"Romantiķus nomaina pragmatiķi"

"Argumenti i fakti"

– 2000.04.26.

Šobrīd Vladimirs Putins ir zirgā. Par viņu sajūsminās, no viņa gaida brīnumus.

Cilvēki patiesi tic, ka Krievijas smagās problēmas — sākot ar nabadzību un beidzot ar Čečeniju — viņam izdosies atrisināt vienā rāvienā. Un te redzams mūsu mūžīgais romantisms, kad pat pilsoņu karš ar nogalinātu tautiešu miljoniem padomju cilvēku paaudzes apziņā nekļuva par nacionālu katastrofu.

Romantiķi

Starp citu, Krievija vienmēr bijusi sapņotāju zeme. Tā idealizējusi nākotni, nolādējusi pagātni un ticējusi katram jaunajam valdniekam.

1991.gadā Krievija gaidīja brīnumu no Jeļcina, jo bija nogurusi no Gorbačova daudzvārdības. Bet Jeļcins atnāca un sacīja burvju frāzi: "Pie visa vainīga Savienība, tā laupa Krieviju". Bet pēc tam ieteica liberalizāciju un privatizāciju — kā divas zelta atslēgas durvīm uz gaišo kapitālistisko rītdienu. Viņam noticēja, un viņam sekoja.

Taisnība, mazliet agrāk — 1985.gadā, — tieši tāpat tauta uzticējās Gorbačovam, jo bija nogurusi no Politbiroja marasmatiķiem, kuri slikti lasīja pat no papīrīša. Gorbačovs atnāca un sacīja burvju vārdus par atbruņošanos, atklātumu. Mānīja perspektīva dzīvot brīvi un bagāti kā Rietumos. Pārņēma pirmo pārbūves gadu romantiskā eiforija.

Bet vēl agrāk tauta ticēja komunistiem un viņu utopiskajai sociālā taisnīguma idejai un burvju vārdiem par globālo pārākumu. "Panāksim un apsteigsim Ameriku", Pašreizējā paaudze dzīvos komunismā"...

Vārdu sakot, jo vairāk mēs ticējām katram jaunajam valdniekam, jo stiprāk vīlāmies, viņam aizejot.

Ciniķi

Vai politiķa amatam vispār piemīt romantisms? Noteikti — uzskata Labējo spēku savienības līderis Sergejs Kirijenko.

Ja tu nemāki sapņot, tad uz priekšu netiksi. Bet, ja nepratīsi rīkoties, tad tavs sapnis paliks uz papīra. Tā arī ir māksla.

— Laikam gan es esmu slikts politiķis, reiz, būdams viesos "Aif" redakcijā, drīz vien pēc savas demisijas atzinās cits bijušais premjers — Sergejs Stepašins. — Man vienmēr pirmajā vietā bijusi iekšējā izjūta: esmu vai neesmu lops, ir vai nav man sirdsapziņa?

Protams, būt labam politiķim nenozīmē nolaisties līdz nesaprātīga lopiņa līmenim. Taču arī neprasme būt ciniķim, kad tas ir nepieciešams, — tā arī ir profesionālās piemērotības pazīme, jo panākt jebkurus, pat viscildenākos mērķus politikā bieži vien iespējams tikai ar daudzgājienu kombinācijām, viltību, intrigām.

Vairāk nekā citi te panācis laikam gan B.Berezovskis ar viņa izveicīgo prātu un aktiera dotumiem. Par viņa pretmetu daži uzskata G.Javlinski. Dēvēdami viņu par klasisku "goda bruņinieku baltos cimdos", par aizejošās romantiķu cilts pārstāvi. Viņš arī pats to saprot. Viņš vismaz vairs nerunā par to, ka valstī dzīvi var mainīt 500 dienās.

— Personiski es jau sen vairs neticu nevienam Krievijas politiķim, — saka filozofs, politologs un privatizētāja brālis Igors Čubaiss. — Sākot ar 1917.gadu, mūsu politika pilnībā balstījusies uz meliem. Ļeņins runāja par sociālo taisnīgumu, bet pašam jau 1918.gadā garāžā bija 6 personīgās mašīnas!

Starp citu, nesavtīgi nav bijuši arī komunistus nomainījušie demokrāti. Jeļcina laika reformētāji aizgājuši no varas ne jau tukšām rokām. G.Burbulis atvēra savu fondu, J.Gaidars — institūtu, P.Avens sāka vadīt "Alfa–banku", A.Ņečajevs — finansu korporāciju...

Pragmatiķi

Taču atgriezīsimies pie Vladimira Putina. Kā uzvedīsies jaunais prezidents, kas nācis pie varas, pateicoties kārtējam sabiedrības romantiskajam pacēlumam?

Putinam radusies unikāla izdevība. Tēlaini runājot, B.Jeļcins uzirdināja politisko augsni savam pēctecim. Labvēlīgāki apstākļi valsts pacelšanai vēl nav bijuši. Dome un gubernatori ir gatavi komandas spēlei ar prezidentu. Varas atzari jau kopīgiem spēkiem likvidē vecos sastrēgumus: pieņēma START–II, atbrīvoja J.Skuratovu, tūdaļ pieņems Zemes kodeksu.

Un tomēr jaunais Krievijas līderis atrodas tradicionālās izvēles priekšā: censties arī turpmāk patikt visiem vai turpināt reformas, protams, aizskarot kāda intereses? Liekas, ka Putins ir izvēlējies vispragmatiskāko ceļu. Viņš uztur savu romantisko imidžu, gremdējoties ar zemūdeni jūras dzelmē un ik nedēļas aplidojot Krievijas pilsētas un āres, bet viņš gandrīz nemanāmi veido federālās varas vertikāli, piespiezdams gubernatorus maksāt nodokļus valsts budžetā, dzīvot stingrā saskaņā ar Krievijas likumiem un Konstitūciju.

Romantismam attiecībās ar Rietumiem Kremlī arī vairs nav vietas. Par savdabīgu atbildi Čečenijas kara ārzemju kritiķiem kļuva V.Putina pirmā ārzemju vizīte tieši uz Angliju. Demonstratīvi izvēlēdamies par savu sabiedroto vienu no jaunākajiem un ambiciozākajiem Eiropas politiķiem T.Blēru, jaunais prezidents var sekmīgi izmantot globālās pretrunas tieši savas valsts labā. Starptautisko "piršu tikšanos" laikmets ar bērzu slotiņām un bagātīgām uzkodām aiziet pagātnē.

Vizītes Baltkrievijā un Ukrainā liecina, ka Krievijas attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem arī kļūst pragmatiskas. Draudzība paliek draudzība, bet maciņš katram savs. Viesodamies pie A.Lukašenko un apliecinādams piekrišanu Krievijas un Baltkrievijas savienības idejai, Putins vienlaikus lika saprast, ka sev par sliktu mēs nedomājam draudzēties. Kijevā neizdevās arī L.Kučmas centieni risināt Ukrainas parādu problēmu pa vecam — pie bagātīga galda ar šņabi. Būtībā Ukrainai atklāti tika piedraudēts: ja parādi par gāzi netiks dzēsti, mūsu gāzes vads ies kaimiņienei garām.

Pragmatisks V.Putina aprēķins redzams arī, viņam veidojot pašam savu komandu. Neņemot vērā pārmetumus par sakariem ar "Jeļcina klanu", viņš no paša sākuma balstās uz cilvēkiem, kuriem politiskajās aprindās ir ciniķu reputācija: A.Vološinu, V.Surkovu, G.Pavlovski u.c. Šī komanda viņam palīdzēja uzvarēt arī vēlēšanās. Ekonomikā jaunais līderis izmanto ne tikai mērenā G.Grefa, bet arī ar savu liberālismu pazīstamā A.Ilarionova padomus. Kā saka, izvēlas zelta vidusceļu".

— Diezin vai Putins ir spējīgs izveidot megalielvalsti, — uzskata rakstnieks Aleksandrs Prohanovs. — Tēlaini runājot, tas nav tas kosmiskais kuģis, kurš strauji trauksies uz zvaigznēm. Tā drīzāk ir "zeme–zeme" tipa raķete, "augstas precizitātes ierocis".

Liekas, ka patiešām jaunais prezidents neizvirza sev virsuzdevumus. Bet varbūt tieši tas ir labi. Pārāk dārgu maksu esam maksājuši par iepriekšējo valdnieku romantismu...

Tatjana Netreba

Vitālijs Cepļajevs