"Diža ir Krievija, un dižas ir tās problēmas"

"Argumenti i fakti"

— 2000.04.26.

Vēl pavisam nesen Sergejs Ivanovs plaši pazīstams bija vienīgi ļoti šaurās aprindās.

Ārējās izlūkošanas dienesta struktūrvienības vadītāja amats, bet pēc tam arī FDP direktora vietnieka amats ģenerālleitnanta pakāpē neveicināja lieku popularitāti. Taču kļuvis par Drošības padomes sekretāru, tas ir, ieņemdams vienu no nozīmīgākajiem amatiem prezidenta administrācijā, Sergejs Borisovičs, kā jau tas pienākas īstam profesionālim, momentā kļuva presei pieejams un interesants.

— Vai varat minēt piemērus, kad Drošības padome ir likvidējusi kādu reālu draudu valstij?

— Nu, vēlams līdz draudiem valsti nenovest, taču tās politika gan pastāvīgi jākoriģē.

Taču gadās, kad nepieciešama tieša iejaukšanās. Pagājušā gada rudenī, kad sākās karš Čečenijā, mūsu telekanāli aizgūtnēm sāka pārraidīt intervijas ar Basajevu, Radujevu, Udugovu un citiem bandītiem. Bija jāpaskaidro, ka pat pašā demokrātiskajā Anglijā teroristiskās Īrijas republikāniskās armijas locekļiem saskaņā ar likumu nav tiesību, atvainojiet, savus mūļus demonstrēt teleekrānos. Ja kaut ko nepieciešams citēt, tad to dara tikai diktors un bez "varoņa" attēla. Nedrīkst dot iespēju teroristam propagandēt savus uzskatus. Pēc Drošības padomes iejaukšanās šāda prakse pie mums beidzās.

— Vai jūs esat aprēķinājuši, cik ilgi vēl turpināsies Čečenijas karš?

— Lēnajā variantā — vairākus gadus. Jo pat ar bargo Staļina politiku, kurš nedēļas laikā deportēja čečenus uz Kazahstānu, un nedaudz mīkstāko viņa pēcteču politiku pēdējais bandīts Čečenijas kalnos tika nogalināts tikai 1974.gadā.

— Krievu militāristus apvaino cietsirdībā. Cik pamatoti ir šie apvainojumi?

— Centieni apieties maigi izraisījuši tikai vēl lielākus asiņu plūdus. Pašlaik mūsu militāristi rīkojas tā: ja no kādas mājas tiek raidīts šaviens, tūdaļ pat tiek atklāta atbildes uguns. Un par to brīdināti visi vietējie iedzīvotāji. Tādēļ pat visgrūtākie kalnu rajoni jau tiek kontrolēti. Svarīgi ir arī kontrolēt visas robežas un pāri tām plūstošās kaujinieku apgādes kravas. Tad karš nosmaks pats no sevis.

— Taču pagaidām, liekas, ka mēs zaudējam informatīvo karu. Nekādi nespējam pierādīt pasaulei, ka mūsu rīcība Čečenijā ir likumīga un taisnīga.

— Agrāk, padomju laikā, bija APN raidījumi ārzemēm, ar kuru palīdzību valdība varēja izskaidrot pasaulei savu politiku. Tagad tādu iespēju nav. Mūsu uzdevums ir veidot ko jaunu, USIA līdzīgu, kā Amerikā. Taču, kā vienmēr, bremzē līdzekļu trūkums.

Ar ko doties izlūkos

— Starp citu, vai Amerika vēl arvien ir noteikta par mūsu ienaidnieku jeb mēs jau bez ienaidniekiem dzīvojam?

— Es vispār uzskatu, ka galvenie draudi mūsu drošībai ir iekšējie. Jo tik daudz ļaunuma, cik mēs paši sev esam nodarījuši, nav nodarījis neviens. Ekonomika — pirmajā vietā, noziedzība un valsts neorganizētība tās vadāmības nozīmē — otrajā un trešajā. Mēs esam nolikuši ekonomiku pirmajā vietā — ja tā neuzlabosies, tad arī nav jēgas runāt par pārējo.

— Kurus pasaules izlūkdienestus jūs uzskatāt par pašiem spēcīgākajiem?

— Mūsu, Anglijas un Izraēlas. Angļu izlūkdienestam ir lieliska skola un tradīcijas, viņi izcili gatavo savus aģentus. Izraēliešiem ļoti svarīga loma ir etniskajam faktoram, kāda nav nevienai citai valstij. Ja izraēliešu aģenti griežas pēc palīdzības pie ebreja, tad vismaz var cerēt, ka tas viņu nenodos.

— Bet kā tad CIP?

— Amerikāņiem ir pārlieku daudz naudas. Tādēļ arī radies priekšstats, ka pasaulē viss ir pērkams un ar galvu domāt nevajag. Nauda un ērtības lielos daudzumos, es sacītu, atvēsina... Mūsu operatīvais pilnvarotais toties radis darboties nevis ar naudu, bet ar prātu, neaptaukoties, turēt sevi formā, vienlaikus darīt divdesmit darbu.

Kaimiņus neizvēlas

— Taču līdzās Čečenijai ir vēl viens drauds. Ķīna palēnām sagrābj Tālos Austrumus.

— Tā nav tikai Ķīna, lai gan šis process patiešām ir vērojams Tālajos Austrumos. Patiesībā neviens nezina, cik pie mums ir nelegālo emigrantu. Vairāki miljoni — taisnība. Plus vēl pie mums dzīvo vai visa NVS. Tādēļ agri vai vēlu mums būs jāievieš vīzu režīms. Jo pie mums strādā miljoniem ukraiņu, azerbaidžāņu, gruzīnu, kuri uz mājām sūta miljardiem dolāru. Cilvēciski to var saprast. Taču Krievijai no tā nekļūst vieglāk. Bet "civilizētajā" Eiropā pusgada vīza ar tiesībām strādāt katram cilvēkam maksā ne mazāk kā divi tūkstoši dolāru.

— Varbūt labāk netraucēt kaut vai azerbaidžāņus dzīvot Krievijā un apmesties te pavisam? Galu galā, tie ir mūsu cilvēki, tāpat kā armēņi, gruzīni un citi. Iekams viņi nav atveduši uz šejieni savas ģimenes, lai pārskaita uz turieni naudu, ja viņi to godīgi nopelnījuši.

— Mums patiešām lemts dzīvot daudznacionālā valstī. Jau šobrīd Krievijā mīt kādi 25—30 procenti nepilsoņu. Un viņiem ir tiesības izvest naudu, taču tikai likumīgā ceļā, lai miliči viņus neaptīrītu tirgos, bet viņi paši maksātu saprātīgus likumīgus nodokļus. Sen jau mums vajadzēja kļūt par pragmātiķiem un izrādīt saprātīgu nacionālo egoismu. Jo, kad daži NVS līderi runā, ka viņi grib iestāties NATO, viņi mums padomu neprasa, un, kad krievus izspiež no savām valstīm, tad arī to dara klusēdami. Mēs tā rīkoties nevaram, taču mēs varam un mums jāvar likt kaimiņiem cienīt mūsu likumīgās nacionālās intereses. Nevar vienlaikus dzīvot uz Krievijas rēķina, zogot no mums naftu un gāzi, citam tiecoties uz Lielrumāniju, citam uz NATO, citam vēl kur... Mēs šajā sakarā sakām — lūdzu, ejiet, uz kurieni gribat, taču rēķinieties ar sekām.

Par Putinu

— Pēc Jeļcina aiziešanas Krievijā pārsprādzis kaut kāds nestabilitātes burbulis, kad visi pastāvīgi gaidīja kaut kādu krahu. Atnācis enerģisks, vēl nepavisam ne vecs cilvēks, un valsts jau ir mainījusies. Tikai, lai nedod Dievs, viņu nomocīs ar braukāšanām, jo cik daudz gan mums vēl sastrēgumu!

— Veselības dēļ Vladimiru Vladimiroviču var tikai apskaust. Nevar apskaust tikai tos ierēdņus, kuri ar neatrotītām piedurknēm raduši strādāt pie iepriekšējā prezidenta. Trīs mēnešus gatavot vizīti, pusgadu dekrētus. Pašlaik vēlēšanu drudzis jau sen pagājis, taču tempi nav palēninājušies un, es domāju, nepalēnināsies.

— Pastāstiet, kā jūs iepazināties ar Vladimiru Vladimiroviču?

— Lai gan mēs abi mācījāmies Ļeņingradas universitātē, tikāmies mēs ne gluži tā, kā to daudzi domā. Pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas es beidzu VDK augstākos pretizlūkošanas kursus Minskā, pēc tam mani nosūtīja uz VDK Ļeņingradas pārvaldi, bet viņš jau tur strādāja. Mēs esam vienaudži, tādēļ dabiski, ka sadraudzējāmies. Pēc diviem gadiem mani pārcēla uz Maskavu, vēl gadu mācījos izlūku skolā un Pēterpilī vairs neatgriezos. Bet ar Vladimiru Vladimiroviču kopš tā laika paretam tikāmies, kad viņš un es vienlaikus bijām Maskavā.

Varoņi jūrnieku krekliņos

— Nesen jūs kopā ar prezidentu lidojāt uz ziemeļiem, braucāt ar zemūdeni.

— Tas bija brauciens, lai pārbaudītu flotes kaujas gatavību. Es pirmoreiz biju nokļuvis zemūdenē, un, godīgi runājot, tā mani pārsteidza. Lai gan tā patiešām ir milzīga, vietas tomēr nepietiek. Un jūrnieki liek savas guļvietas šahtu nodalījumā. Un pēc tam, paejoties pa zemūdeni, var ieraudzīt guļvietas ikvienā brīvākā vietā. Vecajās dīzeļzemūdenēs matračus klāja uz torpēdu aparātiem. Zemūdenē, kurā mēs bijām, virsnieka kajīte ir ļoti līdzīga penālim. Tur ir guļvieta, mazgāšanās ierīce — un viss. "Ērtības" — kopējas. Un tādos neiedomājami smagos apstākļos cilvēki sēž zem ūdens pa trim mēnešiem un ilgāk. Ja tā nav varonība, tad es nezinu, ko nozīmē šis vārds.