Valsts prezidente:

— sveicot pareizticīgo Lieldienās

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 30.aprīlī nosūtīja vēstuli Rīgas un visas Latvijas pareizticīgo Baznīcas arhibīskapam Tēvam Aleksandram.

Vēstulē Valsts prezidente sveic Tēvu Aleksandru un visas Latvijas pareizticīgās draudzes Kristus Augšāmcelšanās svētkos, novēlot svētīgas un priecīgas Lieldienas.

"Gaišās Lieldienas un Kristus Augšāmcelšanās ir svētki, kas izgaismo un iepriecina cilvēku sirdis, ar ticības spēku iedvesmojot visam labajam, sniedzot roku un sirds siltumu tuvajiem un pēc palīdzības izsalkušajiem," teikts apsveikumā.

— sveicot Amerikas Latviešu apvienības kongresu

28.aprīlī ASV pilsētā Bostonā, kur notiek gadskārtējais Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kongress, ALA priekšsēdis Jānis Kukainis nolasīja Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzrunas tekstu:

"Augsti godātie delegāti!

Sveicu jūs Amerikas Latviešu apvienības gadskārtas sanāksmē. Novēlu ražīgu darbu un vēlos paust ciešu pārliecību, ka jūsu spriedumi un lēmumi, tāpat kā līdz šim, kalpos mūsu kopīgajam darbam Latvijas valsts un tautas labā.

Es aicinu apvienības dalībniekus, kā arī visus Amerikā dzīvojošos latviešus turpināt stiprināt Latviju kā demokrātisku valsti un pilntiesīgu starptautiskās sabiedrības locekli. Vēlos īpaši uzsvērt to nepārvērtējamo ieguldījumu, ko jūsu darbs devis Latvijas integrācijas centienos NATO, kā arī Latvijas un ASV attiecībām. NATO paplašināšanas jautājumā jau vistuvākajā laikā iestāsies patiesi izšķirošs posms, kur būtiska loma būs Amerikas Savienoto Valstu nostājai. Aicinu jūs arī turpmāk aktīvi iestāties par mūsu valsts tiesībām stiprināt tās drošību kā NATO dalībvalstij.

Es ticu, ka ar jūsu atbalstu un palīdzību mēs sasniegsim mūsu kopīgo mērķi."

Valsts prezidenta preses dienests

— uzrunājot forumu "Integrācija Ventspilī, Latvijā, Eiropā"

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs, jūsu ekselences, dāmas un kungi!

Man ir gods būt klāt šajā īpašajā notikumā, kas liecina par mūsu valsts integrācijas politikas iedzīvināšanu ikdienas realitātē. Latvija, atgūstot savu neatkarību, mantoja situāciju, kas bija izveidojusies pēdējā pusgadsimta laikā kā Otrā pasaules kara, okupācijas un padomju varas sekas. Tas bija izejas punkts, ar kuru atsākās jaunās neatkarīgās valsts darbība. Latvija atradās ļoti neparastā demogrāfiskā situācijā, kur pamatiedzīvotāju — latviešu un lībiešu — skaits bija dramatiski samazinājies salīdzinājumā ar situāciju pirms Otrā pasaules kara, bet starplaikā Latvijā bija ieplūduši lielā skaitā krievu un citu tautību krieviski runājošo tautas masas.

Šī situācija ir tas dotums, ar kuru Latvijai tagad ir jādzīvo. Dažkārt tas tiek uztverts kā liela traģēdija, kā kaut kas tāds, kas uzliek smagu nastu un grūtības. Šī situācija arī ir tikusi izmantota demagoģiskiem mēģinājumiem Latviju nostādīt sliktā gaismā. Es uzskatu, ka mēs varam iziet no saviem dotumiem, no savas situācijas ar pavisam citādu redzējumu un raudzīties uz savu zemi un tās iedzīvotājiem kā mūsu zelta fondu, mūsu bagātību un dabas resursus, jo visi, kas dzīvo Latvijā, katrs atsevišķs indivīds, kas dzīvo uz šīs zemes, pieder pie mūsu resursiem un bagātības.

Uzruna forumā "Integrācija Ventspilī, Latvijā, Eiropā" Ventspils Biznesa centrā 2000. gada 29. aprīlī

Daudzveidība, kas valda starp mūsu iedzīvotājiem, nav jāuztver kā nasta, grūtības, ko tā rada, bet patiesībā kā liela bagātība, jo katrai tautai, katrai kopienai, katram kultūras mantojumam ir sava unikāla vērtība, savs dziļums, savs skaistums un plašums un galvenokārt neatkārtojamība. Katra tauta un kultūra ir krāšņa, pievilcīga un unikāla, un šīs atšķirības nedrīkst, nevar un tām nav vajadzīgs būt par nesaskaņu cēloni starp mums, jo, demokrātiskā sabiedrībā dzīvojot, galvenais mērķis ir veidot tādu vidi, kur katram atsevišķam cilvēkam ir iespējams baudīt cilvēcisko cieņu un dzīves apstākļus, iespējas un izdevības izaugt, pilnveidoties, attīstīties un piedalīties savas sabiedrības veidošanā.

Mēs dzīvojam kopā vienā vietā un laikā — tā ir mūsu liktens nolemtība. Bet, kādu mēs veidojam šo laiku un telpu, tas lielā mērā ir mūsu pašu rokās. Mums ir izdevīgi veidot savu vidi tādu, kur mēs savstarpēji viens otru bagātinām, savstarpēji viens otru atbalstām, kur viens otru cienām. Mums ir iespējams veidot tādu vidi, kurā mēs varam sastrādāties un saskaņot savas vēlmes un viedokļus. Nekad jau nebūs visiem vienādi uzskati un domas, izšķirošais nav ne tautība, ne valoda, ne reliģija, ne kas cits. Cilvēki pēc savas dabas katrs ir citāds un atšķirīgs, dažādos jautājumos viņiem var būt dažādas domas, un tā nav pati par sevi problēma. Tas ir izaicinājums, izdevība, kopā saliekot prātus un viedokļus, nākt pie interesantākiem, labākiem, radošākiem atrisinājumiem tām problēmām, ar kurām mēs saskaramies, tām praktiskām lietām, kuras mums ir jārisina.

Es apsveicu Ventspils domi par iniciatīvu šajā integrācijas jautājumā, un es novēlu visiem ventspilniekiem un apkārtnes ļaudīm labas sekmes šīs programmas īstenošanā. Jums ir izdevība parādīt, ka mēs Latvijā spējam arī lielas lietas, spējam labas lietas un ka varam kalpot citiem par paraugu. Mēs esam gatavi raudzīties uz citiem, mācīties no viņu pieredzes, censties neatkārtot viņu kļūdas, bet es domāju, ka mums ir arī unikālas iespējas radīt kaut ko savdabīgu, vērtību, ar kuru mēs varam lepoties citu priekšā. Varbūt šis Ventspils projekts varētu kļūt par vienu no tādiem, par kuru interesēsies citās pasaules malās, kā šādi jautājumi tiek risināti. Es novēlu, lai jums tas izdodas. Lai jums labas sekmes!

— apmeklējot Ventspils novadu 2000. gada 29. aprīlī

Uz Ventspils robežas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu sagaida Ventspils Domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs; piemiņas vietā bojā gājušajiem jūrniekiem

— uzrunājot Ventspils 3. vidusskolas skolotājus un skolniekus

Augsti godātā direktores kundze, Lemberga kungs, dāmas un kungi!

Es stājos jūsu priekšā trīs dažādās izpausmēs — kā Valsts prezidente, kā cilvēks, kas pēc savas specialitātes ir darbojies psiholingvistikā un kognitīvā psiholoģijā, arī kā tāds cilvēks, kurš līdz 16 gadu vecumam paguva dzīvot trīs kontinentos, četrās zemēs un mācīties piecas valodas. Tādēļ es spēju, ticiet man, ieklausīties jūsu viedoklī un grūtībās ar īpašu iejūtību.

No valstiskā viedokļa raugoties, ir vairāk nekā skaidrs, kā jau direktore uzsvēra, ka, kādā valstī dzīvojot, nevar būt pilnvērtīga, integrēta dzīve, ja neprot tās valsts oficiālo valodu. Valsts valodas prasme ir pamats pilnvērtīgai integrācijai sabiedrībā kādā zemē. Jautājums nav — vai ir nepieciešama valsts valoda, bet gan — kā, kur un kādā veidā to apgūt. Es priecājos, ka par šiem jautājumiem jūs esat rūpīgi domājuši, tāpēc vēlu spēku, enerģiju un izdomu šos jautājumus risināt arī tālāk diendienā savā praktiskā darbā.

Kā Valsts prezidente vēlos uzsvērt to, ka augstu vērtēju pedagogu darbu. Tā ir mana dziļākā pārliecība, ka pedagogam ir ļoti liela loma sabiedrībā. Es piekrītu, ka pašlaik mēs nespējam valstī celt pietiekamā godā šo amatu, kaut vai tādēļ vien, ka līdzekļi, kas tiek patērēti izglītībai kopumā, ir nepietiekami. Modernā pasaulē diemžēl lietas tiek vērtētas pēc naudas, kas tām iztērētas, un cilvēku un amatu vērtība dažkārt tiek vērtēta pēc atalgojuma, ko cilvēks saņem. Jūs zināt, es domāju, vairums ļaužu to saprot, ka tā tas nav. Tā vēl arvien ir sabiedriska netaisnība, ja vēl arvien sabiedriski nozīmīgas profesijas nesaņem tām atbilstošu algu. Mana personīgā pārliecība ir tāda, ka mūsu valstī īpaši intensīvi jāstrādā pie tā, lai uzlabotos vispārējā ekonomiskā situācija, lai caurmēra iedzīvotāju ienākumi pieaugtu, lai arī mūsu valsts ienākumi varētu palielināties tādā apmērā, ka izglītībai varētu tikt atvēlēts tas, kas tai nepieciešams, lai tā būtu līmenī un attīstībā.

Daži vārdi par valodas mācīšanas procesiem. Valoda ir unikāla spēja, kas piemīt cilvēkam, cik mums zināms, kā vienīgai sugai uz šīs planētas, kaut gan ir dzīvnieku sugas, kam piemīt komunikācijas spēja un, kaut arī ierobežotas, simboliskas komunicēšanās iespējas. Īpatnēji, ka valodas attīstībā ir zināmi kritiski periodi, un cilvēka bērns ir radīts tā, ka viņa smadzenes ļauj līdz divu gadu vecumam apgūt visas pamatstruktūras, kas ir nepieciešamas savas dzimtās valodas izpratnei. Tas ir fantastiski sarežģīts un apbrīnojams process, un tās spējas, kas piemīt divus gadus vecam bērnam, kad viņš ir apguvis savu mātes valodu, ir tik sarežģītas, ka zinātnei vēl paies daudzi gadu desmiti, kamēr tā spēs precīzi aprakstīt to, ko divus gadus veca bērna smadzenes spēj paveikt.

Vēl interesanti, ka bērnam piemīt īpašs plastiskums savās spējās uzsūkt valodu, kas mazpamazām sāk izzust, viņam pieaugot. Tas šķiet bioloģiski determinēts mūsu sugas ģenētiskajā mantojumā, ka visplastiskākās smadzenes attiecībā uz valodas prasmi ir agrā bērnībā un kritiskais periods ir līdz piecu gadu vecumam. Tie bērni, kas turēti izolēti, bez sabiedrības, nekad vairs īsti nevar valodu pilnīgi apgūt. Tas nozīmē, ka arī svešvalodu apguvē, jo agrākā vecumā cilvēks saskaras ar kādu valodu, jo vieglāk viņam to ir apgūt. Līdz ar gadiem grūtāka kļūst arī valodas apguve, un, sākot ar 16–18 gadu vecumu, var apgūt spīdoši svešvalodu, bet izrunā vienmēr tiks paturēta kāda īpatnība — akcents, kas ir kā mantojums no savas dzimtās valodas.

Vēlos uzsvērt, ka valodas apguves ziņā laiks ir ārkārtīgi svarīgs un neatsverams. Mēs nevaram gaidīt, kamēr zinātne izpētīs līdz galam visus valodas procesus. Mēs nevaram gaidīt, kamēr politiķi izlems visus strīdīgos jautājumus par dažādām norisēm, nevaram arī gaidīt, kamēr metodiķi būs izstrādājuši visas smalkākās metodes un izstrīdējušies, kura būs labākā, nedz arī kamēr pedagogi sagatavojuši pirmklasīgus un nevainojamus materiālus. Fakts ir tāds, ka katra diena, kas paiet, tuvina bērnu vai jaunieti tuvāk tam posmam, kad valodu kļūst arvien grūtāk iemācīties. Katra diena viņa mūžā ir neatsverama.

Vēl vērā ņemams ir fakts, ka otrās, trešās, ceturtās svešvalodas apguvē vissvarīgākais faktors nav ne pedagoģiskā metode, ne darba apstākļi, ne mācību līdzekļi. Vissvarīgākā ir attieksme pret to valodu, kas ir jāmācās, un pret tiem ļaudīm, kuri tajā runā. Situācijā, kurā pastāv konflikts vai negatīva attieksme pret citu kopienu, negatīvā attieksme ir vislielākais kavēklis kādas citas valodas apgūšanā. Turpretim pozitīva attieksme un izpratne, ka šī valoda ir tikpat vērtīga un cienījama kā jebkura cita pasaulē, — tā ir pati svarīgākā valodas apguvē. Nekādas zāles te vairs nevar līdzēt, tikai šī pozitīvā attieksme un vēlēšanās valodu apgūt.

Pozitīvo attieksmi veido gan pedagogi, gan ģimene, gan sabiedrība, gan masu mediji. Tā ir sabiedrības vide kopumā, kas veicina šādu attieksmi, tādēļ, man šķiet, valodas jautājumu svarīgi aplūkot visas sabiedrības integrācijas kontekstā, jo, tikai domājot par sabiedrību kā vienotu veselumu, kur valda savstarpēja iecietība un cieņa, arī valodas prasme, domāju, iegūst savu patieso vietu. Tādā gadījumā valoda kļūst ne par slogu, smagu un nepatīkamu pienākumu, bet gan latviešu valoda kā jebkura cita valoda pasaulē kļūst par dārgumu, bagātību un ieguvumu tam, kas to apgūst. Ar šo pieeju valodas apguvē, man šķiet, daudziem tehniskiem šķēršļiem var tikt pāri.

Daži vārdi par mentālām kapacitātēm saistībā ar valodu. Esmu dzirdējusi Latvijā atkārtoti, ka latviešu valodas mācība tiem bērniem, kuri ģimenē runā citā valodā, varētu būt par intelektuālu slodzi un apgrūtināt viņu kognitīvās spējas. Gribu uzsvērt, ka ir skaidri pierādīts: valodas mācīšanās uzlabo bērna kognitīvās spējas. Otras valodas iemācīšanās dod bērnam otru simbolu sistēmu, ar kuru darboties un veidot abstraktos jēdzienus. Divu valodu apguve pēc iespējas agrākā bērnībā tieši uzlabo bērna kognitīvās spējas un, kā ir rādījuši dažādi eksperimenti, uzlabo bērna sabiedrisko integrāciju, viņu spēju kontaktēties ar citiem. Tas, ka viņš kā zivs ūdenī var brīvi justies vairāk nekā vienā sabiedriskā vidē, protams, arī uzlabo viņa pašapziņu un spēju kontaktēties. Tātad ļoti maldīgi un, es teiktu, kaitīgi ir uzskati, ka otras valodas mācīšana kaitē bērna kognitīvai attīstībai, tieši pretējais ir patiesība — tas viņam nāk par labu.

Beidzot par domu, ka bērniem, kas nav ārkārtīgi intelektuāli apdāvināti, šī būtu grūtība un radītu psiholoģiskas problēmas. Varu minēt jums piemēru par kādu ģimeni. Tajā bija divi dēli, un trešais piedzima autistisks, tātad viņam bija problēmas arī apgūt valodu. Šai ģimenei ārsti pirms daudziem gadiem toreiz stāstīja, ka būtu kaitīgi ģimenē runāt latviski, jārunā angliski, lai visiem būtu vieglāk, un trešajam dēlam būtu vieglāk iemācīties valodu, kurā runāja šajā sabiedrībā. Situācija bija tāda, ka ilgus gadus viņš neiemācījās nevienu valodu, divi veselie dēli nekad neiemācījās latviešu valodu. Bet vēlāk viņš attīstījās, sāka iet uz deju skolu, ņemt latviešu valodas stundas un kā pieaudzis cilvēks 30 gadu vecumā, kurš tika uzskatīts par mentāli atpalikušu, iemācījās latviešu valodu, bet abi pārēji dēli tā arī palika bez tās. Šāds piemērs no dzīves tikai pierāda, ka pat speciālistu starpā valda dažādi mīti. Pat tādiem bērniem, kam ir grūtības, valodas apguve nav tas, kas rada psiholoģiskas grūtības. Tā varētu būt attieksme, stress ģimenē un sabiedriskā vidē, bet ne valoda pati par sevi.

Jūs, kas mācāt latviešu valodu kā svešvalodu, darāt svētīgu darbu, jūs nevienam nedarāt ar to pāri. Es izprotu pilnībā jūsu grūtības, un es ceru, ka mēs gan pašvaldību, gan valsts un starptautisko atbalstu varēsim tās turpināt risināt, ka gadu no gada apstākļi uzlabosies materiālā plāksnē. Novēlu jums darba prieku un labas sekmes! Lai jums labi veicas!

Valsts prezidente, apmeklējot Ventspils 3. vidusskolu

— L.Gorkšes bērnu un jauniešu mājas atklāšanā Rīgā 2000. gada 29. aprīlī:

Jūsu ekselence, augsti godātie svētku viesi, dārgie Pestīšanas armijas darbinieki, mīļie skolotāji un bērni!

Es ļoti priecājos būt klāt šī nama atklāšanā, kas sniegs pajumti tiem Rīgas un Latvijas bērniem, kam tāda savā dzīvē ir pietrūkusi, un kas sniegs atbalstu viņiem dzīves vissvarīgākajā brīdī — bērnībā un jaunībā.

Šeit redzam pierādījumu tam, cik ļoti daudz ir iespējams darīt ar žēlastības darbu un žēlastības dāvanām. Es vēlos Latvijas vārdā pateikties visiem Pestīšanas armijas darbiniekiem, īpaši tās darbiniekiem Zviedrijā, tāpat Zviedrijas vēstniekam un viņa kundzei, Zviedrijas karaliskajai ģimenei par viņu atbalstu un daudzām labām sirdīm arī Anglijā. Es novēlu, lai šis nams nes veselību visiem tiem, kas pāriet pār tā slieksni, visiem tiem, kas tajā dzīvo un strādā, un es novēlu, lai šis pasākums kalpotu par paraugu arī devīgām sirdīm un rokām šeit pat Latvijā. Es novēlu, lai Leontīnei Gorkšei Latvijā būtu daudz sekotāju un lai tās dvēseles, ko viņa izglāba savas dzīves laikā, papildinātos ar daudzām citām, ko izglābs viņas sekotāji.

Bērnu un jauniešu mājas atklāšanas brīdī: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Zviedrijas vēstnieks Latvijā Foto: Juris Krūmiņš — "Latvijas Vēstnesim"