Mūsu pēdējais sūtnis Padomju Savienībā

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Friča Kociņa darbam Latvijas ārpolitiskajā dienestā ir divas raksturīgas īpašības: pirmkārt, viņš kļuva par diplomātu pēc ilgstošas atrašanās militārajā sfērā, vispirms Krievijas, pēc tam Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Otrkārt, F. Kociņš nostrādāja par sūtni gan tikai vienā valstī, taču tā nebūt nebija draudzīga Latvijai, lai neteiktu vairāk, proti, totalitārajā Padomju Savienībā, turklāt laikā (1936—1940), kad izšķīrās latvju zemes neatkarības liktenis, diemžēl par sliktu pēdējai.

Četri smagie Maskavas gadi

Nobeigums.

Sākums "LV" 27.09.2001., Nr.137

7. oktobrī F.Kociņš ieradās Rīgā, lai piedalītos valdības sēdē, kurā apsprieda V.Muntera ziņojumu par Maskavas sarunu rezultātiem. Ministru kabinetam neatlika nekas cits kā virzīt uzspiesto nevienlīdzīgo paktu jeb tā dēvēto bāzu līgumu uz ratifikāciju, kas arī tika izdarīts jau pēc trim dienām. 18. oktobrī F.Kociņš tika pilnvarots parakstīt vienošanos par tirdzniecisko darījumu kārtošanu starp Latviju un PSRS, kurai bija jābūt spēkā līdz 1940. gada 31. decembrim. Padomju valdība apsolīja arī nodrošināt Latvijas preču tranzītu pa PSRS dzelzceļu un ūdensceļu tīklu uz Murmansku un Melnās jūras ostām.

1940. gada jūnija sākumā F.Kociņam vēl vajadzēja piedalīties Latvijas kara ministra un armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa vizītes organizēšanā un norisē Maskavā, un tad jau bija klāt Latvijas valsts traģēdijas pēdējais cēliens. Sūtnis tajā bija nevis pasīvs vērotājs, bet aktīvs dalībnieks.

Liktenīgās jūnija dienas

Tās sākās ar Masļenku provokāciju naktī no 15. uz 16. jūniju, kad padomju karaspēks uzbruka latviešu robežsargu mītnei, nodedzināja to, nošāva trīs cilvēkus, ievainoja divus, tostarp vienu bērnu, un aizveda sev līdz 11 robežsargus un ap 30 vietējo iedzīvotāju. F.Kociņš nekavējoties devās pie Molotova un informēja viņu par notikušo. Komisārs atbildējis: ja mūsējie būs vainīgi, mēs viņus bargi sodīsim. Šie skaļie vārdi palika tikai uz papīra. Sodīt savējos provokatorus padomijā nebija modē.

Vētraina diena F.Kociņam bija 1940. gada 16. jūnijs. Pulksten 14 viņam vajadzēja ierasties Kremlī pie Molotova, kas nolasīja ultimātu par papildu karaspēka daļu ievešanu Latvijā un tādas valdības sastādīšanu, kura nodrošinātu savstarpējās palīdzības pakta godīgu izpildi, piezīmēdams, ka gaida atbildi līdz pulksten 11 vakarā. Pretējā gadījumā "notikšot darbība". Velti bija sūtņa iebildumi, ka nav pamata Latvijas apvainošanai pretpadomju politikā, tāpat lūgums pagarināt ultimāta laiku, lai varētu izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktajā laikā.

Pulksten 16 F.Kociņš nolasīja ultimātu pa telefonu Munteram, bet 19.45 ieradās pie Molotova un nodeva viņam ministra atbildi. Sakarā ar to, ka 16. jūnijā Daugavpilī notika Latgales dziesmu svētki, viņš lūdza atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz nākamajai dienai. Kas attiecas uz otro prasību, tad to apspriedīs Ministru kabineta sēdē.

Šī sēde sākās 16. jūnijā pulksten 19 vakarā, un tā nolēma pieņemt PSRS prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā. Tika nolemts arī pieteikt Valsts prezidentam Ministru kabineta atkāpšanos.

Tajā pašā vakarā pulksten 22.30 Molotovs pieņēma F.Kociņu trešo reizi. Sūtnis oficiāli paziņoja ārlietu komisāram, ka abas PSRS prasības Latvijas valdība ir pieņēmusi.

Kā jau tas pienākas pēc protokola, 17. jūnijā F.Kociņš pavadīja stacijā Molotova vietnieku Višinski, kas PSRS valdības uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts prezidentu par valdības sastādīšanu. Latvijas okupācija šajā laikā jau ritēja pilnā sparā. Neba F.Kociņam to bija novērst. Viņam kā jebkuram diplomātam vajadzēja paust un aizstāvēt savas valdības viedokli. Cik tas bija F.Kociņa spēkos un prasmē, viņš to darīja.

Kā teikts sūtņa dienesta gaitu aprakstā, no 1940. gada 26. jūnija līdz 7. jūlijam viņš atradies komandējumā Rīgā. Ziņas par F.Kociņa darbu šajā laikā ir trūcīgas. Skaidri ir zināms, ka 1.jūlijā viņš piedalījies Ministru prezidenta A.Kirhenšteina vadītajā augstu valsts un militāro darbinieku apspriedē, kura bija veltīta attiecību kārtošanai ar lielo kaimiņvalsti pēc 5. oktobra pakta noslēgšanas. F.Kociņš ziņoja, ka mutiskās sarunās Ārlietu tautas komisariāts atzinis arī padomju puses vainu zināmu jautājumu neatrisināšanā. Viņaprāt, personai, kas kārto attiecības ar padomju karaspēku, jābūt ar vārdu valdībā un tā nedrīkst izlaist no rokām iniciatīvu. Kā liecina Rīgas pils pēdējā komandanta O.Neimaņa atmiņas (Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. — R., 1992. — 385.—386.lpp.), 7.jūlijā F.Kociņu esot pieņēmis K.Ulmanis. Par šīs sarunas saturu tuvāku ziņu nav.

Atgriezies Maskavā, F.Kociņš ziņoja A.Kirhenšteinam, kas izpildīja arī ārlietu ministra pienākumus, ka viņš, tiekoties ar Ārlietu komisariāta Baltijas departamenta direktoru Lisjaku, izvirzījis jautājumu par aizvesto latviešu robežsargu likteni. Direktors atbildējis, ka viņam nekas tuvāk neesot zināms. Kaut kādu tur Masļenku upuru liktenis padomju dižvīrus maz interesēja. Viņus interesēja pēc iespējas ātrāk inkorporēt okupētās Baltijas valstis totalitārajā sistēmā.

Kad tas 1940. gada augusta sākumā bija izdarīts, baltiešu diplomāti varēja no Maskavas doties mājup. F.Kociņš ar ģimeni — sievu Emīliju un 1926. gadā dzimušo meitu Dzintaru atgriezās Rīgā 1. septembrī. Viņam ar Ārlietu ministrijas likvidatora tieslietu tautas komisāra A.Jablonska 1940. gada 5. septembra pavēli vēl piešķīra pienākošos 6 nedēļu ilgu kārtējo atvaļinājumu, bet ārlietu resora likvidēšanas dēļ Augstākās padomes prezidijs un Tautas komisāru padome atbrīvoja F.Kociņu no ieņemamā amata, skaitot no 14. oktobra.

Patiesībā viņš jau kopš 19. septembra atradās apcietinājumā. 1941. gada 7. jūlijā Kociņam tika piespriests nāvessods, kuru čekas bendes izpildīja tā paša mēneša 28. dienā Lubjankas cietumā Maskavā. Virsnieka un diplomāta, īstena Latvijas patriota, 46 gadus vecā Friča Kociņa mūžs bija beidzies.

Latvijas okupācija un aneksija. 1939—1940 Dokumenti un materiāli. Rīga 1995

Latvijas sūtņa Padomju Savienībā F.Kociņa pārskats

Š.g. 16.jūnijā pulksten 13.00, pieteicot ārlietu komisariātā Baltijas valstu lietu vadītājam direktoram Lisjakam mūsu robežapsardzības iepriekšējās izmeklēšanas rezultātus par notikumiem naktī no 15. uz 16. jūniju Masļenki rajonā, mani lūdza pie tālruņa Molotova sekretārs Kozirevs un informēja, ka Molotova kungs mani gaida pie sevis Kremlī pulksten 14.00. Kad ierados Kremlī, ārlietu komisārs sava sekretāra Kozireva klātbūtnē man nolasīja klātpielikto ultimātu, piezīmēdams, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz pulksten 11.001, pretējā gadījumā notikšot darbība. Tāpat aizrādīja, ka valdībai jāatkāpjas un sarunas ar Prezidenta kungu par jaunas valdības sastādīšanu vedīšot vai nu sūtnis Derevjanskis, vai speciāla pilnvarota persona. Karaspēka ievešana, apm. 2 korpusu lielumā, notikšot nekavējoties, bet tas nesīšot pagaidu raksturu. Iepazinies ar ultimāta saturu, atbildēju, ka, cik man zināms, Lietuva nav pievienojusies Latvijas un Igaunijas militāram līgumam. Aizrādīju arī, ka vēl pirms dažām dienām, sakarā ar ģenerāļa Berķa viesošanos2, jautāju ārlietu komisāram, vai nav kādas prasības un vēlēšanās, ko varētu nodot mūsu valdībai, bet saņēmu atbildi, ka abu valstu attiecības esot labas. Divi reizes lūdzu Molotovu pagarināt ultimāta laiku, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktā termiņā.

Pulksten 16.00 izdevās dabūt telefonisku sarunu ar ārlietu ministru Muntera kungu, kuram nolasīju ultimāta saturu. Bija klāt sekretārs Alberta kungs. Pulksten 19.45 ierados Kremlī pie Molotova un nodevu viņam ārlietu ministra Muntera sekoša satura atbildi:

Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības paktu. Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju Savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apm. kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas. Latvijas valdība lūdz ņemt vērā, ka šodien Daugavpilī norisinājās Latgales dziesmu svētki, uz kuriem sabraukuši no visas Latgales apm. 100 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa naktī, kad beigsies koncerts, pa zemes un dzelzceļiem atgriezīsies mājās. Lai nebūtu nekārtības un nelaimes gadījumu, Latvijas valdība lūdz atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz rītdienai. Tad mēs varētu arī izsūtīt sakaru virsniekus, lai saskaņotu Padomju Savienības karaspēka vēlēšanos. Kas zīmējas uz otru prasību saformēt jaunu valdību, kura būtu gatava un spējīga iedzīvināt savstarpējās palīdzības pakta izvešanu dzīvē, tad Valsts Prezidents šodien sasauc valdības sēdi. Ņemot vērā, ka šodien ir svētdiena un daži ministri ir prombūtnē Daugavpilī, ministru kabineta sanāksme būs iespējama vakarā. Valdības lēmums tiks paziņots papildus. Latvijas valdība izsaka vēlēšanos pagaidām ultimātu nepublicēt, jo nebūtu lietderīgi radīt atmosfēru, kura neatbilst Latvijas valdības draudzīgai nostājai iepretim Padomju Savienībai. Gadījumā, ja valdība šodien demisionētu, Valsts Prezidents steidzoši vēlētos zināt, ar kuru personu viņam būtu jāsazinās jaunās valdības sastādīšanas jautājumā, vai ar Padomju Savienības sūtni vai sevišķi pilnvarotu personu. Molotovs, noklausījies mūsu valdības atbildi, paskaidroja, ka viņiem nav uzticības tagadējai valdībai, kura atbīdījusi no līdzdalības valdībā cilvēkus, kas bijuši pazīstami un simpatizējuši Padomju Savienībai. Vēl šovakar viņš man paziņošot tās personas vārdu, kura vedīšot sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Lūdza paziņot armijas pārstāvja vārdu, kas izbrauktu no mūsu puses uz robežas, arī no savas puses viņš informēšot par Sarkanās armijas pārstāvi. Attiecībā uz mūsu valdības vēlēšanos nepublicēt ultimātu viņš vēl parunāšot, bet tomēr, pēc viņa domām, nevarot neatzīmēt par konflikta izbeigšanu. Atbildēju, ka neviena konflikta nav bijis. Mēs esam godīgi izpildījuši savstarpējās palīdzības paktu, un mums nav jādzīvo šai dienai, bet jāskatās, lai mūsu labās attiecības pastāvētu arī uz priekšu. Vienojāmies, ka pēc pilnīgas atbildes saņemšanas no valdības, kas var notikt apm. pēc 2 stundām, es viņu vēl apmeklēšu.

Plkst. 22.30 Molotovs mani pieņēma trešo reizi Kremlī. Oficiāli paziņoju, ka abas Padomju Savienības prasības mūsu valdība pieņēmusi. Valsts Prezidenta kungam iesnieguši demisiju 6 ministri, resp., lielākā puse. Nav šaubu, ka pārējie ministri iesniegs vēl šovakar, kādēļ jāuzskata, ka kabinets jau atkāpies. [..] Sarunā ar Molotovu lūdzu neapsargāt valsts ēkas un iestādes, kā tas darīts Lietuvā, jo paši garantējam par kārtību un mieru valstī. Molotovs atbildēja, ka tas atkarāšoties no mūsu ieņemtā stāvokļa. Š. g. 17. jūnijā plkst. 1.30 apmeklēju pēdējo reizi Molotovu, no kura saņēmu klātpielikto paziņojumu, kuru nodevu ap plkst. 3.00 pēc Maskavas laika pa tālruni ministram Muntera kungam. Š. g. 17. jūnijā pavadīju stacijā Molotova vietnieku Višinski, kurš Padomju Savienības valdības uzdevumā izbrauca uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Kā ārlietu komisariāta ģenerālsekretārs Soboļevs, tā Baltijas valstu lietu vadītājs direktors Lisjaks, ar kuriem tikos stacijā, man apliecināja, ka karaspēka ievešana Latvijā notiekot priekšzīmīgā kārtībā.

[..] Piezīmēju, ka pēc š. g. 17. jūnija man sarunas ar Molotovu nav bijušas.

1940. gada 21. jūnijā.__F.Kociņš, sūtnis PSRS

1 Līdz 16. jūnija plkst. 23.00 pēc Maskavas laika.

2 Latvijas Republikas kara ministrs un armijas virspavēlnieks ģenerālis Krišjānis Berķis atradās oficiālā vizītē Maskavā 1940. gada 2.–12. jūnijā. Vizītes laikā Latvijas delegāciju pieņēma arī V.Molotovs.

Latvijas sūtņa F.Kociņa informācija A.Kirhenšteinam par iepriekšējās izmeklēšanas rezultātu nodošanu

PSRS oficiālajam pārstāvim

Maskavā, 1940. g. 21. jūnijā

Augsti godājamais ministra kungs,

Saskaņā ar bij[ušā] ārlietu ministra Muntera kunga norādījumu š. g. 16. jūnijā pieprasīju pieņemšanu no ārlietu komisāra vietnieka Dekanozova. Noskaidrojās, ka Dekanozovs aizbraucis uz Kauņu, kādēļ apmeklēju Baltijas valstu lietu vadītāju direktoru Lisjaku. Valdības uzdevumā nodevu viņam sekošus mūsu robežapsardzības iepriekšējas izmeklēšanas rezultātus:

Naktī no 15. uz 16. jūniju ap plkst. 3.00, gaismai austot, pārnākuši no Padomju Savienības puses apbruņoti cilvēki un uzbrukuši sardzes mītnei Maslenci1 un to nodedzinājuši. Atrasti apogļojušies sardzes priekšnieka sievas un 1 sarga līķi. Netālu no sardzes mītnes atrasts otrs no mugurpuses nošauts sargs. Smagi ievainota sarga sieva un viņas 14 gadus vecais dēls. Aizvesti līdz 3 sargi. Atrasti lietišķi pierādījumi, kā rokas granāta, šauteņu patronu čaulas utt.

Vienā laikā noticis uzbrukums otrai sardzei pie Smaigi2. Novēroti 15 uzbrucēji.

Rezultātā:

nošauti — 2 sargi un 1 sarga sieva,

ievainoti — 1 sieviete, 1 bērns

aizvesti — 2 sardzes priekšnieki, 9 sargi, 1 sieviete un, cik līdz šim noskaidrots, 27 vietējie iedzīvotāji.

Notikumu sīkākai noskaidrošanai uz vietām izbraukusi izmeklēšanas komisija ar ģenerāli Bolšteinu priekšgalā.

Tā kā vienošanās par robežincidentiem neparedz tik smagus notikumus, Latvijas valdība lūdz nozīmēt pilnvarotus pārstāvjus notikumu izmeklēšanai, paziņojot to caur sūtni Maskavā vai Rīgai.

Direktors Lisjaks atzīmēja un solīja pieteikt Molotovam, piezīmēdams, ka viņam par notikumu nekas nav zināms.

Kad tai pašā dienā biju pie Molotova, informēju viņu par notikumu. Molotovs atbildēja: ja mūsējie būs vainīgi, mēs viņus bargi sodīsim.

Līdz šim Ārlietu komisariāts nav mani informējis par varbūtējiem viņa spertiem soļiem. Lūdzu neatteikt paziņot, vai tādi nav sekojuši no Padomju Savienības sūtņa Rīgā.

Lūdzu pieņemat, augsti godājamais ministra kungs, manas dziļas augstcieņas apliecinājumus.

Augsti godājamam

Ārlietu ministra kungam,

Rīgā__F.Kociņš, sūtnis PSRS–bā

1 Tā tekstā — jābūt "Masļenki".

2 Tā tekstā — jābūt "Šmaiļos".

No F.Kociņa ziņojuma A.Kirhenšteinam

Maskavā, 1940. gada 13. jūlijā

Konfidenciāli.

Augsti godājamais Prezidenta kungs,

Taut[as] komisāru [padomes] priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs kopš nedēļas nejūtas ļoti vesels un diplomātiskā korpusa locekļus nepieņem. Arī viņa vietnieks — tiešais Baltijas valstu lietu vadītājs Dekanozovs atrodas Kauņā, kādēļ pagaidām vienīgais, kas informēts par mūsu lietām, ir Baltijas valstu departamenta direktors Lisjaks. Apmeklēdams pēdējo, pacēlu jautājumu par aizvesto uz Padomju S[avienību]bu mūsu robežsargu likteni. Direktors atbildēja, ka viņam nekas tuvāks neesot zināms. Norādījumus par notikumu izmeklēšanu esot devis tieši priekšsēdētājs Molotovs. Ja viņam lieta ienākšot, viņš mani informēšot.

Attiecībā uz notikumiem Latvijā viņš varot tikai teikt, ka tos pārzinot Molotova vietnieks Višinskis, un departaments ar politiskiem jautājumiem pašlaik vismazāk nodarbojoties. Pēc viņa personīgiem ieskatiem Latvijā būšot kreisā valdība. Jaunās attiecības ar Padomju Savienību esot paredzētas vēlēšanu programmā.

No savas puses informēju, ka valdība bija paredzējusi saimnieciskas delegācijas sūtīšanu uz Maskavu ar vienu no ministriem priekšgalā, bet jautājums atlikts pēc Saeimas vēlēšanām.