Mūsu galvenā vērtība ir un paliek cilvēki

Dzintars Kudums, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim” vakar, 26. septembrī

Foto: A.F.I.

— Nupat, 25. septembrī, Aizsardzības un iekšlietu komisijai bija izbraukuma sēde, lai tiktos ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadību. Kādi jums ir iespaidi pēc šīs tikšanās? Vai Latvijas iedzīvotāji varētu justies drošībā ārkārtējās vai krīzes situācijās?

— Tikko redzētie traģiskie notikumi ASV mums visiem ir likuši nonākt skaidrībā par to, kas ir mūsu pamatvērtības. Acīmredzot tie ir cilvēki. Demokrātiskā sabiedrībā galvenā vērtība ir cilvēka dzīvība un viņa esamības aizsardzība. To tagad ir apzinājušies visi — gan masu saziņas līdzekļi, gan visi mūsu sabiedrības locekļi.

Mūsu uzdevums ir visnotaļ atbalstīt un attīstīt tās sistēmas, kas cik vien iespējams palīdzētu aizsargāt sabiedrību jebkuros nelaimes gadījumos, ieskaitot varbūtējus teroristiskus uzbrukumus. Visām valsts struktūrām aizvien jābūt gatavām jebkurā brīdī sniegt palīdzību iedzīvotājiem.

Šīs izbraukuma sēdes mērķis tieši tāds arī bija — novērtēt, cik sagatavoti ir mūsu īpašie dienesti šīm ārkārtējām situācijām. Un te gribētos izcelt vienu domu. Proti, ja vien kāda amatpersona mūsu valstī strādā labi, tad tas ir Aivars Straume, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks. Un arī citi viņa pakļautībā esošie ļaudis. Mēs zinām par tā finansējumu, zinām, ka daudz kā viņiem trūkst. Bet ir jautājumi, ko var risināt bez lielas naudas. Tā ir sistēmas sakārtošana, tā ir cilvēku pienākumu sadale, tā ir sadarbība ar pašvaldībām un dažādām citām valsts institūcijām, tostarp ar brīvprātīgiem dienestiem, kas izveidoti reģionos. Tās visas shēmas un sistēmas šobrīd darbojas. Un labi darbojas.

Protams, te ir vajadzīgi papildu resursi, lai mēs varētu panākt šo ugunsdzēsēju un glābēju drošību un arī to, lai viņi varētu labāk veikt savus pienākumus. Ar kailām rokām karstu dzelzi nepacelsi. Ir vajadzīgs nepieciešamais aprīkojums, tad būs arī daudz labāka kvalitāte.

Tāds, lūk, bija mūsu izbraukuma sēdes mērķis — iepazīties ar šo sistēmu. Varu ar visu atbildību secināt, ka sistēma ir labi sakārtota attiecībā uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.

Bet ir dažas problēmas. Piemēram, mums ir tāda valsts institūcija — Krīzes vadības centrs. Tur beidzot vajadzētu izstrādāt tādu shēmu jeb sistēmu, kas noteiktu valstī radušos stāvokli. Tur varētu noteikt bīstamību dažādās pakāpēs — pirmajā, otrajā un tā tālāk. Un tad atkarībā no šīs bīstamības pakāpes ikvienai valsts amatpersonai būtu jāzina, kā attiecīgajā situācijā rīkoties. Vienalga, vai tas būtu pašvaldības vadītājs, ugunsdzēsējs, premjerministrs, Valsts prezidents, Saeimas deputāts — katram būtu jāzina, kas darāms konkrētajā apdraudētības situācijā. Tas ir pats būtiskākais — panākt, lai strādātu sistēma visur un vienmēr.

Bet tur mums vēl ir ļoti daudz ko darīt, lai šo sistēmu sakārtotu. Šobrīd tā vēl veidojas.

— Diemžēl joprojām pietrūkst līdzekļu, lai nodrošinātu mūsu ugunsdzēsības un glābšanas vienības ar mūsdienu prasībām atbilstošu aprīkojumu. Vai turpmāk varētu kaut kas mainīties šajā ziņā pozitīvā virzienā?

— Tuvākajā laikā Saeimā tiks apspriests valsts budžets 2002. gadam. Tik daudz, cik pilnībā nepieciešams, laikam gan Saeima ārkārtējo situāciju gadījumiem neatvēlēs. Acīmredzot tur vajadzīga programma ilgākam laikam. Metodiski un pastāvīgi jāstrādā, lai šo valsts iedzīvotāju drošības sistēmu sakārtotu. Domāju, ka aptuveni vienu miljonu latu nākamā gada budžetā varētu atvēlēt tieši ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Tad tajā strādājošie cilvēki vismaz sajustu, ka par viņiem rūpējas. Līdz šim viņi jutušies kā uz izdzīvošanas robežas.

Manuprāt, ļoti pozitīvi vērtējams arī tas, ka Aizsardzības ministrijā ir ieplānots izveidot inženiertehnisko rotu vai bataljonu, kura karavīri ar atbilstošu kvalifikāciju varētu piedalīties gruvešu novākšanas un citu postījumu likvidēšanas darbos. Šādiem nolūkiem mēs varētu iepirkt arī nepieciešamo tehniku. Tad jebkurā nelaimes gadījumā armija būtu tūdaļ klāt un pildītu savus uzdevumus profesionāli un atbildību apzinoties. Tur būtu labi apmācīti un disciplinēti cilvēki, kas jebkurā situācijā gatavi uzdevumu veikšanai. Kā zināms, parasti arī visās citās valstīs bruņotajos spēkos ir šādas inženiertehniskās vienības.

Nevaru sacīt, ka Latvijas valsts institūcijas nav gatavas ārkārtas vai krīzes situāciju gadījumiem. Bet darāmā vēl ir daudz. Un pirmām kārtām tehniskā aprīkojuma sagādes un nodrošināšanas ziņā.

Mintauts Ducmanis, “LV” Saeimas lietu redaktors