"Kas gūst labumu no holokausta?"

"Rzeczpospolita"

— 2000.04.26.

Dr.Normans G.Finkelsteins ir politikas un starptautisko attiecību profesors Ņujorkas universitātē un Hantera koledžā.

Doktora grādu ieguvis Prinstonas universitātē cionisma teorijā. Viņš ir Izraēlas un palestīniešu attiecību speciālists, daudzu grāmatu autors.

Jautājums: Kādēļ jūs sākāt nodarboties ar jautājumu par kompensācijām holokausta upuriem?

NGF: Savu vecāku dēļ. Manam tēvam izdevās pārdzīvot Varšavas geto un koncentrācijas nometni Osvencimā, un viņš no vāciešiem saņēma mūža pensiju, jo bija fiziski sakropļots.

Mātei, kura arī bija geto un Maidanekas koncentrācijas nometnē, vācieši pensiju nevēlējās piešķirt, jo viņai nebija attiecīgo dokumentu. Viņa saņēma tikai simbolisku kompensāciju — apmēram 3 tūkstošus dolāru.

Pēc vēstures pētījumiem es nolēmu pats uzrakstīt grāmatu par holokausta tēmu. Tās nosaukums būs "Holokausta industrija: ebreju upuru izmantošana". Poļu izdevumam būs nosaukums "Kā no kompensācijām holokausta upuriem var iegūt peļņu?"

J: Ko jūs noskaidrojāt pētījumā?

NGF: Vispirms es izanalizēju sarunas un vienošanās, kas 1952.gada tika parakstītas starp Vācijas valdību un Ebreju Pretenziju konferenci (JCC). Uz šīs vienošanās pamata vācieši JCC izmaksāja apmēram miljardu dolāru kompensācijās tādiem cilvēkiem kā mana māte, kuri nevarēja pretendēt uz mūža pensijas saņemšanu. Tomēr izrādījās, ka JCC lielāko daļu naudas paturēja sev vai arī sadalīja to pēc saviem ieskatiem. Daļa naudas tika izmantota ebreju kopienu uzturēšanai arābu valstīs, cita daļa — Yad Vashem institūta un dažādu muzeju izveidošanai Jeruzalemē vai citiem mērķiem, kas nebija saistīti ar kompensāciju izmaksām upuriem.

J: Kādu daļu šīs naudas saņēma tieši upuri?

NGF: Tikai 15 procentu no minētā miljarda. Bet arī šo daļu JCC sadalīja galvenokārt izciliem ebreju līderiem Otrā pasaules kara laikā un rabīniem, tas ir, patiesībā tikai savējiem. Ierindas upuri saņēma tikai kaut kādas niecīgas procentu daļas.

Pēc tam es sāku interesēties par Šveices banku jautājumiem, no kurām tika pieprasīta kompensācija par ebreju zaudētajiem ietaupījumiem. Šajā jautājumā interesants ir fakts, ka ebreji pirms kara Šveices bankās nebija noguldījuši vairāk naudas kā Amerikas bankās. Būtu loģiski, ja JCC, kas ir tikai ASV mītošā Pasaules ebreju kongresa (WJC) aģentūra, vispirms pieprasītu kompensāciju no amerikāņu bankām. Taču viss trieciens tika vērsts pret šveiciešiem. Vispirms ar kompensāciju prasībām uzstājās WJC un JCC. Pēc tam advokāti no Savienotajām Valstīm tiesās izvirzīja prasības Šveices bankām. Vēlāk šajās akcijās iesaistījās Ņujorkas finansu auditors Alans Havesi, kas ir viena no ietekmīgākajām personībām Amerikas finansu pasaulē. Viņš Šveicei piedraudēja ar ekonomiskām sankcijām. Tad šie jautājumi tika izskatīti Kongresa un Senāta finansu komisijās, un beidzot akcijā iesaistījās arī valsts sekretāres vietnieks Stjuarts Eizenštats, ar to jautājuma risināšanā iekļaujot arī amerikāņu valdību. Pēc tāda spiediena šveicieši ātri vien piekrita savu banku kontu auditam un jau 1996.gada februārī apsolīja, ka ikvienam konta īpašniekam vai mantiniekam izmaksās kompensāciju. Taču WJC šādam risinājumam nepiekrita, jo tad naudu taču saņemtu vienīgi upuri, bet WJC un advokātiem neatliktu nekas.

Tieši te tas suns ir aprakts. WJC un JCC pieprasa kompensācijas holokausta upuru vārdā, taču naudu patur sev. 1998.gada augustā WJC un advokāti piespieda Šveices bankas parakstīt vienošanos, saskaņā ar kuru bankas apņēmās izmaksāt kompensāciju 1.25 miljardu dolāru kopvērtībā. Tagad ir 2000.gada maijs, bet neviens upuris vēl nav saņēmis ne graša. Kādēļ? Vai viņi gaida, kad visi upuri apmirs? Kad WJC pieprasīja kompensācijas, bet šveicieši ierosināja pagaidīt līdz kontu audita beigām, tad ebreju puse argumentēja, ka neesot laika, jo katru dienu mirstot tie upuri, kuriem pienākas kompensācijas. Bet tad, kad WJC savu mērķi bija sasniedzis, laika trūkuma problēma pazuda. WJC tagad ir pietiekami daudz laika, jo nauda jau ir tā kabatā.

J: Vai jūs uzskatāt, ka ebreju organizācijas rīkojās līdzīgi arī sarunu laikā ar vāciešiem par kompensācijām par piespiedu darbu?

NGF: Jā, šo stratēģiju atkārtoja. 1998.gada augustā panāca vienošanos ar Šveices bankām, bet jau tā paša gada septembrī tie paši advokāti izvirzīja kopēju prasību pret vācu kompānijām. Akcijā atkal iesaistījās Alans Havesi, atkal notika noklausīšanās Kongresā un Senātā, atkal "starpnieka" lomu uzņēmās Stjuarts Eizenštats.

Es sāku šo tēmu pētīt dziļāk un ar preses starpniecību izvirzīju divus jautājumus: kas ir noticis ar naudu, kuru vācieši jau agrāk izmaksāja upuriem, un cik daudz upuru vēl ir dzīvi? JCC sarunu laikā apgalvoja, ka vēl esot dzīvi 135 tūkstoši ebreju tautības spaidu darbu strādnieku. No tā izriet, ka kara beigās 1945.gadā tādu bija apmēram 600 tūkstoši, jo nākamos piecdesmit gadus pārdzīvoja tikai viena ceturtā daļa izdzīvojušo. Savukārt holokausta vēsturnieki vērtē, ka 1945.gada maijā dzīvu palikušo ebreju spaidu darbu strādnieku skaits sasniedza 50 līdz, lielākais, 100 tūkstošus. Kā radies skaitlis 135 tūkstoši? Upuru skaits ir palielināts, lai saņemtu lielāku naudas summu. Tagad JCC presē publicē paziņojumus, aicinot pieteikties visus, kuriem ir tiesības saņemt kompensācijas. Var paredzēt, ka tādu cilvēku skaits nepārsniegs 20 tūkstošus, bet, ja JCC dažādu iemeslu dēļ, piemēram, nepilnīgas dokumentācijas dēļ, noraidīs daļu iesniegumu, tad faktiski izmaksas sasniegs tikai kādus 10 tūkstošus cilvēku. Pārējā nauda paliks WJC. Šī iemesla dēļ es uzskatu, ka ebreju organizācijas holokaustu ir izvērsušas par izdevīgu biznesu. Pret to es kategoriski iebilstu. Uz holokausta rēķina nedrīkst iedzīvoties ne vācieši, ne ebreji, jo tas apkauno to miljonu ebreju piemiņu un godu, kuri krita par upuri Lielajai katastrofai.

J: Poļi, tāpat kā ebreji, arī bija kara upuri. Pēdējā laikā prasības tiek izvirzītas arī pret Poliju, pieprasot, lai Polija atdod ebrejiem kara laikā zaudētos īpašumus .

NGF: Poļi šajā sarakstā ir nākamie. To stratēģiju, kas pārbaudīta ar šveiciešiem un vāciešiem, tagad izmantos, lai izspiestu no Polijas gigantisku apmēru kompensācijas. Tas būs "lielais fināls". "Lielais" tādēļ, ka ebreju organizācijas pieprasīs daudz lielāku kompensāciju nekā līdzšinējās. No šveiciešiem WJC saņēma 1.25 miljardus dolāru, bet tagad no vāciešiem par piespiedu darbos nodarbinātajiem saņems kompensāciju 1.3 miljardu dolāru apmērā. Polijas gadījumā ir runa par ebreju īpašumiem, kuru vērtība sasniedz vairākus desmitus miljardu dolāru. Šī akcija jau ir iesākta. Prasības jau ir izvirzītas, Polijas valdība jau saņem vēstules no kongresmeņiem un , cik man zināms, drīzumā Varšavā ieradīsies arī Alans Havesi. Kongresā jau ir iesniegts ierosinājums par šī jautājuma izskatīšanu, bet pēc tam pie lietas atkal ķersies Stjuarts Eizenštats. Un tā tas turpināsies.

Manam vectēvam no mātes puses pirms kara Polijā piederēja tabakas veikals, bet vectēvam no tēva puses — neliela kokzāģētava. Es pat nezinu savu vecvecāku vārdus, mani vecāki par viņiem nekad nav runājuši, un, kaut arī teorētiski es esmu juridiskais mantinieks, man nekad nav ienācis prātā pieprasīt šo īpašumu atdošanu. Teikšu atklāti — mani vecāki ienīda poļus tāpat kā vāciešus, jo tāda bija viņu pieredze. Es to nenosodu, taču arī neaizstāvu. Es tikai zinu, ka mani vecāki nekad nepiekristu, lai sev par apmierinājumu no viņu kādreizējiem īpašumiem tiktu padzīti tur tagad saimniekojošie poļi.

J: Bet vai tiem ebrejiem, kuri vēlas atgūt savus agrākos īpašumus Polijā, nevajadzētu dot tiesības to izdarīt?

NGF: Protams, Polijā dzīvo neliela ebreju kopiena, un, bez šaubām, šiem cilvēkiem ir jāatdod daļa kādreizējo ebreju kopienu, sinagogu, kapsētu un skolu īpašumu. Bet vai ir jāatdod ikviena sinagoga, skola vai slimnīca? Cik daudziem tūkstošiem cilvēku ir nepieciešama tā infrastruktūra, kas kādreiz kalpoja vairākiem miljoniem Polijas ebreju? Runājot par privāto īpašumu, tad, atskaitot neapgāžami dokumentētas prasības, šī pārdale būtu jābeidz. Lielākais vairums bijušo īpašnieku vairs nav dzīvi, un ar kādām tiesībām tad WJC un advokāti runā par vairākiem desmitiem miljardu dolāru, ja izdzīvojušo ir atlikusi tikai saujiņa?

Polijas valdībai nevajadzētu sākt sarunas ar šantažētājiem. Jo īpaši tāpēc, ka viņi lielā mērā blefo, nogaidot, kāda būs reakcija. Ja viņi sajutīs piekāpšanos, tad agrāk vai vēlāk būs jaunas prasības. Vācieši jau tagad ebrejiem ir izmaksājuši apmēram 100 miljardus dolāru, bet tagad viņiem atkal nāksies maksāt. Ja Polija piekritīs kaut kādiem kompromisiem, tad es esmu pārliecināts, ka pēc kāda laika, kad Polija kļūs bagātāka, WJC atkal ieradīsies ar izstieptu roku. WJC vadītājs Edgars Bronfmans lido ar savu privāto reaktīvo lidmašīnu un apgalvo, ka "trūcīgajiem" upuriem nepieciešama nauda. Es viņam atbildētu: "Atvainojiet, jums pašam pieder īpašums vairāk nekā 3 miljardu dolāru vērtībā, kādēļ jūs pats nevarētu piešķirt kādu daļu tā upuriem, jums taču vēl atliks gana. Lieciet mierā Poliju!"

Normans G.Finkelsteins