Latvijas zemē un kultūrā atgriežas dzejniece Anna Dagda — Olga Taube

Attēli no Annas Dagdas Rakstu 1.sējuma

Olga Taube PEN klubā 70.gadu beigās (augšējā attēlā); Olga Taube un Vizma Belševica Stokholmā 1987.gadā (apakšējā attēlā)

Dokumentos viņa ir Olga Veronika Taube, literatūrā pazīstama kā Anna Dagda, draugu lokā — Olita. Dzimusi 1915. gada 22. janvārī Aizputē skolotāja ģimenē, beigusi Ventspils ģimnāziju, studējusi filoloģiju Latvijas Universitātē un aktīvi darbojusies studentu vienībā "Ausma". Strādājusi par mašīnrakstītāju, korektori un lektori dažādos grāmatu apgādos, presē publicējusi dzejoļus, īsprozas darbus, literāras apceres un recenzijas. 1944. gada rudenī devusies trimdā uz Zviedriju, līdzi paņemot dzejoļu krājuma "Līdzības"manuskriptu, kas tika izdots Stokholmā 1950. gadā. Šķiet, uz to varēja attiecināt viņas pašas rakstītās rindas par Veronikas Strēlertes 1945. gadā iznākušo krājumu "Mēness upe": "Grāmata līdzinās svešumā dzimušam bēgļu bērnam. Dienasgaismu tā ieraudzījusi šeit, taču iedzemdināta tā tur, mājās. Tur, mūsu mīlestībai un radīšanai vienīgajā, apsolītajā zemē."

Turpat trīsdesmit gadus Anna Dagda nostrādāja Stokholmas Tramvaju un metro valdes personāldaļā, ar godprātīgu attieksmi pret saviem pienākumiem izpelnoties vadības uzticību un palīdzot te atrast darbu daudziem tautiešiem. 1996. gada 27. februārī aizgājusi mūžībā. Testamentā, kas rakstīts, kad dzejnieces māsa Anna vēl atradusies izsūtījumā Sibīrijā, viņa par savu mantinieci iecēlusi jaunības draudzeni un trimdas gadu līdzgaitnieci Valentīni Lasmani. Anna pēc māsas aiziešanas Aizsaulē Valentīnes atteikšanos nav pieņēmusi, tikai izteikusi vēlēšanos, lai urna ar Olitas pelniem tiktu pārvesta uz Plūdoņa kapiem pie Bauskas, kur bija apglabāts Annas vīrs. Par dzejnieces ietaupījumiem tika nodibināts Annas Dagdas fonds, lai atbalstītu latviešu dzejnieku otrās grāmatas izdošanu Latvijā. Urna Plūdoņa kapos tika guldīta zemes klēpī 1996. gada 8. septembrī, un dažas nedēļas vēlāk apgāds "Preses nams" laida tautā "Līdzību" atkārtoto izdevumu. 1997. gada maijā Plūdoņa kapos atklāja tēlnieka V.Barkāna veidoto pieminekli Olgai Taubei — dzejniecei Annai Dagdai. Pēc pāris dienām turpat apglabāja arī dzejnieces māsu Annu.

Tikko aizvadītajās Dzejas dienās Annas Dagdas vārds tika divkārt godināts: kad Viļa Plūdoņa "Lejeniekos" svinīgi atvēra Annas Dagdas Rakstu pirmo grāmatu un kad Jāņa Akuratera muzejā Rīgā notika Annas Dagdas balvas laureāta Māra Salēja otrā dzejoļu krājuma iznākšanas svētki. Te jāatgādina, ka pirms diviem gadiem Annas Dagdas balva pavēra ceļu Liānas Langas otrajai dzejas grāmatai.

Dzejas svētkos "Lejeniekos" līdz ar citiem Annas Dagdas Rakstu veidotājiem piedalījās arī viešņa no Stokholmas — Annas Dagdas fonda dibinātāja, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Valentīne Lasmane. Ar siltu sirdi un gudru pieredzējušas literatūrkritiķes roku viņa šai pamatīgajai, skaisti izdotajai grāmatai uzrakstījusi apceri "Manis redzētais un saprastais Annas Dagdas Dzīves gājumā", nodaļu virsrakstiem izvēloties rindas no viņas dzejoļiem: Es eju viegli, viegli pa mākonīšiem* Es jūtu dzīvību kā kāru straumi ritam* No rūgtas spīts top cieta sīka sieva* Brūk putekļos valstis un kaujas pērkonu dunā* Skrien tava laiva projām no degoša krasta* Stāvu pie svešiem dārziem, svešas saules es drebu* Atpakaļ manī atrit asara mana* Es esmu pilna vārdu, valodu neizrunātu* Manu sirdi ir pametis prieks, manai dziesmai ir mirusi mēle* Dzimst dzīvības vainags no sīkas un mūžīgas zāles* Dzīst gausi kopā brūces briesmīgās* Es eju atkal uz mājām, kad jūrās ir aizsalis sals, Dod man, vakara saule, savu pēdējo staru* Es ieiešu lielajā jūrā un nebūšu vairs.

Savu stāstījumu, kam cauri vijas dziļa cieņa pret dzejnieces ētisko skaidrību un spēju arī dvēseles krēslas stundās dzīvot garīgi piepildītu dzīvi, Valentīne Lasmane beidz ar vārdiem: "Cilvēks cilvēkam ir dāvana. Mana liktens dāvana bija garie gadi Olitai blakus, kad karš kaldināja mūsu draudzību un trimda to spodrināja. Tā nav nodilusi arī tagad, manā vienpatībā."

Pirmajā Rakstu grāmatā, ko laidis klajā apgāds "Nordik", ietverts viss dzejnieces literārais mantojums — agrāk nepublicētie un presē izkaisītie dzejoļi to sarakstīšanas hronoloģiskajā secībā, krājums "Līdzības", prozas darbi, recenzijas, publicistika un dažu dzejnieces draugu un paziņu atmiņu stāstījumi. Annas Dagdas daiļradi zinātniski izvērtējušas literatūras zinātnieces Ieva Kalniņa ("Dziļumu dzejniece Anna Dagda") un Maira Valtere ("Anna"). Grāmatu bagātina rūpīgi vāktais ilustratīvais materiāls, sākot ar ieskatu dzejnieces mātes Emīlijas Ērgles ciltskokā, kura galotnē ierakstīts zviedru karavīra Adlera vārds, ar Olgas Taubes radurakstiem tēva Bībelē un pirmo fotogrāfiju gada vecumā un beidzot ar pēdējo uzņēmumu īsi pirms aiziešanas un pieminekli Plūdoņa kapos, kurā iekalta dzejas rinda: "Man caur sniegiem jātiek, jātiek mājās". Iecerēts ir arī otrs sējums, kurā būs tulkojumi, dienasgrāmatas un vēstules. Kā atzīmē Rakstu sastādītāja, ievada un komentāru autore Anda Kubuliņa, tas varētu iznākt pēc vairākiem gadiem, jo dienasgrāmatu un vēstuļu publicēšanai nepieciešama laika distance.

"Katram ir pienākums darīt dzīvi skaistu." "Cilvēks domā — lai būtu, un cilvēks ir — lai mainītos." — tās ir dažas no Annas Dagdas dzīves atziņām. Savas "Mazās piezīmes par Jāni Ezeriņu"( laikraksta "Students" 1935. gada 1. februāra numurā), kas ir deviņpadsmitgadīgās autores pirmā publikācija, viņa nobeigusi ar atsauci uz paša Ezeriņa dzejoli "Kungs, neļauj man pierast pie prieka. Un neļauj man pierast pie sāpēm; Lai tā, kā meži vējos, Man dzīve šalkotu slāpēm." Un izdarījusi secinājumu: "Šī nemiera dēļ Ezeriņa darbi liekas vienmēr tik jauni un tie nekad neapnīk." Šķiet, šis nemiers nav bijis svešs arī pašai rakstītājai. Jācer, ka piepildīsies Rakstu sastādītājas izteiktā pārliecība, ka grāmata "raisīs kustīgu, dzīvu un vispusīgu priekšstatu par šo sadzīvē vārdos skopo, noslēgto, bet mākslā iedzīvināto jūtu izpausmēs spožo dzejnieci".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore