Vēlreiz par citvalodu īpašvārdu atveides pamatprincipu un palīgprincipiem

Komentārs

Par citvalodu īpašvārdu atveidi sabiedrībā bijušas plašas diskusijas. Ir teorētiski un praktiski pamatots, kāpēc latviešu valodā citvalodu īpašvārdu atveides pamatā ir atveide pēc attiecīgā vārda izrunas oriģinālvalodā, vajadzības gadījumā (identificēšanai) ierakstot iekavās vārdu arī oriģinālrakstībā: Bogrāns (Beaugrande). Retāk minēti palīgprincipi, taču arī tiem ir būtiska loma citvalodu īpašvārdu konsekventā atveidē.

Bez tam ir mainījusies vēsturiskā situācija. Patlaban, kad Latvijai ir plaši sakari ar visdažādākajām pasaules valstīm un tautām, vairāk jādomā par vienotiem principiem īpašvārdu atveidē no jebkuras valodas atšķirībā no 60.-80. gadu posma, kad norādījumi par citvalodu īpašvārdu atveidi tika gatavoti, respektējot katras citvalodas savdabību, bet mazāku uzmanību pievēršot vienotai pieejai.

Gatavojot ieteikumus, kā saukt kaimiņus Zviedrijā, un balstoties uz S. Elsbergas rakstā “Zviedru īpašvārdu atveide latviešu valodā” (Latviešu valodas kultūras jautājumi, 21. laidiens, R., “Avots”, 1985, 100.-115. lpp.) paustajām atziņām, šajā “LV” lapā vērā ņemts gan kopīgais pamatprincips — atveide pēc izrunas, gan palīgprincipi, kas ievēroti arī citu valodu īpašvārdu atveidē latviešu valodā:

a) ja latviešu valodā nav iespējams precīzi atveidot kāda vārda oriģinālizrunu vai ja oriģi-nālvalodā ir daudz izrunas variantu, tad priekšroku dot formai, kas ir tuvāka (kas atbilst) oriģinālvalodas rakstībai, piem., zviedru Björck — Bjorks (nevis “Bjerks”), Larsson — Larsons (nevis “Lāšons”), tāpat kā angļu Adams (kur a izrunā kā platu e) — latviski Adamss (nevis “Edamss”), krievu Vadim (ar mīkstinātu d) — latviski Vadims (nevis “Vaģims”);

b) konkrētas personas vārdu, uzvārdu vai pseidonīmu (iesauku) saglabāt to tradicionāli lietotajā rakstībā, piem., zviedru Karl XII — Kārlis XII (nevis “Karls”), tāpat kā krievu cars Ivans Bargais, Pēteris Lielais (nevis “Ivans Groznijs”, “Pjotrs Veļikijs”);

c) atsevišķās uzvārdu grupās, kas ar vienādu vai līdzīgu izskaņu vai saliktu uzvārdu otro (pēdējo) komponentu izplatīti dažādās valodās un tiem stabila rakstības tradīcija ir arī latviešu valodā, personvārda beigu daļā saglabāt līdzšinējo rakstības tradīciju, piem., zviedru uzvārdos ar -bergs, -borgs, -sons, tāpat kā slāvu valodu cilmes uzvārdos ar -skis/-ska, vācu uzvārdos ar -manis/-mane u.tml.

Un vēl: citvalodu personvārdu atveide pēc to izrunas oriģinālvalodā nav tulkošana. Tas jau vairākkārt atgādināts, diemžēl tas jādara vēlreiz, lai novērstu pārpratumus un nepamatotus apvainojumus cilvēktiesību pārkāpumos, ko nesen izteikusi Viduseiropas korespondente Laima Žihare-Loidla.

Dr. habil. philol.  prof. Valentīna Skujiņa