Ordeņa kavaliere Ilga Madre

Ar pilnu pūru savā goda dienā

Tamborētas, pītas un knipelētas mežģīnes, balti un krāsaini izšuvumi, tautiskās jostas, rakstaini cimdi, mezglotas cepures un plecu lakati — tas viss skatāms Ilgas Madres astoņdesmit gadu jubilejas izstādē. Kā lietpratēji saka, te nav nekas tāds, lai teiktu — ah! un oh!, te viss ir smalks un pamatīgs, te ir daudzveidība un izdoma, un katrs dūriens — apbrīnas vērts. Ekspozīcija iekārtota Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, ar kuru saistīti vairāk nekā četrdesmit radoša darba gadi. Ar līdzdalību neskaitāmās zinātniskajās ekspedīcijās novada etnogrāfijas un kultūrvēstures apzināšanas gaitās. Ar aizvien jaunām ierosmēm jaunatnes audzināšanā un muzeja draugu pulka kuplināšanā. Kopš 1958. gada muzeja paspārnē darbojas viņas izveidotā lietišķās mākslas studija “Atspole”, kas viena no pirmajām iemantoja tautas studijas nosaukumu un šajos gados ir izaudzinājusi neskaitāmus daiļamata meistarus, arī visas četras Jelgavas rajona studiju vadītājas.

Ar skolotājas misijas apziņu

Atceroties savas bērnu dienas tēva mājās “Slaprās”, skolas gaitas Lībagos un Talsos, tālākos izglītības ceļus Rīgā un Jelgavā, Ilga Madre vienmēr sev blakus redz labus skolotājus un audzinātājus. Jau sākot ar māti, kas pati bija beigusi Talsu meiteņu skolu un “paviršu dūrienu pa gabalu redzēja”. Ilga uzskatīja par savu pienākumu nodot tālāk to, ko pati bija mācījusies. Darbības loks kļuva arvien plašāks — tautas daiļamata meistaru apmācība Rīgas rajonā, dzimtajā Talsu novadā un Jelgavā, neskaitāmi raksti žurnālos, deviņas grāmatas par aušanu, adīšanu, izšūšanu, krāsošanu ar augu krāsvielām. “Atspolē” vien meistarības pamatus apguvuši ap sešsimt cilvēku, arī daudzi lauksaimniecības studenti, kas vēlāk savās darba gaitās nereti kļūst par tautas mākslas tradīciju kopējiem.

Ilgajos darba gados Ilga Madre nākusi pie pārliecības, ka iemācīt var visu. Bet ne visiem. Ja pietrūkst pacietības un darba mīlestības, neviens skolotājs nevar palīdzēt: “Pie manis uz studiju atnāk jauna sieviete un grib zināt, vai viņa te nedēļas laikā varot iemācīties aust. Es saku, ka var gan, tikai pašai krietni jāpacenšas. Tā mācēšana pašam jāapgūst. To viņa laikam negribēja, vairāk nenāca. Sarūgtināts aizgāja arī kāds jauns pāris. Viņi netālu no Rīgas bija ieguvuši savā īpašumā māju un izdomājuši ierīkot tur krāsošanas cehu. Ne parastu, bet tādu, kur izmantotu tikai augu krāsvielas. Kad apvaicājos, vai viņi tos augus paši audzēs vai kā citādi dabūs, viņi atbildēja — vecāmāte turpat apkārtnē varēšot staigāt pa laukiem un savākt. Tam, ka tādam ceham vajadzētu vezumiem krāsaugu, viņi vienkārši neticēja. Uz karstām pēdām, ātri, bez darba un piepūles te nu nekas nav panākams.” Ilga Madre ir stingra un prasīga skolotāja, tomēr atbirums neesot liels — plinti krūmos metot ne vairāk kā pieci procenti no visiem iesācējiem. Tie sekmīgākie skolnieki parasti esot fiziķi, nevis liriķi. Arī Ilgai skolā visvairāk paticis risināt matemātikas uzdevumus, kas prasa domāt, meklēt, eksperimentēt. Tas palīdz trenēt atmiņu, uztvert lietas kopsakarībās.

Ar saviem meklējumiem un atradumiem

Ilgas Madres goda dienas allaž kļūst par tautas mākslas svētkiem. Apsveicēji mēro ceļu no Alūksnes un Daugavpils, nemaz jau nerunājot par Lībagiem un Talsiem. Viņi (vairāk gan “viņas”, kaut gan starp Ilgas audzēkņiem ir arī ne mazums stiprā dzimuma pārstāvju) nāk ar saviem ziedu pušķiem, lai teiktu paldies par padomu un paraugu un lai katrreiz no jauna apbrīnotu savas skolotājas veikumu. Jo neviena izstāde nav bijusi bez jauniem darbiem, bez jauniem meklējumiem un atradumiem.

Ekspozīcijā blakus redzam galdautu ar Krustpils villaines ornamentu, ko Ilga darinājusi Talsu ģimnāzijā 1937. gadā, un sedziņu ar Zemgales rozīšu motīvu, kas tapis pirms dažām nedēļām. Tikpat liela kā laika amplitūda ir arī darbos izmantoto tehnisko paņēmienu daudzveidība. Tās ir visā pilnībā apgūtas tautas tradīcijas un seno meistaru darba paņēmieni. Un vēl arī kaut kas pašas atrasts un izdomāts. Tas, kāpēc pie katra viņas darbiņa gribas pieiet tuvāk un izpētīt — kā viņa to dabūjusi gatavu. “Tas arī man lielākais gandarījums, ka varu ar cilvēkiem dalīties. Ka viņi interesējas, zvana, jautā. Bieži aptur uz ielas, nāk klāt gan veikalā, gan koncertā. Tieši tāpēc jau es rakstīju arī grāmatas — lai mani atradumi un pieredze ietu tautā. No tautas jau arī viss nācis. Kādreiz atrasts, tikai šis tas pēc tam aizmirsts. Jāmeklē, jākrāj un jāliek lietā. Es ar gadiem esmu sakrājusi 8696 cimdu rakstus. Vai tā nav bagātība!”

Ar jaunas izstādes pieteikumu

Šī ekspozīcija Jelgavā pieskaņota tuvāk dzimšanas dienai, kas tika atzīmēta 24. septembrī, bet lielā jubilejas izstāde paredzēta Dabas muzejā 14. decembrī. Tur būšot arī “lielie gabali”: audumi, dekori, segas un galdauti. Gan tie, kas pašai mājās, gan no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumiem un citām kolekcijām. Arī daži tautas tērpi. Dzimusi Kurzemē, ieprecējusies Zemgalē un dzīvo Vidzemē — Ilga Madre jūtas piederīga visiem šiem novadiem, un tautas tērpi viņai ir vairāki. Ar viņas darināto Alsungas tērpu Ieva Bondare savulaik rotājās pasaules skaistāko sieviešu sacensībā. Bet ar padomu Ilga palīdzējusi neskaitāmām dziedātājām un dejotājām, kas posušās Dziesmu svētkiem. Kā veidot saskanīgu novadam piederīgu ansambli, kā nest vainadziņu un kā sievas cepuri. Un pats svarīgākais — kā turēties pašai valkātājai.

Ar pateicību savai ģimenei

Ilga Madre atzīst, ka daudzas viņas ieceres un lielie plāni būtu palikuši nepiepildīti, ja viņai nebūtu tik atsaucīgi domubiedri muzejā, pašvaldībās un starp daiļamata meistariem. Bet pamatu pamats allaž bijusi ģimene: vīrs Indulis, kas uzņēmies visas saimnieciskās rūpes, un dēls Arvis, kas viņai visbargākais un vistaisnīgākais kritiķis un arī padomdevējs, it sevišķi izstāžu iekārtošanas lietās. Pats Arvis gan nācis pie pārliecības, ka šajās lietās ar mammu ir velti strīdēties, — viņa tāpat vienmēr paliek pie sava. Dēls visaugstāk vērtē mātes apbrīnojamo daudzpusību: “Aušana, izšūšana, adīšana — nav tāda žanra, kurā viņa nestrādātu. Un katrā žanrā — atkal milzīga daudzveidība, visas žanra iespējas. Gaume uz krāsām mums ir atšķirīga. Pati krāsu izjūta gan saskan, bet viņai viss veidojas krāsaināk. Man patīk mierīgāk. Varbūt tāpēc, ka man ir inženiera izglītība un mazliet citāda domāšana.” Ir arī lietas, kas rāda, ka ābols nepavisam nav kritis tālu no ābeles. Vispirms jau milzīgā precizitāte ik darbā, ik solī. Un mūždien urdīgais jaunrades gars. Ilga ne vienu vien reizi teikusi, ka viņai grūti noadīt otru zeķi vai cimdu — viss jau zināms. Arvim tāpat — divas vienādas jostas viņš nevar noaust. Vislabāk viņam patīkot aust Lielvārdes jostas, kam taču vismaz 70 dažādas rakstu zīmes. Viņš izvēloties kādas trīsdesmit. Visu laiku rakstam jāseko, un visu laiku interesanti. Turpretim citām jostām, kam raksti atkārtojas, pirmie trīsdesmit centimetri prasa uzmanību, bet pēc tam — aiziet! Arvis ir augstas klases mēbeļu galdnieks, amatu apguvis pie sava tēva, īsta ulmaņlaika meistara. Nebijis sarežģījumu ar veselību, viņš droši vien turpinātu darbu šajā jomā. Bet dzīve viņam šķiet interesanta arī ar to, ka vienmēr iespējams sākt ko jaunu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto no Ilgas Madres albuma