"Sazvērestība, kuras nebija"

"Subota"

— 2000.04.28.

1918.gadā čekisti apvainoja vairākus ārzemniekus nodomā nogalināt Ļeņinu.

Dažiem no viņiem piesprieda nāves sodu — aizmuguriski. Patiesībā šis process bija viena vienīga falsifikācija. To bija izdomājuši latviešu revolucionāri.

Revolucionārais farss

1965.gadā Rīgas kinostudijā tika uzņemta filma "Sūtņu sazvērestība". Mums tā bija interesanta vēl ar to, ka personāža vidū figurēja čekisti Bērziņš, Peterss un Kārkliņš. Tieši viņi, kā izrietēja no sižeta, novērsa starptautiskās buržuāzijas mēģinājumu apspiest jauno revolūciju. Scenārija rakstīšanā piedalījās Gunārs Kurpnieks, mūziku rakstīja Marģers Zariņš, bet filmējās latviešu aktieri Eduards Pāvuls, Uldis Dumpis un Arnis Līcītis.

Kas šajā vēstures epizodē ir taisnība un kas — ideoloģisks viltojums? 1922.—1923.gadā Berlīnē izdotajos "Krievu revolūcijas arhīva" materiālos ir nodaļas par "trīs sūtņu sazvērestību" 1918.gadā. Revolūcijas viesuļos dzīvi palikušie šo notikumu aculiecinieki, būdami prom no dzimtenes, liecināja, ka patiesībā visu šo farsu izdomājuši paši čekisti. Lai sarīkotu skaļu paraugprocesu pret "Antantes rokaspuišiem". Bet mūsu tautieši uzstājās no VČK puses kā šīs izrādes tiešie izpildītāji.

Piemēram, oficiālā versija apgalvoja, ka 1918.gadā čekisti atklājuši lielu kontrrevolucionāru sazvērestību, kurā līdz ar citiem ārzemniekiem līdzdarbojušies arī trīs diplomāti. Par šīs sazvērestības gatavošanu VČK it kā zinājusi iepriekš, vēl vairāk — tā "ganījusi" tās darbiniekus, piesaistīdama viņiem savus sakarniekus. Aresti sākās tūdaļ pēc tam, kad angļu leitnants "Inteligence Service" slepenais izlūks Sidnejs Reilijs nodeva 1 200 000 rubļu latviešu pulka komandierim E.Bērziņam. Šie līdzekļi — pēc VČK versijas — bija paredzēti divu latviešu pulku kontrrevolucionāram dumpim.

Pēc tam, kad Bērziņš (viņš arī Pēteris Ķuzis) paziņoja VČK kolēģijas loceklim Petersam par saņemto naudu, Pēterburgā un Maskavā tika arestēti vairāki cilvēki. Starp viņiem — britu misijas vadītājs Roberts Brjūss Lokarts, Anglijas pavalstnieks Hoits, ASV pilsonis Kalmatjano, francūzis Moransa, jau sen kā pensijā aizgājušie cara armijas ģenerāļi Zagrjažskis, Goļicins, Potjomkins, pulkvedis Fride, trīs čehi un astoņpadsmitgadīgā Dailes teātra aktrisīte Otena. Nevarēja notvert vienīgi Reiliju. Tas tomēr bija jutis čekistu viltu un konspirējies.

Tribunālu šajā lietā vadīja mūsu novadnieks Kārkliņš, apsūdzību uzturēja bijušais Baltijas flotes matrozis P.Kriļenko. Apsūdzības slēdziens bija, ka it kā ar uzpirkšanas palīdzību sazvērnieki gatavojuši divu latviešu strēlnieku pulku sacelšanos, kuriem kopīgi ar angļu karaspēku būtu vajadzējis atšķelt Pēterburgu no Vologdas puses. Maskavā palikušajiem latviešu strēlniekiem būtu vajadzējis arestēt Tautas komisāru padomi, bet Ļeņinu nošaut uz vietas. Kā apsūdzības liecinieki uzstājās E.Bērziņš un K.Peterss...

No kurienes aug ausis

Bet, lūk, ko raksta Roberts Brjūss Lokarts grāmatā "Vētra pār Krieviju" (Rīga, 1933). Viņš atzīst, ka patiesi devis rīkojumu izsniegt izbadējušamies latviešu karavīriem naudu, lai viņi varētu atgriezties dzimtenē, viņi paši to esot lūguši, taču kaut kādas sazvērestības organizēšanu kategoriski noliedz.

"Krievu revolūcijas arhīvu" materiāli, kas iznākuši agrāk nekā minētā Lokarta grāmata, piekrīt šai pašai versijai. Lai arī cik tendenciozi procesā uzvedās Kārkliņš, lai arī kā plosījās Kriļenko attiecībā pret aizstāvības lieciniekiem, faktisku sazvērestības pastāvēšanu pierādīt tā arī neizdevās.

Pirmkārt, "trīs sūtņu sazvērestībā" nebija... pašu sūtņu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Krievijai tobrīd nebija diplomātisko attiecību ne ar vienu valsti. Par liecinieku uzaicinātais slavenais ģenerālis Brusilovs sniedza attaisnojošas liecības par pensionētajiem ģenerāļiem. No pārbiedētās aktrisītes apsūdzība atkrita "pierādījumu trūkuma dēļ". Viņu un ģenerāļus nācās atbrīvot: vēl nebija pienācis 1937.gads. Ārzemnieki atradās starptautisko likumu aizsardzībā. Nošāva vienīgi pulkvedi Fridi un vēl vienu nelaimīgo, kurš tā arī nesaprata, par ko viņu tiesā...

Lai arī notikumi bija traģiski, daudzus toreiz sasmīdināja tiesneša Kārkliņa sprieduma nobeiguma rindas: "Nāves soda izpildi Britānijas pilsoņiem Sidnejam Reilijam un Robertam Lokartam izpildīt pēc proletāriskās revolūcijas uzvaras Anglijā"... Rezultātā Lokarts nodzīvoja līdz 83 gadiem (miris 1970.gadā), bet Kriļenko, Kārkliņu, Bērziņu un Petersu 1938.gadā nošāva paši čekisti... Kad Kriļenko veda uz nošaušanu, viņš bezspēcīgās dusmās kliedza: "Nelieši!... Man ir kauns, ka esmu taisījis revolūciju tādiem draņķiem kā jūs!" Ne velti acīmredzot saka: kā sauc, tā atskan.

Sergejs Liba