— Nākamā gada valsts budžeta projekts pašlaik atrodas varas institūciju un sabiedrības uzmanības centrā. Kādas ir prognozes par izglītības nozarei nepieciešamo finansējumu — vai visi pieprasījumi tiks apmierināti?

—Vienīgais jautājums, kas vēl būtu pārrunājams un risināms saistībā ar izglītības nozarei nepieciešamo naudu nākamajā gadā, ir 3,3 miljoni latu Izglītības sistēmas attīstības projektam — galvenokārt skolu renovācijai. Šī summa ir starpība starp eiro un lata kursu, kas izveidojusies trīs gadu laikā, un valdībai būtu šie līdzekļi jāparedz jau nākamā gada budžetā, lai projekts varētu tikt realizēts, kā paredzēts. Tas arī ir vienīgais punkts, kurā vēl nepieciešamas sarunas.

— Vai naudas pietiks skolotāju algu reformas tālākai risināšanai, pirmsskolas skolotājiem...?

— Sāksim ar pedagogiem, kas sagatavo piecgadīgos un sešgadīgos bērnus skolai. Likumdošanā noteikts, ka ar nākamā gada 1.septembri obligātās izglītības slieksni bērns sasniedz piecu gadu vecumā, tāpēc piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanai skolai nākamā gada budžetā paredzēti 1,75 miljoni latu. Tas ir pietiekami, lai 2002.gada 1.septembrī mazie bērni varētu sākt mācības un viņu skolotāji par to saņemtu pienācīgu atalgojumu, atbilstošu likmēm un tarifikācijām. No sarunām ar pašvaldību vadītājiem un skolu direktoriem esmu secinājis, ka katrā pašvaldībā mācības var tikt organizētas savādāk — vai nu skolā, vai bērnudārzā, vai atsevišķu nodarbību formā, bet finansējums tam noteikti tiks apstiprināts.

— Vai līdzekļi pirmsskolas izglītībai tiks atrasti arī turpmāk, ne tikai nākamajā gadā vien?

— Ja valsts ir noteikusi, ka obligātās izglītības vecums ir no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem, tad nauda, kas nepieciešama mācībām, būs jāparedz. Tur neviena valdība neko nevarēs mainīt.

— Tātad pirmsskolas skolotāji par savu nākotni var justies samērā droši...

— Gan pirmsskolas, gan sākumskolas un vidusskolas skolotāji, interešu izglītības pedagogi — visi var justies droši, par visiem ir domāts. Izglītības un zinātnes ministrijas pieprasītās nākamā gada budžeta pozīcijas ir apstiprinātas valdībā jau 24.jūnijā.

—Tomēr nereti skolotāji, sevišķi lauku rajonos, sūdzas, ka ministrijas nosauktais skolotāja algas palielinājums —13 lati vairāk par vienu likmi — pastāv tikai papīros. Reāli algas palielinājuma nav, jo vienlaikus no slodzes tiek izslēgtas audzināšanas stundas, ārpusstundu darbs un tamlīdzīgi.

Foto: Māris Kaparklalējs, "LV"

— Es varētu diskutēt ar šādas informācijas sniedzēju, jo algas samazinājums vai paaugstinājuma izpalikšana iespējama vien gadījumā, ja skolas administrācija viņu nenodrošina ar iepriekšējā gada stundu skaitu. Tas ir līdzīgi kā ar informāciju, kas augusta beigās parādījās masu medijos par to, ka skolās trūkst noteikta skaita mācību priekšmetu skolotāju. Tas, ka ir brīvas pedagoģiskās likmes, nebūt nenozīmē, ka šo skolotāju trūkst vienā skolā. Tā ir brīvo likmju summa pa visu valsti, visām skolām kopumā.

Bet, atgriežoties pie jautājuma par algām — skolas administrācijai, tas ir, skolas direktoram kopā ar mācību pārzini, ir jāveido likmes tā, lai skolotājs varētu nopelnīt. Nevar pieņemt skolotāju tikai kā stundu pasniedzēju, īpaši ja runājam par lauku rajoniem, pagastu skolām, nevar piedāvāt skolotājam pasniegt stundas, kas nepiepilda pedagoģisko likmi, un gaidīt, ka skolotājs piekritīs.

Bet, vēl piebilstot par minētajiem 13 latiem, gribu lieku reizi atgādināt, ka tas ir algas palielinājums par vienu pedagoģiskā darba likmi. Ja skolotājam iepriekšējā mācību gadā nav bijusi pilna likme vai, gluži otrādi, viņš ir strādājis ar palielinātu slodzi un šogad kaut kas ir mainījies uz vienu vai otru pusi, reāla algas palielinājuma var nebūt. Bet vienoties ar skolotāju par to, cik liela būs viņa darba likme — pilna, nepilna vai dubulta —, tas ir tiešs skolas administrācijas pienākums. Un skolas direktoram kopā ar mācību pārzini ir jādomā par to, kā nodrošināt skolotājam pilnu likmi un iespēju saņemt pilnu algu.

Pedagogu darba samaksas reformas pamatvienība ir pedagoģiskā darba likme, tā ir pamats arī stundu tarifikācijai, ko, starp citu, skolas iesūta ministrijai, un mums ir iespējas pārbaudīt katru konkrētu gadījumu. Ja kādam skolotājam vienalga kurā Latvijas malā ir neskaidrības par sava darba samaksu, viņam ir tiesības uzrakstīt ministrijai vēstuli, un šo jautājumu var noskaidrot.

— Bet kā tieši nauda, ko valdība piešķir skolotājiem, nonāk līdz skolām?

— No Izglītības un zinātnes ministrijas Finansu departamenta nauda tiek pārskaitīta uz rajonu skolu valdēm. Tie ir līdzekļi gan skolotāju algām, gan interešu izglītībai, gan speciālo mācību iestāžu uzturēšanai, skolām ar profesionālo ievirzi (mākslas, mūzikas, sporta skolām).Rajona padome ir atbildīga, lai finansējums tiktu sadalīts tālāk atbilstoši tarifikācijai. Nauda interešu izglītības finansēšanai tiek sadalīta pēc konkursa rezultātiem — skolu valdēm būtu jāizveido komisija, kas izvērtētu konkursa dalībniekus un noteiktu, kam tieši ir tiesības realizēt interešu izglītību un kam attiecīgi pienākas nauda.

— Precizējot par konkursu rīkošanu interešu izglītībai — ja nu konkursā uzvar nevis skola, bet, piemēram, kāds interešu izglītības centrs ārpus tās, noteikts skaits skolotāju skolā var palikt bez stundām. Piemēram, mūzikas skolotāji, ja tiesības vadīt kori iegūst kultūras nams.

— Šajā sakarībā es gribētu akcentēt kādu ļoti svarīgu pedagoga darba aspektu — kvalitāti. Ja valsts garantē pedagogam algas palielinājumu, turklāt ne tikai skolotājam, bet arī skolas direktoram un viņa vietniekiem, valstij ir tiesības prasīt arī kvalitāti. Ne velti kā piemērs tika minēta mūzikas mācīšana. Bungu rīboņa Doma laukumā un nemitīgās runas Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā par to, ka Izglītības un zinātnes ministrija apdraud Latvijas koru nākotni, acīmredzot nav palikusi bez sekām. Bet man tā atgādina ilgas pēc tāda mūzikas mācīšanas modeļa, ka skolas direktors kopā ar mūzikas skolotāju stāv pie skolas durvīm un visus skolēnus, vienlga, ir viņam dziedamā rīkle vai nav, sadzen zālē un vēl pārbauda pēc saraksta, vai visi ir ieradušies. Tas ir pagājušā gadsimta paņēmiens.

Tagad pamatskolās obligātas ir divas dziedāšanas stundas nedēļā. Dziedāšanas skolotājam ir jābūt sava darba profesionālim un šajos pamatskolas gados jārosina skolēni izvēlēties dziedāt korī arī vidusskolā, kuras mācību plānā dziedāšana kā obligāts mācību priekšmets ir vienu stundu nedēļā, bet koris nav obligāts. Un tāds skolotājs, kurš patiešām mīl un prot savu darbu, spēs aizraut bērnus un ielikt viņos koru dziedāšanas tradīcijas pamatus. Tāds skolotājs spēs izveidot kori arī vidusskolā, un viņa darbs ar to tiks atmaksāts no interešu izglītības līdzekļiem.

— Par sava darba kvalitāti un profesionālo kvalifikāciju skolotājam liek domāt ne vien sirdsapziņa un godaprāts, bet nu jau pavisam nopietni arī Izglītības likums. Lai arī stingrajām kvalifikācijas prasībām noteikts pārejas posms, tās par pārmērīgi augstām un Latvijas situācijā grūti izpildāmām sauc neretais. Cik tas ir pamatoti?

— Skolotāja profesija ir radoša. Ja pedagogs savu darbu grib darīt ilglaicīgi, viņam nemitīgi ir jādomā par to, kā pilnveidoties, lai veiksmīgi varētu konkurēt darba tirgū. Pedagoģija ir labs piemērs mūžizglītības nepieciešamības pamatošanai.

— Jūsuprāt, skolotāju darba tirgū pastāv reāla konkurence?

— Konkurence ir. Tā varbūt savās izpausmēs vēl nav tik nežēlīga kā citās profesijās, jo skolotāji ir iecietīgi viens pret otru, bet nākotnē paredzu, ka konkurence kļūs sīvāka.

Par to, ka jaunie pedagogi neienāk skolā, ir daudz runāts — neesot motivācijas, mazas algas un tā tālāk. Es varu pierādīt pretējo — skolotājiem ir gan nauda, gan motivācija. Par piemēru mēs varam ņemt jebkuru no Latvijas lielajām pilsētām, rajonu centriem vai pagastiem. Pirmā lielākā alga ir pilsētas domes vai rajona padomes priekšsēdētājam, otra lielākā — skolas direktoram, vienam otram direktoram pat lielāka nekā izglītības ministram, un trešā lielākā alga ir skolotājam. To es varu pierādīt ar faktiem. Drīzāk ir jādomā par to, vai jaunajam skolotājam ir iespējams ienākt skolā, vai nav tā, ka vecie pedagogi nelabprāt atstāj savas vietas, ka jaunajam pedagogam tiek piedāvātas nepilnas likmes. Bet skolas administrācijai nav cita pienākuma, kā nodrošināt kvalitatīvu, es vēlreiz uzsveru — kvalitatīvu, mācību programmas realizāciju. Neviens cits — ne sabiedrība, ne ministrija — nenodrošinās skolu ar augsti profesionāliem kadriem, tas ir jādara skolas direktoram.

Bet ir vēl kāds svarīgs faktors, kas ir tieši saistīts ar skolotāja ienākšanu skolā — tā ir vide, kurā skolotājs dzīvo. Un tas galvenokārt ir pašvaldības kompetences jautājums. Ja skolotājs savā ģimenē būs vienīgais pelnītājs, ja pašvaldība nerūpēsies par to, lai radītu darba vietas arī citiem viņa ģimenes locekļiem, nebūs atdeves arī pedagoga darbā. Piekrītu, ka lauku pagastos šo labvēlīgo vidi varbūt ir grūtāk veidot nekā Rīgā vai citās lielajās pilsētās, bet tas jau nenozīmē, ka nekas nav jādara un situācija jāuzskata par bezcerīgu.

— Bet tomēr — vai, ņemot vērā pašreizējo situāciju ne vien lielajās pilsētās, bet arī laukos, prasības paaugstināt savu kvalifikāciju un mācīties skolotājam ir reālas un izpildāmas?

— Prasības ir izpildāmas, un iespējas to darīt arī ir. Augstākās mācību iestādes atrodas visos Latvijas reģionos — gan Vidzemē, gan Kurzemē, Zemgalē un Latgalē. Turklāt augstskolām šobrīd ir plaši izvērsts filiāļu tīkls, kas piedāvā to, kas skolotājiem ir nepieciešams kvalifikācijas celšanai. Tāpat pastāv iespēja mācīties ar interneta starpniecību, tālmācības studiju formā. Un, tiekoties ar skolotājiem, esmu sapratis, ka viņi paši šīs iespējas apzinās un to pastāvēšanu nenoliedz. Izbrīnu rada kas cits — skolotāji nereti jautā: vai man par to, ka es mācos, papildus tiks samaksāts. Maksāts netiks, jo tā ir katra pedagoga individuāla ieinteresētība un iniciatīva — vēlas viņš mācīties vai ne. Nolieguma gadījumā gan jāsaprot, ka ceļš uz skolu ar laiku var tikt liegts. It īpaši šobrīd, kad skolēnu skaits ar katru gadu samazinās un konkurence skolotāju starpā, sevišķi nelielajās pagastu skolās, palielinās. Šodienas pedagogam bieži vien ir jāprot pasniegt vairāk par vienu priekšmetu, kas nenoliedzami prasa papildu izglītošanos.

— Skolēnu skaits savu lejupslīdes kulmināciju sasniegs 2004.gadā, tas ir fakts, ko ļauj secināt demogrāfiskie rādītāji. Tas neapšaubāmi atstās ietekmi gan uz skolotāju darba tirgu, gan uz skolu tīklu. Vai ministrija jau ir modelējusi šo situāciju un domājusi, ko darīt, lai sekas būtu iespējami vieglākas?

— Pirmām kārtām ir jārunā par manis jau minēto vidi katrā konkrētā pašvaldībā. Šobrīd Latvijā vērojama urbanizācijas tendence, laukos arvien samazinās darba vietu skaits, ļoti daudziem cilvēkiem nav savas zemes, ko apsaimniekot. Likumsakarīgi, ka cilvēki meklē iespējas strādāt un dodas uz pilsētu. Taču bieži vien var vērot situāciju, ka pagastā esošā uzņēmumā nav neviena vai ir ļoti maz darbinieku no pagasta iedzīvotāju vidus. Tā ir gan pašvaldības vadītāja, gan uzņēmēja, gan arī darba meklētāja kopīgi risināma problēma. Vieniem ir jāpiedāvā strādāt vispirms saviem cilvēkiem un tikai tad svešiniekiem, otriem ir jāgrib strādāt par naudu, kas, iespējams, nav simti, bet kas ir vairāk nekā nemaz. Salikt rokas klēpī un gaidīt pensiju arī nevar. Ja pagastos un mazajās pilsētās aktīvāk rosītos to vadītāji un domātu par attīstību, būtu arī vajadzīgais cilvēku un attiecīgi skolēnu un skolu skaits.

Otrs faktors, kas ir ne mazāk svarīgs, — administratīvi teritoriālā reforma. Man kā bijušajam pašvaldību darbiniekam ir žēl, ka šī reforma nenotiek. Izveidot kvalitatīvu izglītības tīklu bez reformas nav iespējams, tāpat nav iespējams izveidot arī medicīnas aprūpes sistēmu, sociālā atbalsta tīklu. Pagājušajā gadā Latvijā tika slēgtas 11 skolas, šogad — 4 — pašvaldības ļoti cenšas saglabāt savā teritorijā skolu. Mans piedāvājums būtu šāds — katrā apdzīvotā teritorijā neatkarīgi no tā, vai pēc administratīvi teritoriālās reformas tā būs atsevišķs pagasts vai ne, ir jābūt mācību iestādei, kas atbilst tās lielumam. Vienviet tā būs sākumskola, citviet — sešgadīgā skola vai pamatskola ar pilnām deviņām klasēm. Pašvaldības līmenī jau jābūt vidusskolai vai ģimnāzijai. Ja šādu mācību iestādi pašvaldības teritorijā dzīvojošie bērni nespēj piepildīt, tad, pēc manas pārliecības, teritorija neatbilst pašvaldības statusam. Rēķins ir ļoti vienkāršs — lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītības piedāvājumu, vidusskolai ir jāpiedāvā četras mācību programmas — divas humanitārās, divas eksaktās. Minimālais piepildījums vidusskolas klasē ir noteikts 15 skolēni, 10., 11. un 12.klasē tātad kopumā būtu jābūt 45 skolēniem, četrās mācību programmās kopā tas būtu 180. Mazāk skolēnu vidusskolā vai ģimnāzijā nedrīkstētu būt. Ja šo informāciju saliek kopā ar faktu, ka Latvijā uz 45 iedzīvotājiem ir viens vidusskolēns, tad var aprēķināt, ka vidusskola vai ģimnāzija būtu nepieciešama viena uz aptuveni 8000 iedzīvotāju. Pašvaldību lietu pārvalde viena pagasta iedzīvotāju skaitu pēc reformas ir iezīmējusi piecu tūkstošu robežās, es vēl mazliet pielieku klāt, lai būtu iespējams nodrošināt patiesi kvalitatīvu izglītību. Tikai tik lielā pašvaldībā ir iespējama skola ar pilnām četrām programmām, kur skolotājiem ir nodrošinātas pilnas darba likmes utt. Bet diemžēl par šādiem aprēķiniem pašvaldības negrib pat dzirdēt. Bet pašvaldībā, kurā ir 400 iedzīvotāju, no kuriem 80 procenti ir pensionāri, neviens brīnumdaris nevarēs nodrošināt ne darba vietas, ne skolu pastāvēšanu. Šāda pašvaldība dzīvo uz finansu izlīdzināšanas fonda rēķina, skolotāji cīnās par skolas pastāvēšanu un pilnas darba slodzes nodrošināšanu, bet uz vietas nekas netiek darīts, lai ražotu sev līdzekļus un piesaistītu cilvēkus ar atbilstošas dzīves vides radīšanu.

Veiksmīgi īstenota administratīvi teritoriālā reforma daudzas lietas sakārtotu, tostarp arī izglītības tīklu, kas ļautu bez īpašām bažām sagaidīt arī drūmās 2004.gada prognozes.

— Vai tas nozīmē to, ka atliek vien cerēt, ka teorija īstenosies?

— Es negribētu šādam apgalvojumam piekrist, jo ir pašvaldības, kas redz šo attīstības perspektīvu un dara visu iespējamo, lai ap sevi koncentrētu izglītības iestādes. To, ka uz administratīvā centra statusu varēs pretendēt tikai vieta, kurā būs vidusskola, šobrīd saprot visi, bet vienīgi skaļi par to nerunā.

— To, ka valdība, dalot naudu, ir domājusi par skolotājiem, jau pārrunājām. Kāda ir situācija augstskolās, vai pasniedzēji, īpaši tie, kas tikko sāk strādāt, var cerēt uz konkurētspējīgu atalgojumu?Algas jautājums augstākajās mācību iestādēs ir cieši saistīts arī ar pasniedzēju vidējā vecuma palielināšanos un iespējamu mācībspēku trūkumu ne tik tālā nākotnē.

— Pastāv nevienlīdzība augstskolu pasniedzēju algās, starpība, piemēram, starp profesora un pārējā akadēmiskā personāla algām. Piekrītu, ka samaksa par vienu pasniedzēja darba likmi nav pietiekama. Tāpēc ministrija ir izstrādājusi projektu programmai par zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanu. Projekts paredz arī augstskolas akadēmiskā personāla darba samaksas sakārtošanu, sākot jau ar nākamo gadu. 2002.gadā tam būtu nepieciešami 1,82 miljoni latu, katru nākamo gadu — 1,3 miljoni latu, tādējādi sasniedzot 20 miljonu kopapjomu 2010.gadā. Kā jau teicu, tas vēl ir tikai projekts, valdības sēdē par to vēl tikai tiks lemts, bet es no savas puses darīšu visu iespējamo, jo piekrītu, ka pasniedzēju darba samaksa ir par zemu.

— Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka pedagogiem vajadzētu piešķirt izdienas pensijas? Tas ir jautājums, ko rosina risināt arodbiedrība.

— Es atbalstu jautājuma pozitīvu risinājumu, jo uzskatu, ka tā skolotājam būtu papildu motivācija ne vien izvēlēties konkrēto profesiju, bet arī ilglaicīgi strādāt tajā, augot līdzi laikam un izglītības kvalitātes prasībām.

— Mūsu saruna notiek pašā Skolotāju dienas priekšvakarā. Ko jūs vēlētu Latvijas pedagogiem viņu svētku reizē?

— Vispirms es gribētu pateikties skolotājiem par viņu pašaizliedzīgo darbu. Pierādījums tam ir kaut vai valsts pamatizglītības rādītāji matemātikā un dabaszinātnēs, kas no 36. un 38. vietas pasaulē 1995.gadā ir pacēlušies uz 18. un 20. vietu 1999. gadā. Tas ir tikai un vienīgi skolotāju nopelns. Tāpat es gribētu akcentēt faktu, ka Progresa ziņojumā par Latviju nav nevienas kritiskas piezīmes par izglītību. Latvijas izglītība jau ir Eiropas līmenī un Eiropas apritē, to pierāda arī vairāki nozīmīgi starptautiskie pasākumi, kas šovasar notika Rīgā. Un arī par to vēlreiz paldies vispirms skolotājiem.

Mans vēlējums pedagogiem svētku reizē — arī turpmāk palikt optimistiem. Valdība domā par viņiem, to visu mēs jau iepriekš pārrunājām, lielākā daļa valdības solījumu jau tiek pildīti, arī finansējums tiek garantēts. Un vēl viens mans aicinājums gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem — mācieties! Tikai tā iespējams izturēt šodienas saspringto ritmu un prasības, veiksmīgi pastāvēt konkurences apstākļos.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore