Kad tautas un paaudzes sien vienības jostu

Sestdien, 22. septembrī, Latvijā un Lietuvā atzīmēja Baltu vienības dienu

Baltu vienības dienas dalībniekus uzrunāja (no kreisās) Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks un Lietuvas Seima deputāts Audrus Klišonis

Kopš pērnā gada 22. septembris, kad 1236. gadā kaujā pie Saules lietuviešu un latviešu cilšu apvienotie spēki sakāva Zobenbrāļu ordeni, Latvijā un Lietuvā tiek atzīmēts kā Baltu vienības diena.

Pirmoreiz divām valstīm kopīgā atceres diena plašākos sarīkojumos Latvijā atbalsojās tikai Rīgā un Bauskas apkaimē, bet šogad baltu vienības zīmē notika arī uguns iedegšana Bulduru pilskalnā Ķīšezera krastā. Tomēr Baltu vienības dienas galvenais pasākums mūsu valstī 22. septembrī pulcēja tālus un tuvākus viesus, kā arī vietējos ļaudis Vecsaules pagastā skaistā Mēmeles upes ielokā.

Pirmā iepazīšanās Vecsaulē bija ar šo zaļo līča pļavu īpašnieci Inetu Niedri. Viņa sākusi saimniekot zemnieku saimniecībā “Pļaviņas”, izlemjot par savas uzņēmējdarbības pamatu izraudzīties lauku tūrisma attīstīšanu.

Atvasaras rīta klusumu ietrīcināja Vecsaules folkloras kopas un kopas “Dreņģeri” kopīgā dziesma “Divējādi saule tek”.

Svinību vietā tika ienesti Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltijas asamblejas karogi. Sanāksmi atklāja Vecsaules pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Cielavs, pavēstot, ka ciemiņu vidū ir Latvijas Saeimas, Lietuvas Seima un Igaunijas Rīgikogu deputāti, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīri, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji.

Sanākušos uzrunāja Saeimas priekšsēdētāja biedrs, Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs

Romualds Ražuks:

“Godājamie Saeimas deputāti, ekselences un Vecsaules pagasta padomes deputāti, skolotāji, bērni, visi šodienas svinību dalībnieki un viesi!

Atļaujiet jūs sveikt Latvijā un Lietuvā svinamā dienā — Baltu vienības dienā. Jau otro gadu šī diena pēc mūsu ierosinājuma ir ierakstīta Lietuvas un Latvijas kalendāros kā simbols un viena no vērtībām, uz kurām balstās mūsu valstu neatkarība. Līdzās 19. un 20. gada neatkarības cīņām un 1991. gada barikāžu epopejai Rīgā pagājušajā gadsimtā Saules kauja bija un būs apliecinājums baltu tautu neatkarības alkām un gatavībai stāties pretī jebkuram uzbrucējam.

Tālajā 1236. gada rudenī Zobenbrāļu ordenis rīkoja lielu karagājienu pret Lietuvu. No Vācijas bija ieradušies talkā daudzi jauni krusta karotāji, kas vēlējās izmēģināt roku karā pret pagāniem. Arī daļu zemgaļu zobenbrāļi bija piespieduši piedalīties karagājienā pret saviem cilts brāļiem. Kādu laiku bruņinieki ar panākumiem postīja un laupīja Lietuvas zemē. Tikmēr lietuvieši savāca karaspēku, lai sagaidītu vāciešus dodamies ar laupījumu. Viņi sagaidīja bruņiniekus vietā, ko sauc par Sauli.

Arī mūsdienās nav skaidri zināms, vai tas noticis pie Šauļiem Lietuvā vai pie Vecsaules Zemgalē. Jau pašā kaujas sākumā zemgaļi pārgāja lietuviešu pusē. Apvienotie lietuviešu un zemgaļu spēki sakāva zobenbrāļus, kaujā krita ordeņa mestrs Folkvins, viņa bruņinieki, vairāki vācu grāfi un liels skaits krustnešu. Vācu karaspēka atliekas, kas bēga cauri Zemgalei, vajāja un izkāva zemgaļi. Visa Zemgale bija atkal brīva no vāciešiem, Zobenbrāļu ordenis bija iznīcināts un beidza pastāvēt. Kaujas iznākums pavēra ceļu Rietumlatvijas neatkarības atjaunošanai, kā arī netieši ietekmēja Ziemeļigaunijas likteni, jo, apvienojot Zobenbrāļu ordeņa atliekas, Vācu ordenī tika apvienotas Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapijas, bet Valdemārs II, kas iebilda pret ordeņu apvienošanos, panāca, ka Romas pāvests Gregorijs IX 1238. gadā atdeva dāņiem Rēveli. Tāpēc arī dāņu laikmetu Ziemeļigaunijā varam uzskatīt par Saules kaujas netiešām sekām. Arī šodien līdzās latviešiem un lietuviešiem šeit, Vecsaulē, ir mūsu igauņu brāļi. Šī ir viena no godpilnām mūsu viduslaiku vēstures lappusēm, kad, neraugoties uz milzīgu ienaidnieka pārspēku, mēs spējām ietekmēt likteni sev vēlamā virzienā, un šis kaujas iznākums palīdzēja turēties pretī agresijai un kolonizācijai arī daudzām citām tautām, kas dzīvo mums blakus.

Godājamie svinību dalībnieki un rīkotāji, Vecsaules pagasta ļaudis, skolotāji un skolēni, Baltijas asamblejas deputāti, visi, kas ieguldīja milzīgu darbu un enerģiju, lai šis pasākums taptu! Atļaujiet jums izteikt vissirsnīgāko pateicību par jūsu ieguldījumu, kā arī pārliecību par to, ka, gadiem ritot, šī tradīcija, kas vērsta uz mūsu tautu tuvināšanos un draudzības saišu stiprināšanu, gūs atbalstu katrā Latvijas un Lietuvas pilsētā un lauku skolā, katrā pašvaldībā. Esmu pārliecināts, ka tās tradīcijas, kurām mēs šodien šeit, Vecsaulē, liekam pamatus, tiks pārņemtas un jau pavisam drīz taps par mūsu kultūras un vēsturiskās apziņas neatņemamu sastāvdaļu.

Novēlu svinību dalībniekiem labu, skaistu dienu, veiksmi sacensībās, vienmēr trāpot mērķī, un mēs, Baltijas asamblejas deputāti, arī centīsimies neatpalikt. Bet mūsu visu lielais mērķis ir vienota, stipra un plaukstoša Baltija.”

Nākamais runāja Lietuvas delegācijas Baltijas asamblejā vadītājs

Audrus Klišonis:

“Labdien, saimniece, labdien, Saeimas deputāti, labdien, visi pārējie, kas te pulcējušies!

Ir tik patīkami jūs visus te redzēt šajā skaistajā rudens dienā. Ļoti grūti pateikt, kāda šī diena bija pirms 765 gadiem. Tolaik latviešiem un lietuviešiem bija ļoti grūts dzīves posms. Tad lietuviešu un latviešu laukus bija apsēdis it kā zvērs — tie bija krustneši un zobenbrāļi, kas gribēja izpostīt mūsu zemes. Šis zvērs gribēja ieviest mūsu zemēs savu ticību un savas paražas, bet visvairāk viņš gribēja paverdzināt mūsu tautas. Tomēr mūsu sentēvi pierādīja, ka viņi ir drosmīgi, — viņi cīnījās. Un kopīgiem spēkiem uzvarēja.

Grūti ir noteikt, kurā vietā īsti notika Saules kauja. Tomēr nav nekādu šaubu, ka gan latviešu, gan lietuviešu senči cīnījās un uzvarēja savus ienaidniekus. Un tas deva iespēju izveidoties stiprai Lietuvas valstij. Tāpēc lietuvieši ir ļoti pateicīgi zemgaļu un žemaišu sentēviem par šo uzvaru.

Ir patīkami redzēt, ka uz šo pasākumu tik kuplā skaitā atnākuši bērni. Jo savas valsts pagātnes un savas tautas vēstures zināšanas ir saikne, kas vislabāk vieno ar savu zemi. Un šī diena ir goda simbols gan Latvijas, gan Lietuvas tautai.

Arī tagad Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir diezgan grūts dzīves posms. Kaut gan pirms desmit gadiem visas trīs Baltijas valstis ir atguvušas neatkarību, tagad mums visiem ir svarīgi iekļūt Eiropas Savienībā un NATO. Mums visiem ir ļoti būtiski, lai mūsu valstis būtu brīvas, lai mūsu nākotne būtu cerīgāka un vieglāka. Un tāpēc ne jau velti te šodien plīvo četri karogi — Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un ceturtais, kas jums varbūt ir mazāk pazīstams, — Baltijas asamblejas karogs. Arī Baltijas asambleja šogad atzīmē savu desmit gadu jubileju. Tā tiks svinēta 8. novembrī Rīgā.

Varam teikt, ka mēs turam godā sentēvu iesākto cīņu un turpinām viņu iesākto ceļu. Gribu visiem novēlēt panākumus, veselību, mieru un ceru, ka mūsu kaimiņu sadarbība turpināsies. Īpaši gribu izteikt pateicību Latvijas delegācijas Baltijas asamblejā vadītājam Romualdam Ražukam par šīs skaistās tradīcijas turpināšanu. Vēlreiz sveicu jūs visus!”

Jānis Cielavs tāpat sirsnīgi apsveica mūsu ziemeļu kaimiņus igauņus ar jauna valsts prezidenta — Arnolda Rītela — ievēlēšanu un deva vārdu Igaunijas delegācijas Baltijas asamblejā loceklim

Aimaram Altosāram:

“Godātie deputāti, godātie namatēvi, godātie latvieši! Es jūs sveicu pašreiz prezidējošās Baltijas asamblejas valsts — Igaunijas valsts — delegācijas vārdā. Ja Baltijas asambleja simbolizē triju valstu kopīgos centienus, tad šī vieta, kur mēs patlaban esam, stāsta par mūsu kopīgo vēsturi. Mēs esam šeit kā trīs neatkarīgu valstu pārstāvji. Un jāteic, ka tas zināmā mērā ir brīnums. Un šo brīnumu kopīgi sāka mūsu senči.

Gandrīz tūkstoš gadu laikā arvien vienā vai otrā Baltijas zemē un tautā ir bijušas problēmas. Varbūt mums visiem kopīgi ir bijušas problēmas ar mūsu ienaidniekiem. Un vienmēr ļoti liela loma ir bijusi mūsu sadarbībai. Brīnumi vienmēr radās zem saules. Un tie brīnumi, kas notiek ar tautu šeit, arī notika zem saules un vietā, ko jau mūsu senči sauca par Sauli. Bet saule arī turpmāk raudzīsies no augšas: vai mēs joprojām esam vienoti, esam draudzīgi un spēka pilni aizstāvēt savu neatkarību? Un pasaule pēc atbildes uz šiem jautājumiem spriedīs par mūsu stiprumu.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc neilga laika mēs, visas trīs Baltijas valstis, kas kopīgi sāka ceļu uz Eiropas Savienību un NATO, kopīgi tur arī nokļūsim. Mazliet vairāk nekā pirms nedēļas teroristu uzbrukums pilnībā pārvērta ierasto pasauli. Šajā situācijā ir ļoti svarīgi saglabāt savu vienotību un kopīgi turpināt uzsākto ceļu.

Pateicos jums par šo skaisto dienu, par šo skaisto sauli un šo skaisto pasākumu, par kura līdzdalībniekiem mēs tūdaļ visi kļūsim.”

Pēc tam bija uguns aizdegšanas rituāls, kura norisē tika iesaistīti arī visu triju valstu likumdevēji, skanēja dziesmas, leģendas, dimdēja dejas solis. Folkloras kopas “Vilki” vīri ne tikai dziedāja un spēlēja, bet arī rīkoja sacensības Vecsaules skolēniem un viesiem loka šaušanā, šķēpa un kaujas cirvja mešanā un citās kara mākslās. Turklāt tas notika ar ieročiem, ar kādiem senajiem zemgaļiem pirms vairāk nekā 700 gadiem tik tiešām nācās stāties pretī dzelzīs kaltajiem bruņiniekiem.

Taču turpat pļaviņas otrajā pusē puiku (un arī meiteņu) uzmanību saistīja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku mūsdienu ieroču izstāde. Klātesošie ne tikai saņēma izsmeļošus paskaidrojumus par automātiskās šautenes un kalašņikova priekšrocībām, par to, kā darbojas mīnmetējs vai ložmetējs, bet ziņkārīgākie varēja arī šos ieročus aptaustīt un pat pasvārstīt rokās, ļaujot iztēloties, kā Saules kauja — dzimtenes aizstāvēšana — noritētu 21. gadsimtā. Tie, kam kara lietas varbūt interesēja mazāk, varēja vizināties zirga vai ponija mugurā. Kaut gan arī krietni kumeļi savulaik kļuva par cīņu dalībniekiem un nesa pretī iebrucējiem mūsu senčus.

Pēc tam bija sacensību uzvarētāju apbalvošana, “Vilku” vīru dziedātās latviešu karavīru dziesmas. Bet skolēnus vēl gaidīja īstas karavīru pusdienas, kas bija gatavotas īstā lauku virtuvē turpat Mēmeles līča pļaviņā.

“Pļaviņu” māju saimniece Ineta Niedre zināja stāstīt, ka drīz pēc Otrā pasaules kara Mēmeles labajā krastā pie Čapanu brasla dūksnājā uziets prāvāks kapulauks ar bruņinieku laika ieroču paliekām. Vai tas būtu vēl viens arguments, ka Saules kaujas norises vieta tomēr meklējama Latvijā, nevis kaut kur Šauļu apkaimē?

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors, biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” priekšsēdētājs

Baltu vienības dienu dalībniekus uzrunā Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks;

Folkloras kopa “Dreņģeri” izpilda uguns aizdegšanas rituālu

Dzied un spēlē folkloras kopa “Vilki”

Saules kaujā šāva ar stopiem, to izmēģina arī Audrus Klišonis

Svētku norisei rūpīgi seko Igaunijas parlamentārietis Aimars Altosārs

Fotoattēls piemiņai kopā ar Vecsaules pagasta vadītājiem un dziesmu zinātājiem. 1.rindā: Audrus Klišonis ar dzīvesbiedri, Saeimas deputāte Jevgēnija Stalidzāne, Aimars Altosārs, Romualds Ražuks

Foto: Andris Sproģis, “LV”