Lai pastāvīgi ejam gaismas cīņā!

22. septembrī Rīgā un Lielvārdē tika atzīmēta Andreja Pumpura 160. dzimšanas diena

Andrejam Pumpuram — 160. Un svētki Lielvārdē, kas, nu jau trīsdesmit pirmajam kopā sanākšanas gadam ritot, izveidojuši stabilas tradīcijas. Vispirms — dzejnieka godināšana Lielajos kapos Rīgā, tad — brauciens uz Lielvārdi un svētku atklāšana pie Andreja Pumpura muzeja, zinātniskā konference Kultūras namā un tikšanās ar rakstniekiem koncertā, ko allaž dinamiski kuplina vīru koris “Absolventi”. Tiem, kas pasākumos piedalījušies no viena gala līdz otram — rosīga diena stundu desmit garumā, ja nepierēķina klāt sarunas pie zirņu galda, kas arī ir nemainīga lielo godu sastāvdaļa.

Kas tad ir jauns kārtējos svētkos? Lielajos kapos — satraukuma pilna flaustistes Katrīnītes pirmā uzstāšanās publikas priekšā pie dzejnieka pieminekļa. Un pirmā reize, kad, noliekot uz kapa lielvārdiešu atvesto ozollapu vainagu, klāt nav Gunāra Priedes — svētku gaitas dvēseles, notikumu rosinātāja un risinātāja.

Ceļā uz Lielvārdi — brauciens pie lībiešu vadoņa Ako pieminekļa Salaspilī. Ir pagājuši 795 gadi, kopš Ako saucis tuvos un tālos novadus cīņā pret bīskapa Alberta vadītajiem iekarotājiem. Ar nodevēja palīdzību uzvar Alberts, un kā uzvaras apliecinājumu viņam uz Rīgu atved nepakļāvīgā lībieša galvu, stāsta Vaida Villeruša. Ķirurģe un Daugavas novada vēstures pētniece ir Ako piemiņas vietas galvenā veidotāja un Daugavas krastu leģendu, arhīvos atrasto ziņu kopotāja un tālākdevēja. Arī Ako stāsts nebeidzas ar varoņa traģisko galu. Vēl seko aizraujoša hipotēze par noslēpumainās Salaspils “akmens galvas” atrašanu 19. gadsimta vidū Ako bojāejas vietā un nonākšanu Rīgas Doma baznīcas dārzā, mīklaino pazušanu, gatavojoties Rīgas septiņsimtgadei un — atkalatrašanu astoņsimtgades priekšvakarā. Un tad — stāsts par Čiekurkalna svētās liepas apzināšanu, liepas, kura vēl divdesmitā gadsimteņa vidū atradusies pašā kristīgās Livonijas centrā, tikai sešus kilometrus no Rolanda zobena smailes gala...

Tradicionālais svētku brīdis muzeja priekšā bija skaists ar literāro kompozīciju — “Mūsu Daugava” kora “Lielvārde” dziesmās un rotaļīgs ar “Pūpolīša” deju priekšnesumiem. Vēsturiska heroisma elpu sarīkojums ieguva Romana Pussara Baltu vienības dienas atgādinājumā. Jo 22. septembris jau nav tikai varoņeposa autora dzimšanas diena. Tā ir Saules kaujas diena, kas noslēdzās ar uzvaru pār vācu bruņiniekiem. 22. septembris ir arī lietuviešu gleznotāja un komponista Čurļoņa dzimšanas diena — vēlāk atgādināja lietuviešu ciemiņš Arūns Bļudžus. Un mēs vēl varējām piebilst — 22. septembrī pirms 30 gadiem Kaibalas krastā tika atjaunota Ausekļa apdziedātā dievozolu trijotne, tiesa, toreiz gan “dzejas ozolu” aizsegā: kas gan būtu ļāvis stādīt ozolus par godu senajiem dieviem?

Negaidīts skaudrums svētku noskaņā ielauzās tajā brīdī, kad tika nolasīti zīmīgākie darbu fragmenti. Skolotāja Rūta Koluža ziņoja par radošo darbu konkursu “Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis šodien”, kam iesniegti 28 skolēnu darbi — pētījumi, pārspriedumi un pat satīriska poēma. Parasti skolēnu darbi izceļas ar vairāk vai mazāk patiesu dzīves gaišo līniju redzējumu, bet eposa un šodienas salīdzinājumā atklājās kaut kas cits. Bērni — galvenokārt dažādu skolu devīto klašu audzēkņi — negaidītā atklātībā rakstīja:

“Šodien vairs nav tāda cilvēka, kas gatavs doties nāvē, cīnīties dēļ savas tautas.”

“Ja Lāčplēsis samaksātu Kangaram, tad Lāčplēsis būtu vēl dzīvs. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Vienīgi dievticīgie domā, ka nauda nav svarīga, bet viņi jau ir tādi dīvaini. Kangari ir mums visapkārt. Gandrīz katrs no mums ir Kangars. Es arī. Jo es uzskatu, ka visu var izdarīt dēļ naudas. Vienīgais — es nevaru nogalināt nevienu dēļ naudas. Bet citi arī to var izdarīt...”

“Cilvēks drīkst būt nodevējs tad, ja tas pasargā viņu vai viņa tuvākos.”

Rūta Koluža atzina — tikai mazākā daļa no iesūtītajiem darbiem apliecina ticību patiesām morālām vērtībām vai, kā raksta viena no konkursa laureātēm, Pumpurs un Rainis savus varoņus radījuši ne tikai tāpēc, lai pierādītu, ka mums jāsargā sava valoda, dzimtene un tauta, bet arī, “lai liktu padomāt, par to, cik mēs katrs spējam dot cits citam, par attiecībām savā starpā”.

Bērni ir sabiedrības spogulis. Cik ačgārna veidojas sabiedrība, tikpat ačgārni būs bērnu pārspriedumi par vērtībām, kas sabiedrību uztur pie dzīvības. Lai cik aplami tie būtu, svarīgi tajos ieklausīties — tie varbūt ir tuvojošās zemestrīces pirmās brīdinošās pazīmes. Zinātniskās konferences un koncerta viesi ar satraukumu un bažām analizēja problēmu “Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis šodien”.

“Notikumi pasaulē un fragmenti no skolēnu sacerējumiem liecina, ka atkal jāatgriežas pie tēmas — kas ir varonis,” — teica profesore Janīna Kursīte. Savā referātā viņa izsekoja vārda “varonis” cilmi un dialektiku antīkajā literatūrā, Konvalda, Ausekļa, Pumpura, Māras Zālītes darbos. Un tieši šobrīd: “Pasaule meklē varoni, taču ilgas pēc varoņa netiek afišētas.” Kāpēc meklē? Lai ietu līdzi? Vai lai varonis visu padara mūsu vietā? Un kāpēc klusē par ilgām pēc varoņa? Lai aizmirstu par iespēju — būt varoņiem?

“Ir laiks domāt ne tikai par tautas fizisko, bet arī garīgo drošību. Ja grib sagraut tautu, tad vājina tās kultūras stūrakmeņu jēgu,” brīdināja dzejnieks Imants Auziņš. “Ja vienu paaudzi denacionalizē, tad tauta ir pagalam.” Viņa referāts lielā mērā vērsās pret Lāčplēša tēla interpretāciju jau vairākkārt kritizētajā N.Leimanes, I.Poikāna, I.Šļāpina publikācijā “Kas lācītim iekšā?”

Māra Zālīte savukārt uzsvēra — eposam jādod gods ne tikai kā monumentālam darbam. Pumpurs ir radījis noturīgu, neizdeldējamu kultūras kodu. Runāt par “Lāčplēsi” nozīmē runāt par mums, par to, kādi mēs esam šobrīd. Eposs ir kā upe, kurā var iekāpt, izkāpt un atkal iekāpt no jauna, taču tad tā būs jau cita upe. Un arī šodien sakars ar “Lāčplēsi” ir tiešs — par kādiem simboliem mēs būsim, ko aicināsim sev līdzi, par ko cīnīsimies. 11. septembra traģēdija liecina — nekādas tehnoloģijas nav šķērslis cilvēka sirds ļaunumam. Vienīgais, kas neļauj veicināt ļaunumu, atrodas cilvēkā pašā — tā ir viņa sirdsapziņa, domāšanas kultūra. Šobrīd globālā ētika nav tikusi līdz šai atziņai, un arī konkursa sacerējumi liecina — ir apdraudētas lielas ētiskas vērtības.

Par to, kādu vērtējumu A.Pumpura eposs guvis lietuviešu skatījumā, stāstīja Baltoskandijas akadēmijas prezidents Silvestrs Gaižūns. Viņš vilka paralēles starp Gētes “Faustu” un “Lāčplēsi”, izceļot gan mītisko sižetu sasaukšanos, gan cilvēka divdabības problēmu. Profesore Aina Blinkena savukārt analizēja valodas nemitīgo pārtapšanas procesu, kas atsvešina no senajiem tekstiem, uzsverot, ka nepieciešams apgūt arī valodas seniskos slāņus, lai šīs vērtības neietu zudumā. Bet Ilgonis Bērsons, dalīdamies ilgajā literatūrvēsturnieka pieredzē, stāstīja par rakstnieka sarežģīto likteni un psiholoģiju okupācijas gados, kad bija tikai trīs izvēles: rakstīt pret iekārtu un agri vai vēlu izjust smagas represijas, savos darbos pieļaut kompromisus vai nerakstīt nemaz, reizē nolemjot sevi kā mākslinieku ne tikai aizmirstībai, bet arī iznīcībai.

Dramaturgs Pauls Putniņš šos Lielvārdes sarīkojumus novērtēja kā paraugu īstām, demokrātiskām literatūras dienām, kur piedalās gan rakstnieki, kritiķi un dramaturgi, gan zinātnieki un dzejnieki. Lai saruna par kultūru būtu saprotama un vajadzīga plašam sabiedrības lokam, nevis cilvēku desmitam, tā sauktajai elitārajai publikai.

Sabiedrības veidošana, atbildība par sabiedrības ētiku allaž ir katra mākslinieka pienākums — teica Pumpura dienas dalībnieki. Uz to aicina arī Andrejs Pumpurs:

Nu vēlu visai cilvēcībai laimi!

Un logu plaši vaļā atveru.

Es ārā redzu mūsu latvju zemi

Un viņas vēsmu iekšā ielaižu...

Lai pastāvīgi ejam gaismas karā!

Cik lēni tumsa bēg, to redzējām;

Lai darbojamies īstā tautas garā,

Tad tiešām panāksim, ko cerējām.

Saulcerīte Viese — “Latvijas Vēstnesim”