Ar savu gaismu, rudens vārtos

21. septembrī laukumā pie Rīgas pils tika iedegtas sveces Ķīpsalas keramiķu veidotajā Gaismasdārzā

Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga un mākslas zinātnieks Māris Brancis, iepazīstoties ar keramiķes Astras Krūmiņas darbu “Latvānis”; māksliniecei blakus — akadēmiķe Janīna Kursīte

Foto: Juris Krūmiņš — “LV”

Jau otro gadu rudens Saulstāvjos, kad vasara atvadās un klāt ir pats garākais un tumšākais gada laiks, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs 21.septembra krēslas stundā aicināja rīdziniekus uz gaismas un mūzikas svētkiem. Cita pēc citas iedegās sveces, izgaismojot krāšņo mākslas parādi Pils laukumā, kam dots nosaukums “Gaismasdārzs”. Īsu uzrunu teica Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (runu publicējam atsevišķī).

Šie gaismas apliecināšanas svētki kļūst par tradīciju. Pērn tie bija Latgales keramiķi, kas par godu jaunajam gadu simtenim te iededza tūkstoš sveču savos māla svečturos. Šoreiz talkā tika aicināta pazīstamā Ķīpsalas keramiķu darbnīca, kas šajās dienās atzīmē savu 50 gadu jubileju. Tas ir latviešu profesionālās keramikas kodols, kas sāka veidoties 1951. gadā latgaliešu podnieka Staņislava Kaļvas vadībā, sekmīgi pārdzīvoja Staļina laikus ar rūpnieciskās ražošanas prasībām un izaudzināja jaunus talantus, kuri 1962. gadā Prāgā pirmo reizi pēckara vēsturē sagādāja latviešu keramikai starptautisku atzinību. Vēl pēc diviem gadiem Ķīpsala kļuva par eksperimentālo darbnīcu, kas pavēra platu ceļu jaunradei. Inese Āboliņa, Skaidrīte Cihovska, Izabella Krolle, Violeta Jātniece, Latvīte Medniece, Silvija Šmidkena (kopā ar Leonu Lukšo, kas nu jau Aizsaules ceļos), Pēteris Martinsons un citi radošās saimes dalībnieki ik izstādē pārsteidza ar jaunām formām un glazūrām, viņu darbi atrada mājvietu dārzos, parkos un sabiedrisko namu interjeros. Jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos, kad pēc lielformāta darbiem pieprasījums strauji krities, ķīpsalieši raduši pārsteigt mākslas cienītājus ar atjautīgu piedāvājumu gan Lieldienās, gan citos svētkos. Ar lielu atsaucību pieņemts arī uzaicinājums veidot izstādi Pils laukumā, kaut arī tā bija apskatāma tikai trīs dienas.

Par to, ka izstādes īsais mūžs izvērtās tik bagāts un piepildīts, jāpateicas daudziem cilvēkiem. Kopā ar Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktoru Ivaru Zukuli šos gaismas svētkus iecerēja Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte, viņiem talkā nāca teātra zinātniece Janīna Brance un mākslas zinātnieks Māris Brancis, abi arī lietpratīgi tautas mākslas pazinēji un kopēji, skatuves mākslinieki Vera Gribača, Igors Siliņš un citi mākslas ļaudis. Tāpat kā pagājušajā gadā, Gaismasdārzā dega dobelnieku lietās sveces. Bērniem, kam bija atvēlēta izstādes otrā diena, našķus gādāja “Vidzemes maiznieks” un “Laima”.

Lielās sveces pie visām četrpadsmit Ķīpsalas keramiķu darinātājām kompozīcijām iededza pati Valsts prezidente, reizē arī iepazīdamās ar darbu autorēm. Jo, kā teica Māris Brancis, Ķīpsalas keramiķi nepavisam nav kaut kas viengabalains un vienveidīgs, tās ir spēcīgas individualitātes, tie ir mākslinieki, kuriem katram ir savs skatījums, savs rokraksts un izteiksmība.

Profesore Janīna Kursīte atgādināja tautas gudrību: “Kad sveces lej, tad jāsmejas, lai gaiši deg. Ja, sveces lejot, baras, tad tās sprakst.” Šos trīs vakarus, kamēr Gaismasdārzā dega sveces, ļaudis vismaz iekšēji smējās. Priecājās. Te bija vienuviet daudz gaismas, daudz smaidu un labu domu.

Aina Rozeniece, “LV”nozares redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna rudens sagaidīšanas svētkos “Gaisma un mūzika” un izstādes “Gaismasdārzs” atklāšanā Rīgā, Pils laukumā, 2001. gada 21. septembrī

Labvakar, visi klātesošie!

Šodien ir Saulstāvji — viens no saules gada četriem sadales punktiem. Šobrīd diena un nakts atrodas vienādā garumā, gaismas un tumsas spēki it kā nonākuši neizšķirtā līdzsvarā viens pret otru. Bet dabai ir savi cikli, kur brīžam saule kāpj kalnā un tad atkal lejā, un, sākot ar šo dienu, saule sāk ritēt uz leju, dienas kļūst arvien īsākas līdz pat Ziemsvētkiem, kad saule atrodas savā zemākajā punktā. Nāk rudens, nāk tumšie vakari, nāk tumsa.

Nesenie notikumi pasaulē liecina arī par to, ka tumsas un ļaunuma spēki tāpat mums ir visapkārt, tāpat tie mums uzbrūk. Dabai ir savi cikli, un mēs vienmēr zinām pilnīgi droši, ka pēc tumsas nāk gaisma, bet ar to tumsu, kas mājo cilvēku sirdīs, mums nekas cits neatliek, kā vien cīnīties pašiem. Cīņaslauks tur ir katra cilvēka sirdī un apziņā, un ir svarīgi, ko katrs izlemj darīt ar sevi, ar savu dzīvi, kādu viņš savu apziņu kopj, kā to veido un attīsta, kā atļauj tur iespīdēt gaismai vai ļauj tumsai apņemt viņa dvēseli.

Šajos Saulstāvju svētkos ir skaista jaunā tradīcija iedegt gaismiņu, kas ļauj mums atgādināt, ka mums, cilvēkiem, ir jāpalīdz tur, kur mēs zinām, ka daba ir iegājusi savā atelpas, atpūtas, atdusas ciklā. Mēs nedrīkstam pagurt, mums vienmēr ir jāpaliek modriem, tādēļ iedegsim katrs šādu svecīti, kliedēsim tumsu! Katrs, kas aizdedzina savu gaismu pasaulē, nāk ar savu pienesumu, viņš vairo gaismu, kliedē tumsu, un ir vienalga, cik maza liesmiņa, — ja mēs tās visas saliekam kopā, tad iznāk kaut kas tāds, kas sāk tuvoties saulei. Aizdegsim savu svecīti un aizdegsim mīlestības gaismu savās sirdīs!