Latgales kultūras vēsture kā pētnieku arkls un zeme

Andris Vējāns, rakstnieks:

Latgales Pētniecības institūta 10. zinātniskajai konferencei "Latgales pagātne, tagadne, nākotne", kas notika Daugavpilī 28. un 29. septembrī, sagatavotā uzruna

Latgales Pētniecības institūts (LPI) pirms desmit gadiem atsāka darbu, iedzina pirmo vagu Latvijā, kuras atdzimšanai kalpoja svešumā, Atlantijas okeāna abos krastos. Labi atceros institūta 1. zinātnisko konferenci. Tās darbīgums, pacilātība un rosme sabalsojās ar 1992. gada maija noskaņām dabā, Daugavpilī, ziedošā Daugavas malā. Domāju, ka vecākās un vidējās paaudzes cilvēku prātos un atmiņā tobrīd kaut uz mirkli atausa Stropu sils, mūsu pēdējie Dziesmu svētki pirms kara. Mūsu novads bija pulcējis daudzus dalībniekus no Rīgas, Vidzemes, Zemgales un Kurzemes. Latviešu tauta un tās izcilākie kultūras darbinieki bija kopā — svinīgā pārdzīvojumā, bet rūgtu bažu apēnoti, jo aiz austrumu robežas jau stāvēja draudīgi tanki. Valsts himnu dziedot, daudziem skropstas kļuva valgas, raudāja Jānis Klīdzējs un Alberts Sprūdžs, raudāja Jānis Jaunsudrabiņš un Ādolfs Erss.

Par to visu man neviļus nācās domāt 1992. gada pavasarī — Latgales ērģelnieka un komponista Alberta Feila 90 gadu jubilejai veltītajā koncertā, kas ievadīja LPI atmodu, pavēra tam jaunu un vērienīgu darba cēlienu.

Tā dziesmu vilnis it kā iedvesmoja runātājus plenārsēdē un sekcijās. Cieņā un pateicībā tika pieminēta trimdinieku uzņēmība, viņu entuziasms un veikums. Uz tā pamata stāvot, varēja cerīgi lūkoties tuvā un tālākā rītdienā, kuras meklētājiem un veidotājiem nepieciešama dziļa un radoša vakardienas sasniegumu apguve, reāla un skaidra šodienas izpratne.

Tāpēc mūsu Pētniecības institūta turpmākos uzdevumus iezīmēja un vadīja devīze — "Latgales pagātne, tagadne, nākotne".

Kultūras vēsture kļuva par centrālo bāzi, par atbalsta punktu citu jautājumu risinājumam. Bez kultūras vēstures faktiem, bez tās fona un konteksta nebija iedomājams ne tautsaimnieku un sociologu, ne valodas un literatūras, ne izglītības un teoloģijas, ne dabas aizsardzības un ekoloģijas problēmu pētnieku darbs.

Kultūrvēstures sekcija jeb darba grupa, kuru sekmīgi vada profesors Pēteris Zeile, joprojām atgādina bērza, ozola vai oša stumbru, kas pleš zarotni ar kuplām lapām, liecot plašu un daudzskanīgu interešu loku, kas uztver un apkopo zināšanas par krucifiksiem ceļmalās un tautas dziesminiekiem, par novada vārda mākslu, par podnieku apdzisušiem cepļiem un par māla augšāmcelšanos mūslaiku keramikā, par daudzām citām lietām un parādībām, kas metušas gaismu Latgales sejā un atstājušas pēdas tās dvēselē.

Latgales Pētniecības institūts, tēvzemē darbodamies, nav aizmirsis pētniecības stafeti, ir palicis uzticīgs sākotnēji iedibinātām tradīcijām. Bet, šīs tradīcijas attīstot, bija jāizvērš darbības lauks, aicinot talkā darītājus no pārējiem novadiem. Un viņi nāca, labprāt pieteicās. Zinātnieku aprindās aug interese par Latgali.

Atceros pirmo zinātnisko konferenci. Profesora Antona Breidaka lietišķam un pārliecinošam referātam par latgaliešu rakstu valodu sekoja profesora Oļģerta Grāvīša emocionālais stāstījums par Latgales mūziķu likteņiem laiku griežos. Un sekcijā tika runāts par Konstances Daugules–Kempas, mūsu pirmās dramaturģes, simtgadi, par latgaliešu teātri Sibīrijā 30. gadu vidū, par novada arhitektūru un kultūru.

Dzimtene izvērš, paplašina pētījumu apvāršņus. Kā pļāvēji siena vālā latgaliešiem līdzās nostājas rīdzinieki, vidzemnieki, kurzemnieki. Par Latgali runā, debatē, strīdas un meklē, izteic jaunas atziņas un jaunus vērtējumus gan latgaliski, gan latviešu kopējā literārajā valodā, arī krievu mēlē.

Tā tas bija pirmajā konferencē. Tā tas turpinājās nākamajās, kas notikušas visos rajonos. Tā tam vajadzētu būt arī nākotnē.

Vēl viena iezīme kļūst arvien labāk samanāma mūsu kopdarbā: jaunatnes interese par dzimto zemi. Ļoti gribētos, lai šī, diemžēl vēl pagaidām biklā, interese neapsīktu, bet lai droši plauktu un krāšņi ziedētu, draudzīgi piesaistītu jauniešu pulkus. Kaut vai klausītāju rindās sākumā. Rosīšanās tikai interesentu vidē, "vārīšanās pašu sulā vien" — tas ir aizvējš, graudu pārbēršana no sētuves sētuvē. Bet sēklām vajadzīga augsne, valga zeme, līdz dūmakainām pamalēm uzarts tīrums. Atrastām atziņām vajadzīgas alkainas sirdis un dedzīgs, atsaucīgs intelekts — tikai tad zinātne saaug ar praksi, ar dzīves īstenību. Jārūpējas, lai graudi pārvēršas asnos, stiebros un vārpās. Jāgādā, lai zinātniskās atziņas top par spēka avotu, par ceļamaizi mūsu dzīves atjaunotājiem.

Šinī ziņā Latgales Pētniecības institūtam vēl daudz darāmā. Kā panākt, piemēram, lai Jāņa Elkšņa pašaizliedzīgās pūles, izdodot grāmatas par Latgali, izdodot grāmatas Latgalei un Latvijai, pulcinātu lasītāju saimes? Kā panākt, lai šie izdevumi bibliotēkās kļūtu par visnepieciešamāko un visvairāk pieprasīto lasāmvielu? Mūsu institūtam vajadzētu pamēģināt rast atbildes. Neaizmirsīsim: arī mūsu rakstu krājums "Acta Latgalica" nav guvis īstu atsaucību un atbalsi skolotājos, kutūras druvu kopējos, inteliģencē, jaunatnē, vispār lasītājos. Nemaz jau nerunājot par tām varas instancēm, kurām tieši būtu jāīsteno institūta projektos un šajā izdevumā, kā arī citur ierosinātās idejas.

Latgales Pētniecības institūts uzņēmies veikt svarīgus un atbildīgus uzdevumus. Tie ir mūsu kopējie uzdevumi. Tie ir mūsu kopējie mērķi, kas sauc nemitīgā un neatlaidīgā darbā. Lai poētiska iejūsma, latgaliski romantiskā pacilātība dod mums spārnus, kas neļautu iestigt ikdienas prozaiskajā dūksnājā!

Zinātne un dzīve — arkls un zeme. Tiem jāsavienojas. Tiem jāsadarbojas. Jāveļ vagas pret sauli, lai pirms Jāņiem ziedētu vārpas un pļaujas laikā birtu smagi zelta graudi. Un lai atvasaras vējā paceltos svaiga rudzuzāle, kuru no Zvaigznes dienas sala pasargātu silts Ziemassvētku sniegs.

Garciemā

2001. gada 24. septembrī