Iesniegumi

Likumprojekti:

Grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību”

Saeimas dok. Nr.3508; likumprojekts Nr.1019

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2001. gada 28. augusta sēdē akceptēts (prot. Nr.40, 25.¤)
un 20. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā “Par sociālo palīdzību” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 24.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 2.nr.; 1998, 1., 23.nr.; 1999, 2., 24.nr.; 2001, 1.nr.) šādus grozījumus:

1. Papildināt 1.pantu ar 9.punktu šādā redakcijā:

“9) garantētais minimālais ienākuma līmenis — valstī noteikts vienots minimālais ienākuma līmenis, ko nodrošina pašvaldības pabalsts ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi un kurš pilda likumos noteiktos līdzdarbības pienākumus.”

2. Izteikt 32., 33., 34. un 35.pantu šādā redakcijā:

“32.pants. Sociālie pabalsti, ko piešķir pašvaldības

(1) Pašvaldība piešķir pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai.

(2) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus, ja pašvaldības trūcīgajiem iedzīvotājiem ir nodrošināts garantētais minimālais ienākuma līmenis.

33.pants. Pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

(1) Pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai ir pabalsts, kuru piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus, ja tās atzītas par trūcīgām. Kārtību, kādā ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, nosaka Ministru kabinets. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākuma līmeni.

(2) Garantēto minimālo ienākuma līmeni nosaka un katru gadu pārskata Ministru kabinets.

(3) Pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai piešķir ģimenei, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopīgi izdevumi uzturam un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojošai personai, ja tā pilda likumā “Par sociālo drošību” noteiktos līdzdarbības pienākumus.

(4) Pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai samazinātā apmērā izmaksā arī pēc ienākumu paaugstināšanās no algota darba:

1) pirmajā mēnesī — 75 procentus no iepriekšējā pabalsta apmēra;

2) otrajā mēnesī — 50 procentus no iepriekšējā pabalsta apmēra;

3) trešajā mēnesī — 25 procentus no iepriekšējā pabalsta apmēra.

(5) Materiālo stāvokli novērtē un pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai piešķir pašvaldības sociālās palīdzības dienests.

(6) Ministru kabinets nosaka pabalsta apmēra noteikšanas kārtību garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai, kā arī pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību.

34.pants. Ierobežojumi attiecībā uz pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

(1) Pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai ģimenei samazina par personai piešķirto daļu vai nepiešķir atsevišķi dzīvojošai personai, ja attiecīgā persona atteikusies no līdzdarbības pienākumu pildīšanas, izņemot gadījumus, ja līdzdarbības pienākumu pildīšana neļauj aprūpēt bērnu invalīdu vai pirmsskolas vecuma bērnu.

(2) Pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai ģimenei samazina par bērnam paredzēto daļu, ja:

1) pārtraukta vai izbeigta vecāku vara;

2) pieņemts aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmums par to, ka ģimenē bērnu faktiski nekopj un neaudzina;

3) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privāti uzturētā aprūpes un audzināšanas iestādē un atrodas tās apgādībā.

35.pants. Kārtība, kādā piešķirams pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

(1) Pabalsta pieprasītājs garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai iesniedz pašvaldības sociālās palīdzības dienestā pēc savas dzīvesvietas rakstveida pieprasījumu un Ministru kabineta noteikta parauga iztikas līdzekļu deklarāciju.

(2) Pašvaldības sociālās palīdzības dienests aprēķina pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai un pēc pabalsta pieprasītāja viedokļa noskaidrošanas pieņem lēmumu par optimālo veidu, kādā pabalsts sniedzams, — izmaksā naudas pabalstu vai naudas pabalstu pilnīgi vai daļēji aizstāj ar mantisku pabalstu vai samaksu par pakalpojumu.”

3. Izslēgt 36., 37., 38., 39., 40. un 41.pantu.

4. Izteikt 43.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus finansē no pašvaldību budžeta līdzekļiem.”

5. Papildināt pārejas noteikumus ar 10.punktu šādā redakcijā:

“10. Šā likuma 32.pantā noteiktos sociālos pabalstus visas pašvaldības izmaksā ar 2004.gada 1.janvāri. Līdz 2003.gada 31.decembrim pašvaldības izmaksā trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu, dzīvokļa pabalstu, pabalstu aprūpei, apbedīšanas pabalstu, kā arī citus pabalstus atbilstoši sava budžeta iespējām vai ir tiesīgas izmaksāt šā likuma 32.pantā noteiktos sociālos pabalstus.”

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

— daļai iedzīvotāju ienākumi ilgstoši ir salīdzinoši būtiski zemāki nekā vidējie, un šai sociālai grupai ir nepieciešams sabiedrības atbalsts ienākumu līmeņa paaugstināšanai;

— pašvaldības, realizējot likuma “Par sociālo palīdzību” normu izpildi, nepiemēro vienotu pieeju pabalstu izmaksā trūcīgajiem iedzīvotājiem; ne visas pašvaldības nodrošina sociālās palīdzības sniegšanu pašiem trūcīgākajiem iedzīvotājiem.

2. Tiesību akta projekta būtība.

Likumprojekts noteiks: pabalstu minimālo ienākumu garantēšanai kā vienotu pašvaldības sociālo pabalstu, izmaksājamu pirms citiem pašvaldību sociālajiem pabalstiem.

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

3. Sociālo seku izvērtējums;

Ja likumprojektā minētie pasākumi netiks realizēti, pastāv risks, ka trūcīgām ģimenēm (pēc statistikas datiem ģimenes ar bērniem ir vistrūcīgākā iedzīvotāju grupa) vai atsevišķi dzīvojošām personām līdzekļu trūkuma dēļ aizvien problemātiskāk būs nodrošināt sevi ar uzturu, apģērbu un mājokli, kas savukārt veicinās tādas sociāli negatīvas parādības kā sociālā izolētība, kā arī nabadzības padziļināšanās un iedzīvotāju noslāņošanās.

4. Ietekme uz vidi.

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

—

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

• Nepieciešami Ministru kabineta noteikumi “Par pabalsta garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanu”, kas regulētu GMI pabalsta apmēra noteikšanas, piešķiršanas un izmaksāšanas kārtību.

• Nepieciešami Ministru kabineta noteikumi “Par kārtību, kādā persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu”.

• Nepieciešami Ministru kabineta noteikumi par “Par garantētā minimālā ienākuma līmeni un tā pārskatīšanas kārtību”.

• Jāatzīst par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1996.gada 26.marta noteikumi Nr.75 “Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu”.

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību;

— ES Padomes 1992.gada 24.jūnija ieteikumiem 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmās. Mūsdienu sabiedrībā sociālās izolētības un nabadzības draudi kļūst aizvien izteiktāki un daudzveidīgāki. Cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem nespēj sekmīgi integrēties sabiedrībā ne ekonomiski, ne sociāli. Lai novērstu un/ vai mazinātu iepriekš minēto, ieteikumi paredz noteikt garantētā minimālā ienākuma līmeni, lai palīdzētu vistrūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem integrēties sabiedrībā, saglabāt pašcieņu un apmierināt galvenās vajadzības.

— ES Padomes 1992.gada 27.jūlija ieteikumiem 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politikas saplūšanu. Ieteikumi paredz, ka viena no prioritārajām iedzīvotāju grupām, kurai jāsniedz palīdzība pabalstu veidā ir ģimenes ar vislielākajiem izdevumiem bērnu audzināšanā, piemēram, bērnu skaita dēļ un/ vai ģimenes, kas nonākušas visneizdevīgākajā stāvoklī. Pabalsta garantētā minimālā ienākuma līmeņa (GMI) realizācijas pilotprojekta rezultāti atspoguļo faktu, ka galvenie GMI pabalsta saņēmēji ir ģimenes ar bērniem, kas pēc statistikas datiem ir vistrūcīgākā Latvijas iedzīvotāju grupa.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām;

Garantētā minimālā ienākuma līmeņa ieviešana ir saistīta ar Programmatisko strukturālā aizdevuma līgumu (PSAL), kas paredz šīs sistēmas ieviešanu.

3. Atbilstības izvērtējuma tabula;

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Konsultācijas notika ar Latvijas Pašvaldību savienību.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

Latvijas Pašvaldību savienība iebilst pret garantētā minimālā ienākuma pabalsta ieviešanu, galvenokārt argumentējot, ka:

— palielināsies pašvaldību sociālo pabalstu saņēmēju skaits, salīdzinot ar līdzšinējo pabalstu saņēmēju skaitu;

— pašvaldību finansu līdzekļi GMI nodrošināšanai nav pietiekami;

— pašvaldības nevarēs nodrošināt pabalstu piešķiršanu līdz šim ierastajām mērķa grupām — pensionāriem un invalīdiem.

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Likumprojekta izstrādes laikā notika konsultācijas ar Pasaules bankas ekspertiem.

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Jaunu valsts institūciju radīšana vai esošo institūciju funkciju paplašināšana nav nepieciešama.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo;

Strīdi par projektā paredzēto tiesību realizāciju izskatāmi normatīvajos aktos noteiktā kārtībā.

Labklājības ministrs A.Požarnovs

 

 

 

 

Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā

Saeimas dok. Nr.3509; likumprojekts Nr.1020

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2001. gada 28. augusta sēdē akceptēts (prot. Nr.40, 26.¤)
un 20. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt Bērnu tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 15.nr.; 2000, 8., 12.nr.) šādus grozījumus:

1. Izslēgt 10.panta ceturto daļu.

2. Papildināt 26.pantu ar piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

“(5) Valsts un pašvaldību pienākumus bērna labklājības minimālā līmeņa nodrošināšanā nosaka speciālie likumi.

(6) Ģimenei ir tiesības saņemt atbalstu sociālās palīdzības pabalsta veidā tādā apmērā, lai tiktu sasniegts Ministru kabineta noteiktais garantētais minimālā ienākuma līmenis, ja ģimenei objektīvu apstākļu dēļ nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu likumā noteiktās bērna tiesības, un ja speciālajos likumos nav noteiktas tiesības saņemt cita veida materiālo atbalstu vai pakalpojumus.”

3. Izteikt 48.panta piektās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Bērnam, kurš saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas dēļ, tiek nodrošināta obligāta ārstēšana Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”

4. Izteikt 49.panta trešās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Bērnam, kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, tiek nodrošināta obligāta speciāla ārstēšana Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”

5. Izslēgt pārejas noteikumu 1.punktā vārdus “un likumprojektu par ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”.

6. Papildināt pārejas noteikumus ar 8.punktu šādā redakcijā:

“8. Šā likuma 26.panta sestajā daļā noteikto sociālo pabalstu visas pašvaldības izmaksā ar 2004.gada 1.janvāri. Līdz 2003.gada 31.decembrim pašvaldības izmaksā trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu vai ir tiesīgas izmaksāt šā likuma 26.panta sestajā daļā noteikto sociālo pabalstu.”

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Nav pamatojuma izstrādāt likumprojektu par ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, jo ārstnieciska rakstura līdzekļu izvēli nosaka pacienta veselības stāvoklis, nevis piederība atsevišķai vecuma grupai. Ārstniecības likuma 62.pants paredz nepilngadīgiem piemērot tikai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.

Likums paredz obligātu ārstēšanu bērnam, kurš saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas rezultātā vai kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, bet nav paredzēts, kas nosaka minētās obligātās ārstēšanas kārtību.

Bērnu tiesību realizācija tiek nodrošināta no ģimenes, pašvaldību un valsts budžetiem. No ģimenes ienākumiem bērnam būtu jānodrošina mājoklis, apģērbs, pilnvērtīgs uzturs un audzināšana. Tā kā 41,1% no visiem Latvijas bērniem dzīvo trūcīgajās ģimenēs, kur ienākumi nesasniedz pat valstī noteikto krīzes iztikas minimumu uz vienu ģimenes locekli, tad līdzekļu daudzums, kas tiek atvēlēts bērnu tiesību nodrošināšanai, ir ļoti dažāds. Ģimenēm, kurām objektīvu apstākļu dēļ nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu bērnu tiesības, nepieciešamas atbalsts ienākumu līmeņa paaugstināšanai.

2. Tiesību akta projekta būtība;

Netiks izstrādāts īpašs likumprojekts par ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem. Bērnam, kurš saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas rezultātā vai kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, tiek nodrošināta obligāta ārstēšana Ministru kabineta noteiktā kārtībā.

Likumprojekts noteiks:

— valsts un pašvaldību lomu minimālā bērna labklājības līmeņa nodrošināšanā;

— formu, kā tiek sniegts atbalsts ģimenei ar bērniem, lai sasniegtu minimālo līdzekļu līmeni bērnu tiesību nodrošināšanā no ģimenes budžeta.

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Likumprojekts šo jomu neskar.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Likumprojekts šo jomu neskar.

3. Sociālo seku izvērtējums;

Ja likumprojektā minētie pasākumi netiks realizēti, pastāv risks, ka ģimenēs līdzekļu trūkuma dēļ aizvien problemātiskāk būs sagādāt bērnam pilnvērtīgu uzturu, audzināšanu, apģērbu un mājokli, kas savukārt veicinās tādu sociāli negatīvu parādību kā sociālā izolētība.

4. Ietekme uz vidi.

Likumprojekts šo jomu neskar.

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

tūkst. Ls

Radītāji	Kārtējais gads	Trīs nākamie gadi *)
1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos;	+846 544	Pašvaldību budžeta
Likumprojekts neparedz izmaiņas		izdevumi nemainīgi.
budžeta ieņēmumos
2. Izmaiņas budžeta izdevumos;
Izmaiņas pašvaldību budžetos
(pašvaldību sociālo pabalstu
izmaksai 2000.gadā izlietoti
Ls 14 279 380)
3. Finansiālā ietekme;
Likumprojekts neparedz
finansiālu ietekmi.
4. Prognozējamie kompensējošie
pasākumi papildu izdevumu
finansēšanai;
Netiek prognozēti
kompensējošie pasākumi.
5. Detalizēts finansiālā
pamatojuma aprēķins:

Nepieciešamo līdzekļu aprēķins garantētā minimālā ienāķuma nodrošināšanai iedzīvotājiem visās pašvaldībās

GMI	Iedzī-	Iedzī-	Vid. ienā	Vid. pietrūk-	Prognozē-	Nepiecie-
	votāji	votāji	kumi ie-	stošie līdzekļi	jamais	šamais
	zem	zem	dzīvotājiem,	iedzīvotā-	pabalsta	finan-
	GMI	GMI	kas ir	jiem, kas ir	izmaksas	sējums
			zem GMI	zem GMI	ilgums
Ls	%	Skaits	Ls	Ls	Mēneši	Ls
15	4,35	106 940	11,55	3,58	12	4 589 026
21	9,21	226 445	15,31	5,84	12	15 125 924
27	1741	428 007	19,21	8,09	9	31 160 139
30	22,43	551 419	21,21	8,96	9	44 471 400
55	66,13	1 625 740	34,99	20,29	6	197 912 700

 

GMI — garantētais minimālais ienākums

Minētie aprēķini veikti izmantojot sekojošus pieņēmumus:

par pabalsta saņemšanas iespējām ir informēti visi potenciālie saņēmēji;

visi iedzīvotāji, kuri ir tiesīgi saņemt pabalstu to pieprasa.

 

Tabulā papildus iekļauts arī nepieciešamo līdzekļu aprēķins gadījumiem, kad garantētais minimālais ienākums tiktu noteikts Ls 15 (50% apmērā no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta) un Ls 55 (Labklājības ministrijas aprēķinātais iztikas minimums) apmērā.

 

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

— Nepieciešams izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā bērnam, kurš saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas rezultātā vai kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, nodrošināma obligāta ārstēšana.

— Nepieciešami grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību”, kas paredz pabalstu minimālā ienākuma garantēšanai, kā vienotu pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu.

— Nepieciešami Ministru kabineta noteikumi “Par pabalstu trūcīgo iedzīvotāju minimālo ienākumu garantēšanai”. Ir izstrādāta un 2000.gada 8.februārī akceptēta Ministru kabineta sēdē (prot. Nr.7, 29. ¤) koncepcija “Par minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem”, kuras mērķis ir dot risinājumu, kā nodrošināt ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības, garantētu un visā valstī vienotu minimālo ienākuma līmeni”.

— Spēku zaudē Ministru kabineta 1996.gada 23.marta noteikumi Nr.75 “Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu”.

— Nepieciešami grozījumi likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu”, paredzot kritēriju ieviešanu, kuri ņemtu vērā pašvaldības iespējas nodrošināt minimālo ienākumu līmeni trūcīgajiem iedzīvotājiem.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību;

Likumprojekts izstrādāts, ņemot vērā un saskaņā ar:

— Eiropas Savienības Padomes 1992.gada 24.jūnija ieteikumiem 92/441/EEK “Par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmā”.

Sociālās izolētības un nabadzības draudi kļūst aizvien izteiktāki un daudzveidīgāki, ko var izskaidrot ar izmaiņām darba tirgū, ilgstoša bezdarba pieaugumu un izmaiņām ģimenes struktūrā, kas veicina sociālās izolētības pieaugumu. Cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem nespēj sekmīgi integrēties sabiedrībā ne ekonomiski, ne sociāli. Lai novērstu un/ vai mazinātu iepriekš minēto, ieteikumi paredz noteikt garantētā minimālā ienākuma līmeni, lai palīdzētu vistrūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem integrēties sabiedrībā, saglabāt pašcieņu un apmierināt galvenās vajadzības.

— Eiropas Savienības Padomes 1992.gada 27.jūlija ieteikumiem 92/442/EEK “Par sociālās aizsardzības mērķu un politiku saplūšanu”.

Ieteikumi paredz, ka viena no prioritārajām iedzīvotāju grupām, kurai jāsniedz palīdzība pabalstu veidā ir ģimenes ar vislielākajiem izdevumiem bērnu audzināšanā, piemēram, bērnu skaita dēļ un/ vai ģimenes, kas nonākušas visneizdevīgākajā stāvoklī.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām;

Nodrošina pacienta un cilvēktiesību normu izpildi. Nevienā no Eiropas valstīm, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas 1959.gada 20.novembra deklarāciju “Bērnu tiesību deklarācija” un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989.gada 20.novembra konvenciju “Konvencija par bērnu tiesībām” nosacījumus, nav izstrādāti tiesību akti, kuri paredzētu ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem.

Garantētā minimālā ienākuma līmeņa ieviešana ir saistīta ar PSAL, kas paredz šīs sistēmas ieviešanu.

3. Atbilstības izvērtējuma tabula.

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija

 

 

Latvijas tiesību akta	ES tiesību akta un	Atbilstības pa-	Ko-
projekta norma (attiecīgā	attiecīgā panta Nr.	kāpe (atbilst/	men-
panta, punkta Nr.)		neatbilst)	tāri

 

 

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām nav notikušas.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

Konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām nav notikušas.

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem;

Likumprojekta izstrādes laikā konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem nav notikušas.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses, vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Jaunu valsts institūciju radīšana vai esošo paplašināšana nav nepieciešama.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo.

Likumprojekts neierobežo indivīdu. Strīdi par projektā paredzēto tiesību realizāciju izskatāmi normatīvajos aktos noteiktā kārtībā.

Labklājības ministrs A.Požarnovs

 

 

 

 

Grozījumi likumā “Par vides aizsardzību”

Saeimas dok. Nr.3505; likumprojekts Nr.1016

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāts,
Ministru kabineta 2001. gada 18. septembra sēdē akceptēts
(prot. Nr.45, 13.¤) un 20. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā “Par vides aizsardzību” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 33./34.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 13.nr.; 2000, 15.nr.) šādus grozījumus:

1. Sadaļā “Likumā lietotie termini”:

izslēgt terminu “dabas genofonds” un tā skaidrojumu;

izslēgt terminu “ekoloģiskā riska faktors” un tā skaidrojumu.

2. 9. pantā:

izslēgt 4., 5. un 6.punktu;

papildināt pantu ar 10.punktu šādā redakcijā:

“10) nosaka videi kaitīgo preču sarakstu un aizliegumus izplatīt videi kaitīgās preces.”

3. Izslēgt 19.pantu un 26.panta ceturto daļu.

4. Izslēgt 6. un 7.nodaļu.

5. 53.pantā:

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“Zaudējumus, kas radušies videi nodarītā kaitējuma rezultātā, saskaņā ar normatīvajiem aktiem nosaka Vides valsts inspekcija, reģionālās vides pārvaldes vai Jūras vides pārvalde, pamatojoties uz veiktā apsekojuma vai monitoringa rezultātiem, tai skaitā veicot apsekojumu pēc fizisku un juridisku personu iesniegumu saņemšanas.”;

papildināt pantu ar ceturto, piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

“Vides valsts inspekcijas priekšnieks, reģionālās vides pārvaldes vai Jūras vides pārvaldes direktors ar attiecīgu rīkojumu izveido komisiju videi nodarītā kaitējuma rezultātā radušos zaudējumu noteikšanai (turpmāk – komisija). Komisija zaudējumu noteikšanā var uzaicināt piedalīties pašvaldības pārstāvi, ekspertu vai speciālistu, sūdzības iesniedzēju un personu, kas nodarījusi kaitējumu videi. Komisija divu mēnešu laikā pēc veiktā apsekojuma izdara aprēķinus un sastāda aktu, ar kuru iepazīstina personu, kura nodarījusi kaitējumu videi. Aktā uzrādāmi aprēķinātie zaudējumi, nosakāms atjaunošanas darbu uzsākšanas termiņš, atjaunošanas darbu veikšanas kārtība un termiņš, līdz kuram veicami šie darbi, lai atjaunotu ietekmētās vides vērtības vai radītu līdzvērtīgas vides vērtības, vai termiņš, kādā sedzami aprēķinātie zaudējumi, ja videi nodarīto kaitējumu nav iespējams novērst.

Kopējie zaudējumi, kas radušies videi nodarītā kaitējuma rezultātā, nosakāmi, pamatojoties uz nepieciešamo darbu apjomu un to izmaksām, lai atjaunotu ietekmētās vides vērtības vai radītu līdzvērtīgas vides vērtības, ja videi nodarīto kaitējumu nav iespējams novērst, kā arī uz saskaņā ar normatīvajiem aktiem aprēķinātajām zaudējuma summām par vidē palikušo sekundāro piesārņojumu.

Ja videi nodarītā kaitējuma sekas iespējams novērst tikai daļēji, personai, kura nodarījusi kaitējumu videi, atlikusī zaudējuma summa aktā noteiktajā termiņā jāiemaksā valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā.”

6. Papildināt pārejas noteikumus ar 2.punktu šādā redakcijā:

“2. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.janvārim, paliek spēkā Ministru kabineta 2000.gada 25.aprīļa noteikumi Nr.154 “Noteikumi par stacionāru gaisa piesārņojuma avotu radītu gaisu piesārņojošo vielu emisijas novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un kontroli”, kuri izdoti saskaņā ar likuma “Par vides aizsardzību” 19.pantu.”

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Spēkā ir likums “Par vides aizsardzību”, pieņemts 06.08.1991., kura atsevišķas normas neatbilst pieņemtajiem likumiem (Atkritumu apsaimniekošanas likums, likums ”Par radiāciju un kodoldrošību”, likums “Par piesārņojumu”).

2. Tiesību akta projekta būtība.

Likumprojekts sagatavots, lai precizētu atsevišķas normas atbilstoši spēkā esošajiem likumiem (Atkritumu apsaimniekošanas likums, likums ”Par radiāciju un kodoldrošību”), uzlabotu zaudējumu, kas radušies videi nodarītā kaitējuma rezultātā, noteikšanas tiesisko regulējumu, kā arī lai paredzētu deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus Eiropas Kopienas direktīvas 91/157/EEC “Par baterijām un akumulatoriem, kuros ir dažas bīstamas vielas”.

 

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

3. Sociālo seku izvērtējums;

Uzlabojot vides stāvokli, samazinās vides faktoru izraisīto slimību daudzums un apjoms.

4. Ietekme uz vidi;

Likumprojekts un tam pakārtotie normatīvie akti veicinās videi bīstamo preču tirdzniecības aizliegumu, uzlabos zaudējumu, kas radušies videi nodarītā kaitējuma rezultātā, noteikšanas tiesisko regulējumu, līdz ar to uzlabosies vides stāvoklis.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

—

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Nepieciešams izdot Ministru kabineta noteikumus par aizliegumu tirgot videi bīstamas preces.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

Likumprojekts nodrošinās direktīvas Eiropas Kopienas Direktīvas 91/157/EEC “Par baterijām un akumulatoriem, kuros ir dažas bīstamas vielas” pārņemšanu.

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1.Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Nav notikušas.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

3.Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Nav notikušas.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Likumu īstenos pašreizējās institūcijas.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo.

Indivīdam ir iespējas aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo, atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V. Makarovs

 

 

 

 

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”

Saeimas dok. Nr.3443; likumprojekts Nr.1001

Aizsardzības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2001. gada 4.septembra sēdē akceptēts (prot. Nr.41, 7.¤)
un 6. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā “Par valsts noslēpumu” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1996, 22.nr.; 1997, 10.nr.; 1998, 1., 14.nr.; 1999, 8.nr.; 2000, 14.nr.) šādus grozījumus:

1. Izslēgt 7.panta trešajā daļā vārdus “Nacionālo bruņoto spēku”.

2. 10.pantā:

izslēgt trešajā daļā vārdus “Aizsardzības ministrijā”;

izteikt ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Aizsardzības ministrijā, tās pakļautībā un pārziņā esošajās institūcijās, militārajos objektos, kā arī iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), ja to darbība saistīta ar valsts noslēpumu militārās aizsardzības jomā, personu pārbaudi veic Militārās pretizlūkošanas dienests. Citās institūcijās personu pārbaudi veic Iekšlietu ministrijas Drošības policija.”

3. Izslēgt 12.panta trešās daļas 11.punktā vārdus “Nacionālo bruņoto spēku”.

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Par valsts aizsardzības un militāra rakstura lēmumu pieņemšanu augstākajā valsts pārvaldes līmenī politiski atbildīgs ir Aizsardzības ministrs. Operatīvā un pretizlūkošanas informācija, kuru iegūst Militārās pretizlūkošanas dienests, nodrošina savlaicīgu, objektīvi pamatotu un precīzu valsts aizsardzības pasākumu izstrādi un atbilstoši motivētu lēmumu pieņemšanu. Militārā pretizlūkošanas dienesta tieša pakļaušana aizsardzības ministram optimizē valsts militāro pārvaldi. Tiks paaugstināta Militārās pretizlūkošanas dienesta iegūtās operatīvās un pretizlūkošanas informācijas izmantošanas efektivitāte. Sarūk iespējas operatīvās informācijas un informācijas par veicamajiem operatīvajiem pasākumiem noplūdei. Militārās pretizlūkošanas dienesta funkcionēšana Nacionālo bruņoto spēku sastāvā neļauj pietiekami mērķtiecīgi un efektīvi atklāt Nacionālo bruņoto spēku militārpersonu, it īpaši vadošo, iespējamo saistību ar ārvalstu speciālajiem dienestiem un viņu destruktīvo darbību bruņotajos spēkos. Vienlaikus, balstoties uz “Nacionālās drošības likumu”, Aizsardzības ministrija nodrošina valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldi. Tieši aizsardzības ministrs veic civilo kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un citām ministrijas pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošajām institūcijām (II pants). Minēto pasākumu realizācijā vislielākā nozīme varētu būt dienestam, kam ir operatīvās kontroles iespējas, — Militārās pretizlūkošanas dienestam. Rezultātā tiek padarīta efektīvāka aizsardzības ministra realizējamā Nacionālo bruņoto spēku civilā kontrole. Esošais stāvoklis, ka Nacionālajos bruņotajos spēkos un citās Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārziņā esošajās institūcijās valsts noslēpuma aizsardzības funkcijas realizē divas atšķirīgas valsts drošības iestādes — Satversmes aizsardzības birojs un Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienests —, apgrūtina centralizētu un līdzsvarotu drošības jomas attīstību (t.sk. NATO drošības standartu ieviešanu). Pastāvīgai savstarpējai Aizsardzības ministrijas sistēmā veicamo pasākumu saskaņošanai ir nepieciešami papildus laika, cilvēku un materiālie resursi. Veicot likumdošanas izmaiņas, Satversmes aizsardzības birojam tiks dota iespēja ar esošajiem resursiem pastiprināt darbību citās valstij nozīmīgās sfērās. Tiks atrisināts jautājums par LR militāro atašeju drošības un slepenības režīma nodrošināšanu un kontroli, ļaus nodrošināt Aizsardzības ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamās informācijas iegūšanu un operatīvu nodošanu adresātiem. Veicot minētos likumu labojumus, tiks līdzsvaroti LR valsts drošības iestāžu statusi (atbilstoši Valsts drošības iestāžu likumam Drošības policija atrodas Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, Satversmes aizsardzības biroja direktors ir pakļauts tikai Nacionālās drošības padomei). Analoģiskā veidā sakarā ar savu augsto funkcionālo nozīmi militārās pretizlūkošanas struktūras pārsvarā visā pasaulē pakļaujas aizsardzības ministram vai pat premjerministram.

2. Tiesību akta projekta būtība.

Šis likumprojekts sagatavots, lai nodrošinātu Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienesta pakļautības maiņu, dienestu pakļaujot tieši aizsardzības ministram. Tas paaugstinās Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku un Militārās pretizlūkošanas dienesta darba efektivitāti. Tas sekmēs Latvijas virzību uz NATO, paaugstinot NATO drošības standartu ieviešanas efektivitāti, pastiprinās aizsardzības ministra realizēto Nacionālo bruņoto spēku civilo kontroli. Kopumā likumprojekts ļaus sakārtot virkni valsts aizsardzībai nozīmīgu jautājumu.

 

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Likumprojekts šo jomu neskar.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Likumprojekts šo jomu neskar

3. Sociālo seku izvērtējums;

Likumprojekts šo jomu neskar

4. Ietekme uz vidi.

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

—

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Sagatavoti projekti grozījumiem Nacionālās drošības likumā, grozījumiem Nacionālo bruņoto spēku likumā un grozījumiem Valsts drošības iestāžu likumā.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

Nav notikušas.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

Likumprojekts šo jomu neskar.

Aizsardzības ministrs Ģ.V.Kristovskis

 

 

 

 

Grozījumi likumā “Par Latvijas Banku”

Saeimas dok. Nr. 3507; likumprojekts Nr. 1018

Finansu ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2001.gada 18. septembra sēdē akceptēts (prot. Nr. 45, 2.¤)

un 20. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt likumā “Par Latvijas Banku” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 22./23.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 15.nr.; 1998, 23.nr.; 1999, 23.nr.; 2000, 13.nr.) šādus grozījumus:

1. Izteikt 9.pantu šādā redakcijā:

“9.pants. Latvijas Banka veicina maksājumu sistēmu raitu darbību Latvijas Republikā. Latvijas Banka ir tiesīga apstiprināt normatīvos norādījumus un noteikumus, lai nodrošinātu efektīvu un drošu klīringa un maksājumu sistēmu funkcionēšanu.

Latvijas Banka organizē un nodrošina starpbanku maksājumu sistēmas darbību Latvijas Republikā.”

2. Izteikt 37.pantu šādā redakcijā:

“37.pants. Latvijas Bankai ir tiesības darboties vērtspapīru tirgū, pirkt un pārdot vērtspapīrus, kā arī pieņemt vērtspapīrus kā ķīlu.”

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Pašlaik spēkā esošās likumā noteiktās tiesību normas neatbilst Eiropas Savienības prasībām par centrālo banku uzdevumu veicināt maksājumu sistēmu raitu darbību un Eiropas Centrālo banku sistēmā lietotajai vērtspapīru izmantošanas praksei monetārajās operācijās. Šīs tiesību normas neatbilst arī Latvijas Republikas tautsaimniecības attīstībai, jo ir paplašinājies latos emitēto vērtspapīru loks. Norma, ka Latvijas Banka ir tiesīga veikt operācijas tikai ar Latvijas valsts, ārvalstu centrālo banku vai starptautisko kredīta institūciju vērtspapīriem, ierobežo gan Latvijas Bankas, gan kredītiestāžu darbību un kavē vērtspapīru tirgus attīstību. Latvijas Republikā darbojas arī maksājumu sistēmas, kas nav Latvijas Bankas pārziņā. Tādējādi Latvijas Banka nevar nodrošināt visu maksājumu sistēmu darbību Latvijas Republikā, bet tikai pārraudzīt to. Latvijas Banka nenosaka arī valstī lietojamās norēķinu un maksājumu formas. Latvijas Banka var noteikt tikai tieši tās pārziņā esošajās norēķinu sistēmās lietojamās maksājumu un norēķinu formas.

2. Tiesību akta projekta būtība;

Pieņemot likumu, tiks precizēti Latvijas Bankas uzdevumi attiecībā uz maksājumu sistēmām, paplašinātas tās pilnvaras darboties ar vērtspapīriem.

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Privātā sektora vērtspapīru izmantošana Latvijas Bankas monetārās politikas operācijās būtiski palielinātu šo vērtspapīru likviditāti. Likviditātes palielināšanās savukārt stimulētu jaunu uzņēmumu vērtspapīru emisiju pieaugumu, kristos riska prēmijas, kas veicinātu obligāciju un pārējo ilgtermiņa darījumu procentu likmju pazemināšanos. Tādējādi uzņēmumi tiktu nodrošināti ar lētākiem naudas resursiem, kas sekmētu tālāku investīciju pieaugumu Latvijā. Līdz ar to rezultātā palielinātos ražošanas jaudas un ekonomiskā aktivitāte. Tas radītu jaunas darba vietas un nodrošinātu iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Vienlaikus tiktu izlīdzināta valdības un privātā sektora vērtspapīru konkurence un tiktu veicināta finansu un kapitāla tirgus padziļināšanās un tālāka attīstība.

Likuma pieņemšana veicinās arī drošas un efektīvas maksājumu un norēķinu sistēmas attīstību valstī, nodrošinās finansu tirgus stabilitāti un vairos uzticību tam.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Pieņemot likumu, tiks precizēti Latvijas Bankas uzdevumi attiecībā uz maksājumu sistēmām un paplašinātas tās pilnvaras darboties ar vērtspapīriem, t.sk. privātajiem, vērtspapīru otrreizējā tirgū un pieņemt tos kā garantiju Latvijas Bankas monetārajās operācijās.

3. Sociālo seku izvērtējums.

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

4. Ietekme uz vidi.

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Vienlaikus ar šā likuma pieņemšanu nepieciešams pieņemt likumu “Grozījumi “Kredītiestāžu likumā””, kas noteiktu, ka maksātnespēja neierobežo maksājumu sistēmas dalībnieka tiesības brīvi rīkoties ar ķīlām, kuras ir ieķīlātas maksājumu sistēmas nodrošināšanai. Tas mazinātu risku, ka kāda dalībnieka nespēja izpildīt savas saistības maksājumu sistēmās izraisīs citu tās dalībnieku nespēju izpildīt savas saistības, radot ķēdes reakciju. Atsevišķos gadījumos nopietnas maksājumu sistēmu funkcionēšanas problēmas var graut finansu iestāžu un tirgus stabilitāti. Minētais tiesību akta projekts ir jau sagatavots.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību;

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 105 (2). pants paredz, ka “Pamatuzdevumi, kas jārisina ar Eiropas Centrālo banku sistēmas starpniecību, ir .. veicināt maksājumu sistēmu raitu darbību.”

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

3. Atbilstības izvērtējuma tabula.

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija

25.03.1957. Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Protokols Nr. 18 Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūti, Eiropas Kopienas Oficiālais Žurnāls C 340, 10.11.1997.

Latvijas tiesību akta	ES tiesību akta un	Atbilstības pa-	Ko-
projekta norma (attiecīgā	attiecīgā panta Nr.	kāpe (atbilst/	men-
panta, punkta Nr.)		neatbilst)	tāri
1. pants	Eiropas Kopienas dibinā-	Atbilst
	šanas līguma 105 (2). pants
2. pants	Eiropas Centrālo banku	Atbilst
	sistēmas un Eiropas
	Centrālās bankas statūtu
	18.pants (1)

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Ar Latvijas Komercbanku asociāciju.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

Atbalsta.

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Ar Eiropas Centrālo banku.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde:?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses - vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Tiesību akta izpildi nodrošinās Latvijas Banka.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo.

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

Finansu ministra vietā

īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai

ar starptautiskajām finansu institūcijām R.Zīle

 

 

 

 

Iepakojuma likums

Saeimas dok. Nr.3441; likumprojekts Nr.999

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāts,
Ministru kabineta 2001. gada 4. septembra sēdē akceptēts (prot. Nr.41, 4.¤)
un 6. septembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atkārtoti lietojamais iepakojums — iepakojums, ko var izmantot atkārtoti sākotnējam uzdevumam;

2) iepakojums — precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu un iepazīstinātu ar produktu — izejvielām un gatavām precēm — visā tā aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patēriņa vai tā laikā;

3) iepakotājs — preču ražotājs, pakalpojumu sniedzējs un tirgotājs, kurš iepako preci;

4) izlietotais iepakojums — iepakojums vai iepakojuma materiāls, kas nav izmantojams sākotnējam uzdevumam un ir klasificējams kā atkritumi;

5) izlietotā iepakojuma apsaimniekošana — izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, transportēšana, uzglabāšana, reģenerācija, arī pārstrāde, enerģijas iegūšana un apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana;

6) izlietotā iepakojuma pārstrāde — process, kurā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst to pašu materiālu vai citus materiālus, izņemot enerģiju, ko iegūst, sadedzinot izlietoto iepakojumu vai tā materiālus;

7) reģenerācija — process, kurā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst otrreizējās izejvielas vai enerģiju.

2.pants. Likuma mērķis ir samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un veicināt brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā, kā arī:

1) sekmēt iepakojuma atkārtotu lietošanu;

2) veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu, nemainot iepakojumam paredzētās un veicamās funkcijas;

3) veicināt un nodrošināt izlietotā iepakojuma reģenerāciju.

3.pants. Likums attiecas uz:

1) iepakojumu, ko ražo Latvijā, un iepakojumu, ko lieto Latvijas teritorijā neatkarīgi no tā izcelšanās, iepakošanas un patērēšanas vietas vai tajā izmantotajiem materiāliem, kā arī izlietoto iepakojumu;

2) iepakojuma ražotāju, iepakotāju, iepakojuma importētāju, importētāju, kas importē preces un produktus attiecīgajā iepakojumā, tirgotāju, valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī iepakojuma apsaimniekošanas organizācijām.

4.pants. (1) Uz iepakojumu, izlietoto iepakojumu un iepakotajiem produktiem attiecas arī citi normatīvie akti, kas reglamentē cilvēka drošības, veselības un higiēnas prasības, prasības produktu pārvadājumiem un atkritumu apsaimniekošanai.

(2) Ja iepakojuma sastāvā ir materiāli, kas izlietoto iepakojumu padara bīstamu, vai iepakojums ir bijis saskarē ar bīstamām ķīmiskām vielām vai bīstamiem ķīmiskiem produktiem, uz izlietoto iepakojumu attiecas normatīvie akti, kas reglamentē bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

5.pants. Iepakojumu iedala:

1) primārais (tirdzniecības) iepakojums — tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie iepakotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu;

2) sekundārais iepakojums — iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu produkcijas vienību kopīgai iepakošanai. Tas var nonākt pie iepakotāja vai patērētāja neizsaiņots, vai to atdala no preces tirdzniecības vietās. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus;

3) terciārais (transporta) iepakojums — iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētas produkcijas vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojājumiem pārvadājuma laikā. Terciārais (transporta) iepakojums nav konteineri, ko izmanto sauszemes, ūdens un gaisa pārvadājumiem.

II nodaļa

Prasības iepakojumam

6.pants. Iepakojuma projektēšanai, ražošanai un izmantošanai ir šādas prasības:

1) minimāls iepakojuma tilpums un svars, lai nodrošinātu pietiekamu drošības un higiēnas līmeni produktam un patērētājam;

2) iepakojumam jābūt projektētam, ražotam un izmantojamam tādā veidā, lai veicinātu tā pārstrādi un samazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, apsaimniekojot izlietoto iepakojumu;

3) minimāla materiālietilpība un minimāls bīstamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu saturs iepakojuma materiālos vai citos iepakojuma komponentos, ņemot vērā šo produktu un vielu saturu emisiju gaisā vai ūdenī, pelnos vai infiltrātā, iegūstot enerģiju vai apglabājot izlietoto iepakojumu.

7.pants. Kopējais svina, kadmija, dzīvsudraba un hroma (VI) koncentrācijas līmenis iepakojumā vai tā komponentos nedrīkst pārsniegt 100 miljondaļas (ppm no svara), tas ir, 100 miligramus iepakojuma kilogramā vai tā komponentos, izņemot iepakojumu, kas pilnībā izgatavots no svina. Iepakojuma veidus un materiālus, kuriem var piemērot izņēmumus attiecībā uz smago metālu saturu, un termiņus, kādos var piemērot attiecīgos izņēmumus, nosaka Ministru kabinets.

8.pants. Atkārtotai lietošanai paredzētajam iepakojumam ir šādas prasības:

1) iepakojuma fizikālajām un citām īpašībām jābūt tādām, kas nodrošina atbilstošu kvalitāti un pieļauj tā atkārtotu lietošanu sākotnējam uzdevumam;

2) tam iespējams atjaunot sākotnējās funkcijas, ievērojot strādājošo veselības aizsardzības un darba drošības prasības.

9.pants. Reģenerācijai paredzētajam iepakojumam ir šādas prasības:

1) ja izlietoto iepakojumu paredzēts pārstrādāt, lai iegūtu otrreizējas izejvielas, tad iepakojuma materiāla daļai jābūt ar tādām īpašībām, kas ļauj to izmantot otrreizējo izejvielu iegūšanai;

2) ja no izlietotā iepakojuma paredzēts iegūt enerģiju, tad iepakojumam jābūt no materiāla ar noteiktu siltumspēju, kas pieļauj racionālu enerģijas iegūšanu;

3) ja izlietoto iepakojumu paredzēts reģenerēt, to kompostējot, tad iepakojumam jābūt ar tādām īpašībām, kas ļauj izlietoto iepakojumu savākt un kompostēt dalīti, tajā skaitā ar spēju sadalīties bioloģiskās iedarbības rezultātā, galvenokārt par oglekļa dioksīdu, biomasu un ūdeni.

10.pants. (1) Lai veicinātu iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un pārstrādi, iepakojumu klasificē pēc materiāliem, kas izmantoti tā ražošanai, un marķē.

(2) Iepakojuma klasifikāciju un marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

11.pants. Iepakojumam, ko ražo vai kurā iepako preces un produktus Latvijā, piemēro Latvijas Republikas nacionālo standartu un Latvijas nacionālā standarta statusā adaptēto starptautisko standartizācijas organizāciju standartu prasības.

III nodaļa

Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana

12.pants. Izlietotā iepakojuma daudzuma samazināšanai un iepakojuma apsaimniekošanai izmanto šādas metodes:

1) izlietotā iepakojuma rašanās samazināšana, arī samazinot iepakojuma materiālietilpību un bīstamību, kā arī attīstot videi draudzīgus produktus un tehnoloģijas, kuras ir saistītas ar iepakojuma ražošanu, sadali, iepakošanu un tirdzniecību un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu;

2) iepakojuma atkārtota izmantošana;

3) izlietotā iepakojuma reģenerācija:

a) izlietotā iepakojuma pārstrāde, arī veicot organisko pārstrādi (bioloģiski noārdāmo izlietotā iepakojuma sastāvdaļu novietošana aerobā (kompostēšana) vai anaerobā (biometanizācija) vidē kontrolētos apstākļos, izmantojot mikroorganismus) stabilu organisko pārpalikumu vai metāna izdalīšanai, izņemot apglabāšanu atkritumu izgāztuvē vai poligonā;

b) enerģijas ieguve;

4) izlietotā iepakojuma apglabāšana tādā veidā, kas neapdraud cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu.

13.pants. (1) Iepakotāji un preču importētāji ir atbildīgi par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, kas radies viņu darbības rezultātā.

(2) Ministru kabinets nosaka visa izlietotā iepakojuma un dažādu iepakojuma veidu procentuālo daudzumu, kāds jāizmanto reģenerācijai, kā arī termiņus, kādos noteiktais daudzums jāsasniedz.

14.pants. Jautājumus par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, reģenerācijas iespējām, tai noteiktajiem mērķiem, pasākumiem izlietotā iepakojuma samazināšanai, iepakojuma atkārtotas lietošanas veicināšanai un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanai ietver atsevišķā atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna nodaļā, kuru pirms apstiprināšanas apspriež ar iepakojuma ražotāju, iepakotāju, iepakojuma importētāju, importētāju, kas importē preces un produktus iepakojumā, tirgotāju, valsts un pašvaldību institūciju, kā arī ar iepakojuma apsaimniekošanas organizācijām un sabiedrību.

15.pants. (1) Iepakotājs un preču importētājs, lai izpildītu šā likuma 13.pantā noteiktās prasības, var izveidot vai iesaistīties izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas organizācijā (turpmāk — organizācija), kura organizē un veic izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.

(2) Ja šā panta pirmajā daļā minētā organizācija tiek izveidota, tā slēdz līgumu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju par iepakotāja un preču importētāja atbildības uzņemšanos, lai nodrošinātu šā likuma 13.pantā noteikto prasību izpildi. Līgumu slēdz uz termiņu, kas nav mazāks par pieciem gadiem. Līgumam pievieno organizācijas darbības programmu.

(3) Organizācija reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ziņojumu par darbības programmas izpildi, arī par izlietotā iepakojuma savākšanas un pārstrādes apjomiem un veidiem.

(4) Organizācija, kurai ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilnvarojums, ir tiesīga iesaistīties Eiropas starpvalstu organizācijā “Pro Europe” un lietot preču zīmi “Zaļais punkts” Latvijas teritorijā, kā arī piešķirt šīs preču zīmes lietošanas tiesības komercsabiedrībām.

(5) Organizācija sabiedrībā popularizē izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un izlietotā iepakojuma dalītu vākšanu atsevišķi pa iepakojuma materiālu veidiem.

(6) Organizācija informē sabiedrību par:

1) izlietotā iepakojuma dalītās savākšanas un resursu atgūšanas iespējām;

2) iepakojuma lietotāju lomu iepakojuma atkārtotā lietošanā un izlietotā iepakojuma reģenerācijā;

3) iepakojuma marķējumu nozīmi.

16.pants. Iepakotājs un importētājs, kurš importē preces un produktus iepakojumā un nepiedalās organizācijā, kā arī kura radītā izlietotā iepakojuma apjoms gadā pārsniedz Ministru kabineta noteikto daudzumu:

1) reģistrējas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilnvarotā institūcijā;

2) organizē izlietotā iepakojuma savākšanu un reģenerāciju;

3) reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā ziņojumu par izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomiem un veidiem.

17.pants. (1) Ministru kabinets nosaka Iepakojuma apsaimniekošanas padomē pārstāvētās institūcijas, iekļauj tajā ieinteresēto ministriju un citu institūciju, arī nevalstisko institūciju, pārstāvjus un apstiprina šīs padomes nolikumu.

(2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs apstiprina iepakojuma apsaimniekošanas padomes personālsastāvu.

(3) Iepakojuma apsaimniekošanas padome veicina šajā likumā noteikto prasību izpildi, sniedz priekšlikumus ar iepakojuma jomu saistīto normatīvo aktu pilnveidošanai, kā arī sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas iepakojuma apsaimniekošanas jomā.

18.pants. (1) Lai veicinātu iepakojuma savākšanu no patērētājiem un iepakojuma atkārtotu lietošanu, iepakotājs vai preču vai produktu importētājs var veidot depozīta sistēmu. Pircējs, pērkot preci vai produktu iepakojumā, samaksā noteiktu naudas summu, ko pārdevējs atmaksā, saņemot atpakaļ šo iepakojumu.

(2) Tirgotājam, kurš tirgo preci vai produktu iepakojumā, par kuru ir noteikta depozīta maksa, ir pienākums pieņemt no pircēja atpakaļ attiecīgā veida iepakojumu, atmaksājot depozīta maksu.

(3) Ministru kabinets nosaka depozīta sistēmas piemērošanas kārtību, kā arī preču un iepakojuma veidus, kuriem piemēro depozīta sistēmu.

IV nodaļa

Informācija par iepakojumu un izlietoto iepakojumu

19.pants. (1) Iepakojuma ražotājs un iepakojuma importētājs reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā ziņojumu par saražotā vai importētā iepakojuma apjomu un veidiem.

(2) Pamatojoties uz organizācijas, iepakojuma ražotāja un importētāja, iepakotāja un preču un produktu importētāja iesniegtajiem ziņojumiem, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai tās pilnvarota institūcija veido un uztur datu bāzi par iepakojuma un izlietotā iepakojuma daudzumu un veidiem.

(3) Ziņojuma sniegšanas kārtību un ziņojuma veidlapas paraugu nosaka Ministru kabinets.

20.pants. Latvijas Vides aģentūra katru gadu izstrādā un publicē ziņojumu par iepakojuma un izlietotā iepakojuma daudzumu un tā apsaimniekošanu valstī.

V nodaļa

Kontrole

21.pants. Iepakojuma ražotāja, iepakotāja, preču importētāja un organizācijas darbību atbilstoši šajā likumā noteiktajām prasībām kontrolē Vides valsts inspekcija un reģionālās vides pārvaldes.

Likums stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Pašreizējā vides likumdošanā nav reglamentēta iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošana un prasības tai, un tā nenodrošina Eiropas Savienības (ES) prasību ievērošanu šajā jomā. ES likumdošanas akti (ES Padomes 1994. gada 20. decembra direktīva 94/62/EC “Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu”) nosaka prasības iepakojumam un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanai.

2. Tiesību akta projekta būtība.

Šī likuma mērķis ir samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un veicināt brīvprātīgas vienošanās un atbildības principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā, tajā skaitā:

1) sekmēt iepakojuma atkārtotu izmantošanu;

2) veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu, neizmainot iepakojumam paredzētās un veicamās funkcijas;

3) veicināt un nodrošināt izlietotā iepakojuma reģenerāciju.

Atbilstoši ES likumdošanas prasībām likumprojektā ir skaidroti ar iepakojumu saistītie termini.

Likums deleģē Ministru kabinetam tiesības pieņemt vairākus Ministru kabineta noteikumus, lai konkretizētu kārtību, kādā veicami šajā likumā noteiktie uzdevumi, kā arī lai pārņemtu Latvijas likumdošanā ES direktīvas normas.

 

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Likumprojekts veicinās ilgtspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā un realizēs vidi saudzējošu politiku. Likumprojekts sekmēs iepakojuma atkārtotu lietošanu un izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādi, kā rezultātā tiks racionāli izmantoti resursi un izejvielas, kas ir būtisks tautsaimniecības aspekts.

Likuma prasību ieviešana palielinās Latvijā ražoto preču, tajā skaitā iepakojuma, konkurētspēju un vienlaikus uzlabos ražošanas un pakalpojumu sniegšanu. Likuma normu ieviešana palielinās eksporta potenciālu, galvenokārt uz Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Likuma normu ieviešana pozitīvi ietekmēs nodarbinātību, ņemot vērā, ka varētu paplašināties otrreizējo izejvielu pārstrādes uzņēmumi un palielināties nodarbināto skaits izlietotā iepakojuma dalītā vākšanā un pārstrādē. Likums veicinās investīciju pieplūdi dalītas izlietotā iepakojuma vākšanas un otrreizējo izejvielu pārstrādes jaudu attīstīšanai.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Likums ietekmēs Latvijas uzņēmējdarbību kopumā, ņemot vērā nepieciešamību pēc papildu investīcijām Latvijā ražotā iepakojuma marķēšanai, kā arī izlietotā iepakojuma savākšanai un reģenerācijai. Tiks attīstītas jaunas uzņēmējdarbības formas, kas saistītas ar dažādu otrreizējo izejvielu apsaimniekošanu, vienlaikus attīstīsies izlietotā iepakojuma pārstrādes iespējas.

3. Sociālo seku izvērtējums;

Iedzīvotāju dzīves līmeni kopumā un darba tirgu likumprojekta realizācija neietekmēs.

4. Ietekme uz vidi.

Likuma prasību ieviešana pozitīvi ietekmēs vidi, jo, īstenojot noteiktās prasības, ievērojami samazināsies izlietotā iepakojuma daudzums, kas nonāk atkritumu poligonos un izgāztuvēs, vienlaikus tiks veicināta un attīstīta iepakojuma atkārtota lietošana un resursu racionāla izmantošana.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

—

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

1. Nepieciešams sagatavot un pieņemt grozījumus likumā “Par dabas resursu nodokli”, lai likuma “Iepakojuma likums” un likuma “Par dabas resursu nodokli” normas būtu savstarpēji saskaņotas. Grozījumi tiek izstrādāti un tiks iesniegti Saeimā līdz Iepakojuma likuma spēkā stāšanās brīdim.

2. Ministru kabinetam līdz likuma spēkā stāšanās brīdim jāpieņem noteikumi par:

— iepakojuma klasifikāciju un marķēšanas kārtību;

— procentuālo daudzumu, kādu no visa izlietotā iepakojuma izmanto reģenerācijai, kā arī par procentuālajiem daudzumiem, kādus izmanto reģenerācijai dažādiem iepakojuma veidiem, un termiņiem, kādos šie daudzumi jāsasniedz;

— izlietotā iepakojuma daudzumu, kuru radot vienā gadā, iepakotāji un preču importētāji var nepiedalīties izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā;

— depozīta maksas piemērošanas kārtību;

— ziņojuma par saražotā un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu formu un aizpildīšanas kārtību.

3. Līdz likuma spēkā stāšanās brīdim jāpieņem grozījumi Ministru kabineta 2000. gada 31. oktobra noteikumos Nr. 378 “Iepakojuma apsaimniekošanas padomes nolikums”.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību;

Likumprojektā noteiktās prasības izriet no 1995. gada Saeimā ratificētā Eiropas līguma 69., 70. un 83. panta prasībām, kas paredz likumdošanas saskaņošanu, tai skaitā apkārtējās vides jomā, kā arī sadarbību vides aizsardzības jomā.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām;

Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekts nav pretrunā ar saistībām ar Pasaules tirdzniecības organizācijas prasībām.

3. Atbilstības izvērtējuma tabula:

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija.

Ar šo likumprojektu tiek ieviesti ES Padomes 1994 gada 20. decembra direktīvas 94/62/EC “Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu” pamatnosacījumi, kā arī ir likumdošanā noteikts pamatojums vairāku ar šo direktīvu saistīto ES normatīvo aktu ieviešanai.

	Latvijas tiesību akta	ES tiesību akta un	Atbilstības	Komentāri
	projekta norma	attiecīgā panta Nr.	pakāpe
	(attiecīgā panta,		(atbilst/
	punkta Nr.)		neatbilst)
1.panta 1. punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	3.panta 5.punkts
1.panta 2. punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst šī
	3.panta 1.punkts	punkta pir-
		majai daļai
1.panta 4.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	3.panta 2.punkts
1.panta 5.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	3.panta 3.punkts
1.panta 6.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	3.panta 7.punkts
1.panta 7.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	3.panta 6.punkts
2.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	1.pants
3.panta 1. punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	2.panta 1.punkts
4.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	2.panta 2.punkts
5.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst šī
	3.panta 1.punkts	punkta pir-
		majai daļai
6.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	9.panta 1.punkts
	un II pielikuma 1.punkts
7.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	11.pants
8.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	9.panta 1.punkts un
	II pielikuma 2.punkts
9.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	9.panta 1.punkts un
	II pielikuma 3.punkts
10.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst daļēji	pilnībā šīs
	8.pants		normas tiks
			ieviestas ar
			Ministru
			kabineta
			noteikumiem
11.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	10.pants
12.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	1.panta 2.punkts un
	3. panta 9.punkts
13.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst daļēji	pilnībā šīs
	6.panta 1.punkts un		normas tiks
	7.pants		ieviestas ar
			Ministru
			kabineta
			noteikumiem
14.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
14.pants
15.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	3.panta 12.punkts,
	7.pants, 12.panta
	6.punkts, 13.pants
16.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	7.pants, 12.panta
	6.punkts, 13.pants
17.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	12.panta 4.punkts
19.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst daļēji	pilnībā šī
	5.pants		norma tiks
			ieviesta ar
			Ministru
			kabineta
			noteikumiem
20.panta 1.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	12.panta 6.punkts
20.panta 2. un 3.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	12.panta 1. un 2.punkts
20.panta 4.punkts	Direktīvas 94/62/EC	atbilst daļēji	pilnībā šīs
	12.panta 3.punkts		normas tiks
	un III pielikums		ieviestas ar
			Ministru
			kabineta
			noteikumiem
21.pants	Direktīvas 94/62/EC	atbilst
	12.panta 5.punkts

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Izstrādājot likumprojektu, ministrijā tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā tika pieaicināti pārstāvji, arī Latvijas tirgotāju asociācijas, Latvijas Iepakojuma asociācijas, Standartizācijas tehniskās komitejas “Iepakojums” un a/s “Aldaris” iesniegtie priekšlikumi.

Likumprojekts tika ievietots ministrijas mājaslapā un tika dotas iespējas visiem interesentiem komentēt to.

Likumprojekts tika nosūtīts priekšlikumu izteikšanai Latvijas Iepakojuma asociācijai, Standartizācijas tehniskajai komitejai “Iepakojums”, Latvijas Tirgotāju asociācijai, Latvijas Alus darītāju savienībai, Latvijas Centrālajai Piensaimnieku savienībai, Latvijas Darba devēju konfederācijai.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

Priekšlikumi un komentāri tika saņemti no Latvijas Iepakojuma asociācijas, Standartizācijas tehniskās komitejas “Iepakojums”, a/s “Aldaris” un Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas, kuras kopumā atbalstīja likumprojektu.

Likumprojektā ir iestrādāta daļa no iepriekš minēto nevalstisko organizāciju iesniegtajiem priekšlikumiem.

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Likumprojekta izstrādes gaitā bija konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem Phare projekta (Ref: Env/WM/C3, Project Act: env 10) ietvaros. Likumprojektu sagatavojot, ir ņemta vērā Eiropas valstu, gan Eiropas Savienības, gan Centrālās un Austrumeiropas valstu pieredze, kā arī šo valstu normatīvie dokumenti par iepakojumu un izlietoto iepakojumu.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Likuma realizāciju nodrošinās esošās vides aizsardzības institūcijas — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas — pilnvarotās institūcijas.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo.

Likumprojekts neierobežo un neskar indivīda tiesības.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V. Makarovs

 

 

 

 

Par Eiropas Sociālo hartu

Saeimas dok. Nr.3408; likumprojekts Nr.982

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2001. gada 7. augusta sēdē akceptēts (prot. Nr.37, 49.¤)
un 9. augustā iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

1.pants. 1961.gada 18.oktobra Eiropas Sociālā harta (turpmāk — Harta) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Hartas 20.pantu Latvijas Republika apņemas uzskatīt par tai saistošiem šādus Hartas otrās sadaļas pantus:

1.pantu;

5.pantu;

6.pantu;

8.pantu;

9.pantu;

11.pantu;

13.pantu;

14.pantu;

16.pantu;

17.pantu.

3.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Harta angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

4.pants. Labklājības ministrija koordinē Hartā paredzēto saistību izpildi.

5.pants. Harta stājas spēkā tās 35.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

 

EIROPAS SOCIĀLĀ HARTA

Strasbūra, 1992

Šo Hartu parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis,

• Uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir sasniegt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm ar nolūku nodrošināt un īstenot tos ideālus un principus, kas ir to kopīgajā mantojumā, kā arī lai atvieglotu to ekonomisko un sociālo progresu, it īpaši saglabājot un turpmāk īstenojot cilvēka tiesības un pamata brīvības;

• Uzskatot, ka ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamata brīvību aizsardzības konvenciju, ka tika parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, un tās Protokolu, kas tika parakstīts 1952. gada 20. martā Parīzē, Eiropas Padomes dalībvalstis ir piekritušas nodrošināt saviem iedzīvotājiem tās civilās un politiskās tiesības, kas ir norādītas šajos dokumentos;

• Uzskatot, ka sociālo tiesību baudīšana būtu jānodrošina bez diskriminācijas, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem, nacionālās piederības vai sociālās izcelsmes;

• Apņemoties kopīgi pielikt visas pūles, lai ar attiecīgu institūciju un darbību palīdzību paaugstinātu dzīves līmeni un veicinātu kā pilsētu, tā lauku iedzīvotāju sociālo labklājību,

Vienojās par sekojošo:

I sadaļa

Par savas politikas mērķi, kas būtu jāveicina visiem piemērotiem līdzekļiem, kā nacionāliem tā starptautiskiem pēc sava rakstura, Līgumslēdzējas puses atzīst tādu apstākļu sasniegšanu, kuros var tikt efektīvi realizētas sekojošas tiesības un principi:

1. Ikvienam ir tiesības nopelnīt sev iztiku ar brīvi izvēlētas nodarbošanās palīdzību.

2. Visiem strādājošiem ir tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem.

3. Visiem strādājošiem ir tiesības uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem.

4. Visiem strādājošiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm.

5. Visiem strādājošiem un darba devējiem ir tiesības uz biedrošanās brīvību nacionālās vai starptautiskās organizācijās, lai aizsargātu savas ekonomiskās un sociālās intereses.

6. Visiem strādājošiem un darba devējiem ir tiesības slēgt kolektīvus līgumus.

7. Bērniem un jauniešiem ir tiesības uz speciālu aizsardzību pret fizisku un morālu kaitējumu, kam tie ir pakļauti.

8. Strādājošām sievietēm, kas ir grūtniecības stāvoklī, un citām strādājošām sievietēm pēc nepieciešamības ir tiesības uz speciālu aizsardzību savā darbā.

9. Ikvienai personai ir tiesības izmantot attiecīgu arodorientācijas institūciju pakalpojumus ar nolūku palīdzēt izvēlēties tās personiskajām iemaņām un interesēm atbilstošu nodarbošanos.

10. Ikvienai personai ir tiesības izmantot attiecīgu arodapmācības institūciju pakalpojumus.

11. Ikvienai personai ir tiesības izmantot jebkurus pasākumus, kas ļauj tai uzturēt iespējami augstāko veselības līmeni.

12. Visiem strādājošiem un to apgādājamiem ir tiesības uz sociālo drošību.

13. Ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu, ir tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību.

14. Ikvienai personai ir tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus.

15. Invalīdiem ir tiesības uz arodapmācību, rehabilitāciju un pārorientāciju neatkarīgi no to invaliditātes izcelsmes un rakstura.

16. Ģimenei kā sabiedrības pamatvienībai ir tiesības uz attiecīgu sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību, lai nodrošinātu tās pilnvērtīgu attīstību.

17. Mātēm un bērniem neatkarīgi no ģimenes stāvokļa un ģimenes attiecībām ir tiesības uz attiecīgu sociālo un ekonomisko aizsardzību.

18. Ikvienas Līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir tiesības uz ienesīgu nodarbošanos jebkuras citas Līgumslēdzējas puses teritorijā uz vienlīdzīgiem noteikumiem ar šīs citas Līgumslēdzējas puses pilsoņiem ar ierobežojumiem, kas balstās uz pamatotiem ekonomiskiem vai sociāliem iemesliem.

19. Migrējošiem strādājošiem, kas ir kādas Līgumslēdzējas puses pilsoņi, un to ģimenēm ir tiesības uz aizsardzību un palīdzību jebkuras citas Līgumslēdzējas puses teritorijā.

II sadaļa

Saskaņā ar III sadaļā noteikto Līgumslēdzējas puses apņemas uzskatīt sekojošajos pantos un punktos uzskaitītās saistības par sev saistošām.

1. pants — Tiesības uz darbu

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz darbu izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. uzskatīt iespējami augstākā un stabilākā nodarbinātības līmeņa sasniegšanu un uzturēšanu par vienu no saviem primārajiem mērķiem un saistībām, ar nolūku sasniegt pilnīgu nodarbinātību;

2. efektīvi aizstāvēt strādājošā tiesības pelnīt savu iztiku ar brīvi izvēlētas nodarbošanās palīdzību;

3. izveidot vai uzturēt bezmaksas nodarbinātības dienestu, kas būtu pieejams visiem strādājošajiem;

4. nodrošināt vai veicināt attiecīgu arodorientāciju, arodapmācību un rehabilitāciju.

2. pants — Tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgiem darba apstākļiem izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. noteikt atbilstīgu darba dienas un darba nedēļas garumu, progresīvi samazinot darba nedēļas garumu tai apjomā, ko pieļauj darba ražīguma pieaugums un citi attiecīgie faktori;

2. noteikt oficiālo svinamo dienu apmaksāšanu;

3. noteikt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vismaz divu nedēļu garumā;

4. strādājošiem profesijās, kas atzītas par dzīvībai vai veselībai bīstamām, nodrošināt papildus apmaksātas brīvdienas vai saīsinātu darba laiku;

5. nodrošināt iknedēļas atpūtas periodu, kas iespēju robežās sakristu ar dienu, kas saskaņā ar attiecīgās valsts vai reģiona tradīcijām vai paražām tiek uzskatīta par atpūtas dienu.

3. pants — Tiesības uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. izdot darba drošības un strādājošo veselības aizsardzības noteikumus;

2. ar uzraudzības mehānismu palīdzību nodrošināt šo noteikumu īstenošanu;

3. konsultēt attiecīgās darba devēju un strādājošo organizācijas par pasākumiem, kas paredzēti, lai uzlabotu darba drošību un aizsargātu veselību ražošanā.

4. pants — Tiesības uz taisnīgu atalgojumu

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgu atalgojumu izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus;

2. atzīt strādājošo tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu, ar izņēmumiem atsevišķos gadījumos;

3. atzīt strādājošo vīriešu un sieviešu tiesības uz vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgas vērtības darbu;

4. atzīt visu strādājošo tiesības uz pieņemamu termiņu, kurā tiek paziņots par darba attiecību izbeigšanu;

5. pieļaut atskaitījumus no darba algām tikai tajos apstākļos un tai apjomā, ko nosaka nacionālā likumdošana vai normatīvie akti, vai kas ir noteikti kolektīvajos līgumos vai arbitrāžas lēmumos.

Šo tiesību nodrošināšana tiek veikta ar brīvi noslēgtu kolektīvo līgumu palīdzību, saskaņā ar likumā fiksētu algu noteikšanas kārtību vai kādā citā veidā, kas atbilst apstākļiem attiecīgajā valstī.

5. pants — Tiesības biedroties

Lai nodrošinātu vai veicinātu strādājošo un darba devēju tiesības brīvi veidot vietējās, nacionālās vai starptautiskās organizācijas, lai aizsargātu savas ekonomiskās un sociālās intereses, un iestāties šajās organizācijās, Līgumslēdzējas puses apņemas nodrošināt tādu nacionālo likumdošanu, kas neierobežotu, vai piemērotu to tā, lai neierobežotu šīs tiesības. To, cik lielā mērā šajā pantā minētās garantijas attiecas uz policiju, nosaka nacionālie likumi vai normatīvie akti. Tāpat arī nacionālā likumdošana vai normatīvie akti nosaka, principus, saskaņā ar kuriem šīs garantijas tiek piemērotas bruņoto spēku personālsastāvam, un apjomu, kurā tie attiecas uz personām, kas ietilpst šajā kategorijā.

6. pants — Tiesības slēgt kolektīvus līgumus

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību slēgt kolektīvus līgumus izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. veicināt kopīgas strādājošo un darba devēju konsultācijas;

2. kur tas ir nepieciešams un piemērots, veicināt mehānismus brīvprātīgu sarunu noturēšanai starp darba devējiem vai darba devēju organizācijām un strādājošo organizācijām, lai ar kolektīvu līgumu palīdzību regulētu darba noteikumus un apstākļus;

3. veicināt attiecīgu samierināšanas un brīvprātīgas vidutājības mehānismu izveidošanu un izmantošanu darba strīdu atrisināšanai;

un atzīst:

4. strādājošo un darba devēju tiesības uz kolektīvu rīcību interešu konfliktu gadījumos, ieskaitot tiesības uz streiku, ievērojot saistības, kas var rasties saskaņā ar pirms tam noslēgtajiem kolektīvajiem līgumiem.

7. pants — Bērnu un jauniešu tiesības uz aizsardzību

Lai nodrošinātu efektīvu bērnu un jauniešu tiesību uz aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. noteikt, ka minimālais vecums pieņemšanai darbā ir 15 gadi ar izņēmumiem attiecībā uz bērniem, kas tiek nodarbināti īpaši paredzētos vieglos darbos bez kaitējuma to veselībai, morālei vai izglītībai;

2. noteikt to, ka tiek paredzēts augstāks minimālais darbā pieņemšanas vecums tādās īpaši noteiktās profesijās, kas tiek uzskatītas par bīstamām vai veselībai kaitīgām;

3. noteikt to, ka personas, kas vēl ir pakļautas obligātajai izglītībai, netiek nodarbinātas tādos darbos, kas liegtu tiem pilnībā apgūt šo izglītību;

4. noteikt to, ka darba dienas ilgums personām, kas ir jaunākas par 16 gadiem, tiek ierobežots saskaņā ar to attīstības vajadzībām, it īpaši saskaņā ar to nepieciešamību pēc arodapmācības;

5. atzīt jauno strādnieku un mācekļu uz taisnīgu atalgojumu vai citu attiecīgu samaksu;

6. noteikt to, ka laiks, kuru jaunieši ar darba devēja piekrišanu parasto darba dienu laikā pavada arodapmācībās, tiek uzskatīts par daļu no darba dienas ilguma;

7. noteikt to, ka strādājošiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem, ir tiesības uz ne mazāk kā trīs nedēļu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu;

8. noteikt to, ka personas, kas ir jaunākas par 18 gadiem, netiek nodarbinātas nakts darbos, izņemot atsevišķās profesijās, kuras nosaka nacionālā likumdošana vai normatīvie akti;

9. noteikt to, ka personas, kas ir jaunākas par 18 gadiem un kas tiek nodarbinātas nacionālajā likumdošanā vai normatīvajos aktos noteiktās profesijās, tiek pakļautas regulārām medicīniskām pārbaudēm;

10. nodrošināt speciālu aizsardzību pret fizisku un morālu kaitējumu, kam tiek pakļauti bērni un jaunieši, it īpaši pret tādu, kas tieši vai netieši ceļas no to darba.

8. pants — Strādājošo sieviešu tiesības uz aizsardzību

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo sieviešu tiesības uz aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1. vai nu apmaksāta atvaļinājuma veidā, vai ar attiecīgu sociālo pabalstu vai sabiedrisko fondu pabalstu palīdzību nodrošināt sievietēm atvaļinājumu pirms un pēc dzemdībām, kura kopējais ilgums ir vismaz 12 nedēļas;

2. uzskatīt par nelikumīgu to, ka darba devējs brīdina sievieti par atlaišanu no darba viņai esot dzemdību atvaļinājumā vai ja viņš brīdina viņu par atlaišanu no darba tā, ka brīdinājuma termiņš iztek šī atvaļinājuma laikā;

3. noteikt, ka mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, šim nolūkam ir tiesības uz pietiekami gariem pārtraukumiem darbā;

4. a. regulēt strādājošo sieviešu nodarbināšanu nakts maiņās rūpniecības uzņēmumos;

b. aizliegt izmantot sievietes darbam šahtās kalnrūpniecībā, un attiecīgi visos citos darbos, kas ir tām nepiemēroti sava bīstamā vai neveselīgā rakstura vai smaguma dēļ.

9. pants — Tiesības uz arodorientāciju

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz arodorientāciju izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas vai nu nodrošināt, vai veicināt tāda dienesta izveidošanu, kas sniegtu palīdzību visām personām, invalīdus ieskaitot, risināt problēmas, kas saistītas ar aroda izvēli un aroda prasmes pilnveidošanu, ņemot vērā indivīdam piemītošās īpašības un to atbilstību darba piedāvājumam; šai palīdzībai ir jābūt pieejamai par velti — kā jauniešiem, skolniekus ieskaitot, tā pieaugušajiem.

10. pants — Tiesības uz arodapmācību

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz arodapmācību aizsardzību, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) vai nu nodrošināt, vai veicināt visu personu, invalīdus ieskaitot, tehnisko un arodapmācību, konsultējoties ar darba devēju un strādājošo organizācijām, un nodrošināt labvēlīgus apstākļus augstākās tehniskās un universitātes izglītības pieejamībai, kas ir balstīta vienīgi uz individuālām spējām;

2) nodrošināt vai veicināt mācekļu sistēmas izveidošanu un citus sistemātiskus mehānismus jaunu zēnu un meiteņu apmācībai dažādās to izvēlētās nodarbošanās;

3) vai nu nodrošināt, vai veicināt sekojošo:

a) piemērotas un viegli pieejamas mācību iespējas pieaugušajiem strādājošiem;

b) speciālas institūcijas pieaugušo strādājošo pārorientācijai, kas nepieciešama tehnoloģijas attīstības vai jaunu nodarbinātības jomu rašanās rezultātā;

4) veicināt to, lai pilnībā tiktu izmantotas iespējas, ko nodrošina sekojoši pasākumi:

a) visu maksājumu vai samaksas samazināšana vai atcelšana;

b) finansiālas palīdzības sniegšana piemērotos gadījumos;

c) laika, kuru strādājošais pavada papildus apmācībās, kuras tas uzsācis pēc darba devēja lūguma, iekļaušana darba dienas ilgumā darba attiecību pastāvēšanas laikā;

d) veicot attiecīgu pārraudzību un konsultējoties ar darba devēju un strādājošo organizācijām, mācekļu darba un citu jauno strādājošo apmācības veidu efektivitātes un jauno strādājošo attiecīgas vispārējas aizsardzības nodrošināšana.

11. pants — Tiesības uz veselības aizsardzību

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz veselības aizsardzību īstenošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas vai nu tieši, vai sadarbībā ar sabiedriskajām vai privātajām organizācijām veikt attiecīgus pasākumus, cita starpā:

1) cik vien iespējams samazināt veselības pasliktināšanās iemeslus;

2) nodrošināt padomdevējus un izglītošanas pakalpojumus, kas propagandētu veselību un veicinātu individuālo atbildību jautājumos, kas saistīti ar veselību;

3) cik vien iespējams nepieļaut iespējamo epidēmisko, endēmisko un citu slimību izraisīšanos.

12. pants — Tiesības uz sociālo drošību

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) ieviest vai uzturēt sociālās drošības sistēmu;

2) uzturēt sociālās drošības sistēmu apmierinošā līmenī, vismaz līdzīgu tam, kas nepieciešams, lai ratificētu Starptautisko Darba konvenciju (Nr. 102) par minimālajiem sociālās drošības standartiem;

3) apņemties progresīvi paaugstināt sociālās drošības sistēmu līdz augstākam līmenim;

4) noslēdzot attiecīgus divpusējus un daudzpusējus līgumus vai citiem līdzekļiem veikt pasākumus saskaņā ar šajos līgumos minētajiem nosacījumiem, lai nodrošinātu sekojošo:

a) vienlīdzīgu attieksmi pret savas valsts pilsoņiem un citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem attiecībā uz sociālās drošības tiesībām, ieskaitot no sociālās drošības likumdošanas izrietošo materiālo atbalstu saglabāšanu, neņemot vērā aizsargājamo personu pārvietošanos Līgumslēdzēju pušu teritorijā;

b) sociālās drošības tiesību nodrošināšana, saglabāšana un turpināšana ar tādiem līdzekļiem kā saskaņā ar ikvienas Līgumslēdzējas puses likumdošanu veikto apdrošināšanas vai nodarbinātības periodu summēšana.

13. pants — Tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo un medicīnisko palīdzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) nodrošināt to, ka ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās apdrošināšanas sistēmas pabalstiem, tiek sniegta atbilstoša palīdzība un slimības gadījumā — attiecīgās personas stāvoklim atbilstoša apkope;

2) nodrošināt to, ka personas, kas saņem šādu palīdzību, šī iemesla dēļ necieš no to politisko vai sociālo tiesību iegrožošanas;

3) nodrošināt to, ka ikviena persona var saņemt no attiecīgajām sabiedriskajiem vai privātajiem dienestiem padomu un personisku palīdzību tādā apjomā, kas nepieciešams, lai nepieļautu, novērstu vai atvieglotu trūkumu kādai individuālai personai vai ģimenei;

4) piemērot šī panta 1., 2. un 3. punkta nosacījumus uz vienlīdzības pamatiem kā savas valsts pilsoņiem, tā citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem, kas atrodas to teritorijā legāli, saskaņā ar saistībām, kas izriet no Eiropas Sociālās un medicīniskās palīdzības konvencijas, kas parakstīta Parīzē 1953. gada 11. decembrī.

14. pants — Tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus pielietojumu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) veicināt vai nodrošināt dienestus, kas, izmantojot sociālā darba metodes, veicinātu kā indivīdu, tā sabiedrības grupu labklājību un attīstību un to piemērošanos sociālajai videi;

2) veicināt individuālu personu un brīvprātīgo vai citu organizāciju piedalīšanos šādu dienestu izveidošanā un uzturēšanā.

15. pants — Invalīdu un garīgi atpalikušu personu tiesības uz arodapmācību, rehabilitāciju un sociālo iekārtošanu

Lai nodrošinātu efektīvu invalīdu un garīgi atpalikušu personu tiesību uz arodapmācību, rehabilitāciju un sociālo iekārtošanu izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu apmācību iespējas, ieskaitot, ja nepieciešams, specializētas institūcijas — kā sabiedriskas, tā privātas;

2) veikt atbilstošus pasākumus, lai personas, kam ir invaliditāte, iekārtotu darbā, tai skaitā specializētās uzturēšanās iestādēs, specializētās darba vietās, un pasākumus, kas mudinātu darba devējus pieņemt darbā personas, kam ir invaliditāte.

16. pants — Ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību

Lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, Līgumslēdzējas puses apņemas veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm, pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem.

17. pants — Mātes un bērna tiesības uz sociālo un ekonomisko aizsardzību

Lai nodrošinātu efektīvu mātes un bērna tiesību uz sociālo un ekonomisko aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses veiks tam nepieciešamos un atbilstošos pasākumus, ieskaitot attiecīgu institūciju un dienestu izveidošanu un uzturēšanu.

18. pants — Tiesības uz ienesīgu nodarbošanos citu Līgumslēdzēju pušu teritorijā

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz ienesīgu nodarbošanos jebkuras citas Līgumslēdzējas puses teritorijā izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) piemērot pastāvošos normatīvos aktus liberālisma garā;

2) vienkāršot pastāvošās formalitātes un samazināt vai atcelt tiesas nodevas un citus maksājumus, kas jāveic strādājošiem ārvalstniekiem vai to darba devējiem;

3) individuāli vai kolektīvi liberalizēt normatīvos aktus, kas regulē strādājošo ārvalstnieku nodarbināšanu;

un atzīt:

4) savu pilsoņu tiesības atstāt savu valsti, lai veiktu ienesīgu nodarbošanos citu Līgumslēdzēju pušu teritorijā.

19. pants — Migrējošo strādājošo un viņu ģimeņu tiesības uz aizsardzību un palīdzību

Lai nodrošinātu efektīvu migrējošo strādājošo un viņu ģimeņu tiesību uz aizsardzību un palīdzību izmantošanu jebkuras citas Līgumslēdzējas puses teritorijā, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) uzturēt vai pārliecināties, ka tiek uzturēti atbilstoši bezmaksas pakalpojumi, kurus šie strādājošie var saņemt kā palīdzību, it sevišķi lai iegūtu precīzu informāciju, un veikt visus nepieciešamos pasākumus, ciktāl to pieļauj nacionālā likumdošana un normatīvie akti, lai cīnītos ar maldinošu propagandu attiecībā uz emigrāciju un imigrāciju;

2) savas jurisdikcijas ietvaros veikt attiecīgus pasākumus, lai atvieglotu šo strādājošo un viņu ģimenes locekļu aizbraukšanu, pārceļojumu un uzņemšanu, un savas jurisdikcijas ietvaros nodrošināt attiecīgus veselības aizsardzības un medicīniskās apkopes pakalpojumus un labus higiēniskos apstākļus pārceļošanas laikā;

3) kur nepieciešams, veicināt sabiedrisko un privāto sociālo dienestu sadarbību emigrācijas un imigrācijas valstīs;

4) ciktāl to regulē likumi vai normatīvie akti vai kontrolē valsts pārvaldes struktūras, nodrošināt šiem strādājošiem, kas legāli uzturas to teritorijās, tādu pašu apiešanos kā savas valsts pilsoņiem attiecībā uz šādiem jautājumiem:

a) atalgojums un citi nodarbinātības un darba apstākļi;

b) dalība arodbiedrībās un tiesības izmantot kolektīvo līgumu sniegtās iespējas;

c) dzīvesvietas izvēle;

5) nodrošināt šiem strādājošiem, kas legāli uzturas to teritorijās, tādu pašu apiešanos kā savas valsts pilsoņiem attiecībā uz darba nodokļiem, nodevām vai maksājumiem, kas veicami attiecībā uz nodarbinātajām personām;

6) ciktāl iespējams, veicināt ģimeņu atkalapvienošanos tiem strādājošiem no ārvalstīm, kas ir saņēmuši uzturēšanās atļauju to teritorijā;

7) strādājošiem, kas legāli uzturas to teritorijā, nodrošināt tādu pašu apiešanos kā savas valsts pilsoņiem attiecībā uz juridiskajām procedūrām jautājumos, kas minēti šajā pantā;

8) nodrošināt, lai strādājošie, kas legāli uzturas to teritorijā, netiek izraidīti, izņemot gadījumus, kad tie apdraud nacionālo drošību, rīkojas pretēji sabiedrības interesēm vai pārkāpj morāles normas;

9) likumu robežās atļaut veikt šo strādājošo nopelnīto līdzekļu vai uzkrājumu pārvedumus tādā apjomā, kādā tie paši vēlas;

10) attiecināt ar šo pantu noteikto aizsardzību un palīdzību uz individuāli strādājošiem migrantiem, ciktāl šādi pasākumi ir piemērojami.

III sadaļa

20. pants — Garantijas

1. Ikviena Līgumslēdzēja puse apņemas:

a) uzskatīt šīs Hartas I sadaļu par to mērķu deklarāciju, kurus tā īstenos visiem atbilstošiem līdzekļiem saskaņā ar šīs sadaļas ievadā minēto;

b) uzskatīt par sev saistošiem vismaz piecus no šādiem Hartas II sadaļas pantiem: 1., 5., 6., 12., 13., 16. un 19.;

c) papildus pantiem, ko tā izvēlējusies saskaņā ar iepriekšējā apakšpunkta nosacījumiem, uzskatīt par sev saistošiem tādu skaitu Hartas II sadaļas pantu vai ar cipariem apzīmēto punktu, kādu tā izvēlas, ar nosacījumu, ka kopējais tai saistošo pantu vai ar cipariem apzīmēto punktu skaits nav mazāks par desmit pantiem vai četrdesmit pieciem ar cipariem apzīmētiem punktiem.

2. Panti vai apakšpunkti, kas izvēlēti saskaņā ar šī panta 1. punkta b) un c) apakšpunktiem, tiek paziņoti Eiropas Padomes ģenerālsekretāram tai laikā, kad Līgumslēdzēja puse deponē ratifikācijas vai apstiprināšanas instrumentu.

3. Ikviena Līgumslēdzēja puse kādā vēlākā laikā var deklarēt, paziņojot to ģenerālsekretāram, ka tā uzskata sev par saistošiem jebkurus Hartas II sadaļas pantus vai ar cipariem apzīmētos punktus, ko tā vēl nav pieņēmusi saskaņā ar šī panta 1. punkta nosacījumiem. Šādas vēlākā laikā sniegtas garantijas tiks uzskatītas par neatņemamu ratifikācijas vai apstiprinājuma sastāvdaļu, tām būs tāds pats spēks, sākot ar trīsdesmito dienu, skaitot no paziņojuma izdarīšanas brīža.

4. Ģenerālsekretārs paziņo visām Hartu parakstījušajām valdībām un Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram par ikvienu paziņojumu, ko viņš ir saņēmis saskaņā ar šīs Hartas sadaļas nosacījumiem.

5. Katra Līgumslēdzēja puse uztur nacionālajiem apstākļiem atbilstošu darba inspekcijas sistēmu.

IV sadaļa

21. pants — Ziņojumi attiecībā uz pieņemtajiem nosacījumiem

Ik pēc diviem gadiem Līgumslēdzējas puses nosūta Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ziņojumu, kura formu jānosaka Ministru Komitejai, par to Hartas II sadaļas nosacījumu piemērošanu, kurus tās ir akceptējušas.

22. pants — Ziņojumi attiecībā uz nosacījumiem, kas nav tikuši pieņemti

Ar Ministru Komitejas noteiktu intervālu Līgumslēdzējas puses nosūta Ģenerālsekretāram ziņojumus par tiem Hartas II sadaļas nosacījumiem, kurus tās nepieņēma ratifikācijas vai apstiprināšanas laikā, vai pēc tam nosūtot attiecīgo paziņojumu. Ministru Komiteja laiku pa laikam nosaka, attiecībā uz kuriem nosacījumiem jāpieprasa ziņojumi un formu, kādā šie ziņojumi jāiesniedz.

23. pants — Kopiju izsūtīšana

1. Katra Līgumslēdzēja puse nosūta savu 21. un 22. pantā minēto ziņojumu kopijas tām savām nacionālajām organizācijām, kas ir to starptautisko darba devēju un strādājošo arodbiedrību locekles, kurām saskaņā ar 27. panta 2. punktu ir jābūt pārstāvētām Starpvaldību Sociālās komitejas Apakškomitejas sēdēs.

2. Pēc minēto nacionālo organizāciju lūguma Līgumslēdzējas puses nosūta Ģenerālsekretāram jebkurus komentārus par minētajiem ziņojumiem, ko tās saņēmušas no šīm nacionālajām organizācijām.

24. pants — Ziņojumu izskatīšana

Ziņojumus, kas tiek nosūtīti Ģenerālsekretāram saskaņā ar 21. un 22. panta nosacījumiem, izskata ekspertu komisija, kuru rīcībā ir arī jebkuri komentāri, kas nosūtīti Ģenerālsekretāram saskaņā ar 23. panta 2. punkta nosacījumiem.

25. pants — Ekspertu komisija

1. Ekspertu komisija sastāv no ne vairāk kā septiņiem locekļiem, kurus ieceļ Ministru Komiteja no Līgumslēdzēju pušu sastādīta neatkarīgu ekspertu saraksta, kurā iekļauti eksperti ar visaugstāko reputāciju un vispāratzītu kompetenci starptautiskajos sociālajos jautājumos.

2. Komisijas locekļus ieceļ uz sešiem gadiem. Tie var tikt iecelti atkārtoti. Taču no pirmo reizi iecelto locekļu vidus divu ekspertu pilnvaru laiks beidzas pēc četriem gadiem.

3. Ekspertus, kuru pilnvaru laikam jābeidzas pēc sākotnējā četru gadu perioda beigām, nosaka Ministru Komiteja ar izlozes palīdzību, nekavējoties pēc pirmās iecelšanas.

4. Ekspertu komisijas loceklis, kurš ir ticis iecelts kāda eksperta vietā, kura pilnvaru laiks nav beidzies, saglabā šo amatu tik ilgi, kamēr beidzas viņa priekšteča pilnvaru laiks.

26. pants — Starptautiskās Darba organizācijas piedalīšanās

Starptautiskā Darba organizācija tiek uzaicināta nosaukt savu pārstāvi, kurš ar konsultanta tiesībām piedalās Ekspertu komisijas apspriedēs.

27. pants — Starpvaldību Sociālās komitejas Apakškomiteja

1. Līgumslēdzēju pušu ziņojumi un Ekspertu komisijas slēdzieni tiek iesniegti Eiropas Padomes Starpvaldību Sociālās komitejas Apakškomitejā izskatīšanai.

2. Apakškomiteju veido pa vienam pārstāvim no katras Līgumslēdzējas puses. Pēc savas izvēles tā pieaicina ne vairāk kā divas starptautiskās darba devēju organizācijas un ne vairāk kā divas starptautiskas arodbiedrību organizācijas būt pārstāvētām tās sēdēs kā novērotājiem ar konsultantu tiesībām. Bez tam tā var konsultēties ar ne vairāk kā diviem pārstāvjiem no sabiedriskajām organizācijām, kam ir konsultatīvs statuss pie Eiropas Padomes, attiecībā uz jautājumiem, kuros šīs organizācijas ir īpaši kompetentas, tādos kā sociālā labklājība un ģimenes ekonomiskā un sociālā aizsardzība.

3. Apakškomiteja iesniedz Ministru Komitejai ziņojumu, kurā atspoguļoti tās slēdzieni un kas kalpo par pielikumu Ekspertu komisijas ziņojumam.

28. pants — Konsultatīvā Asambleja

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nodod Konsultatīvajai asamblejai Ekspertu komisijas slēdzienus. Konsultatīvā asambleja informē Ministru Komiteju par savu viedokli attiecībā uz šiem slēdzieniem.

29. pants — Ministru Komiteja

Ar divu trešdaļu balsstiesīgo Komitejas locekļu balsu vairākumu Ministru Komiteja, balstoties uz Apakškomitejas ziņojumu un pēc konsultācijām ar Konsultatīvo asambleju, var sniegt jebkurai Līgumslēdzējai pusei nepieciešamās rekomendācijas.

V sadaļa

30. pants — Atkāpes no saistībām karastāvokļa vai ārkārtas stāvokļa laikā

1. Karastāvokļa vai cita ārkārtas stāvokļa laikā, kad ir apdraudēta nācijas dzīve, jebkura Līgumslēdzēja puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no tās saistībām šīs Hartas sakarā tādā apmērā, ko strikti nosaka situācijas ārkārtas raksturs, ar nosacījumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām tās starptautiskajām saistībām.

2. Jebkura Līgumslēdzēja puse, kas ir atļāvusies izmantot šīs tiesības atkāpties no savām saistībām, atbilstošā laika periodā sniegs Eiropas Padomes ģenerālsekretāram pilnīgu informāciju par veiktajiem pasākumiem un to iemesliem. Tādā pašā veidā tā informēs Ģenerālsekretāru par šo pasākumu darbības izbeigšanos un to Hartas nosacījumu, kurus tā ir pieņēmusi, darbības atsākšanos pilnā apjomā.

3. Ģenerālsekretārs savukārt informē pārējās Līgumslēdzējas puses un Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoru par visiem ziņojumiem, kas tikuši saņemti saskaņā ar šī panta 2. punkta nosacījumiem.

31. pants — Ierobežojumi

1. Efektīvi realizējamās tiesības un principi, kas minēti I sadaļā, un to efektīva izmantošana saskaņā ar II sadaļas nosacījumiem netiek pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

2. Ierobežojumi, ko šī Harta pieļauj attiecībā uz tajā minētajām tiesībām un saistībām, netiek piemēroti citiem mērķiem, kā vien tiem, kam tie ir bijuši paredzēti.

32. pants — Hartas un nacionālās likumdošanas vai starptautisko līgumu saistība

Šīs Hartas nosacījumi nepārkāpj nacionālās likumdošanas normas vai jebkuru divpusēju vai daudzpusēju līgumu, konvenciju vai vienošanos, kas jau ir spēkā vai var stāties spēkā, saskaņā ar kuru nosacījumi attiecībā uz aizsargājamām personām ir labvēlīgāki.

33. pants — Īstenošana kolektīvo līgumu ietvaros

1. Dalībvalstīs, kurās šīs Hartas II sadaļas 2. panta 1., 2., 3., 4. un 5. punktu, 7. panta 4., 6. un 7. punktu un 10. panta 1., 2., 3. un 4. punktu nosacījumi ir jautājumi, kas parasti tiek atspoguļoti līgumos starp darba devējiem vai darba devēju organizācijām un strādājošo organizācijām, vai likums paredz to īstenošanu citā veidā, var tikt dotas garantijas attiecībā uz šiem punktiem, un tie tiks uzskatīti par efektīvi izpildītiem, ja to nosacījumi tiek piemēroti minētajos līgumos vai citā veidā piemēroti lielākajai daļai strādājošo, uz kuriem tie attiecas.

2. Dalībvalstīs, kurās šie nosacījumi parasti tiek atspoguļoti likumdošanā, attiecīgās garantijas var tikt sniegtas līdzīgā veidā, un to pildīšana tiks uzskatīta par efektīvu, ja šie nosacījumi ar likumu tiek piemēroti lielākajai daļai strādājošo, uz kuriem tie attiecas.

34. pants — Teritoriālā piemērošana

1. Šī Harta attiecas uz ikvienas Līgumslēdzējas puses metropoles teritoriju. Ikviena apakšā parakstījusies valdība var parakstīšanas laikā vai deponējot ratifikācijas vai apstiprināšanas instrumentus ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētas deklarācijas palīdzību norādīt teritoriju, kas šim nolūkam tiks uzskatīta par tās metropoles teritoriju.

2. Ikviena Līgumslēdzēja puse šīs Hartas ratifikācijas vai apstiprināšanas laikā, vai jebkurā laikā pēc tam, ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresēta paziņojuma palīdzību var deklarēt, ka šī Harta pilnībā vai daļēji attiecas uz kādu ne—metropoles teritoriju vai teritorijām, kas uzrādītas minētajā deklarācijā, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga vai par kurām tā uzņemas starptautisku atbildību. Deklarācijā tai jānorāda Hartas II sadaļas pantus vai punktus, kurus tā atzīst par saistošiem attiecībā uz deklarācijā nosauktajām teritorijām.

3. Harta stājas spēkā attiecībā uz teritoriju vai teritorijām, kas nosauktas minētajā deklarācijā, sākot ar trīsdesmito dienu, skaitot no dienas, kad Ģenerālsekretārs ir saņēmis paziņojumu par šādu deklarāciju.

4. Jebkura Līgumslēdzēja puse var kādā vēlākā laikā deklarēt, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram paziņojumu, ka attiecībā uz vienu vai vairākām teritorijām, uz kurām saskaņā ar šī panta 2. punktu ir tikusi attiecināta šīs Hartas darbība, tā atzīst par saistošiem jebkurus pantus vai jebkurus ar cipariem apzīmētos punktus, kurus tā līdz tam nebija atzinusi attiecībā uz šo teritoriju vai šīm teritorijām. Šādas, vēlākā laikā sniegtas, garantijas tiek uzskatītas par neatņemamu sākotnējās deklarācijas sastāvdaļu attiecībā uz attiecīgo teritoriju, un tās iegūst tādu pašu spēku, sākot ar trīsdesmito dienu, skaitot no paziņošanas dienas.

5. Ģenerālsekretārs paziņo pārējām Hartu parakstījušajām valdībām un Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram par ikvienu paziņojumu, ko viņš ir saņēmis saskaņā ar šo pantu.

35. pants — Parakstīšana, ratifikācija un stāšanās spēkā

1. Šī Harta ir pieejama parakstīšanai Eiropas Padomes dalībvalstīm. To jāratificē vai jāapstiprina. Ratifikācijas vai apstiprināšanas dokumentus jādeponē pie Eiropas Padomes ģenerālsekretāra.

2. Šī Harta stājas spēkā trīsdesmitajā dienā, skaitot no dienas, kad tiek iesniegts piektais pēc kārtas ratifikācijas vai apstiprināšanas instruments.

3. Attiecībā uz ikvienu Hartu parakstījušo valdību, kas to ratificē pēc tam, Harta stājas spēkā trīsdesmitajā dienā, skaitot no dienas, kad tā deponē savus ratifikācijas vai apstiprināšanas instrumentus.

4. Ģenerālsekretārs paziņo pārējām Hartu parakstījušajām valdībām un Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram par Hartas stāšanos spēkā, Līgumslēdzēju pušu vārdus, kas ir ratificējušas vai apstiprinājušas Hartu, un par ikvienu vēlāk deponētu ratifikācijas vai apstiprināšanas instrumentu.

36. pants — Labojumi

Jebkura Eiropas Padomes dalībvalsts var ierosināt šīs Hartas labojumus, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ziņojumu. Ģenerālsekretārs nodod pārējām Eiropas Padomes dalībvalstīm šādi ierosinātus labojumus, kas pēc tam tiek izskatīti Ministru Komitejā un iesniegti Konsultatīvajai asamblejai, lai noskaidrotu tās viedokli. Ikviens labojums, ko apstiprinājusi Ministru Komiteja, stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad visas Līgumslēdzējas puses ir informējušas Ģenerālsekretāru par savu piekrišanu. Ģenerālsekretārs paziņo visām Eiropas Padomes dalībvalstīm un Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram par šo labojumu stāšanos spēkā.

37. pants — Denonsēšana

1. Jebkura Līgumslēdzēja puse var denonsēt šo Hartu vienīgi pēc tam, kad ir pagājuši pieci gadi, kopš Harta stājās spēkā attiecībā uz to, vai pēc tam ik pēc diviem gadiem un jebkurā no šiem gadījumiem pēc tam, kad tā sešus mēnešus iepriekš ir brīdinājusi Eiropas Padomes ģenerālsekretāru, kurš attiecīgi informē pārējās Līgumslēdzējas puses un Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoru. Šāda denonsēšana neietekmē Hartas spēkā esamību attiecībā uz pārējām Līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka jebkurā laikā šādas Līgumslēdzējas puses ir ne mazāk kā piecas.

2. Saskaņā ar iepriekšējā punkta nosacījumiem ikviena Līgumslēdzēja puse var denonsēt jebkuru tās apstiprināto Hartas II sadaļas pantu vai punktu ar nosacījumu, ka šai Līgumslēdzējai pusei saistošo pantu vai punktu skaits nekad nav mazāks par 10 pantiem vai 45 punktiem un ka šajā pantu un punktu skaitā joprojām tiek iekļauti tie panti, kurus attiecīgā Līgumslēdzēja puse ir izvēlējusies no tiem, kas ir īpaši minēti 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

3. Ikviena Līgumslēdzēja puse var denonsēt šo Hartu vai jebkuru no šīs Hartas II sadaļas pantiem vai punktiem saskaņā ar šī panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem attiecībā uz jebkuru teritoriju, uz kuru šī Harta ir piemērojama, pateicoties deklarācijai, kas ir iesniegta saskaņā ar 34. panta 2. punkta nosacījumiem.

38. pants — Pielikums

Šīs Hartas pielikums ir tās neatņemama sastāvdaļa.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, attiecīgi pilnvaroti, parakstīja šo Hartu.

Parakstīts Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, angļu un franču valodā, kur abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas glabājas Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs izsūtīs apstiprinātas kopijas katrai parakstījušajai pusei.

 

 

Sociālās hartas pielikums

Sociālās Hartas aizsargāto personu loks:

Nepārkāpjot 12.panta 4.punkta un 13.panta 4.punkta nosacījumus, personas, uz kurām attiecas 1.—17.pants, iekļauj ārvalstniekus vienīgi tiktāl, cik tie ir citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņi, kas legāli uzturas vai regulāri strādā attiecīgās Līgumslēdzējas puses teritorijā, ar nosacījumu, ka pastāv sapratne, ka šie panti skaidrojami, ņemot vērā 18. un 19. panta nosacījumus.

Šis skaidrojums nekavē nevienu no Līgumslēdzējām pusēm piešķirt līdzīgu aizsardzību citām personām.

Ikviena Līgumslēdzēja puse garantē bēgļiem, kas tādi ir saskaņā ar 1951.gada 28.jūlijā Ženēvā parakstītās Konvencijas par Bēgļu statusu definīciju un kas likumīgi uzturas tās teritorijā, pēc iespējas labvēlīgāku apiešanos un jebkurā gadījumā ne mazāk labvēlīgu, kā to prasa attiecīgās Līgumslēdzējas puses saistības, ko tā uzņēmusies saskaņā ar minēto Konvenciju, un saskaņā ar jebkuriem citiem starptautiskiem instrumentiem, kas piemērojami šiem bēgļiem.

I sadaļa, 18.punkts un II sadaļa, 18.pants, 1.punkts 1

Tiek saprasts, ka šie nosacījumi neattiecas uz jautājumu par iebraukšanu Līgumslēdzēju pušu teritorijās un nepārkāpj 1955.gada 13.decembrī Parīzē parakstītās Eiropas Konvencijas par personu dzīves vietu nosacījumus.

II sadaļa

1.panta 2.punkts

Šo nosacījumu nevar skaidrot kā aizliegumu vai pilnvarojumu kādai arodapvienībai pielietot drošības klauzulu vai izmantot to praksē.

4.panta 4.punkts

Šo nosacījumu jāsaprot tādējādi, ka, pastāvot jebkuram nopietnam iemeslam, netiek aizliegts izmantot nekavējošu atlaišanu.

4.panta 5.punkts

Tiek saprasts, ka Līgumslēdzēja puse var dot šajā punktā noteiktās garantijas, ja lielākai daļai strādājošo vai nu ar likumu, vai saskaņā ar kolektīvajiem līgumiem, vai šķīrējtiesas lēmumu nav atļauts piemērot atskaitījumus no darba algas, izņemot tās personas, uz kuriem minētā aizsardzība neattiecas.

6.panta 4.punkts

Tiek saprasts, ka ikviena Līgumslēdzēja puse, ciktāl tas uz to attiecas, var regulēt streika tiesību pielietošanu ar likumu ar nosacījumu, ka jebkuri turpmāki ierobežojumi, ko tas var uzlikt šīm tiesībām, var tikt attaisnoti saskaņā ar 31.panta nosacījumiem.

7.panta 8.punkts

Tiek saprasts, ka Līgumslēdzēja puse var dot šajā punktā noteiktās garantijas, ja tā pilda šo garantiju garu, ar likumu nosakot, ka lielākā daļa personu, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, netiek izmantoti darbam nakts maiņās.

12.panta 4.punkts

Vārdi “saskaņā ar šajos līgumos minētajiem nosacījumiem” šī punkta ievadā ir izmantoti, lai cita starpā norādītu, ka attiecībā uz pabalstiem, kas ir pieejami neatkarīgi no jebkurām apdrošināšanas iemaksām, Līgumslēdzēja puse var noteikt īpašu uzturēšanās periodu, pirms tā nodrošina minētos pabalstus citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem.

13.panta 4.punkts

Valdības, kas nav pievienojušās Eiropas Sociālās un Medicīniskās Palīdzības konvencijai var ratificēt Sociālo Hartu attiecībā uz šo punktu ar nosacījumu, ka tā garantē citu līgumslēdzēju pušu pilsoņiem apiešanos, kas ir saskaņā ar minētās konvencijas nosacījumiem.

19.panta 6.punkts

Šī nosacījuma nolūkā ar terminu “strādājošā ārvalstnieka ģimene” tiek saprasta vismaz viņa sieva un apgādībā esošie bērni, kas nav sasnieguši 21 gada vecumu.

III sadaļa

Tiek saprasts, ka Harta satur starptautiska rakstura juridiskas saistības, kuru piemērošana ir pakļauta vienīgi tās IV Sadaļā minētājai pārraudzībai.

20.panta 1.punkts

Tiek saprasts, ka “ar cipariem apzīmētie punkti” var iekļaut pantus, kuros ir tikai viens punkts.

V sadaļa

30.pants

Termins “karastāvokļa vai cita ārkārtas stāvokļa laikā” tiks saprasts kā tāds, kas ietver arī kara draudus.

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Eiropas Sociālā harta ir svarīgākais Eiropas Padomes instruments sociālās politikas un drošības jomā, kas garantē pilsoņu ekonomiskās un sociālās tiesības. 1997.gada 29.maijā Latvija parakstīja Eiropas Sociālo hartu un tās Papildprotokolu. Eiropas Savienība, vērtējot valsts sociālās sistēmas attīstības līmeni, uzskata Eiropas Sociālo hartu par vienu no svarīgākajiem dokumentiem. Par nepieciešamību Latvijai ratificēt Eiropas Sociālo hartu tika norādīts arī Eiropas Komisijas 2000.gada Kārtējā ziņojumā (t.s. Progresa ziņojumā).

2. Tiesību akta projekta būtība.

Pieņemot likumprojektu “Par Eiropas Sociālo hartu”, Latvijai kļūst saistoši šādi hartas panti: 1.pants — Tiesības uz darbu, 5.pants — Tiesības biedroties, 6.pants — Tiesības slēgt kolektīvus līgumus, 8.pants — Strādājošo sieviešu tiesības uz aizsardzību, 9.pants — Tiesības uz arodorientāciju, 11.pants — Tiesības uz veselības aizsardzību, 13.pants — Tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību, 14.pants — Tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus, 16.pants — Ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību, 17.pants — Mātes un bērna tiesības uz sociālo un ekonomisko aizsardzību.

Izvēloties minētos pantus, ir atrasts Latvijas valstij pieņemamākais risinājums hartas sakarā. Hartas ratifikācija pati par sevi neceļ sociālās aizsardzības līmeni valstī un nerada papildu līdzekļus. Tomēr tā rada iespēju salīdzināt nacionālo likumdošanu ar starptautiski noteiktiem standartiem. Latvijas valsts prakse ir uzņemties reālas saistības un tās godprātīgi pildīt. Šobrīd ratifikācijai piedāvātais pantu un punktu apjoms izraisa nepieciešamību pēc esošās likumdošanas un prakses pilnveidošanas. Turklāt arī hartas uzraudzības institūciju prasības nepārtraukti paaugstinās.

Sasniedzot hartas prasību izpildei nepieciešamo līmeni attiecībā uz ratifikācijai izvirzītajiem pantiem, Latvijas Republikai ir visas iespējas nākotnē iesniegt paziņojumu par pievienošanos arī citiem hartas pantiem.

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Hartas ratifikācija tiešā veidā neietekmē makroekonomisko vidi un pati par sevi neceļ sociālās aizsardzības līmeni valstī un nerada papildu līdzekļus.

Latvija, ratificējot hartas attiecīgos pantus un pakāpeniski attīstot nacionālo likumdošanu, lai tā atbilstu hartas noteiktajiem standartiem, stiprinās darbinieku un darba devēju savstarpējo uzticību un nodrošinās efektīva sociālā dialoga pastāvēšanu (5.pants), kā arī veicinot kopīgas darba devēju un strādājošo konsultācijas, nodrošinās saskaņotu un vienotu pieeju ekonomisko un sociālo problēmu risināšanai, panāks lielākas darbinieku tiesību garantijas, tādējādi sekmējot sociālo mieru, stabilitāti un veicinās darba devēju un darbinieku savstarpējo uzticību un taisnīgu sadarbību (6.pants).

Neskatoties uz to, ka spēkā esošā likumdošana jau paredz tiesības uz profesionālo arodorientāciju, hartas ratifikācija (9.pants) vēl papildus veicinās efektīvu izglītībai atvēlēto līdzekļu izmantošanu atbilstoši katra indivīda personīgajām spējām un vēlmēm. Tas nodrošinās izglītībai paredzēto līdzekļu ekonomisku izlietojumu, izglītības iegūšanai nepieciešamā laika samazinājumu un jauniešu bezdarba līmeņa samazināšanos.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Attīstot brīvprātīgu sarunu noturēšanu starp darba devēju un strādājošajiem, tiks veicināta darba devēju un darbinieku savstarpējā uzticība un taisnīga sadarbība. Tāpat pastāvot darba koplīgumam, būs labvēlīgi ietekmēti arī darba devēji, jo tiks veicināts darba ražīgums, kā arī mazināta streiku iespējamība (6.pants).

Nodrošinot tiesības uz arodorientāciju, kā tiešs ieguldījums cilvēkresursu attīstībā tas neapšaubāmi paaugstinās tautsaimniecības konkurētspēju, veidos investīcijām labvēlīgu vidi, kā arī sekmēs uzņēmējdarbības attīstību (9.pants).

3. Sociālo seku izvērtējums;

Latvijai cenšoties sasniegt atbilstību hartas noteiktajiem standartiem, ieguvējs būs indivīds, jo tiks panākta dzīves līmeņa uzlabošanās (ieskaitot nodarbinātības, sociālās palīdzības un veselības jomā) (11., 13.pants), pazemināsies bezdarba līmenis (1.pants).

4. Ietekme uz vidi.

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Rādītāji	Kārtējais gads Trīs nākamie gadi *)
1. Izmaiņas budžeta	Tiesību akta projekts šo jomu neskar.
ieņēmumos
2. Izmaiņas budžeta	Tiesību akta projekts šo jomu neskar.
izdevumos
3. Finansiālā ietekme	Hartas ratifikācija pati par sevi neceļ sociālās aizsardzības līmeni valstī un neprasa papildu līdzekļus. Tomēr lai sasniegtu hartas prasību izpildi nepieciešamo līmeni attiecībā uz hartas ratifikācijai izvirzītajiem pantiem, atsevišķi pasākumi var prasīt papildu līdzekļus.
4. Prognozējamie
kompensējošie
pasākumi papildu
izdevumu
finansēšanai
5. Detalizēts finansiālā
pamatojuma aprēķins
AIDS profilaksei	HIV epidemioloģiskās uzraudzības veikšanai:
HIV valsts epidemioloģiskās uzraudzības laboratoriju tīkla nodrošinājumam ar HIV diagnostikas (testsistēmas) līdzekļiem — Ls 17 200. Profilakses tīkla intravenozo narkotiku lietotājiem izveidei un uzturēšanai: šļirču, adatu iegādei, apmācībai, informācijai — Ls 12 615. 2001.gadā un turpmāk Ls 29 815.
Valsts sanitārajai	Uzturēšanas izdevumi — 217 251, t.sk. atalgojumi
kontrolei	Ls 65 691, VSA obligātās iemaksas Ls 17 138, pārējie kārtējie izdevumi Ls 134 422. Kapitālie izdevumi —
Ls 13 075. 2001.gadā un turpmāk Ls 230 326.
Veselības veicināšanai	Sirds slimību profilakse — 10 000, Veselīga uztura veicināšana — 12 000, Reģionu attīstība — 40 028, Uzturēšanas izdevumi — 11 705, Atkarības vielu lietošanas mazināšana un smēķēšanas ierobežošana — 55 000, Mātes un bērna veselība — 31 000, Seksuālās izglītības uzlabošana — 42 000, Garīgās veselības uzlabošana — 12 000
	2001.gadā — Ls 281 733
	Veselīga uztura veicināšana — 12 600, Reģionu attīstība — 42 029, Uzturēšanas izdevumi — 12 290, Atkarības vielu lietošanas mazināšana un smēķēšanas ierobežošana — 57 750, Mātes un bērna veselība — 32 550, Seksuālās izglītības uzlabošana — 44 100, Garīgās veselības uzlabošana — 12 600
	2002.gadā — Ls 281 919
	Veselīga uztura veicināšana — 13 200, Reģionu attīstība — 44 030 Uzturēšanas izdevumi — 12 875, Atkarības vielu lietošanas mazināšana un smēķēšanas ierobežošana — 60 500, Mātes un bērna veselība —
34 100, Seksuālās izglītības uzlabošana — 46 200, Garīgās veselības uzlabošana — 13 200
	2003.gadā — Ls 292 105
Aktīvo nodarbinātības	1. Risku grupu bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū:
pasākumu loka	jauniešu–bezdarbnieku darba prakses organizēšanai pie
paplašināšana	darba devēja (par katru pasākumā iesaistīto bezdarbnieku darba devējam mēnesī maksā Ls 50, darba prakses maksimālais ilgums ir 6 mēneši).
	2002.gadā — Ls 312 000
	2003.gadā — Ls 624 000
	turpmāk — Ls 624 000 gadā
	Palīdzībai pirmspensijas vecuma sievietēm — bezdarbniecēm pielāgoties situācijai darba tirgū (psiholoģiskās rehabilitācijas programmas izstrāde, mācību materiāla (600 eks.) sagatavošana lietošanai DMK nodarbībās, informatīvā materiāla izplatīšana (5000 eks.), 40 NVD darbinieku kompetences līmeņa paaugstināšana darbam ar pirmspensijas vecuma bezdarbniecēm.
	2002. gadā — Ls 4 360
	2003. gadā — Ls 31 438
	turpmāk — Ls 199 500 gadā (570 bezdarbnieki X
Ls 350)
	Subsidēto darba vietu izveidei invalīdiem–bezdarbniekiem (par katru pasākumā iesaistīto bezdarbnieku darba devējam maksā līdz Ls 100 mēnesī, darba vietas izveidošana tiek subsidēta 6 mēnešus. Aprīkojuma iegāde un darba vietas pielāgošana invalīdam — 300 lati. 290 darba devēji ir izteikuši gatavību pasākuma ieviešanā. 2002.gadā tiktu izveidotas 50 un 2003.gadā — 100 darba vietas).
	2002.gadā — Ls 46 800
	2003. gadā — Ls 93 600
	turpmāk — Ls 93 600 gadā
	2. Jaunu darba vietu radīšanai: bezdarbnieku kreditēšana pašnodarbinātības vai mazās un vidējās uzņēmējdarbības uzsākšanai (kredīts uzņēmējdarbības uzsākšanai 33 bezdarbniekiem Ls 50 x 12 mēneši +
Ls 2000 pamatkapitāla nodrošināšanai un Ls 127 SIA reģistrēšanai).
	2002.gadā — Ls 180 000
	2003.gadā — Ls 180 000
	turpmāk — Ls 90 000 gadā.
	3. Uzlabot sabiedrības informētību par valsts līmenī veicamiem pasākumiem bezdarba samazināšanas un nodarbinātības veicināšanas jomā un Nodarbinātības valsts dienesta sniegtajiem pakalpojumiem. Ar mērķi nodrošināt sabiedrības pietiekamu informētības līmeni augstākminētajos jautājumos papildus ir nepieciešami Ls 176 200, kuri tiks izlietoti šādu aktivitāšu īstenošanai: sabiedrības informētības līmeņa paaugstināšanai par NVD sniegtajiem pakalpojumiem kopumā Ls 111 200 (ikgadus Ls 55 600 2002. un 2003.gadu periodā); pašinformēšanas centru ierīkošanai darba meklētājiem NVD filiālēs kopumā Ls 65 000 (2002.gadā).
Valsts investīciju	1. Projekta “WE 25 Profesionālās orientēšanas un
programmas projekta	konsultēšanas attīstība” ietvaros 2001. gadā, apgūstot
“WE 25 Profesionālās	piešķirtās investīcijas Ls 30 000 apjomā, paredzēts
orientēšanas un	iekārtot konsultatīvās nodaļas 9 Latvijas rajonos.
konsultēšanas attīstība”	To uzturēšanai 2002. gadā nepieciešams izdalīt papildu
uzturēšanas izdevumu	līdzekļus
segšanai	Nomai un komunālajiem pakalpojumiem:
Ls 170 X 12 mēneši X 9 nodaļas = Ls 18360;
Pārējiem uzturēšanas izdevumiem: Ls 450 X 12 mēneši X 9 nodaļas = Ls 48600; Darba algām 2 cilvēkiem katrā nodaļā (ar sociālo nodokli) Ls 640 X 12 mēneši X
9 nodaļas = Ls 69120 Kopā: Ls 136080 2002. gadā
	2. Projekta “WE 25 Profesionālās orientēšanas un konsultēšanas attīstība” ietvaros 2002. gadā, apgūstot piešķirtās investīcijas Ls 30 000 apjomā, paredzēts iekārtot konsultatīvās nodaļas 6 Latvijas rajonos un 4 reģionālos informācijas centrus profesionālajā orientācijā.
	6 rajonu nodaļu uzturēšanai 2002. gadā papildus nepieciešams izdalīt vienu pusi no vajadzīgajiem līdzekļiem sakarā ar to, ka nodaļas gada laikā savu darbību uzsāks pakāpeniski:
	Nomai un komunālajiem pakalpojumiem Ls 170 X
12 mēneši X 6 nodaļas = Ls 12240 : 2 = Ls 6120; Pārējiem uzturēšanas izdevumiem Ls 450 X 12 mēneši X 6 nodaļas = Ls 32400 : 2 = Ls 16200; Darba algām
2 cilvēkiem katrā nodaļā (ar sociālo nodokli); Ls 640 X 12 mēneši X 6 nodaļas = Ls 46080 : 2 = Ls 23040 Kopā: Ls 45360 2002. gadā
	4 reģionālo informācijas centru profesionālajā orientācijā uzturēšanai 2002. gadā papildus nepieciešams izdalīt vienu trešo daļu no vajadzīgajiem līdzekļiem sakarā ar pakāpenisku to darbības uzsākšanu un to, ka šie centri veidosies uz esošo nodokļu bāzes.
	Nomai un komunālajiem pakalpojumiem: Ls 57 X
12 mēneši X 4 centri = Ls 2720 : 3 = Ls 907;
Pārējiem uzturēšanas izdevumiem: Ls 150 X 12 mēneši X 4 centri = Ls 7200 : 3 = Ls 2400; darba algām
2 cilvēkiem katrā centrā (ar sociālo nodokli);
Ls 640 X 12 mēneši X 4 centri = Ls 30 720 : Ls 10240 Kopā: Ls 13 547 2002. gadā
	Pavisam kopā: Ls 194987 2002. gadā
	3. Projekta “WE 25 Profesionālās orientēšanas un konsultēšanas attīstība” ietvaros 2001.— 2002. gadā, apgūstot piešķirtās investīcijas Ls 60 000 apjomā, paredzēts iekārtot konsultatīvās nodaļas 15 Latvijas rajonos un 4 reģionālajos informācijas centros. To uzturēšanai 2003. gadā papildus nepieciešams izdalīt līdzekļus: Nomai un komunālajiem pakalpojumiem:
Ls 171 X 12 mēneši X 19 nodaļas = Ls 38760. Pārējiem uzturēšanas izdevumiem: Ls 450 X 12 mēneši X
19 nodaļas = Ls 102600. Darba algām 2 cilvēkiem katrā nodaļā (ar sociālo nodokli) Ls 640 X 12 mēneši X
19 nodaļas = Ls 145920 Kopā: Ls 287280 2003. gadā
	Projekta “WE 25 Profesionālās orientēšanas un konsultēšanas attīstība” ietvaros 2003. gadā, apgūstot piešķirtās investīcijas Ls 36 100 apjomā, paredzēts iekārtot konsultatīvās nodaļas 5 Latvijas rajonos un iegādāties psihofizioloģiskās diagnostikas aparatūru.
	To uzturēšanai 2003. gadā papildus nepieciešams izdalīt vienu pusi no vajadzīgajiem līdzekļiem sakarā ar to, ka nodaļas gada laikā savu darbību uzsāks pakāpeniski:
	Nomai un komunālajiem pakalpojumiem Ls 171 X
12 mēneši X 5 nodaļas = Ls 10200 : 2 = Ls 5100. Pārējiem uzturēšanas izdevumiem Ls 450 X 12 mēneši X 5 nodaļas = Ls 27000 : 2 = Ls 13500. Darba algām
2 cilvēkiem katrā nodaļā (ar sociālo nodokli); Ls 640 X 12 mēneši X 5 nodaļas = Ls 38400 : 2 = Ls 19200 Kopā: Ls 37800 2003. gadā
	Pavisam kopā Ls 325080 2003. gadā
	4. Pēc projekta realizācijas, sākot ar 2004. gadu, konsultatīvo kabinetu 20 Latvijas rajonos un 4 reģionālo informācijas centru profesionālajā orientācijā uzturēšanai ik gadus papildus nepieciešams izdalīt līdzekļus: Nomai un komunālajiem pakalpojumiem:
Ls 170 X 12 mēneši X 24 nodaļas = Ls 48960; Pārējiem uzturēšanas izdevumiem: Ls 450 X 12 mēneši X
24 nodaļas = Ls 129600; Darba algām 2 cilvēkiem katrā nodaļā (ar sociālo nodokli); Ls 640 X 12 mēneši X
24 nodaļas = Ls 184320. Kopā: Ls 362880 2004. gadā
Izglītības informācijas	1. Izglītības informācijas un karjeras izvēles centru
un karjeras izvēles	jauniešiem izveide visos rajonos: 2001. — 2002.gadā
centru jauniešiem	Ls 200 000; 2. Izglītības informatīvās datu bāzes
sistēmas izveide	izveide: 2001. — 2002.gadā Ls 300 000; 3. Informatīvo un karjeras izvēle mācību materiālu izstrāde, t.sk. drukāto izdevumu un elektronisko izdevumu izstrāde: 2001. — 2003.gadā Ls 200 000; 4. Profesionālās piemērotības testu un testēšanas līdzekļu izstrāde: 2001.—2003.gadā Ls 150 000; 6. Pedagogu apmācība darbam ar jauniešiem izglītības informācijas un karjeras izvēles jautājumos: 2001.—2002.gadā Ls 130 000;
7. Fakultatīvo mācību kursu “Karjeras izvēle; jautājumi un atbildes pamatskolā”, “Karjeras izvēle; jautājumi un atbildes vidusskolā” izstrāde un aprobācija: 2001.—2002.gadā Ls 20 000
Garantētā minimālo	Prognozētais nepieciešamo līdzekļu apjoms garantētā
ienākumu pabalsta	minimālo ienākumu pabalsta izmaksai 12 mēnešu
izmaksai	periodam ir Ls 9 312 542. Bet nepieciešamais papildu finansējums sastāda Ls 426 400. No veiktās pašvaldību aptaujas rezultātiem izriet, ka 126 no 560 pašvaldībām pabalsta GMI nodrošināšanai nepieciešamie līdzekļi pārsniedz 1999.gadā sociālās palīdzības pabalstiem izlietotos līdzekļus.

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Kādi normatīvie akti — likumi un Ministru kabineta noteikumi — papildus jāizdod, un vai ir sagatavoti to projekti. Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un satura galvenos punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Harta nevar tikt uztverta kā nemainīgs instruments, jo tā nepārtraukti attīstās caur daudziem tiesas precedentiem un Neatkarīgo ekspertu komitejas vērtējumiem par valstu ziņojumiem, kā arī attīstās hartas uzraudzības mehānisms. Valstij, ratificējot hartu, nav jāatbilst tās prasībām uz ratifikācijas brīdi, bet šī atbilstība ir jāpanāk pakāpeniski.

Paredzams, ka grozījumi atsevišķos likumos ir jāizstrādā laika periodā no hartas ratifikācijas brīža līdz pirmajam ziņojumam, bet atsevišķi grozījumi var tikt uzskatīti par nepieciešamiem tikai pēc atzinuma saņemšanas no Eiropas Padomes.

Prognozējams, ka pēc Eiropas Padomes Neatkarīgo ekspertu komitejas atzinuma saņemšanas, kas veic uzraudzību, kā tiek nodrošināta Eiropas Sociālās hartas izpilde, tiks norādītas konkrētas nepilnības un nepieciešamās izmaiņas valsts likumdošanā un praksē, lai tā atbilstu Hartas ratificēto pantu prasībām. Tas arī dos impulsu veicamajām izmaiņām nacionālajā likumdošanā.

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

Saistības pret Eiropas Savienību;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām;

1995.gada 10.februārī Latvijas Republika tika uzņemta Eiropas Padomē, 1997.gada 29.maijā tā parakstīja Eiropas Sociālo hartu un tās Papildprotokolus, tādējādi paužot savu gribu ievērot arī tos principus un tiesības, kādus dalībvalsts ievēro attiecībā uz savas un citu valstu pilsoņiem sociālās nodrošinātības jomā.

3. Atbilstības izvērtējuma tabula;

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

	Latvijas tiesību akta	ES tiesību akta un	Atbilstības	Komentāri
	projekta norma	attiecīgā panta Nr.	pakāpe
	(attiecīgā panta,		(atbilst/
	punkta Nr.)		neatbilst)

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Likumprojekta izstrādes gaitā notikušas konsultācijas ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Pašvaldību savienību.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

Atbalsta tiesību akta projekta pieņemšanu.

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem;

2000.gadā Labklājības ministrija izstrādāja “Sākotnējo ziņojumu par Latvijas Republikas likumdošanas atbilstību Eiropas Sociālās hartas prasībām” un iesniedza izskatīšanā Eiropas Padomes Cilvēktiesību ģenerāldirektorāta Eiropas Sociālās hartas sekretariātā. No tā tika saņemts atzinums, pamatojoties uz kuru tika izvēlēti hartas panti ratifikācijai un izstrādāts likumprojekts.

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Saskaņā ar hartas prasībām jaunu institūciju dibināšana nav nepieciešama, bet gan jāpaplašina esošo institūciju (BOVAS Nodarbinātības valsts dienests, Profesionālās karjeras izvēles centrs, Sociālās palīdzības fonds, Nacionālais vides veselības centrs, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra) sniegto pakalpojumu spektrs, kā arī jāpaaugstina sniegto pakalpojumu pieejamība.

Likuma “Par sociālo palīdzību” ietvaros ir noteikts, ka “sociālās palīdzības sniegšanai katra pašvaldība izveido sociālās palīdzības dienestu”. 1999. gadā Latvijas pagastos un pilsētās bija izveidoti tikai 298 sociālās palīdzības dienesti. Ieviešot garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanas pabalstu, kā arī paplašinot personu loku, kas var pretendēt uz sociālo palīdzību (piemēram, personas, kas saņēmušas termiņuzturēšanās atļaujas), būs nepieciešams paplašināt pašvaldību funkcijas sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanā.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo;

Ja indivīds uzskata, ka viņa tiesības ir pārkāptas, pamatojoties uz to, ka valsts ir ratificējusi konkrēto Hartas pantu, kas tās regulē, tad viņš ir tiesīgs likumā noteiktā kārtībā vērsties ar prasību Latvijas tiesā.

Labklājības ministrs A.Požarnovs

 

 

Par Eiropas Sociālās hartas 15. panta —
Invalīdu un garīgi atpalikušu personu tiesības uz arodapmācību, rehabilitāciju un sociālo iekārtošanu — īstenošanas izmaksām

15. panta mērķis ir garantēt vienādas nodarbinātības iespējas personām ar traucējumiem. Līgumslēdzējas puses apņemas ieviest speciālus arodapmācības un nodarbinātības pasākumus personām ar traucējumiem, lai uzlabotu viņu iespējas atrast darbu.

Personu ar traucējumiem arodapmācība tiek aplūkota kā nepārtraukts process, aptverot pamatapmācību skolā, tehnisko apmācību, kas noved pie noteiktu kvalifikāciju iegūšanas, kā arī personu ar traucējumiem, kas iegūti negadījumu darbā vai arodslimību rezultātā, pārkvalificēšanu.

Nodarbinātības process personām ar traucējumiem nedrīkst apstāties ar to, ka tām ir atrasts darbs. Pastāvīgi ir jāturpina šo personu integrācija caur dažādiem pasākumiem, lai tās saglabātu jau atrasto darbu. Šā mērķa sasniegšanai darba devējiem ir jāievēro gan pozitīvie (rehabilitācija), gan negatīvie nosacījumi (neviens darbinieks nedrīkst tikt atlaists viņa invaliditātes dēļ).

Lai nodrošinātu invalīdu tiesības uz arodapmācību, rehabilitāciju un sociālo iekārtošanu atbilstoši Eiropas Sociālās hartas 15. panta prasībām, ir veikti aprēķini par iespējamām izmaksām šo pasākumu īstenošanai:

Invalīdu arodprasmes novērtēšanas un profesionālās piemērotības noteikšanas sistēmas izveide (novērtēšanas instrumentu izstrāde, speciālistu apmācība) — Ls 3000.

— Profesionālās rehabilitācijas metožu pielāgošana saskaņā ar darba tirgus prasībām (reģionālo profesionālās rehabilitācijas centru izveide, jaunu programmu ieviešana, tālmācības attīstība) — Ls 56–60 000 (4 filiāļu izveidei), Ls 116 000 filiāļu darbības nodrošināšanai gadā, Ls 15 000 (1 tālmācības programmas ieviešanai).

Profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu vispārējā nodrošināšana — 2001. gada valsts budžetā šim mērķim ir paredzēti Ls 637 694, kas nodrošina 288 personu profesionālo rehabilitāciju gadā. Izdevumi profesionālās rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanai vienai personai gadā ir vidēji Ls 2175 (summā iekļauti izdevumi mācību materiāliem, sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, personāla algas ar nodokļiem pamatlīdzekļu amortizācija, izdevumi ēdināšanai un dienesta viesnīcai).

Gadā invaliditāte pirmreizēji vai atkārtoti tiek noteikta 40043 personām darbspējīgā vecumā, no kurām 1412 personām (4%) Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija un tās struktūrvienības sniedz atzinumu par nepieciešamību apgūt jaunu profesiju. Profesionālas rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanai šai personu grupai gadā būtu nepieciešami Ls 2 797 178,6.

Pat situācijā, ja tiek prioritētas personas jaunākā vecuma grupā (16—39 gadi), kuru rehabilitācijas potenciāls ir lielāks, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi būtu nepieciešami 446 personām gadā. Lai to nodrošinātu, būtu nepieciešams pakāpeniski palielināt valsts budžeta finansējumu par Ls 83 100 gadā, lai 2005. gadā valsts budžeta finansējums profesionālajai rehabilitācijai būtu Ls 970 094.

Saglabājot pašreizējo valsts budžeta finansējuma apjomu, veidojas rinda pakalpojuma saņemšanai, un Eiropas Sociālās hartas 15. panta izpilde nav iespējama.

Viens no pasākumiem personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātības nodrošināšanai ir specializētās darbnīcas. Saskaņā ar likumu “Par sociālo palīdzību” to izveide ir pilsētu un pagastu pašvaldību pienākums. Šobrīd Latvijā nav izveidota neviena šāda veida darbnīca.

Specializētās darbnīcas būtu veidojamas republikas nozīmes pilsētās, jo vietās, kur ir neliela personu ar garīga rakstura traucējumiem koncentrācija, šāda pakalpojuma attīstība nav efektīva.

Lai izveidotu specializētās darbnīcas 7 republikas nozīmes pilsētās, kopā nodrošinot 105 invalīdu nodarbinātību, būtu nepieciešami Ls 312 760. (Ls 44 680 — vienas darbnīcas izveidei, rēķinot izdevumus darbnīcas izveidei, iekārtu iegādei, telpu pielāgošanai un personāla algām, neņemot vērā izdevumus izejvielu iegādei un amortizācijai.)

No Latvijā esošajām 63 speciālās izglītības iestādēm inženiertehniski piemērotas invalīdiem ar kustību traucējumiem ir 2 iestādes. Aptuvenās inženiertehniskās izmaksas 1 speciālās izglītības iestādē:

lifts — Ls 49 000

uzbrauktuve — Ls 1000

pacēlājs — Ls 12 000, kā arī citas nepieciešamās rekonstrukcijas (durvju paplašināšana, tualešu pielāgošana u.c.).

Problēmas var radīt arī prasība, ko ietver 15. pants, — nodrošināt ar invaliditāti saistīto papildu izdevumu segšanu kā, piemēram, transporta pakalpojumu pieejamības nodrošināšana invalīdiem, materiālais atbalsts zemu ienākumu gadījumā u.c.

Papildu izdevumi paredzami arī informācijas nodrošināšanai un pasākumu realizācijas uzraudzībai, lai atskaitītos par 15. punkta prasību izpildi.

Lai realizētu 15. panta prasības par invalīdu iesaistīšanu darba tirgū un lai nepārtraukti turpinātu to integrāciju darba tirgū, Latvijai darba tirgū būtu jāiesaista apmēram 70 000 invalīdu (pēc Labklājības ministrijas rīcībā esošiem datiem).

Pēc Nodarbinātības valsts dienesta aprēķiniem, vidēji vienas darba vietas iekārtošana personām ar īpašām vajadzībām varētu izmaksāt apmēram Ls 1100.

Tādējādi izmaksas pirmajā gadā varētu sastādīt Ls 77 000 000.

Ņemot vērā to, ka Harta paredz arī šo jaunradīto darba vietu personām ar īpašām vajadzībām uzturēšanu un saglabāšanu, veicot dažādus pasākumus, tad turpmākajos gados izmaksas būtu mazākas.

Eiropas Sociālās hartas 15. panta prasību izpildei, ņemot vērā iepriekšminētos aprēķinus, kopā no valsts budžeta papildus būtu nepieciešami aptuveni Ls 83 132 484,6.

Papildus vēršam uzmanību, ka valsts likumdošana un prakse tiek uzskatīta par neatbilstošu Hartas 15. panta prasībām, ja:

1) netiek garantēta citu Hartas Līgumslēdzēju Pušu pilsoņiem — personām ar traucējumiem (gan fiziskiem, gan psihiskiem) — pieejamība arodapmācībai ar tiem pašiem nosacījumiem kā saviem pilsoņiem;

2) nepastāv tendence — bezdarba skaita samazināšanās — invalīdu vidū;

3) netiek garantēti tādi paši pasākumi citu Hartas Līgumslēdzēju Pušu pilsoņiem — personām ar traucējumiem (gan fiziskiem, gan psihiskiem) — attiecībā uz nodarbinātību kā saviem pilsoņiem;

4) netiek sniegta statistika un/vai informācija attiecībā uz citu Hartas Līgumslēdzēju Pušu pilsoņu aizsardzību, kā arī tiesības uz arodapmācības pieejamību valstī.

Sociālās apdrošināšanas departamenta direktora vietniece L.Velde

 

 

 

Patvēruma likums

Saeimas dok. Nr. 3382; likumprojekts Nr. 963

Iekšlietu ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2001. gada 10. jūlija sēdē akceptēts (prot. Nr. 32, 11.¤)
un 13. jūlijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautiskiem cilvēktiesību principiem nodrošināt personu tiesības saņemt Latvijas Republikā patvērumu, iegūt bēgļa statusu, pagaidu aizsardzību, alternatīvo statusu.

2.pants. Neizraidīšanas princips

(1) Personu, kurai piešķirts bēgļa statuss Latvijas Republikā, nevar izraidīt uz valsti vai izdot valstij, kurā pastāv šā likuma 3.pantā minētās vajāšanas draudi.

(2) Personu, kurai piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republikā, nevar izraidīt uz valsti vai izdot valstij, kurā pastāv šā likuma 35.pantā minētie draudi.

3.pants. Persona, kura kā patvēruma meklētājs var pretendēt uz bēgļa statusu

(1) Kā patvēruma meklētājs uz bēgļa statusu var pretendēt persona, kura nav Latvijas pilsonis, likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” vai likuma “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā” subjekts un kura ierodas vai atrodas Latvijas Republikas teritorijā tāpēc, ka pamatoti baidās no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ savas pilsonības valstī vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, savas iepriekšējās mītnes zemē, un kura šo baiļu dēļ nespēj vai nevēlas izmantot attiecīgās valsts tiesisko aizsardzību.

(2) Persona, kura ir vairāk nekā vienas ārvalsts pilsonis, nevar pretendēt kā patvēruma meklētājs uz bēgļa statusu, ja tā bez iemesla baidās no šā panta pirmajā daļā minētās vajāšanas un neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas pilsonības valstīm. Personas pilsonības valsts ir katra tā valsts, kuras pilsonis ir šī persona.

4.pants. Patvēruma meklētāja statuss

Persona atzīstama par patvēruma meklētāju, ja tā šajā likumā noteiktajā kārtībā iesniegusi rakstisku pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu (turpmāk – pieteikums). Pieteikumu no tā iesniegšanas brīža līdz galīgā lēmuma pieņemšanai šajā likumā minētās iestādes izskata šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā (turpmāk — patvēruma piešķiršanas process).

5.pants. Bēgļu lietu departaments

(1) Pieteikumu izskata un lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt pieņem Bēgļu lietu departaments (turpmāk — Departaments), kura lēmumus var pārsūdzēt vienīgi šajā likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā.

(2) Ja persona neatbilst šā likuma 3.pantā minētajiem nosacījumiem, Departaments izskata jautājumu par alternatīvā statusa piešķiršanu personai atbilstoši šā likuma VI nodaļas nosacījumiem.

(3) Departamentu kā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk — Pārvalde) struktūrvienību izveido un tā vadītāju pēc saskaņošanas ar iekšlietu ministru ieceļ amatā un atbrīvo no amata Pārvaldes priekšnieks.

6.pants. Bēgļu lietu apelācijas padome

(1) Sūdzības par Departamenta lēmumiem izskata Bēgļu lietu apelācijas padome (turpmāk — Padome). Padomes lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, izņemot šā likuma 33. un 42.pantā paredzētos gadījumus.

(2) Padomes sastāvā ir priekšsēdētājs un četri Padomes locekļi. Ministru kabinets ieceļ amatā un atbrīvo no amata Padomes priekšsēdētāju pēc tieslietu ministra, bet Padomes locekļus — pēc Padomes priekšsēdētāja priekšlikuma.

(3) Padome ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša iestāde. Tās nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Padomes priekšsēdētājs un tās locekļi savas kompetences ietvaros darbojas un lēmumus pieņem neatkarīgi.

7.pants. Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs bēgļu lietās

(1) Personām, kuras ir iesniegušas pieteikumu, ir tiesības griezties pie Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu lietās vai viņa pilnvarotām personām vai institūcijām.

(2) Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu lietās pieprasījuma Departaments un Padome iesniedz viņam savus lēmumus.

8.pants. Ziņu neizpaušana

(1) Patvēruma piešķiršanas procesā iesaistīto institūciju darbiniekiem nav tiesību izpaust informāciju par patvēruma meklētāju, izņemot šā panta otrajā daļā minētos gadījumus. Par informācijas izpaušanu vainīgais darbinieks saucams pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Informāciju par patvēruma meklētāju var izpaust, ja attiecīgā persona devusi tam piekrišanu vai ja informāciju likumā noteiktajā kārtībā ir pieprasījušas tiesībaizsardzības iestādes.

9.pants. Patvēruma meklētāja identifikācija

Patvēruma meklētāju identificē Valsts policija vai šajā likumā paredzētajos gadījumos — Valsts robežsardze. Kārtību, kādā tiek identificēts patvēruma meklētājs, un sadarbību starp patvēruma piešķiršanas procesā iesaistītajām institūcijām nosaka iekšlietu ministrs.

10.pants. Sazināšanās valoda

Patvēruma meklētājam, kurš nezina latviešu valodu, tiek nodrošinātas iespējas sazināties ar tulka palīdzību, kā arī tiek nodrošinātas tiesības iesniegt pieteikumu, iepazīties ar pieteikuma izskatīšanas materiāliem un sniegt paskaidrojumus tajā valodā, kuru šī persona prot.

11.pants. Patvēruma meklētāja tiesības un pienākumi

(1) Patvēruma meklētājam līdz galīgā lēmuma pieņemšanai par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt ir tiesības uzturēties Latvijas Republikā.

(2) Patvēruma meklētājam ir tiesības pieaicināt personu juridiskās palīdzības saņemšanai.

(3) Patvēruma meklētājam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību par valsts līdzekļiem.

(4) Patvēruma meklētājam vai viņa pilnvarotai personai ir pienākums sadarboties ar Departamentu un citām šajā likumā minētajām institūcijām, sniedzot tām informāciju, kas var ietekmēt bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

(5) Patvēruma meklētājam, uzturoties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, ir pienākums ievērot šī patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iekšējās kārtības noteikumus.

12.pants. Nepilngadīgās personas tiesības

(1) Pieteikums izskatāms un lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikums tādu piešķirt attiecināms arī uz patvēruma meklētāja nepilngadīgajiem bērniem, ja viņi atrodas Latvijas Republikā. Izskatot pieteikumu, tiek ņemts vērā nepilngadīgās personas viedoklis.

(2) Nepilngadīgās personas tiesības un likumīgās intereses pārstāv tās vecāki. Ja nepilngadīgā persona ir bez vecāku pavadības un vēlas pieteikumu iesniegt patstāvīgi, tās tiesības un likumīgās intereses pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas laikā pārstāv Padomes iecelts neatkarīgs pilnvarots pārstāvis. Pārstāvja pienākums ir objektīvi darboties nepilngadīgās personas interesēs.

(3) Pārrunas ar nepilngadīgajām personām, kuras ir bez vecāku pavadības, veic šim uzdevumam īpaši apmācīti Valsts robežsardzes vai Valsts policijas darbinieki.

(4) Nepilngadīgajām personām, kuras ir bez vecāku pavadības, ir tiesības uz nepieciešamo aizsardzību un aprūpi likumā noteiktajā kārtībā.

II nodaļa

Pieteikuma iesniegšana, pārrunas ar patvēruma meklētāju
un sākotnējā patvēruma meklētāja izmitināšana

13.pants. Pieteikuma iesniegšana, personai no ārvalstīm ierodoties robežkontroles punktā, pārrunas un izmitināšana

(1) Persona, kura ierodas Latvijas Republikā, lai saņemtu patvērumu un iegūtu bēgļa vai alternatīvo statusu, iesniedz pieteikumu Valsts robežsardzes darbiniekam robežkontroles punktā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā.

(2) Pārrunas ar patvēruma meklētāju robežkontroles punktā veic Valsts robežsardzes darbinieki. Patvēruma meklētājs pārrunu un pieteikuma sākotnējās izskatīšanas laikā tiek izmitināts šim nolūkam paredzētās telpās robežkontroles punktā. Patvēruma meklētāju robežkontroles punktā ilgāk par 72 stundām var izmitināt tikai saskaņā ar tiesneša lēmumu.

(3) Tiesnesis izskata Valsts robežsardzes iesniegtos materiālus un 24 stundu laikā no šo materiālu iesniegšanas brīža pieņem lēmumu par patvēruma meklētāja izmitināšanu robežkontroles punktā. Tiesneša lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

(4) Ja pēc pārrunu materiālu izskatīšanas Departaments pieteikumu atzīst par pamatotu, patvēruma meklētājs nekavējoties nogādājams tuvākajā patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Turpmākās pārrunas ar patvēruma meklētāju veic šim uzdevumam īpaši apmācīti Valsts policijas darbinieki.

14.pants. Pieteikuma iesniegšana, personai atrodoties Latvijas Republikas teritorijā, pārrunas un izmitināšana

(1) Persona, kura atrodas Latvijas Republikas teritorijā, pieteikumu iesniedz Valsts policijas teritoriālajā iestādē vai Departamentā.

(2) Pārrunas ar patvēruma meklētāju veic šim uzdevumam īpaši apmācīti Valsts policijas darbinieki. Patvēruma meklētājs pārrunu un pieteikuma sākotnējās izskatīšanas laikā var tikt izmitināts Valsts policijas teritoriālajā iestādē šim nolūkam paredzētās telpās atsevišķi no personām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Patvēruma meklētāju Valsts policijas teritoriālajā iestādē ilgāk par 72 stundām var izmitināt tikai saskaņā ar tiesneša lēmumu.

(3) Tiesnesis izskata Valsts policijas iesniegtos materiālus un 24 stundu laikā no šo materiālu iesniegšanas brīža pieņem lēmumu par patvēruma meklētāja izmitināšanu Valsts policijas teritoriālajā iestādē. Tiesneša lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

(4) Ja pēc pārrunu materiālu izskatīšanas Departaments pieteikumu atzīst par pamatotu, patvēruma meklētājs nekavējoties nogādājams tuvākajā patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Turpmākās pārrunas ar patvēruma meklētāju veic šim uzdevumam īpaši apmācīti Valsts policijas darbinieki.

III nodaļa

Pieteikuma izskatīšana un bēgļa statusa piešķiršana

15.pants. Patvēruma meklētāju izmitināšanas centri

(1) Pieteikuma izskatīšanas laikā patvēruma meklētājs izmitināms patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, kurā nodrošināti cilvēka sadzīvei nepieciešamie apstākļi. Patvēruma meklētāju var pārvietot no viena patvēruma meklētāju izmitināšanas centra uz citu.

(2) Patvēruma meklētājs netiek ievietots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, ja nav beidzies viņa legālās uzturēšanās pamats Latvijas Re-publikā.

(3) Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra nolikumu apstiprina un šādus centrus izveido Ministru kabinets. Patvēruma meklētāju izmitināšanas centri ir Iekšlietu ministrijas pakļautībā.

(4) Uztura izdevumu apmēru patvēruma meklētājam un šo izdevumu izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

16.pants. Patvēruma meklētāja personu apliecinoši dokumenti un uzturēšanās kārtība Latvijas Republikā

(1) Patvēruma meklētājs personu apliecinošus un ceļošanas dokumentus nodod Valsts policijai, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt, izņemot gadījumu, ja patvēruma meklētājam ir cits legālās uzturēšanās pamats Latvijas Republikā.

(2) Patvēruma meklētājam tiek izsniegts īpašs dokuments (turpmāk — patvēruma meklētāja personas dokuments), kura formu un izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Patvēruma meklētāja personas dokuments dod tiesības uzturēties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā un ar ikreizēju patvēruma meklētāju izmitināšanas centra administrācijas atļauju, kura tiek atzīmēta patvēruma meklētāja personas dokumentā, patvēruma meklētājam ir tiesības uzturēties arī ārpus patvēruma meklētāju izmitināšanas centra.

17.pants. Pieteikuma izskatīšanas termiņi

(1) Ja pārrunās konstatēts, ka pieteikumā minētie fakti atbilst šā likuma 3. vai 35.panta nosacījumiem, pieteikums izskatāms ne vēlāk kā triju mēnešu laikā no tā saņemšanas dienas.

(2) Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs vai viņa pilnvarota persona pamatotu iemeslu dēļ var pagarināt pieteikuma izskatīšanas termiņu līdz divpadsmit mēnešiem.

18.pants. Nodarījumi, kas izslēdz bēgļa statusa piešķiršanu

Bēgļa statusa piešķiršana nav iespējama, ja persona:

1) ir izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, arī genocīda noziegumu tādā izpratnē, kā tas formulēts starptautiskajos aktos, kuri pieņemti, lai veiktu pasākumus pret šāda veida noziegumiem;

2) pirms ieceļošanas Latvijā ir izdarījusi smagu vai sevišķi smagu nepolitiska rakstura noziegumu;

3) ir vainīga tādu darbību izdarīšanā, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas principiem un mērķiem.

19.pants. Gadījumi, kuros bēgļa statusu personai nepiešķir

Bēgļa statusu personai nepiešķir, ja:

1) personai ir tādas valsts pilsonība, kurā nepastāv šā likuma 3. pantā minētās vajāšanas draudi;

2) persona ir bezvalstnieks, un tās iepriekšējās mītnes zemē nepastāv šā likuma 3.pantā minētās vajāšanas draudi;

3) persona pirms ierašanās Latvijas Republikā uzturējusies valstī:

a) kura ir ratificējusi 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un 1967.gada 31.janvāra Protokolu par bēgļa statusu;

b) kurā personai nedraud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās;

c) kurā tā varēja lūgt un saņemt aizsardzību;

4) persona ir ieguvusi bēgļa statusu citā valstī un bez pamatotām bailēm no šā likuma 3.pantā minētās vajāšanas var izmantot tās aizsardzību;

5) personas pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu izskata citā valstī;

6) persona apzināti neievēro šā likuma 11.panta ceturtajā daļā noteiktās prasības vai sniedz apzināti nepatiesas ziņas, ja tas ir būtiski jautājuma izlemšanai par bēgļa statusa piešķiršanu;

7) saskaņā ar kompetentu iestāžu sniegtajām ziņām persona apdraud valsts drošību un sabiedrisko kārtību.

20.pants. Lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt

(1) Departaments lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt pieņem pēc tam, kad veiktas šā likuma 13.panta otrajā daļā vai 14.panta otrajā daļā minētās darbības.

(2) Pieņemot lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt, šaubas par pieteikuma pamatotību tulkojamas par labu patvēruma meklētājam.

(3) Šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu Departaments noformē rakstiski, to izvērsti pamatojot un norādot tā pārsūdzēšanas kārtību. Patvēruma meklētājs ar lēmuma saturu iepazīstināms nekavējoties, paskaidrojot lēmuma būtību un tā pārsūdzēšanas kārtību viņam saprotamā valodā.

21.pants. Lēmuma pārsūdzēšanas kārtība

(1) Sūdzību par Departamenta lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu tādu piešķirt septiņu dienu laikā var iesniegt Padomē patvēruma meklētājs, viņa pilnvarota persona vai cita ieinteresēta persona. Padome šādu sūdzību izskata trīs mēnešu laikā, un tās lēmums ir galīgs.

(2) Sūdzības izskatīšanas laikā persona uzskatāma par patvēruma meklē-
tāju.

(3) Ja personas rīcībā pēc galīgā lēmuma par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu ir jauni fakti, kas būtiski maina lietas apstākļus, persona var iesniegt Padomē atkārtotu pieteikumu. Padome pieņem lēmumu par pieteikuma pamatotību divu darbdienu laikā. Ja pieteikums atzīts par pamatotu, Padome to izskata divu nedēļu laikā no tā saņemšanas dienas.

(4) Padomes lēmums noformējams rakstiski, to izvērsti pamatojot, un nekavējoties paziņojams sūdzības iesniedzējam, paskaidrojot lēmuma būtību viņam saprotamā valodā.

22.pants. Gadījumi, kad pieteikums tiek izskatīts uz robežas vai saīsinātā kārtībā

Pieteikums izskatāms uz robežas vai saīsinātajā kārtībā, ja:

1) pieteikums ir acīmredzami nepamatots — tas pēc būtības neatbilst šā likuma 3.panta pirmajā daļā un 35.panta pirmajā daļā minētajiem kritērijiem — vai pieteikumam acīmredzami trūkst ticamības — personas stāstītais ir pretrunīgs, nekonsekvents vai pēc būtības neiespējams;

2) pieteikumu izskata citā valstī;

3) persona ir ieguvusi bēgļa statusu citā valstī un bez pamatotām bailēm no šā likuma 3.pantā minētās vajāšanas var izmantot tās aizsardzību;

4) personai ir tādas valsts pilsonība, kurā nepastāv šā likuma 3.panta pirmajā daļā un 35.panta pirmajā daļā minētie draudi;

5) persona bez pamatota izskaidrojuma ir iesniegusi pieteikumu, lai novērstu gaidāmo izraidīšanu, kaut gan ir bijusi pietiekama iespēja to iesniegt agrāk;

6) persona pirms ierašanās Latvijas Republikā uzturējusies valstī:

a) kura ir ratificējusi 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un 1967.gada 31.janvāra Protokolu par bēgļa statusu;

b) kurā personai nedraud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās;

c) kurā tā varēja lūgt un saņemt aizsardzību.

23.pants. Pieteikuma izskatīšana saīsinātajā kārtībā

(1) Valsts policija veic pārrunas ar patvēruma meklētāju, kurš iesniedzis pieteikumu šā likuma 14.pantā noteiktajā kārtībā, un iegūto informāciju nodod Departamentam ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas.

(2) Departaments saņemtos pārrunu materiālus izskata piecu darbdienu laikā no to saņemšanas dienas. Ja Departaments atzīst, ka pieteikums atbilst šā likuma 22.panta nosacījumiem, tas pieņem lēmumu par atteikumu piešķirt bēgļa un alternatīvo statusu.

(3) Patvēruma meklētājs vai tā pilnvarota persona var pārsūdzēt Departamenta lēmumu Padomē divu darbdienu laikā. Šādu sūdzību Padome izskata trīs darbdienu laikā no tās saņemšanas dienas. Sūdzības izskatīšanas laikā persona uzskatāma par patvēruma meklētāju.

(4) Ja Valsts policija, Departaments vai Padome pamatotu iemeslu dēļ neiekļaujas šajā pantā paredzētajos termiņos vai ja Padome atzīst, ka pieteikums ir pamatots, tas izskatāms parastajā kārtībā.

24.pants. Pieteikuma izskatīšana uz robežas

(1) Valsts robežsardze veic pārrunas ar patvēruma meklētāju, kurš iesniedzis pieteikumu šā likuma 13.pantā noteiktajā kārtībā, un iegūto informāciju nodod Departamentam ne vēlāk kā trīs dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas.

(2) Departaments saņemtos pārrunu materiālus izskata divu darbdienu laikā no to saņemšanas dienas. Ja Departaments atzīst, ka pieteikums atbilst šā likuma 22.panta nosacījumiem, tas pieņem lēmumu par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.

(3) Patvēruma meklētājs vai tā pilnvarota persona var pārsūdzēt Departamenta lēmumu Padomē vienas darbdienas laikā. Šādu sūdzību Padome izskata divu darbdienu laikā no tās saņemšanas dienas. Sūdzības izskatīšanas laikā persona uzskatāma par patvēruma meklētāju.

(4) Ja Valsts robežsardze, Departaments vai Padome pamatotu iemeslu dēļ neiekļaujas šajā pantā paredzētajos termiņos vai ja Padome atzīst, ka pieteikums ir pamatots, tas izskatāms parastajā kārtībā.

25.pants. Uzturēšanās izbeigšana Latvijas Republikā personai, kuras pieteikums ir noraidīts

(1) Personu, kuras pieteikums ir noraidīts, izraida, ievērojot likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” noteikto kārtību.

(2) Šā panta pirmās daļas noteikumi neattiecas uz personām, kuru pieteikums izskatīts šā likuma 23. un 24.pantā noteiktajā kārtībā un ticis noraidīts. Šīs personas tiek izraidītas no Latvijas Republikas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

IV nodaļa

Bēgļa tiesiskais statuss Latvijas Republikā

26.pants. Bēgļa personu apliecinošs un ceļošanas dokuments

(1) Bēglim, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu, tiek izsniegts ceļošanas dokuments, kurš vienlaikus ir arī bēgļa personu apliecinošs dokuments. Ceļošanas dokumenta formu un tā izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Bēglis, saņemot šā panta pirmajā daļā minēto ceļošanas dokumentu, nodod Departamenta glabāšanā visus viņa rīcībā esošos ceļošanas dokumentus.

27.pants. Bēgļa uzturēšanās Latvijas Republikā

Pēc lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu pieņemšanas bēglim bez maksas izsniedz pastāvīgo uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā. Kārtību, kādā bēglim izsniedz pastāvīgo uzturēšanās atļauju un veic tās ikgadējo reģistrāciju, kā arī kārtību, kādā bēglis var izvēlēties dzīvesvietu Latvijas Republikā, lai nodrošinātu viņa integrāciju Latvijas sabiedrībā un novērstu izolētu iedzīvotāju grupu veidošanos, nosaka Ministru kabinets.

28.pants. Bēgļa pabalsts un valsts palīdzība integrācijai sabiedrībā

Ja bēglim nav citu iztikas avotu, pirmos 12 mēnešus pēc bēgļa statusa piešķiršanas viņš Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā saņem pabalstu, kuram jāsedz dzīvošanai un uzturam, kā arī latviešu valodas apguvei nepieciešamās izmaksas.

29.pants. Bēgļa tiesības uz ģimenes atkalapvienošanu Latvijas Republikā

Bēglim ir tiesības Ministru kabineta noteiktajā kārtībā apvienoties ar ģimenes locekļiem, kuri atrodas ārvalstīs. Par ģimeni šā likuma izpratnē tiek uzskatīti personas laulātais un viņu neprecētie bērni, kas nav vecāki par 18 gadiem, kā arī apgādībā esošie bērni invalīdi. Personai, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu un nav precējusies, ir tiesības uzņemt pie sevis no ārvalsts ieradušos māti un tēvu.

V nodaļa

Bēgļa statusa zaudēšana

30.pants. Bēgļa statusa zaudēšanas nosacījumi

Bēgļa statuss tiek zaudēts, ja:

1) persona brīvprātīgi atjauno tiesisko saikni ar savas pilsonības valsti vai, ja persona ir bezvalstnieks, ar iepriekšējo mītnes zemi, prasa palīdzību šīs valsts oficiālajām institūcijām vai amatpersonām vai brīvprātīgi atgriežas šajā valstī;

2) persona iegūst citas valsts pilsonību, bezvalstnieka statusu, cita veida tiesisko aizsardzību vai saņem pastāvīgo uzturēšanās atļauju citā valstī;

3) personas pilsonības valstī vai, ja persona ir bezvalstnieks, iepriekšējās mītnes zemē stāvoklis mainās tādējādi, ka nav pamata bailēm no šā likuma 3.pantā minētās vajāšanas;

4) persona uzņemta Latvijas pilsonībā.

31.pants. Bēgļa statusa atņemšanas nosacījumi

Bēgļa statuss tiek atņemts, ja:

1) atklājas, ka tas iegūts viltus ceļā (bēgļa statusa iegūšanai persona sniegusi apzināti nepatiesas ziņas, kuras bijušas būtiskas bēgļa statusa piešķiršanai);

2) persona atzīta par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud sabiedrību.

32.pants. Lēmums par bēgļa statusa zaudēšanu vai atņemšanu

(1) Departaments pieņem lēmumu par bēgļa statusa zaudēšanu vai atņemšanu ne vēlāk kā mēneša laikā no dienas, kad tam ir kļuvis zināms kāds no šā likuma 30. un 31.pantā minētajiem apstākļiem, un nekavējoties par to paziņo personai.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu persona vai tās pilnvarots pārstāvis var pārsūdzēt Padomē mēneša laikā no tā saņemšanas dienas.

(3) Padome pieņem lēmumu divu mēnešu laikā no sūdzības saņemšanas dienas un nekavējoties paziņo par to personai.

(4) Šā panta otrajā un trešajā daļā minētās sūdzības izskatīšanas laikā persona saglabā bēgļa statusu.

33.pants. Kārtība, kādā pārsūdzams lēmums par bēgļa statusa atņemšanu

(1) Padomes lēmumu par bēgļa statusa atņemšanu šā likuma 31.panta 1.punktā paredzētajā gadījumā persona vai tās pilnvarots pārstāvis var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās sūdzības iesniegšana aptur šā likuma 34.pantā minēto pasākumu veikšanu.

34.pants. Uzturēšanās izbeigšana Latvijas Republikā personai, kura ir zaudējusi vai kurai ir atņemts bēgļa statuss

Personai, kura ir zaudējusi vai kurai ir atņemts bēgļa statuss, Latvijas Republikas teritorija ir jāatstāj divu mēnešu laikā, ja tai nav cita legāla uzturēšanās pamata.

VI nodaļa

Alternatīvā statusa piešķiršana

35. pants. Persona, kas var pretendēt uz alternatīvo statusu

(1) Alternatīvais statuss ir personai piešķirtas tiesības uzturēties Latvijas Republikā, ja:

1) ir pamats uzskatīt, ka šai personai tās pilsonības valstī vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, iepriekšējās mītnes zemē draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai pazemojoša sodīšana;

2) ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ tai ir nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas pilsonības valstī vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, savas iepriekšējās mītnes zemē.

(2) Persona nevar pretendēt uz šā panta pirmajā daļā minētā statusa piešķiršanu, ja tā ir:

1) Latvijas pilsonis, likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” vai likuma “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā” subjekts;

2) vairāk nekā vienas ārvalsts pilsonis un ja tā bez iemesla baidās no šā panta pirmajā daļā minētajiem draudiem un neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas pilsonības valstīm.

(3) Alternatīvo statusu saskaņā ar šā panta pirmās daļas 2.punktu piešķir uz laiku līdz vienam gadam. Departaments to pagarina par kārtējo termiņu līdz vienam gadam, ja persona vienu mēnesi pirms termiņa beigām iesniedz iesniegumu par alternatīvā statusa pagarināšanu un ja pastāv šā panta pirmās daļas 2.punktā minētie nosacījumi.

36.pants. Persona, kurai nevar piešķirt alternatīvo statusu

Alternatīvo statusu nepiešķir personai, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka tā:

1) pirms ierašanās Latvijas Republikā uzturējusies valstī, kur tā varēja lūgt un saņemt aizsardzību;

2) ir izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, arī genocīda noziegumu tādā izpratnē, kā tas formulēts starptautiskajos aktos, kuri pieņemti, lai veiktu pasākumus pret šāda veida noziegumiem;

3) ir vainīga tādu darbību izdarīšanā, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas principiem un mērķiem;

4) rada draudus Latvijas valsts un sabiedrības drošībai.

37.pants. Personas, kurai piešķirts alternatīvais statuss, uzturēšanās Latvijas Republikā

(1) Personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, tiek izsniegta:

1) pastāvīgā uzturēšanās atļauja, ja alternatīvais statuss piešķirts, pamatojoties uz šā likuma 35.panta pirmās daļas 1.punktu;

2) termiņuzturēšanās atļauja, ja alternatīvais statuss piešķirts, pamatojoties uz šā likuma 35.panta pirmās daļas 2.punktu.

(2) Kārtību, kādā izsniedz, pagarina un pārreģistrē šā panta pirmajā daļā minētās uzturēšanās atļaujas, nosaka Ministru kabinets.

(3) Personai, kura šā panta noteiktajā kārtībā saņēmusi uzturēšanās atļauju, ir tiesības strādāt Latvijas Republikā.

38.pants. Ārvalstnieka personu apliecinošs dokuments

(1) Ja personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, nav derīga personu apliecinoša un ceļošanas dokumenta un nav iespējams tādu saņemt, tai izsniedz ārvalstnieka personu apliecinošu dokumentu.

(2) Ārvalstnieka personu apliecinoša dokumenta formu, izsniegšanas, pagarināšanas, izmantošanas un anulēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

39.pants. Pabalsts personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss

Ja personai nav citu iztikas avotu, tā Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā saņem pabalstu:

1) ne ilgāk kā 12 mēnešus pēc alternatīvā statusa piešķiršanas, ja viņa saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju;

2) ne ilgāk kā 9 mēnešus pēc alternatīvā statusa piešķiršanas, ja viņa saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju.

40.pants. Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanu Latvijas Republikā

(1) Personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss saskaņā ar šā likuma 35.panta pirmās daļas 1.punktu, ir tiesības apvienoties ar ģimeni likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” paredzētajā kārtībā.

(2) Personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss saskaņā ar šā likuma 35.panta pirmās daļas 2.punktu un kura pēc šā statusa piešķiršanas Latvijas Republikā uzturējusies vismaz trīs gadus, ir tiesības iesniegt lūgumu par ģimenes atkalapvienošanu.

(3) Kārtību, kādā tiek iesniegts un izskatīts šā panta otrajā daļā minētais lūgums par ģimenes apvienošanu un izsniegtas uzturēšanās atļaujas ģimenes locekļiem, nosaka Ministru kabinets.

41.pants. Alternatīvā statusa zaudēšanas nosacījumi

Alternatīvo statusu persona zaudē, ja:

1) tā sniegusi apzināti nepatiesas ziņas, kuras bijušas būtiskas alternatīvā statusa piešķiršanai;

2) tā atgriežas savas pilsonības valstī vai, ja persona ir bezvalstnieks, iepriekšējās mītnes zemē;

3) tā brīvprātīgi nodibina tiesisko saikni ar citu valsti — iegūst tās pilsonību vai bauda tās tiesisko aizsardzību, vai saņem uzturēšanās atļauju tajā;

4) tās pilsonības valstī vai, ja persona ir bezvalstnieks, iepriekšējās mītnes zemē stāvoklis mainās tādējādi, ka zuduši šā likuma 35.pantā minētie nosacījumi;

5) tā ar tiesas spriedumu ir atzīta par vainīgu tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā Latvijas Republikā;

6) tā ir saņēmusi bēgļa statusu Latvijas Republikā vai citā valstī.

42.pants. Lēmums par alternatīvā statusa zaudēšanu un tā pārsūdzēšanas kārtība

(1) Departaments pieņem lēmumu par alternatīvā statusa zaudēšanu, ja tam ir kļuvis zināms kāds no šā likuma 41.panta nosacījumiem, un paziņo par to personai. Šo lēmumu persona vai tās pilnvarots pārstāvis var pārsūdzēt Padomē piecu darbdienu laikā no tā saņemšanas dienas.

(2) Padome pieņem lēmumu mēneša laikā no sūdzības saņemšanas dienas un paziņo par to personai.

(3) Padomes lēmumu par alternatīvā statusa zaudēšanu, ja atklājas, ka persona sniegusi apzināti nepatiesas ziņas, kuras bijušas būtiskas alternatīvā statusa piešķiršanai, persona vai tās pilnvarots pārstāvis var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētās sūdzības izskatīšanas laikā persona saglabā alternatīvo statusu.

43.pants. Uzturēšanās izbeigšana Latvijas Republikā personai, kura zaudējusi alternatīvo statusu

Personai, kura zaudējusi alternatīvo statusu, Latvijas Republikas teritorija jāatstāj mēneša laikā, ja tai nav cita legāla uzturēšanās pamata.

VII nodaļa

Pagaidu aizsardzība

44.pants. Pagaidu aizsardzība Latvijas Republikā

(1) Pagaidu aizsardzība ir personu grupai piešķirtas tiesības uz laiku uzturēties Latvijas Republikā, ja tām ir nepieciešama aizsardzība un tās ir vai ir bijušas spiestas atstāt savu pilsonības valsti vai, ja šīs personas ir bezvalstnieki, savas iepriekšējās mītnes zemi:

1) etnisku konfliktu dēļ;

2) pilsoņu kara dēļ.

(2) Ministru kabinets izdod rīkojumu par pagaidu aizsardzības piešķiršanu personu grupai, nosakot tās uzturēšanās un izmitināšanas kārtību Latvijas Republikā, kā arī termiņus un nepieciešamo finansējumu.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētās personu grupas sastāvu nosaka Departaments, sadarbojoties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu lietās.

(4) Kārtību, kādā persona, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība, šķērso Latvijas Republikas valsts robežu, nosaka Ministru kabinets.

45.pants. Personu apliecinošs dokuments

(1) Personai, kurai saskaņā ar šā likuma 44.panta pirmo daļu piešķirtas tiesības uz laiku uzturēties Latvijas Republikā, tiek izsniegts personu apliecinošs dokuments (turpmāk — dokuments), kura formu un izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Persona, saņemot šā panta pirmajā daļā minēto dokumentu, nodod Departamentam tās personu apliecinošus un ceļošanas dokumentus līdz brīdim, kamēr tā atstāj Latvijas Republiku.

46.pants. Uzturēšanās izbeigšana Latvijas Republikā personu grupai, kurai ir pagaidu aizsardzība

(1) Personu grupai, kurai beidzas pagaidu aizsardzība, Latvijas Republikas teritorija jāatstāj.

(2) Šī panta pirmajā daļā minētais nosacījums neattiecas uz personu, kurai ir cits legāls pamats uzturēties Latvijas Republikā.

Pārejas noteikumi

1. Likums stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.

2. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 16.nr.).

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums;

Latvijas patvēruma likumdošana šobrīd neparedz to personu tiesisko aizsardzību, kuras neatbilst 1951. gada 28. jūlija Konvencijas par bēgļa statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokola par bēgļa statusu kritērijiem. Tomēr šādas personas nevar izraidīt uz to izcelsmes valstīm, jo tad Latvija pārkāptu starptautiskās saistības, kuras tā uzņēmusies, ratificējot virkni starptautisko dokumentu cilvēktiesību jomā. Šī problēma atzīmēta arī Eiropas Komisijas 1999. gada kārtējā ziņojumā par Latvijas progresu, kurā norādīts, ka jānodrošina šādas aizsardzības tiesiskais regulējums. Tāpat arī 2000. gada ziņojumā Eiropas Komisija norāda, ka nepieciešamas izmaiņas likumdošanā attiecībā uz neizraidīšanas principa ievērošanu, pagaidu aizsardzības un alternatīvā statusa ieviešanu un trešo drošo valstu koncepciju.

2. Tiesību akta projekta būtība.

Likumprojekts “Patvēruma likums” izstrādāts, veicot Latvijas normatīvo aktu patvēruma jomā salīdzinošo analīzi ar Eiropas Savienības normām. Tas nodrošina Eiropas Savienības prasību un vispārējo cilvēktiesību normu ievērošanu patvēruma jomā. Likumprojekts ietver gan vispārējas procedūras garantijas, gan konkretizē katras patvēruma procesā iesaistītās institūcijas kompetenci un atbildību, kā arī atspoguļo vispārējos cilvēktiesību principus, tādus kā tiesības uz patvērumu, ģimenes dzīvi, personas brīvību. Likumprojektā iekļauti šādi jautājumi:

• nostiprinātas garantijas neizraidīšanas principa nodrošināšanai;

• alternatīvais statuss, ko personai var piešķirt gadījumos, kad tā nevar tikt uzskatīta par bēgli atbilstoši Ženēvas konvencijā par bēgļa statusu minētajiem nosacījumiem, bet tai nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

• iespēja izskatīt patvēruma pieteikumu uz robežas, personai neieceļojot valstī, kas novērš patvēruma procedūras ļaunprātīgu izmantošanu, tomēr garantē personai tiesības lūgt patvērumu;

• kritēriji valsts atzīšanai par drošu valsti, kurā iespējams lūgt patvērumu, aizstās pašreizējo drošo patvēruma valstu sarakstu;

• pagaidu aizsardzība, kas ļaus Latvijai efektīvi pieņemt lēmumus un rīkoties gadījumos, kad pilsoņu kara vai etnisku konfliktu gadījumos uz laiku tiek pārvietotas lielas personu grupas.

 

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

3. Sociālo seku izvērtējums;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

4. Ietekme uz vidi;

Tiesību akta projekts šo jomu neskar.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

tūkst. Ls

Rādītāji	Kārtējais gads	Trīs nākamie gadi	*)
1. Izmaiņas budžeta
ieņēmumos
2. Izmaiņas budžeta
izdevumos	28934	28934	28934	144670
3. Finansiālā ietekme	28934	28934	28934	144670
4. Prognozējamie
kompensējošie
pasākumi papildu
izdevumu
finansēšanai
5. Detalizēts finansiālā	27234	27234	27234	136170
pamatojuma aprēķins	1700	1700	1700	8500
	skat. #

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

 

# Finansiālā pamatojuma aprēķins

Līdzekļi nepieciešami Tieslietu ministrijai likumprojekta 13. un 14. pantā paredzēto normu īstenošanai

1) 15 pierobežas rajonu (pilsētu) tiesu dežurējošo tiesnešu papildu darba samaksas par darbu brīvdienās nepieciešamo finansu līdzekļu aprēķins

1 tiesnesim — Ls 12 (vid. izpeļņa dienā) x 2 x 1.2609 (valsts soc. apdrošin. obligātās iemaksu likmes) x 5 dienas mēnesī = 151.3 Ls/mēn.

Kopā izdevumi papildu darba samaksas nodrošināšanai Ls 27 234

2) Tulku pakalpojumu segšanai nepieciešamā finansējuma aprēķins

Tulku pakalpojumu izmaksas no 9 līdz 55 Ls/stundā

Gadā nepieciešami no 900 līdz 2500 Ls

Vidēji — 1700 Ls/gadā

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Jāsagatavo grozījumi likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”, “Par policiju” un Robežsardzes likumā, lai nodrošinātu tiesību normu savstarpējo atbilstību. Likumprojekti par grozījumiem attiecīgajos likumos ir sagatavoti un iesniegti kopā ar šo likumprojektu. Nepieciešams pieņemt jaunus Ministru kabineta noteikumus likuma darbības nodrošināšanai par šādiem jautājumiem:

1) par patvēruma meklētāja personas dokumentu, tā formu un izsniegšanas kārtību;

2) par uztura izdevumu apmēru patvēruma meklētājam un šo izdevumu izmaksāšanas kārtību;

3) par personu, kuru pieteikums ir noraidīts, izraidīšanas kārtību gadījumos, kad pieteikums izskatīts saīsinātajā kārtībā vai uz robežas;

4) par bēgļa personu apliecinošu un ceļošanas dokumentu un tā izsniegšanas kārtību;

5) par ārvalstnieka personu apliecinoša dokumenta formu, izsniegšanas, pagarināšanas un izmantošanas kārtību;

6) par uzturēšanās atļauju izsniegšanu un reģistrācijas kārtību bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss;

7) par kārtību, kādā bēglis var izvēlēties dzīvesvietu Latvijas Republikā;

8) par pabalstu bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss;

9) par kārtību, kādā notiek bēgļa un personas, kurai piešķirts alternatīvais statuss, ģimenes apvienošana.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību;

Likumprojekts atbilst Latvijas saistībām pret Eiropas Savienību un ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā nepieciešamais priekšnoteikums.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām;

Likumprojekts atbilst Latvijas saistībām pret ANO un Eiropas Padomi.

3. Atbilstības izvērtējuma tabula

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija:

1. 1950. gada 4. novembra Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk — ECTK), Latvijas Vēstnesis, 1997, 143. nr.;

2. 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļa statusu (turpmāk — Ženēvas konvencija) un tās 1967. gada 31. janvāra protokols par bēgļa statusu (turpmāk — Ņujorkas protokols), Latvijas Vēstnesis, 1997, 171. nr.;

3. 1995. gada Rezolūcija par minimālām garantijām patvēruma procedūrā, Official Journal of the European Communities No. C 274, 1996;

4. Rezolūcija par acīmredzami nepamatotiem pieteikumiem par patvēruma piešķiršanu, WGI 1282;

5. Rezolūcija par harmonizētu pieeju jautājumiem attiecībā uz trešajām valstīm, kas uzņem bēgļus, WGI 1283;

6. Lēmums par valstīm, kurās parasti nepastāv nopietns vajāšanas risks, WGI 1281;

7. 1997. gada Padomes rezolūcija par nepilngadīgajiem bez pieaugušo pavadības, kuri ir trešo valstu pilsoņi, Official Journal of the European Communities No. C 221/23, 1997;

8. 1995. gada Padomes rezolūcija par valstu pienākumu uz laiku uzņemt pārvietotās personas, Official Journal of the European Communities No. L 63, 1996

 

 

 

Latvijas tiesību akta	ES tiesību akta un	Atbilstības pa-	Ko-
projekta norma (attiecīgā	attiecīgā panta Nr.	kāpe (atbilst/	men-
panta, punkta Nr.)		neatbilst)	tāri
1. Neizraidīšanas princips	ECTK — 3. pants;	Atbilst
2.pants, 11. panta pirmā	Ženēvas konvencija —
daļa un 21. panta trešā daļa	33. pants;
	Rezolūcija par minimālām
	garantijām patvēruma
	procedūrā — 2. punkts
2. Bēgļa definīcija 3. pants	Ženēvas konvencija —	Atbilst
	1. pants
3. Atbildīgās institūcijas	Rezolūcija par minimālām	Atbilst
5. un 6. pants	garantijām patvēruma
	procedūrā — 4., 6. punkts
4. Sadarbība ar ANO	Ženēvas konvencija —	Atbilst
Komisariātu bēgļu	35. pants; Ņujorkas
jautājumos 12. pants	protokols — 2. pants
5. Datu aizsardzība	Rezolūcija par minimālām	Atbilst
8. pants	garantijām patvēruma
	procedūrā — 11. punkts
6. Personas tiesības	Rezolūcija par minimālām	Atbilst
patvēruma procesā	garantijām patvēruma
10., 11., 13., 14., 20.,	procedūrā — 4. nodaļa
21., 32., 33. un 42. pants
7. Nepilngadīgas personas	Rezolūcija par minimālām	Atbilst
tiesības patvēruma	garantijām patvēruma
procedūrā	procedūrā — 5. nodaļa;
12. pants	Rezolūcija par nepilnga-
	dīgajiem bez pieaugušo
	pavadības, kuri ir trešo
	valstu pilsoņi — 4. nodaļa
8. Personas aizturēšana	ECTK — 5. pants	Atbilst
13. panta otrā daļa un
14. panta otrā daļa
9. Pamati, kas izslēdz bēgļa	Ženēvas konvencija —	Atbilst
statusa piešķiršanu un	1. pants
gadījumi, kad bēgļa
statusu nepiešķir
18. un 19. pants
10. Saīsinātā procedūra un	Rezolūcija par minimālām	Atbilst
acīmredzami nepamatoti	garantijām patvēruma
patvēruma pieteikumi	procedūrā — 18.–22. pants;
22., 23. pants	Rezolūcija par acīmredzami
	nepamatoties pieteikumiem
	par patvēruma piešķiršanu;
	Rezolūcija par harmonizētu
	pieeju jautājumiem attiecībā
	uz trešajām valstīm, kas
	uzņem bēgļus — 2. pants
11. Pieteikuma izskatīšana	Rezolūcija par minimālām	Atbilst
uz robežas 22. un	garantijām patvēruma
24. pants	procedūrā — 23.–25. pants
12. Bēgļa dokuments	Ženēvas konvencija —	Atbilst
26. pants	27. un 28. pants
13. Bēgļa integrācija	Ženēvas konvencija —	Atbilst
	3. un 4. nodaļa;
27. un 28. pants	Latvijas Republikas
	Satversme — 8. nodaļa
14. Tiesības uz ģimenes	ECTK — 8. pants	Atbilst
apvienošanu 29.
un 40. pants
15. Bēgļa statusa	Ženēvas konvencija —	Atbilst
zaudēšana 30. un	1. pants
31. pants
16. Alternatīvais statuss	ECTK — 3. pants	Atbilst
35.—39. un 41. pants
17. Pagaidu aizsardzība	ECTK — 3. pants;	Atbilst
44. un 45. pants	Rezolūcija par valstu
	pienākumu uz laiku
	uzņemt pārvietotās personas

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas;

Ar ANO Komisariātu bēgļu jautājumos.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta);

ANO Komisariāts bēgļu jautājumos atbalsta likumprojektu.

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

1) Zviedrijas Migrācijas padomes, Eiropas Savienības eksperts Lars Fransens;

2) Dānijas Imigrācijas dienesta, Eiropas Savienības eksperte Pernille Krampa;

3) ANO Komisariāta bēgļu jautājumos eksperte Karolīna Lindholma;

4) Zviedrijas Apelācijas padomes, Eiropas Savienības eksperts Lars Sjogrēns.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas;

Likuma izpildei tiks paplašinātas Valsts robežsardzes funkcijas, lai nodrošinātu ātru un efektīvu patvēruma pieteikumu izskatīšanu uz robežas.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo.

Persona savas tiesības varēs aizstāvēt līdzšinējā kārtībā.

Iekšlietu ministrs M.Segliņš