīvāks.

NATO galvenās mītnes Austrumeiropas partneru un politisko lietu nodaļas vadītājs Dr. Kristofs Veils analizēja NATO un Krievijas attiecības, uzsverot, ka tās ir ļoti svarīgas NATO paplašināšanās procesā. Viņa skatījumā, ir daudz būtisku iemeslu NATO sadarbībai ar Krieviju. Dr. Veils arī pauda viedokli, ka nav iespējama patiesa drošība Eiropā, aizmirstot Krieviju. Viņaprāt, to apliecinājusi arī Krievijas piedalīšanās starptautisko miera spēku operācijās. Plašāk pakavējies pie NATO un Krievijas attiecību juridiskajiem aspektiem un savstarpēji noslēgtajiem līgumiem, Dr. Veils uzsvēra, ka neviens juridiskais dokuments Krievijai nedod veto tiesības NATO paplašināšanas jautājumā.

Birmingemas universitātes Drošības un diplomātijas studiju centra direktora vietnieks profesors Stjuarts Krofts referēja par NATO paplašināšanu un Eiropas Savienības darba plānu pilnveidošanu, iedziļinoties galvenokārt šo procesu juridiskajos aspektos.

Īpašu konferences dalībnieku interesi izraisīja Baltijas Aizsardzības koledžas komandanta, dāņu brigādes ģenerāļa Maikla Klemesena referāts “Reģionālās sekas Baltijas valstu dalībai NATO Krievijas un agrāk neitrālo valstu Zviedrijas un Somijas aspektā”. Ģenerālis Klemesens uzsvēra, ka Baltijas valstīm ielūgums iestāties NATO dotu rīcības brīvību, kuras Latvijai, Lietuvai un Igaunijai pašlaik nav. Brigādes ģenerālis atgādināja, ka Krievija bez iemesla pārtraukusi sarunas par robežlīgumu noslēgšanu, kā arī faktu, ka Krievija joprojām nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā. Pēc M. Klemesena domām, uzaicinājums iestāties NATO jau par 99 procentiem garantētu Baltijas valstu drošību. Viņš uzsvēra, ka pēc šāda uzaicinājuma Baltijas valstīs sāks daudz straujāk ieplūst ārvalstu ilgtermiņa investīcijas, kas sekmēs infrastruktūras attīstību. “Runa nav tikai par vēsturi un robežlīgumiem, “ teica ģenerālis Klemesens, atgādinot arī Krievijas draudus par Baltijas valstu ekonomisko blokādi. “Septiņus gadus strādājot Baltijā, es esmu pārliecinājies par šo valstu milzīgo progresu aizsardzības jomā, īpaši pēdējos gados. Kad Baltijas valstis būs iestājušās NATO, tās vairs nebūs atkarīgas no Krievijas iekšējās attīstības.”

Visai asu diskusiju izraisīja Sanktpēterburgas Integrācijas pētniecības un programmu centra zinātniskā direktora Igora Lešukova komentāri. Uzrunājot auditoriju, viņš gan uzsvēra, ka nepārstāv savas valdības viedokli un ka viņa vadītais centrs ir neliela zinātniska institūcija ar plašu starptautiskās sadarbības pieredzi. Atbildot uz iepriekšējo runātāju skartajiem jautājumiem, krievu zinātnieks pauda viedokli, ka prezidents Vladimirs Putins “jūtas neveikli” par daudziem politiskā mantojuma elementiem, ko saņēmis no saviem priekšgājējiem. Pēc I. Lešukova domām, Krievijai nebūtu ērti atzīt 1940. gada okupāciju. “Ir cilvēki, kas 1940. gada notikumus vērtē pozitīvi, tāpēc būtu riskanti tagad tajos iedziļināties,” teica I. Lešukovs. Pēc viņa domām, ir jārēķinās ar realitāti, jo “neērto vēstures faktu” analīze “daudzus darītu nelaimīgus un nesekmētu stabilitāti mūsu valstu attiecībās, kā arī kaitētu sabiedrības integrācijai Latvijā”. Viņš arī izteica viedokli, ka Latvijai šobrīd galvenais esot nevis iestāties Eiropas Savienībā un NATO, bet gan sabiedrības integrācija. Krievu zinātnieks arī izteica pieņēmumu, ka viņa valsts, iesaistoties ASV iniciētajā globālajā cīņā pret teroristiem, varētu no ASV pretī prasīt sava viedokļa respektēšanu NATO paplašināšanas jautājumā. “Ir vēl par agru teikt, cik plaši Krievija iesaistīsies cīņā pret terorismu. Taču, ja Krievijas iesaistīšanās kļūs tiešām aktuāla, Baltijas valstu uzņemšana NATO Savienotajām Valstīm varētu kļūt otršķirīgs jautājums,” teica I. Lešukovs.

Šie krievu zinātnieka pieņēmumi izraisīja vairāku citu konferences dalībnieku asus iebildumus. Ģenerālis Klemesens 1940. gada notikumu kontekstā uzsvēra, ka no Krievijas netiek gaidīta plaša šo notikumu analīze. Krievijas starptautiskais prestižs tikai iegūtu no īsa, konkrēta paziņojuma, ka Krievija atzīst faktu par Baltijas valstu okupāciju un varmācīgu iekļaušanu PSRS sastāvā. Atis Lejiņš atgādināja, ka pat PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gadā, rezumējot īpašās komisijas darbu, atzinis Baltijas valstu okupāciju Molotova–Ribentropa pakta rezultātā. Savukārt Ungārijas pārstāvis vēstnieks Ārpāds Hargita atgādināja, ka Krievijas prezidents Boriss Jeļcins savā laikā, uzrunājot Ungārijas parlamentu, atvainojies par padomju bruņoto spēku rīcību Ungārijā 1956. gadā.

Ģenerālis Klemesens īpaši asi vērsās pret pieņēmumu, ka Krievijas iesaistīšanās starptautiskajās akcijās pret terorismu varētu notikt, Rietumiem upurējot Baltijas valstu intereses. “Būtu amorāli jaukt šos divus procesus, pārvēršot par starptautisku darījumu objektu. Jūs esat pārsteidzīgs, tā spriežot par rietumvalstu politisko sistēmu. Jums vajadzētu zināt, ka amerikāņu politiskā sistēma tā nestrādā,” uzsvēra M. Klemesens.

Atbildot saviem oponentiem, I. Lešukovs atzina, ka saprotot iemeslus, kādēļ Latvija meklē savu drošības garantu NATO, un uzsvēra, ka runājis no “tīri funkcionāla, pragmatiska viedokļa”. Viņš arī noliedza reālu demokratizācijas procesa pastāvēšanu Krievijā, pavēstot, ka viņa valstī notiekošais esot vien “pielāgošanās jaunajiem apstākļiem”.

Apkopojot konferences auglīgās diskusijas, Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs A. Lejiņš par vienu no būtiskākajām nosauca atziņu, ka NATO dalībvalstu vadītāju nākamā gada Prāgas apspriedē, lemjot par NATO paplašināšanu, nebūs “nulles varianta”. Vienprātīga bija arī konferences dalībnieku atziņa, ka 11. septembra dramatiskie terora akti ASV liek mācīties no jaunās situācijas.

Par preses konferenci

Starptautiskās konferences “NATO paplašināšanās: no Vašingtonas līdz Prāgai” laikā 21. septembrī tās rīkotāju — Aizsardzības ministrijas un Latvijas Ārpolitikas institūta — pārstāvji tikās ar žurnālistiem. Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Sārts pastāstīja, ka konferences mērķis ir veicināt starptautisku dialogu par jautājumiem, kas saistīti ar NATO integrāciju, kā arī diskutēt par aizsardzības un drošības politikas attīstību Eiropā un pasaulē. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš atgādināja, ka viņa vadītais institūts šādas konferences rīko jau kopš 1992. gada. Kopīgi ar Aizsardzības ministriju konference bija sarīkota jau pirms gada.

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, A. Lejiņš atzina, ka arī viņam pašam šī gada konference sniegusi vairākas jaunas atziņas. Piemēram, interesants bijis Čehijas Starptautisko attiecību institūta direktora Jirži Šedivija viedoklis par NATO kandidātvalsts Slovēnijas pārliecīgo pašpārliecinātību, sak, “mūs tik un tā uzņems”, kam čehu analītiķis pretstatīja Latvijas paškritisko attieksmi, rūpīgi izsverot ikvienu soli NATO integrācijas virzienā. Līdz ar to Latvijas Rīcības plāns dalībai NATO arī guvis visatzinīgāko vērtējumu. Atis Lejiņš atzīmēja arī straujo NATO dalības atbalstītāju skaita pieaugumu Čehijā, Ungārijā un Polijā pēc šo valstu iestāšanās transatlantiskajā savienībā.

“Latvijas Vēstneša” jautājums: — Cik zināms, konference bija iecerēta jau krietni pirms dramatiskajiem terora aktiem ASV. Vai 11. septembra notikumi iespaidoja konferences sagatavošanu un norisi?

A.Lejiņš: — Jā, iespaidoja. Varu jums pateikt, ka centos panākt kāda ļoti populāra amerikāņu starptautiskā analītiķa uzstāšanos mūsu konferencē. Šis cilvēks ir cieši saistīts ar NATO paplašināšanas jautājumiem. Taču viņš mūsu konferencē nevarēja piedalīties tieši sakarā ar 11. septembra notikumiem.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Preses konferencē: Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš