Lai novada augšupeja neķertos ciņos

Teritoriju attīstības programmu un plānojumu izstrāde ir noteikta ar valsts likumdošanas aktiem — Teritorijas attīstības plānošanas likumu un Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem par teritorijas plānojumiem. Konkrētai teritorijai izstrādātiem dokumentiem ir jābūt katrā pašvaldībā. Republikas pilsētu un rajonu padomēm atbilstoši likumam laikrakstā “Latvijas Vēstnesis“ ir jāpublicē informācija gan par plānojuma sākšanu, gan par sabiedriskās apspriešanas norisi, plānojuma apstiprināšanu, kā arī ikgadēji pārskati par attīstības plāna izstrādāšanu vai realizācijas gaitu. Alūksnes rajons bija to pašvaldību vidū, kas noteiktam laika posmam izstrādāto attīstības perspektīvas redzējumu viens no pirmajiem iesniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM). Alūksnes rajona attīstības programmas un plānojuma izstrādi ir finansējusi ministrija, Alūksnes rajona padome un Eiropas Savienības (ES) “Phare” programma.

Alūksnes rajons ģeogrāfiski atrodas Latvijas ziemeļaustrumos, Vidzemes novadā, robežojas ar Valkas, Gulbenes un Balvu rajonu, Igaunijas Republiku un Krievijas Federāciju. Pašreizējās administratīvajās robežās rajons izveidots 1967.gada 10.janvārī un šobrīd aizņem 2245 km2 teritoriju, kas ir 3,5% no Latvijas valsts kopplatības. Rajonā dzīvo 26,3 tūkstoši iedzīvotāju jeb 1,1% valsts iedzīvotāju.

Kad reģionu attīstības programmu realizācija ir atkarīga ne tikai no pašvaldībām, bet arī no valsts politikas

Nauris Kalniņš, Alūksnes rajona padomes Attīstības un finansu nodaļas vadītājs, attīstības programmas un plānojuma izstrādes vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Alūksnes rajona attīstības programma laika posmam līdz 2010.gadam, manuprāt, ir izstrādāta veiksmīgi, un nu jau ar gandarījumu var vērot, kā sākas tās īstenošana. Plānošanas procesa sākums bija 1995.gads, kad Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par Finansu un attīstības nodaļas izveidošanu, bet 1997.gadā tika sagatavots projekta pieteikums “Phare Tacis” Baltijas mazo projektu fondam, kas guva atbalstu.

Kopā ar sadarbības partneriem un konsultantiem no Dienvidholandes provinces mēs sākām gatavot rajona attīstības programmu. Tā apstiprināta 1999.gada 24.februārī, savukārt plānojums — 2000.gada 25.novembrī.

Mūsu rajons bija viens no pirmajiem, kas naudu plānošanas vajadzībām pieprasīja no valsts, pirmoreiz 1996.gadā saņemot mērķdotāciju pilnā apjomā — 7 tūkstošus latu. Šī nauda tika izlietota datu bāzes izveidei, kartogrāfiskā materiāla un datortehnikas iegādei. Bet par otro mērķdotāciju 1999.gadā, kas bija nedaudz vairāk par 3 tūkstošiem latu, tapa teritorijas plānojums. Sākotnēji domājām, ka šīs naudas pietiks tikai pirmajai redakcijai, taču kopā ar pašvaldības līdzekļu ieguldījumu, kā arī līdztekus īstenojot dažus “Phare” projektus, tomēr izdevās izstrādāt teritorijas plānojuma galīgo redakciju un attīstības programmas populāro versiju. Šobrīd, kad pagājis jau zināms laiks, varam secināt, ka neesam kļūdījušies savā priekšstatā par to, ko vēlamies redzēt un sasniegt Alūksnes rajonā tuvākajos desmit gados.

— Latvijā, izstrādājot attīstības stratēģijas (programmas), izmanto četras metodes: nozaru attīstības plānošanu, plānošanu, apskatot un salīdzinot dažādas vides, nozaru attīstības plānošanu, kombinētu ar teritoriālplānojumu vai tā elementiem, un problēmu metodes plānošanu. Alūksnes rajonā izmantotā plānošanas metode, identificējot esošās problēmas un norādot to risināšanai optimālos ceļus, Latvijā nav bieži izmantota. Kāpēc izvēlējāties tieši šo metodi?

— Tā ir samērā jauna attīstības plānošanas metode visā Eiropā, bet jau atzīta par progresīvu. Mums to ieteica mūsu partneri Nīderlandē. Izvēlējāmies to arī tādēļ, ka metode ir diezgan lēta un nav nepieciešama augsti profesionālu atsevišķu nozaru speciālistu iesaistīšana ikdienas darbā.

Kā mums paskaidroja konsultanti, šī metode ir optimāli piemērota Alūksnes rajonam, jo teritorija nav liela un to labi pārzina darba grupā iekļautie speciālisti. Būtībā tā ir piemērota visai Latvijai tajā ziņā, ka vēl joprojām līdz galam nav skaidrs, kā īstenosies administratīvi teritoriālā reforma. Metodes izvēli noteica arī blakusapstākļi: tās lietošana ļauj ātri un efektīvi noteikt problēmu, izprast tās komplicēto raksturu, sadalot to sastāvdaļās. Tas dod iespēju rast dažādus alternatīvus ceļus problēmas risināšanai.

— Raksturojiet īsumā problēmu metodi!

— Sākām ar rajona attīstības problēmu noteikšanu. Tad veicām to uzskaitījumu un norādījām iespējamo risinājuma virzienu. Tādējādi tika veikta problēmas identifikācija — izveidots tās raksturojums, noskaidrots, kam īsti tā ir un kāpēc tā jārisina. Tad centāmies atrast saikni starp izvirzītajām problēmām jeb noteikt tā saukto saknes problēmu.

Kopumā vienojāmies par četriem visaktuālākajiem rajona “saknes” problēmjautājumiem — izglītība un kvalificēts darbaspēks, iniciatīva un lokālais patriotisms, infrastruktūra un zemes izmantošana. Darba gaitā radās arī savdabīgs un interesants vizuālais “saknes” problēmu skaidrojums — zivs, kurai iezīmētas četras nozīmīgas sastāvdaļas.

Pati svarīgākā sastāvdaļa ir galva, un tā nozīmē iniciatīvu un lokālo patriotismu. Lai ko mainītu, sasniegtu, ir vajadzīga vēlēšanās to darīt, un reģionu attīstībā vissvarīgākā ir tieši vietējo cilvēku vēlme un griba būt procesa sastāvdaļai un virzītājspēkam. Nākamais ir mugurkauls, kas simbolizē izglītību un ne tikai šī jēdziena vispārpieņemtajā izpratnē, bet nozīmē izglītošanās iespējas visa mūža garumā. Zivs, protams, nav spējīga peldēt, ja tai nav miesas jeb apvalka. Mūsu vīzijā tas nozīmē mūsu dabas resursus — zemi, ūdeņus, apkārtējo vidi. Un pēdējais ir zivs asakas, kas satur to kopā: dažāda infrastruktūra, pakalpojumu pieejamība, tai skaitā ceļu, sakaru, informāciju tehnoloģiju izmantošanas iespējas. Saprotams, ka “zivs” dzīvotspēja ir atkarīga no šo sastāvdaļu savstarpējas sasaistes. Tieši tāpēc tika izstrādāta attīstības programmas atsevišķa sadaļa — saiknes starp attīstības prioritātēm. Gluži tāpat tas attiecas uz attīstības programmas realizēšanos, kas ir krietni grūtāks un darbietilpīgāks process.

Alūksnes rajona attīstības programmai ir divas versijas — populārā un pilnā. Pirmā ir orientēta uz viesu auditoriju, taču pieredze liecina, ka tieši šo versiju labprātāk apskata un izprot arī tāda mērķauditorija kā uzņēmēji. Esam dzirdējuši daudz atzinīgu vārdu par paveikto darbu un īpaši par radošo pieeju attīstības vīzijas izstrādē, ko pauduši gan kolēģi Latvijā, gan ārvalstīs, gan arī atsevišķi Latvijas Universitātes docētāji. Latvijas Pašvaldību mācību centra lektori izmanto Alūksnes rajona attīstības programmu savās lekcijās. Mūsu idejas ir ieinteresējušas un šobrīd tiek popularizētas arī Nīderlandē, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā.

— Vai rajona attīstības programmas panākumi slēpjas tikai veiksmīgi izvēlētā plānošanas metodē?

— Programmu izstrādāja ļoti labs un saliedēts kolektīvs. Panākumi nāca pamazām, darbs nebija ne viegls, ne ātri paveicams, jo nekādu īpašu paraugu vai metodisko materiālu mūsu rīcībā nebija. No rajona padomē strādājošajiem, vietējo pašvaldību cilvēkiem, valsts iestāžu atbildīgajiem darbiniekiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem tika veidotas iniciatīvas grupas — pavisam 24 darbinieki un pieci konsultanti, kas mērķtiecīgi strādāja vienotā komandā. Šobrīd pēc paveiktā esmu nonācis pie pārliecības, ka konsultantu sniegto palīdzību nevar novērtēt par augstu.

Taču ir arī piemēri, kas liecina, ka uzticēt šāda veida dokumentus sagatavot kādai specializētai firmai vai konsultantiem vien, bez pašu ieinteresētas līdzdalības — tas pasūtītājam var radīt vilšanos un domstarpības. Izstrādātās programmas ir vienveidīgas, tajās ir daudz neprecizitāšu un kļūdu, turklāt galarezultāts nav tāds, kā bijis gaidīts. Un tas ir loģiski, jo firmas pārstāvjiem nav iespējams ne iejusties vietējo cilvēku ikdienā, ne tikties ar visiem vajadzīgajiem speciālistiem, ne tik daudz laika, cik nepieciešams, pavadīt attiecīgajā pašvaldībā.

— Attīstības programmas formulēšana ir nepieciešams, taču tikai pirmais solis sekmīgā novada augšupejā. Kā veicas ar papīros iezīmētā izpildi?

— Lai programma sekmētos, nepieciešams naudas un politikas tandēms. Mainoties vietējai varai, svarīgi ir atcerēties jau padarīto un nemainīt nostādnes šādu programmu īstenošanā. Protams, ir iespējams arī tāds variants, ka varas struktūru rīcība nav saskaņota un pēctecīga, ka finansiāls atbalsts tiek kādiem citiem projektiem. Tas kopumā nebūtu pats nosodāmākais rīcības modelis. Lielāka problēma ir tā, ka plānotāji nevar uzņemties atbildību par attīstības programmu realizāciju, jo tā ir tieši saistīta ar lēmējvaru. Tādēļ deputātiem ir jābūt gan ieinteresētiem, gan politiski drosmīgiem pieņemt lēmumus par līdzekļu piešķiršanu attīstības plānā paredzētā veikšanai. Teritorijas attīstības plāns taču ir izstrādāts ar mērķi veicināt ekonomiskās aktivitātes un līdz ar to ekonomikas attīstības pieaugumu vispār.

Viens piemērs par to, kā, mainoties laikiem un izsīkstot kādam naudas avotam, var kavēties programmā paredzētais. Savulaik ar dažādu Eiropas Savienības programmu atbalstu Latvijā daudzviet tika izveidoti un aprīkoti ar nepieciešamo biroja tehniku uzņēmējdarbības atbalsta un tūrisma informācijas centri. Beidzoties “ārējam” finansējumam, daudzviet šo centru liktenis ir kļuvis padrūms. Arī Alūksnes rajona uzņēmēju atbalsta centrs, kuru izveidoja ar projektu piesaistītiem līdzekļiem un kurš ir viens no attīstības plāna izglītības programmas realizācijas instrumentiem, pašlaik jau ilgāku laiku nedarbojas. Šobrīd ir skaidrs, ka bez vietējo pašvaldību ieinteresētības un atbalsta tā turpmākā darbība nav iespējama.

— Kā jūs vērtējat Vides un reģionālās attīstības ministrijas darbu un ieguldījumu Latvijas reģionu attīstības un plānošanas procesa veicināšanā?

— Latvijas lielākajā daļā reģionu attīstība šobrīd stipri cieš no tā, ka tā ir ne vien formāli, bet arī gluži praktiski atstāta bez valsts atbalsta un intereses. Kad 1996.gadā tika iedalīti pirmie līdzekļi plānošanas darba atbalstam pašvaldībās, likās, ka attīstības plānošana Latvijā notiks strauji, taču toreizējās mērķdotāciju komisijas darbs nebija efektīvs un visa plānošanai paredzētā nauda pašvaldību rīcībā nenonāca. Līdz ar to gan 1997.gadā, gan 1998.gadā vairāk nekā par pusgadu aizkavējās attīstības programmu izstrāde. Tas bija laiks, kad, izprotot citu nozaru problēmas, ministrijas vadība gāja uz kompromisiem un neizvēlējās striktas nostājas politiku, pasakot, ka ir vajadzīgi naudas līdzekļi reģionu attīstībai.

Arī pašreiz ministrijas vadības attieksme nav bijusi vērsta uz sadarbību ar plānošanas darba veicējiem. Brīžiem šķiet, ka ministrs nav sapratis, ka viņa vadītās ministrijas nosaukumā ir arī vārdi “reģionālās attīstības”. Tā arī līdz šim neesam varējuši tikties un nopietni diskutēt par problēmām un jautājumiem, kas skar Latvijas reģionu attīstību. Iespējams, šādas sarunas ir notikušas ar pašvaldību vadītājiem. Skan varbūt ļoti kategoriski, taču šķiet, ka tas ir mūsu valsts ministru sava veida “zīmogs” — aizņemtība un laika trūkums. Ierodoties uz paplašinātām sanāksmēm, ministri pēc savas uzrunas parasti dodas projām, un sarunas ar valdības pārstāvi vienkārši nav iespējamas. Pilnīgi pašsaprotami veidojas situācija, ka ministrs nezina par viņa atbildībā nodotās nozares sāpīgākajām problēmām reģionos, jo trūkst tiešās saiknes starp informācijas nodošanu un saņemšanu.

— Kāds ir plānošanas procesa turpmākais virziens?

— Protams, tā ir izstrādāto stratēģiju plānveidīga īstenošana. Šobrīd visos plānošanas reģionos ir izveidotas attīstības aģentūras. Gan republikas pilsētās, gan rajonos lielākoties ir izstrādāti attīstības plāni vai vismaz attīstības programmas. Nedomāju, ka valsts atbalsts plānošanas procesam ir uzskatāms par pabeigtu. Programmu realizēt bez valsts nopietna finansiālā atbalsta reģionos nav iespējams. Valdībai ir jābūt gatavai piešķirt ievērojamas naudas summas attīstības programmu īstenošanai atbilstoši tajās noteiktajām prioritātēm. Pretējā gadījumā zūd padarītā darba jēga, jo plānošanas procesu valsts atbalstīja un arī saņēma visu pašvaldību izstrādātos plānus. Turpmāk nepieciešams caur mērķdotācijām piešķirt līdzekļus, lai pašvaldības varētu īstenot programmu prioritārās rīcības, un tad jau ir iespēja izvērtēt, kāds ir ilgtspējīgas plānošanas rezultāts konkrētajā teritorijā.

Par reģionu aģentūrām. Domāju, arī te ir nepieciešama valdības griba īstenot mazās investīciju programmas, ļaujot aģentūrām pašām izlemt naudas izlietojuma virzienu atsevišķās darbībās, kuras skar lielākas teritorijas un kuru attīstībā ir ieinteresētas vairākas administratīvās teritorijas. Protams, valdībai kā naudas devējai ir neapstrīdamas tiesības saņemt motivētu līdzekļu izlietojuma pārskatu. Tas nozīmēs arī to, ka atbildība būs sadalīta starp piešķīrēju un saņēmēju. Diemžēl līdzšinējā pieredze par finansējamo projektu prioritārajām vietām nacionālās attīstības plānā un valsts investīciju programmā nešķiet pārliecinoša, tā nevieš pārliecību, ka būtu mērķtiecīgi virzīta uz reģionu attīstību. Vairāk iezīmējas politika, partiju viedokļu ievērošana, līdz ar to arī lobisms. Konkrēti par VARAM — tā sauktā zaļā gaisma iepriekšminētajos aktos ir vides projektiem, bet reģionālās attīstības projektus valsts šobrīd neuzskata par ievērības cienīgiem.

Minot politiku kā vienu no attīstības programmas realizēšanas pusēm, es domāju to arī valstiskā līmenī. Būtisku robu pašlaik iecērt ļoti cerīgi aizsāktās Lauku ceļu attīstības programmas apstāšanās. Varētu nosaukt daudzus līdz ar šo problēmu radušos zaudējumus lauku rajonos visā Latvijā. Nedarbojas arī valsts austrumu robežas sakārtošanas rokādes ceļu izbūves programma.

Pašreiz, manuprāt, trūkst nopietnas valsts politikas reģionu attīstībai, bet tā bija jāveido VARAM. Diemžēl pavisam drīz gaidāma šīs ministrijas reorganizācija, bet vietējo pašvaldību līdzekļi vairumā gadījumu ir par maziem, lai bez valsts atbalsta un cita finansējuma piesaistes realizētu savas attīstības stratēģijas.

Lai arī, ņemot vērā ministrijas kūtro līdzdalību, līdz šim nav izdevies sasniegt sākotnēji cerēto, tas nenozīmē, ka plānotāji Latvijā ieslīgs pesimismā un nemeklēs iespējas darba turpināšanai. Pirmie starp pašvaldību, uzņēmējiem un valsts institūcijām saskaņotie soļi programmas izpildē ir sperti arī Alūksnes rajonā, projekta “Ziemeļu stīga” teritorijā.

Zinaīda Kalniņa — “Latvijas Vēstnesim”