"Kad padomāju vien pie tevis, skaistās, Man sirdī iesāpas, bet acis smejas..."

– Rainis.

Ardievas Kastaņolai

Ceļš uz Lugāno — caur grāmatu lappusēm

Rainis pie darba Kastaņolā Karlo Kataneo nama verandā 1927. gadā. Alberta Prandes zīmējums

Mēs uz Šveici dodamies ceļojumu biroja "Impro" grupā, un tādu īstu rainistu mūsu vidū nav. Ja nu vienīgi Mudīte (kā jau tūristi, mēs savus uzvārdus atstājam mājās), neaizmirstamā Lelde pašā ilgmūžīgākajā "Spēlēju, dancoju" uzvedumā. Viņai, protams, pilna galva gan ar Aspazijas un Raiņa, gan viņu spalvas brāļu dzejoļiem un aforismiem. Autobusā stāstāmais gabals par Aspazijas un Raiņa trimdas gadiem Kastaņolā uzticēts man. Ieskatos Raiņa dienasgrāmatās, kas nu tik viegli pieejamas viņa Rakstos. Sameklēju Aspazijas un Raiņa dzīves un daiļrades pētnieces Saulcerītes Vieses poētiski filozofisko grāmatu "Gājēji uz Mēnessdārzu", kur īpaši apcerēta abu dzejnieku personības attīstība saistībā ar dzīves apstākļiem Šveicē un pasaules kultūras tendencēm. Vēlreiz pārlasu Jāņa Kalniņa eseju "Rainis — derīgais un nederīgais" — par septiņdesmito gadu padomiskās cenzūras inkvizīciju romāna "Rainis" tapšanas laikā. Atceros, toreiz romānā mani visvairāk saistīja Aspazijai veltītās lappuses, kas apliecina viņas lielo lomu un vietu Raiņa dzīvē. (Izrādās, Aspazijas pārlieko cildināšanu arī pārmetuši autoram.) Bet vislabāko ceļvedi uz savu trimdas zemi jau uzrakstījis Rainis pats: "Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē". Īsta laime ir turēt rokās pirmizdevumu, ko Anša Gulbja apgāds laida klajā Rīgā 1928. gadā ar Alberta Prandes gleznu un zīmējumu attēliem un Raiņa veltījuma vārdiem: "Šī grāmata pieder Aspazijai kā maza piemiņa par kopā pavadīto dzīvi".

Tālā zeme, mīļā tauta,

Devi otru dzimtu zemi

Manim, tevī nedzimušam.

"Ilgas, sapņi, proza". Tas ir kādas nodaļas virsraksts, bet tikpat labi tā varētu raksturot visas grāmatas saturu. Atkaltikšanās ar Kastaņolas zilām debesīm, zaļiem ezeriem un tumšām cipresēm, laime "dzīvot saulē un aizmirst, ka ir zemes un dzīve bez saules". Četrpadsmit dzīves gadi Kastaņolā, skatīti caur atmiņu plīvuru.

Acis attīstīt uz redzēšanu, tad būs skaists viss

— Rainis. Dienasgrāmata 1907.

"Savāds kalns ir San–Salvatore: viņš stāv gluži atsevišķi no citiem kalniem(..). Tas reizēm izskatās kā apvāzts zvans, kurš kritis ezerā, bet bijis par lielu un izstūmis ezeru no vietas. Salvatore īsti ir visas Lugānas un apkārtnes pārvaldnieks: viss uz viņu attiecas, viss no viņa atkarājas, neviens skats bez viņa nav domājams, neviena ilustrēta pastkarte neiedrošinājas iztikt bez viņa. Kā lai viņš nav labsirdīgs, kad viņš ir tik liels?" — Rainis

Tikai 1903. gadā Rainis bija atgriezies no ziemeļu trimdas, bet ar savām "Tālajām noskaņām" un "Vētras sēju" viņš atkal nonāca žandarmērijas uzmanības lokā, tāpat kā Aspazija ar savu "Sidraba šķidrautu". 1905. gada nogalē abi dzejnieki atkal ir spiesti pamest dzimteni. Pasēs ierakstīti viņu jaunie vārdi: Arturo Nagliņš un Amālija Gerkīr. Viņi apmetas Cīrihē un plāno doties uz savu ilgu zemi Itāliju, bet apstājas Lugāno un šajā Šveices pierobežas pilsētā paliek līdz pat 1920. gada pavasarim, kad ir piedzimusi neatkarīgā Latvijas valsts un dzejnieki var atgriezties mājās.

Rainis apraksta ierašanos Lugāno (dzejnieks konsekventi raksta "Lugāna") 1906. gada marta naktī: "Ceļš ieiet tunelī, tad aiz tuneļa vēl kalnu spraugā, un tad tik piepeši atveras spožā gaismā visā plašumā daiļā pilsēta un mirdzošais ezers; pārsteidzošo, gandrīz apreibušo ainu no pārējās pasaules tūdaļ noslēdz augsta zaļa kalnu grēda. Stacija atrodas augstu pār pilsētu — 60 metru —, un skats no šejienes atklāj tik lielisku panorāmu, kādu grūti iedomāties ij sapņos. Skatītājs, atdzēries šī saules uzbūruma, domājas nu jau redzējis pašu skaistāko un lielāko un cerē vairs tikai sīkumos izjust redzēto, nolaižoties pilsētā un pārstaigājot apkārtni. Bet te viņš atkal piedzīvo pārsteigumu, jo apkārtnē tāda dažādība un bagātība skatos, kāda tik mazā zemes stūrītī nekur nav salasīta kopā."

Tāpat kā Lugāna pratusi slēpt savu skaistumu, tā arī visa apkārtne — kalni, klintis, meži, ezeri "neizrāda uzreizi savas mantas, grib, lai tās apbrīno katru par sevi un iemīļo". Un mākslinieku cilts pratusi piemēroties dabas daudzveidībai: "Celtnēm viens raksturs, bet tūkstots dažādību, tūkstots pretējību; galējības, kas izslēdz viena otru, še saplūst vienā lielā saskaņā." Kad pagājuši jau vairāki gadi, dzejnieki arvien vēl ik dienas atrod jaunus noslēptus skaistumus: "Liela meistara gleznā var lūkoties ilgi un vienmēr, dziļu dzeju var lasīt un pārlasīt, un vienmēr atradīs tanī ko jaunu, neredzētu un pārsteidzošu (..). Lielā meistariene daba šo vietu radījusi un Tičīnas mākslinieciskā fantāzija to izkopusi; ij tie arhitekti, kas staciju cēla šinī vietā pāri pilsētai, bija mākslinieki un dzejnieki dvēselē."

Iebraucēju skatienam toreiz nepalika apslēpti arī augošie civilizācijas draudi brīnumainajai Šveices dabai: svešnieku bari pilis pārvērš par viesnīcām, "šveicars" uzvar vecos grāfus un arī vēstures piemiņu, kāds vācu princis Leopolds nopircis skaistu villu pašā ezera malā ar senām celtnēm, slavenām freskām un kamīniem un uzsācis savas reformas. Vēl ļaunākas reformas izdara viesnīcu cēlēji, kam "nerūp nekāds skaistums un stila vienība, bet tikai franka vienība. Franks tiks laikam pārvarēts, bet gan laikam no otra franka. Brē kalnā bija baznīciņa, kuru Aspazija sevišķi mīlēja. Tās arī vairs nav tur, to aizdzinusi uz citu vietu — jauna, glauna viesnīca. Viesnīcas un naudas priekšā atkāpjas viss. (..) Nupat, kad mēs iebraucām še, notiek karstas cīņas ap skaistāko kājceliņu, kurš gar ezera malu ved uz Gandriju, brīnišķo klinšu un bezdelīgu pilsētiņu. Celiņu grib pārvērst par automobiļu ceļu, lai svešnieki ērti tiktu uz Itāliju, ar to būtu viss romantiskais skaistums gludi likvidēts". Dzejnieks cer, ka tā nenotiks, bet automaģistrāle te ir uzbūvēta un nebūtībā aizgājis gan kājceliņš, gan māja, kur Aspazija ar Raini visilgāk dzīvojuši.

"Pati daba klusē: kas viņu modina, tam viņa runā"

— Rainis

"Še daba atver savu skaistumu tikpat priekš vienkārša apceļotāja, kā priekš izsmalcināta mākslinieka. Cik daudz te krāsu un nokrāsu! Ik kalns te izdod savu atbalsu, kas maldinoši atskan no visām pusēm. Rītos, pusdienā, vakaros arvien cits krāsu pārsteigums, arvien citas formas, kuras saskaņojas gan ar spilgti zilo debesi un sudrabbalto mākoņu čokurojumu augšā, gan ar tumšzaļo ezeru apakšā, kurš visā savā platībā tiek lokā apkārt ieturēts no kalniem." — Aspazija

Dzejniekiem pirmās dienas Lugāno pagāja, apciemojot baznīcas, kapsētas, parkus, kalnus un klinšu ragus. Apbrīnojot plašo ieleju ar Lugāno ezera spoguli un diviem milžiem abās malās — Sansalvatori pa labi un Brē kalnu pa kreisi. Viņi meklēja dzīvokli. Izstaigāja Montiņolu, Besu un citus tuvākos ciemus, bet tie visi atradās pārāk tālu no tirgus, kur Aspazijai vajadzēja diendienā iepirkties. Līdz kādu dienu viņi aizgāja uz Kasarates pusi, aiz Brē kalna — un pēkšņi aiz kādas klints skatienam pavērās brīnumaina aina: "Es apstulbu — Kastaņola pie klints raga ar savām pilīm un villām un dārziem man izlikās tik skaista kā burvju parādība."

Kastaņola uzrāpusies uz klints raga kādus piecdesmit metrus augstāk par Lugāno, kas pati atrodas 276 metrus virs jūras līmeņa. Kad vēlāk parādījās tramvajs, tas gāja tikai pa līdzenumu līdz Kasaratei. Stāvais ceļš līdz Kastaņolai bija jāiet kājām. Rainis gan bija solījies nest smagos pārtikas grozus un bieži to arī darīja, taču Aspazijai grūtības sagādāja pati kāpšana. Daiļums pievarēja arī Aspazijas praktiskos apsvērumus, lai gan viņa zināja, kādus upurus uzņemas. Līkumojot pa šaurajām ieliņām klinšu terasēs, viņi apstājās pie mājas ar vārtu lokā iegrieztu uzrakstu: "Domus mea est domus pacis et verae libertatis. 1838" (Mans nams ir miera un brīvības nams). Un, tālāk ejot, viņi pie necilās divstāvu mājas sienas ieraudzīja bareljefu ar uzrakstu: "Še dzīvoja un še nomira Karlo Kataneo". Ceļš viņus bija atvedis uz leģendārā itāliešu brīvības cīnītāja un filozofa māju. Tur bija ierīkots restorāns, kura saimnieks Pačeks izīrēja istabas, turēja pansijā skolēnus un "tirgojās ar visu — pienu un petroleju, ar augļiem un vecu sviestu, ar sieru un papirosiem". Te šaurā viesnīcas istabiņā dzejnieki palika līdz 1908. gada vasarai, kad viņiem beidzot bija tik daudz līdzekļu, lai varētu pacelties vienu terasi augstāk un īrēt plašākas telpas viesnīcā ar lepnu nosaukumu — "Stella d’Oro". Šī Zelta zvaigznes viesnīca viņiem kļuva par mājvietu līdz pat trimdas beigām.

Saliekot kopā "Kastaņolā" un dienasgrāmatās izlasīto, var iztēloties Aspazijas un Raiņa pastaigas un staidziņus (kā dzejnieks saka) uz zaļo baznīcu un zaļo pili, uz narcisu pļavu un liliju kalniņu. Sevišķi pirmos gadus Rainis rūpīgi atzīmējis saskares brīžus ar dabu, uzskaitīdams visus gājienus pa tuvāko un tālāko apkārtni, minēdams klinšu, taku, ciematiņu nosaukumus un darītos darbus. Tur ir Lejas, Vidus un Augšas takas, ērgļa ligzda klintīs augstu virs Gandrijas un kapsētiņa pie Sv.Džordža baznīcas, kur Rainis mēdzis strādāt pusdienas saulē starp kapu kopām, "izlaidies uz mātes austās segas, garš kā ievadraksts". Kopā ar Albertu Prandi 1927. gadā ieradies Kastaņolā, lai uzrakstītu savu atmiņu grāmatu, dzejnieks kopā ar mākslinieku staigā pa vecajām darba vietām un stāsta: "Te es rakstīju Ave sol; te Induli, te arī Jāzepu; šinī alā paslēpos no lietus līdz ar savu Muromieti un Aleksandru Lielo; pa tālu, tālu krūmainu, gravainu, viegli nokrītamu, grūti paceļamu taciņu jāiet, līdz tieku tur, kur gulēju nedēļām ilgi saulē līdz ar Gaju Grakchu."

Laimīgā kārtā no "Kastaņolas" izrakstīju arī šādas ziņas: "Par Kataneo namu kādus 50 metrus augstāk ir Kastaņolas baznīca, ieslavēta sava skaistuma dēļ visos ceļotājos, var teikt: pazīstama visā pasaulē. Pie baznīcas skaista kapsēta un kastaņu mežiņš, — visas vietas, kuras mums bija sevišķi mīļas un kurp mēs gājām un kur sēdējām un strādājām vai katru dienu. Baznīcas pagalmā atradām otru reljefu ar Kataneo ģīmetni, kura bija likta viņa kapa piemineklim." Itāliešu valodā iegravēto uzrakstu Rainis pārtulkojis latviski: "Še, nākdams no sērojošās Itālijas — nīstas un nicinātas —, atpūšas svētās atliekas no Karlo Kataneo, kuru vēsture, tiesnese par karaļiem un tautām, sauks par moderno Sokratu; pieminot Tičinas Tempi Kastaņolu, tās labvēlību lielajam vīram un republikānisko viesmīlību, šo monumentu cēla sērojošā atraitne. Monuments atjaunots 1869. gadā."

Rainim šis uzraksts, šķiet, licies aizkustinošs. Viņa grāmata sākas ar atsauci uz to: "La bella Castagnola! Par Tičinas kantona Tempes ieleju tevi sauc nelaimīgā Kataneo atraitne; viņai tu izlikies līdzīga Grieķijas skaistākajai ielejai, kuru apdziedāja visi grieķu dzejnieki." Tās ir "Kastaņolas" pirmās rindas. Bet man un maniem ceļabiedriem šis pagarais citāts lieti noderēja pirmām kārtām to 50 metru dēļ: adresi bijām pazaudējuši, stāvējām gandrīz tieši virs mūsu dzejnieku pieminekļa, bet aiz kokiem tas nebija redzams. Prātojām, kam padomu lūgt, kad ieraudzījām kalnā baznīcu. Bijām atnākuši! Bet Raiņa pieminētais Kataneo monuments bija spēcīgākais arguments, lai vēlāk grupa karstajā saulē rāptos stāvus kalnā uz baznīciņu.

"Lai nekad neaizaug latviešu svētceļnieku taka uz šīm piemiņas vietām"

— tāds novēlējums izteikts Latviešu nacionālā fonda izdotajā Aspazijas un Raiņa muzeja reklāmas lapā. Šis muzejs ir Raiņa un Aspazijas fonda un trimdas latviešu lolojums. Sākumā visai pieticīgajam materiālu krājumam 1973. gadā ierādīja vietu Kastaņolas pašvaldības namā. Kad Lugānas pilsēta, kurā ietilpst arī Kastaņola, ieguva savā īpašumā kādreizējo Karlo Kataneo namu, to pārbūvēja un 1980. gadā nodeva Lugāno pilsētas Vēstures arhīvam, dažas istabas atvēlot Karlo Kataneo muzejam un vienu — Aspazijas un Raiņa muzejam. Vēstures arhīva direktors profesors Antonio Žili (Antonio Gili) to visādi atbalsta un vairākkārt bijis arī Latvijā. Muzeja krājumi gadu gaitā ir pastāvīgi papildinājušies. Tur ir trimdā izdoto Raiņa Rakstu 17 sējumi, vairāku Aspazijas un Raiņa darbu pirmpublicējumi un tulkojumi svešvalodās. Te ir Raiņa un Aspazijas veiktā Gētes "Fausta" tulkojuma pirmizdevums, kas izdots 1898. gadā. Kā lielākie dārgumi tiek minēti Raiņa "Klusās grāmatas" pirmais izdevums, kas 1909. gadā tika iespiests "Imantas" apgādā Pēterburgā un drīz vien konfiscēts, saglabājoties tikai nedaudziem eksemplāriem, kas bija jau izplatīti, un Aspazijas dzejoļu grāmatas "Dvēseles krēsla" (1904), "Saulains stūrītis" (1910), "Zem vakara zvaigznes" (1942) un "Mēnessdārzs" (1943). Muzejā ir ievērības cienīga tēlotājas mākslas kolekcija, kuras pamatu veido Niklāva Strunkes darbi — dekorāciju meti Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!" uzvedumam Stokholmā 1954. gadā, kostīmu meti "Rīgas raganas" 1928. gada uzvedumam Latvijas Nacionālajā teātrī, vairāku Aspazijas un Raiņa darbu ilustrācijas, Tadenavas un Kastaņolas ainavas, grafikas lapas un zīmējumi. Kolekcijā ir Sigismunda Vidberga, Niklāva Strunkes un Riharda Zariņa zīmēto Raiņa piemiņas pastmarku palielināti pārfotografējumi. Šīs pastmarkas izlaistas Latvijā 1930. gadā par labu Raiņa piemiņas fondam, lai iegūtu līdzekļus Raiņa pieminekļa uzcelšanai kapos. Starp Aspazijas un Raiņa portretu autoriem ir Zelma Tālberga, Juris Zvirbulis, Valentīna Zeile un citi mākslinieki.

Patlaban muzejā pēc remonta notiek ekspozīcijas maiņa, bet mēs esam laikus pieteikuši savu apmeklējumu un mums laipni atļauj paskatīties, kā te pašlaik izskatās. Pa logu te paveras brīnumains skats uz ezeru un Sansalvatori. Šim ainavas valdniekam Rainis veltījis ne vienu vien lappusi, aprakstot gan gājienu uz to, gan kāpienu augšup līdz skatu tornim kalna virsotnē, kur "(..) pūš dzidrs vējš, aizpūš visas bēdas, visas mazās raizes, visu maziskumu. Sirds top skaidra! Vēro tikai lielās lietas! Dvēsele redz tāli un redz dziļi".

Turpmāk — vēl

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore Foto: no ceļojuma albuma un 1928. gada grāmatas "Kastaņola"