"Durvis atveras tikai tiem, kuri spēj pārkāpt slieksni"

"Lietuvos Rytas"

—2000.04.22.

Viļņas universitātes Starptautisko attiecību un politisko zinātņu institūta profesora Evalda Nekrašus raksts speciāli laikrakstam "Lietuvos Rytas".

Analizējot Lietuvas sasniegumus desmit neatkarības gados, Viļņas universitātes Starptautisko attiecību un politisko zinātņu institūta profesors Evalds Nekrašus norāda, ka valsts iekšpolitikā vēl ir neizdarīti daudzi darbi.

Vērtējot Lietuvas progresu, Evalds Nekrašus izceļ trīs vadlīnijas: 1) labas attiecības ar kaimiņiem; 2) iestāšanās NATO; 3) iestāšanās Eiropas Savienībā.

Pārmaiņas kaimiņattiecību jomā ir ievērojamas, 1991. gadā toreizējais Polijas prezidents Lehs Valensa abu valstu attiecības vērtēja kā "gandrīz vai kritiskas", bet šobrīd tās tiek vērtētas kā stratēģiskā partnersadarbība. Polija ir kļuvusi par labu kaimiņvalsti un ir galvenā Lietuvas ārpolitikas atbalstītāja Eiropā.

Tikpat ievērojami Viļņai izdevies savas attiecības uzlabot ar citu nozīmīgu kaimiņu — Krievijas Federāciju. Lietuvas sadarbība ar Kaļiņingradas apgabalu bieži vien tiek izcelta kā vērā ņemams paraugu visai Viduseiropai un Austrumeiropai.

ES un NATO pozitīvi vērtē arī Lietuvas atturīgo attieksmi pret Baltkrieviju, kas pieļauj izdevīgu ekonomisku sakaru veicināšanu un normālu kaimiņattiecību uzturēšanu.

Lai arī cik tas nebūtu paradoksāli, politisko zinību profesoram Evaldam Nekrašum visgrūtāk nākas novērtēt Lietuvas attiecību izaugsmi ar Igauniju un Latviju. Par daudzām kopīgām institūcijām, biežām divpusējām un trīspusējām sarunām, labās gribas izpausmēm politiskā sadarbība nav kļuvusi veiksmīgāka un atrodas pat pirms desmit gadiem sasniegtajā līmenī, bet ekonomiskā integrācija vairs netiek uzskatīta par iekārojamu mērķi.

Jau 1994. gadā Lietuva nolēma savu drošību nostiprināt, iestājoties NATO. Toreiz Rietumos šis mērķis tika uzskatīts par nereālu, bet šobrīd situācija ir ievērojami mainījusies. Vislielākie optimisti — Lietuvas aizsardzības ministrs Česlovs Stankēvičš un, kas gan to varētu iedomāties, Krievijas Baltijas kara flotes vadītājs admirālis Vladimirs Jegorovs — uzskata, ka Lietuva par alianses dalībvalsti kļūs pēc diviem gadiem. Evalds Nekrašus uzsver, ka jebkurā gadījumā Lietuva ir ļoti nopietna NATO kandidāte.

Viļņa jau ir sākusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet šis sasniegums nav tik ievērojams kā attiecību uzlabošana ar kaimiņvalstīm vai gatavošanās iestāties NATO.

Salīdzinājumā ar Igauniju vai Slovēniju Lietuva sarunas ar Briseli sāka divus gadus vēlāk un nenoliedzami sadursies ar jo daudzām problēmām. Viļņa atpaliek ekonomikas liberalizācijas jautājumā, tā ir iemanījusies palikt viena no pēdējām valstīm Eiropā, kas nav iestājusies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Vēl aizvien ļoti sarežģīts Lietuvā ir zemes pārdošanas jautājums, pastāv daudz aizliegumu, ierobežojumu, protekcionisms, korupcija. Pat grāmatvedība Lietuvā tiek īstenota savādāk nekā Eiropas Savienībā, bet iekšzemes kopprodukta kritums pagājušajā gadā bija vislielākais.

Lietuvai cenšoties iestāties Eiropas Savienībā, būs nepieciešams Eiropas valstu atbalsts. Diemžēl attiecības ar šīm valstīm Viļņai nav tik labas kā ar ASV. Īpaši lielas bažas rada pavēsās attiecības ar lielāko un ietekmīgāko Eiropas Savienības valsti Vāciju. Līdz šim Lietuva Amerikai veltīja daudz lielāku uzmanību nekā Eiropas lielvalstīm.

Politisko zinību profesors Evalds Nekrašus atzīmē, ka vairākums Lietuvas politiķu un amatpersonām neaptver, ka jau sen pienācis laiks domāt ne tikai, kā iestāties Eiropas Savienībā, bet arī, ko Lietuva tur darīs.

Evalds Nekrašs