Aizvadīto svētdien Tērvetes "Sprīdīšos" tika svinēta Annas Brigaderes 140. dzimšanas diena

Anna Brigadere "Sprīdīšu" dārzā 1931.gadā

Diena sākās ar dievkalpojumu Tērvetes baznīcā, saucot atmiņā to tālo svētdienas rītu, kad mazajai Annelei te dievvārdu laikā radās pirmā nojausma par dvēseli, kam arvien kā vajaga: "Šodien viņai vajag rītdienas, rītu — parīta, bet parīt — aizparīta. Viņa ir dažreiz tā nobēdājusies, ka jāatspirdzina. Un lielais gans tad nu nāk un viņu atspirdzina. Tad ir miers. Un tad ir svētdiena. Zilā debess ir svētdiena, mežs, pļavas, puķes, putni, tēvs, māte — viss tad ir svētdiena." Savu triloģiju "Dievs, Daba, Darbs" Anna Brigadere rakstīja vairāk nekā trīsdesmit gadu, pabeigdama to dažus mēnešus pirms aiziešanas Mūžībā. Daudzās ģimenēs tā tiek turēta līdzās Bībelei, jo šī grāmata glabā "latviešu garīgo gēnu fondu, tautas ētisko atmiņu" (Māra Zālīte).

No dievnama ceļš veda uz Akāciju kalniņu, kur rakstniece savulaik labprāt strādājusi un kavējusies pārdomās. Pieminot simto gadskārtu kopš viņas pirmā stāsta parādīšanās atklātībā, pirms pieciem gadiem te tika atklāta tēlnieces Gaidas Grundmanes veidotā Annas Brigaderes skulptūra. "Mana bērnības zeme ar Sprīdīša acīm plašā pasaulē veras" — svētku ciemiņus kopā aicināja meiteņu balsis (kurš gan nebūs dzirdējis par Sprīdīša skolas kori, kas pagājušajos Skolēnu dziesmu svētkos tika atzīts par pašu labāko valstī). Te bija ļaudis no tuvienes un tālienes. Starp tērvetniekiem, ko dzīves ceļi aizveduši tālāk pasaulē, varēja sastapt arī mākslinieci Birutu Baumani. Grāmatā "Es dzīvoju" viņa pašas sirsnīgākās rindas veltījusi Tērvetei ar tās gravām un pilskalniem, dižozoliem un ļaudīm, arī Annai Brigaderei, kas dažkārt ciemojusies Birutas vecāku mājās. "Bez Anneles un Sprīdīša mana bērnības zeme nav iedomājama, tie jau no laika gala man mituši līdzās," viņa raksta, un māksliniecei droši var piebalsot ne tikai tērvetnieki vien.

Anna Brigadere par savu dzimto pusi vienmēr runājusi ar lielu sirsnību. Dzejniekam Fallijam viņa 1908. gadā rakstīja: "Man tīk še: kalnainais sils, kurā skaisti rotājas gaismas refleksi, stāvie, kokiem noaugušie Tērvetes krasti, dzeltenie tīrumi un sarkanie ābola lauki — man tas viss tuvu rada. (..) kad Jums rakstu, man liekas, kalni un meži, un pilskalnu baltās teiku meitas man raksta līdz."

"Sprīdīšos" Anna Brigadere pavadīja pēdējās vienpadsmit sava mūža vasaras, pulcinot ap sevi draugus un domubiedrus. Te raisījās valodas, skanēja dziesmas un tika spēlēts teātris. Apkārt ziedēja pašas rakstnieces stādītās rozes, aizvien kuplāk sazaļoja lielais parks.

Gādīgu roku kopti un rudens krāsās mirdzoši "Sprīdīši" sagaidīja arī rakstnieces goda dienas ciemiņus. Sarīkojumu atklāja namatēvs Jānis Rapa un Annas Brigaderes prēmijas laureāts Pauls Putniņš. Apgāds "Valters un Rapa" piedāvāja Annas Brigaderes Kopoto rakstu piekto sējumu, kurā apkopota dzeja un uz vāka rakstīts "Ja saule tev sirdī". Nolasīt savus jaunākos dzejoļus tika aicināta skolotāja Gunta Micāne, kas pirms pieciem gadiem "Sprīdīšos" laida tautās pirmo dzejoļu grāmatu, bet tagad kļuvusi pazīstama arī kā vairāku prozas darbu autore un jau decembrī tepat "Sprīdīšos" atvērs savu jauno grāmatu "Saules mājas — Tērvete". Pirms lasīt savus bērnu dzejolīšus, Gunta Micāne atšķīra Annas Brigaderes Kopoto rakstu trešo sējumu, kurā apkopota publicistika un vēstules un dots nosaukums "Par garīgo Latviju": "Tāpat kā daudzi latvieši, es izaugu ar "Dievs, Daba, Darbs". Tagad mana svētākā grāmata ir šis trešais sējums. Vēstules, dienasgrāmata, publicistiskie raksti. Tie runā ar katru no mums. Un ik doma ir aktuāla, šodien tikpat nozīmīga kā toreiz, kad tika izteikta. Anna Brigadere man šķiet kā tāds aisbergs — mūžam dzīvs, joprojām dižs un nesadilis lielums."

Kā saule kliedē tumsas varu

Un atver dienas seju jauku,

Tā, brāli, lai ar jaunu garu

Mēs pildām dzīves dārgo trauku.

Annas Brigaderes dzejas dārzos klausītājus ieveda Ārija Stūrniece, dziedāja Ieva Akurātere, un Lūcija Ņefedova uz Tērveti bija atvedusi Jelgavas jauniešus, kas izrādīja "Sievu karus ar Belcebulu", jo teātris "Sprīdīšos" ir spēlēts no laika gala. No aktrises emocionālā priekšnesuma visdziļāk skāra mīlas un pārdomu dzeja ("Kad pēkšņi tevi pārsteidz laimes brīdis,/ Plūst pāri sirds kā trauks, kas pārpildīts,/ Un smagām lāsēm plakstos kāpj,/ Tad jūti tu, cik dziļi laime sāp.") un lappusīte no 1931. gada ieraksta dienasgrāmatā — par rudens krāsu grūtsirdīgo ziedainību un dvēseli — smagu kā vārpu no pasaules skaistuma un skumjām pārdomām. Šī vasaras atvadu diena pilnam ļāva izbaudīt Tērvetes dabas skaistumu un raisīja varbūt ne smagas pārdomas, bet dziļas pateicības un arī pienākuma jūtas. Un ļoti gribējās, lai tiktu uzklausīta mācītājas Sarmītes Fišeres rīta dievkalpojumā izteiktā lūgšana: "Dod, Dievs, lai mūsu bērni pazītu Anneli!"

Un lai mūsu bērni pazītu rakstnieci, par kuru Māra Zālīte atceres sarīkojumā Akāciju kalniņā 1996. gada septembrī sacīja tā: "Anna Brigadere IR un vienmēr paliks viena no dižākajām latviešu rakstniecēm. Zemgales lielā, rāmā, gaišā upe — latviešu literatūras Lielupe. Tā tek un tecēs ar lēnu un mierīgu spēku. Šis spēks ceļas no latviešu tautas dziļākās būtības, no tautasdziesmas, no folkloras, no rakstnieces pašas neatkarīgās, brīvās, ētiskās personības. No cilvēcības, no uzticības savai piederībai, no labas gribas cildenās virzības ceļas šis lēnais un mūžīgais spēks. Es esmu daļa no tā lēnā spēka — mēs dziļi izjutām šos rakstnieces vārdus toreiz, un mēs patiesi bijām daļa no tā lēnā spēka, un to pierādīja tālākie notikumi — Atmoda, dziedošā revolūcija, Barikādes un Latvijas brīvības atgūšana." (Citēts no Māras Zālītes grāmatas "Kas ticībā sēts".)

... Bet Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs uz Annas Brigaderes jubilejas sarīkojumu aicina oktobra beigās.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Takts.

"Latvijas Vēstnesis" 1920. gada 25. septembrī

Tagad mums ir atlauzti pagraba logi. Mēs elpojam brīvāk. Mūsu presē sit straujāki, veselīgāki pulsi. Personīga iztiesāšanās ar maz izņēmumiem, kurus varētu uzskatīt kā atguļas gadījumus, nav vairs presē sastopama. Bet netaktība, neauglīgi strīdi un tā pate vecā vaininieka meklēšana skan joprojām no sapulču tribīnēm. Tie, kas stāv dziļi darba dzīvē, nevar saprast, priekš kā šī tīri teorētiskā naida meklēšana, garā runāšana, tīša apvainošana faktos, kuriem tak neviens netic, šī sišanās un laušanās pret sudmalu spārniem. Mums ir tikai tik daudz telpas, ka varam iet viens otram blakus — un iet blakus nozīmē roku rokā — un nevis viens pret otru. To mums neatlaidīgi māca mūsu dzīve, bet partiju vīri turas spītīgi uz strīdus tirādēm kā slīcējs — uz dēļa.

Būtu reiz laiks no runātāju tribīnēm ieteikt vairāk savstarpējas uzticības un cieņas, lielāku respektu padarītam darbam, dziļāku dzīves vērtējumu.

Mūsu dzīve ir tādā bezdibenā, ka visiem jāķeras pie sviriem, lai to atkal dabūtu gaismā. Bet cik ilgi mēs pie šī darba vēl sitīsim viens otram pa pirkstiem?

Politika tagad ir uz dienas kārtības. Bet, ja politiku mācīties tagad ir katra pilsoņa pienākums, tad lai neaizmirstam arī mācīties vairāk takta. Jo takts ir dvēseles politika.

Ieraksts dienasgrāmatā 1931. gada septembrī:

Teksti un foto no Anna Brigaderes rakstu krājuma "Par garigo Latviju" 3.sējumā Rudens. Kas runā par rudens klusumu un mieru? Bet rudens varbūt ir visaizkustinošākais un kustīgākais no visiem gada laikiem. Drāmas kulminācijas punkts. Katrs vilciens, katra kustība dārga. Kamēr saule spīd, nevaru iet istabā, nevaru nodoties darbam. Esmu drīz kalnā, drīz lejā, drīz mežā, drīz dārzā. Notiek tak pastāvīga pārvēršanās, scenārija maiņa. Uzliesmojošas un dziestošas krāsas. Kā tās ik mirkli jauc, vairo un atkal pazudina saules skumjā kvēlošana. Atvadas. Ar Dievu, ar Dievu! Tādēļ gribas paņemt visu, ko var ietvert šai šaurajā dzimtenes rāmī: šo krāsu grūtsirdīgo ziedainību, lielisko mākoņu spēli, no tumšajām ēnām ātri izsviestu un tikpt ātri zūdošu oranždzeltenu meža cilni, liekas, ka vajaga tikai iet un skatīties, un paliek nabags, ja ko nokavē, — un te nu sēd vakarā ar dvēseli smagu kā vārpu no skaistuma un skumjām pārdomām.

Jo bagātāka kur briest personība, jo brāzmaināks ir vētru un dziņu laikmets, kas ne vienreiz vien var novest pie bezdibeņa malas. Un bezdibenī tad nokrīt līdzsvaru zaudējuši. "Vājie", mēs spriežam. Stiprie iztur. Bet kādi tad ir tie stiprie? Nereti savu spēju līdzsvaroties tie ir guvuši grūtā jaunībā, cīņā ar trūkumu, nabadzību, atsacīšanos, zobu sakošanu un izturību, ar vārdu sakot — cīņā ar apstākļiem. Un bez tam viņus — apzināti vai neapzināti — ir vadījis tradīciju spēks, to tradīciju, kas savām saknēm sniedzas tautas tikumībā un dievatziņās. Bez tradīciju iespaida nevar izaugt stipra jaunatne.

(..) Mūsu tautasdziesmas ir kā bauslības kodekss. Tikumības jēdzieni tur asi tverti. Tas labs, tas ļauns; tas godīgs, tas negodīgs. Šis lielais garīgais spēks tautu izveda kā uguns stabs caur garo verdzības nakti. Jaunatnes audzināšanu "labos tikumos" uzskatīja kā svētu lietu. Tā bija visas tautas kopuzdevums

Kas žēlo mūsu jaunatni?

"Daugavas gada grāmata 1930. gadam"

Nekad jaunatnei nav bijis tik viegli pieietams viss labais un ļaunais kā taisni mūsu laikmetā.

(..) Eiropas kultūras gruži ir pār mums biruši kā no pilnības raga. Sabiedrība tos ir patērējusi ar kāri, ar aizraušanos. Vieglumu, vieglumu mēs mācījāmies. Slīdēt pāri visādiem dzīves lūzumiem un — pārkāpumiem. Bet no viegluma līdz vieglprātībai, no vieglprātības līdz noziegumam dažreiz ir tik viens solis. Viss atļauts, kas patīk. Vērtību pārvērtēšana nereti pārvērtās par visu vērtību nivelēšanu. Prese nebeidza rakstīt visādas neglītas lietas, visādas "andeles", kas bij notikušas tumsā, bet šie paši andelmaņi, kad iznāca gaismā, staigāja kā goda vīri paceltām galvām, un visi tiem sniedza roku. Bet jaunatne visu redz, visu vērtē: "Ak, tad tā to var darīt!"