Saeimas sekretāre:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 4.oktobrī

Intervija Latvijas Televīzijā 4. oktobra raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada Andris Jakubāns

— Labvakar! Es gribētu, lai jūs šovakar pateiktu četras labas lietas. Pirmkārt, es esmu izdomājis, ka šovakar varētu notikt tā, ka visi Latvijas Televīzijas skatītāji sāk bučot televīzijas ekrānu, jo jūs pateiksit, ka Saeima dos lielākas pensijas.

Silvija Dreimane: — Jā, Saeima šodien skatīja jautājumu, kas skar pensijas, pagarinot iesniegšanas termiņu. Šobrīd tas ir 12. oktobris. Saeimai ir rūpīgi jāsagatavo šis likumprojekts izskatīšanai plenārsēdē, jo to nevar darīt vienaldzīgi. Mums ir jākonsultējas ar nevalstiskajām organizācijām, kā arī ar organizācijām, kas pārstāv tieši pensionārus. Mums ir jāuzklausa viņu prasības, sabalansējot tās ar iespējām, skatot tās budžeta kontekstā.

— Vai šiem cilvēkiem ir kādas cerības vai jūs tā skaisti izrunāsities un … Cilvēkiem jau vajag vairāk to naudiņu.

S.Dreimane: — Es domāju, ka viens no iemesliem, kādēļ šobrīd kavējas budžets un netiek iesniegts Saeimā, ir tieši pensijas. Šī nauda tiek meklēta, bet lai to varētu pensionāriem piešķirt, ir attiecīgi jāsamazina izdevumu daļas citās jomās.

— Kam tad ņems nost?

S.Dreimane: — Tad, kad budžets parādīsies Saeimā, tad varēsim par to spriest. Šobrīd koalīcijā iet ļoti grūti. Ir grūti atrast kompromisa risinājumu.

— Bet tas noteikti tiks atrasts. Es iepazinos ar tādu dokumentu, ka Saeima konceptuāli atbalsta Eiropas Sociālo hartu. Ko tas īsti nozīmē? Vai tas ir blefs, papīrs, kas vajadzīgs Eiropas Savienībai, vai kaut kas druscīt reālāks?

S.Dreimane: — Šobrīd harta ir iesniegta Saeimā, un no Eiropas Savienības prasībām ir apstiprināti 10 panti. Līdz ar to šodien izraisījās debates par šiem jautājumiem. Visi punkti, kas ir šai hartā, ir domāti tikai un vienīgi tādēļ, lai stabilizētu iedzīvotāju tiesības. Taču ir izņemti daži punkti, piemēram, par to, ka ir jānodrošina kvalitatīvi darba apstākļi, par bērnu un jauniešu tiesībām un vēl, un vēl. Šis ir Saeimā 1. lasījums, un pašreizējais variants nav kaut kas noteikts, ko nevarētu mainīt. Uz 2. lasījumu ir iespējams iekļaut tos pantus, par kuriem šodien bija tik asas debates.

— Es esmu dzirdējis, ka neviena valsts pilnībā šo hartu nav akceptējusi.

S.Dreimane: — Būtībā šis dokuments ir pati pilnība cilvēktiesību jomā, bet katra valsts, protams, rēķinās ar savām iespējām, jo hartas panti paredz arī budžeta izdevumus. It sevišķi tie ir jautājumi, kas skar veselības jomu, piemēram, ir paredzēta speciāla programma ar AIDS saslimušajiem cilvēkiem. Visā pasaulē tas maksā ļoti dārgi. Ja tas neskartu naudu, tad katra valsts visus pantus ratificētu.

— Tur ir summas, kas būtu jāparedz arī valsts budžetā.

S.Dreimane: — Nenoliedzami.

— Piemēram, Valsts sanitārajai kontrolei 230 tūkstoši latu utt. Taču šī nauda budžetā būtu jāparedz tāpat, normālai valstij tas būtu jādara.

S.Dreimane: — Jā, it sevišķi, ja mēs uzņemamies starptautiskas saistības. Mums ir jāpilda saistības gan pret Eiropas Savienību, ar kuru šobrīd notiek ļoti aktīvas sarunas, gan pret mūsu iedzīvotājiem kopumā. Mēs hartu pieņemam, lai nodotu to tālākā lietošanā iedzīvotājiem, jo tā paredz viņu tiesības.

— Saeima šodien konceptuāli atbalstīja likumprojektu par Baltijas valstu sadarbību nelaimju gadījumos. Sakiet, tas ir saistībā ar 11. septembra notikumiem?

S.Dreimane: — Šodien Saeimā visasākās diskusijas bija tieši par starptautiskiem līgumiem. Arī jūsu minētais bija viens no diskusiju objektiem. Uzstājās deputāts Lujāns un runāja par to, ka līgumā ar Lietuvu mums būtu ļoti uzmanīgi jāpieiet jautājumam par Būtiņģes terminālu. Taču konkrētais līgums vairāk paredz cilvēku veselības aizsardzību un ir paredzēts dabas katastrofu gadījumiem. Robežvalstīm ir jāslēdz šādi līgumi, un tiem cilvēkiem, kas dzīvo pierobežā, ir grūti norobežoties no kaimiņvalsts palīdzības sniegšanas. Tālāk vajadzētu skatīties par pārrobežu piesārņošanas līgumu, par ko runāja Lujāna kungs. Tās ir dažādas lietas, lai gan diezgan cieši saistītas. Bet no likuma satura viedokļa tās tomēr ir divas dažādas lietas. Konkrētais līgums skar gadījumus, kad ir vētras vai pārplūdušas upes, bojātas elektroinstalācijas līnijas utt.

— Paldies Dievam, mūs pēdējā laikā lielas nelaimes nav piemeklējušas.

S.Dreimane: — Paldies Dievam, bet šādi līgumi ir starptautiska prakse un ietilpst Eiropas Savienības sarunu kontekstā.

— Man šodien zvanīja viens vīrs, kurš, tāpat kā es, pa ausu galam bija dzirdējis, ka tagad policisti varēs atņemt automašīnas. Viņš teica: ja man nav līdzi tehniskās pases, policisti man var atņemt mašīnu, jo Saeima ir pieņēmusi tādu likumu.

S.Dreimane: — Es domāju, jūs šo vīru varat nomierināt. Šis likums darbojas tajos gadījumos, ja policijai ir aizdomas, ka konkrētā mašīna ir zagta vai ir viltota tehniskā pase vai nesakrīt reģistrācijas numuri, kuri ir noteikti mašīnas tehniskajā pasē, ar tiem, kas ir dabā. Ja rodas šādas aizdomas, policijai ir tiesības mašīnu aizturēt. Likumā ir iestrādāta tā sauktā līdzsvara norma — ja šī darbība nav likumīga un nelikumīgi nes zaudējumus mašīnas īpašniekam, tad ir paredzēts mehānisms, kā šos zaudējumus atlīdzināt. Tā ka viss ir kārtībā.

— Tātad viss ir kārtībā, vienīgi viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja kāds policists man gribēs atņemt mašīnu, viņš teiks: Jakubāns izskatās aizdomīgs un cauri.

S.Dreimane: — Likumā nekas nav rakstīts par aizdomīgām sejām. Tur ir diezgan strikti noteikts, kādos gadījumos mašīnu var aizturēt — aizturēt, nevis atņemt.

— Jūs mani nomierinājāt. Akmeņlauka kundze jautā, ko īsti Saeimā dara sekretāre? Bet tas, ko jūs jau iepriekš teicāt, norāda, ka kafiju jūs nevārāt.

S.Dreimane: — Jā, ir bijuši kuriozi, kad mans amats ir nodēvēts par Saeimas priekšsēdētāja sekretāri. Jau Latvijas brīvvalsts laikā šāds amats pastāvēja. Pasaulē šāds amats saucas — parlamenta ģenerālsekretārs. Viņš ir atbrīvota amatpersona un ir augstākā amatpersona Saeimā, kas vada administrāciju. Mums ir tas retais gadījums, kad šis amats ir savienots, jo es esmu gan sekretāre, gan parlamenta loceklis. Sekretārs atbild par visu parlamenta darba norisi, par to, lai varētu nodrošināt deputātiem kvalitatīvus darba apstākļus, par to, lai dokumenti cirkulētu Kārtības rullī noteiktajā kārtībā, par to, lai dokumenti tiktu laicīgi nodoti, iesniegti prezidentei izsludināšanai un publicēšanai "Latvijas Vēstnesī", par to, lai būtu tehniskais nodrošinājums un vēl, un vēl, un vēl.

— Vienu vārdu sakot, Saeimā neviens neko nedara, izņemot Silviju Dreimani.

S.Dreimane: — Tā tas nav. Mēs darām kopā. Bet lielu atbildības daļu, protams, uzņemos es.

— Visu laiku runā par to, ka mēs ejam Eiropā. Ko nozīmē šī likumu piemērošana Eiropas Savienībai?

S.Dreimane: — Mūsu gadījums ir diezgan pozitīvs uz tā fona, kuras valstis šobrīd ved sarunas ar Eiropas Savienību. Šobrīd mums ir atvērtas 29 sarunu sadaļas un slēgtas 16. Tas ir ražīgs un kvalitatīvs darbs. Ir bijuši gadījumi, kad sadaļa ir pabeigta, tad rodas vēl papildu jautājumi, kas ir jāiestrādā likumos. Šobrīd mums dienas kārtībā ir trīs jomas, pie kurām noteikti vēl būs jāatgriežas. Bet tas nemaz nav slikti, jo līdz ar to mēs vēl vairāk tuvināmies ES prasībām un palielinās likumu kvalitāte. Pašreiz Saeimā dienas kārtībā ir vēl 35 likumi un likumu grozījumi, kas mums vēl būtu jāpieņem vai jāizmaina.

— Kādas mums ir lielākās problēmas?

S.Dreimane: — Daļa no likumiem jau ir iekļauta darba kārtībā, daļu mēs gaidām, kad iesniegs Ministru kabinets. Es domāju, ka līdz gada beigām tie visi jau būs nonākuši līdz Saeimai. Viens no svarīgākajiem likumiem, kas ir dienas kārtībā, ir Komerclikums.

— To muļļā jau kādu gadu.

S.Dreimane: — Diemžēl. Ir likumi, kurus mēs tik ātri nevaram piemērot Eiropas Savienības normām, tie vispirms ir jāadaptē Latvijas vidē, jāapskatās, kā šis likums darbosies tepat, un tikai tad mēs varam to piemērot ES kritērijiem. Ja mēs šodien to darīsim akli un pārāk aktīvi, tad mēs sastrēbsim karstu un mums pie šiem likumiem būs jāatgriežas ne reizi vien. Mēs esam labo paraugsarunu vedēju kārtā. To apliecināja arī Ferhoigena kunga Latvijas vizīte. Viņš ļoti atzinīgi novērtēja šo procesu. Novērtēja to, ka mēs esam bijuši atklāti un atvērti, atzīstot arī savas problēmas, kuras mums radīsies lauksaimniecībā, tieslietās un iekšlietu jomā. Tās ir trīs sfēras, kurām būtu nepieciešams ilgstošāks laiks sarunu vešanai. Piemēram, tieslietu jomā ir administratīvā procesa likums, kurš sevī ietver arī visus jautājumus, kas saistīti ar korupciju. Tas ir viens no jautājumiem, kas šobrīd uztrauc Eiropas Savienību.

— Galvenais likums jāpieņem tā, lai varētu brīvi nodarboties ar korupciju.

S.Dreimane: — Es domāju, tieši otrādi.

— Bet šis jautājums taču nekust ne no vietas.

S.Dreimane: — Jārada mehānisms, kāda veidā ierobežot korupciju. Protams, ar vienu likumu ir par maz, lai pārmainītu cilvēku un viņa domāšanu. Bet, ja likums ir stingrs, ir imperatīvās normas, kas paredz stingru saukšanu pie atbildības, jācer, ka tas darbosies.

— Padomju cilvēku, kas ir piedzīvojis Padomju Savienību, kā arī visus pārmaiņu laikus, neierobežos neviens likums. Viņi ir iemācījušies nepildīt likumus tā, ka šajā jomā ir ģēniji. Var arī uzrakstīt likumu tā, ka tas nestrādā, kā, piemēram, Komercijas likums.

S.Dreimane: — Es nedomāju, ka tas nestrādā. Es negribētu arī dalīt mūsu sabiedrību cilvēkos, kas ir dzīvojuši un cilvēkos, kas nav dzīvojuši Padomju Savienībā. Es domāju, ka mums šobrīd ir jārunā par vienotu Latvijas sabiedrību. Laiks iet, un desmit gadu neatkarības periods ir pierādījis, ka mēs varam saņemties. Korupcija neskar tikai un vienīgi Latviju. Mēs nevaram norobežoties tikai un vienīgi savā vidē un teikt: jā, mēs apkarosim korupciju. Ja mēs esam ceļā uz Eiropas Savienību, kas nozīmē kopēju tirgu, kopēju valūtu, tad mums korupcija ir jāskatās ES kontekstā.

— Es Straumes kungam atgādināju Toma Henka teikto lielajā labdarības koncertā, ka Amerika ir viena liela kopīga ģimene. Es prasīju, vai Latvija ir viena liela kopīga ģimene, viņš atbildēja, ka diemžēl ne. Vai pienāks tāds brīdis, kad mēs iesim uz Eiropu un varēsim teikt: mēs esam, eiropieši, mēs, Latvija, esam kopīga ģimene?

S.Dreimane: — Es domāju, mēs varēsim teikt — eiropieši. Par kopīgu ģimeni, protams, ir vēl stipri pāragri runāt. Šis sauklis, protams, ir ļoti patriotisks un rosinošs uz labām domām. Bet ir jārēķinās, ka, ieejot Eiropas Savienībā, mums klāt nāks daudzas problēmas. Piemēram, migrācija, pārceļošana utt. Mums būs jāpiestrādā, lai saglabātu savu latvisko identitāti, kultūru un tradīcijas. Es domāju, šai laikā mēs sevi vēl nevarēsim saukt par kopēju ģimeni, bet mēs varēsim teikt — eiropieši.

— Ļoti daudzi ir skeptiski un daudzi naivi aizrautīgi. Ko nozīmē vārds "eiropietis"? Tas nozīmē, ka nav no Padomju Savienības? Daudzi cilvēki grib iet un ir jau gatavi Eiropas Savienībai. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas domā un strādā Eiropas līmenī. Viņiem nav atsevišķi Francijas, Anglijas vai Vācijas, viņi visur brīvi brauc, runā, strādā. Viena daļa atkal ne.

S.Dreimane: — Jā, šī pārvietošanās iespēja rada daudz plašāku redzesloku un daudz plašākas iespējas. Ir pilnīgi normāli, ja cilvēks sameklē sev labākus darba vai dzīves apstākļus. Varbūt cilvēka veselībai ir vajadzīgi citi klimatiskie apstākļi.

— Jauni, talantīgi latviešu cilvēki aizbrauks un dzīvos ārzemēs. Šeit paliks debilie.

S.Dreimane: — Es nedomāju, ka Latvijā paliks debilie. Latvija nav pelnījusi to, lai šeit paliktu sliktākā daļa. Taisni otrādi, man par prieku daudzi studenti, ar kuriem es esmu strādājusi un kas ir guvuši pieredzi ārzemēs, ir atgriezušies Latvijā. Jo tā pieredze, kas ir iegūta pēdējos 10 gados mūsu valstī, ir unikāla. Man rodas jums pretjautājums, kādēļ šodien tik daudzi ārzemju uzņēmēji un banku darbinieki brauc uz šejieni un dzīvo Latvijā?

— Te ir lielākas iespējas. Te var ar korupciju nodarboties.

S.Dreimane: — Ne tikai. Te var nodarboties arī ar daudz labākām lietām nekā ar korupciju.

— Vai jūs atceraties Raiņa dzejoli "Jaunais laiks"?

S.Dreimane: — Jā.

— Jūs jau saprotat, ko es jautāju. Tas ir mūžīgais jautājums partijas pārstāvjiem, kas vairs nav partijā, bet ir frakcijā. Jūs kādreiz koķetējāt ar Raiņa partiju — sociāldemokrātiem. Vai jūs tagad koķetējat arī ar Repšes partiju? Jūs divas glītas sievietes sēžat kamanās un gaidāt, kas nu nāks, jo jūs esat diezgan sakarīgas deputātes.

S.Dreimane: — Paldies par komplimentu. Tas ir ļoti augsts novērtējums. Jūs sākāt runāt par koķetēriju, es gan to gribētu saukt par sadarbību. Kā jūs zināt, gan Jaunā frakcija, gan sociāldemokrāti strādāja kopā opozīcijā. Parasti tās partijas, kuras ir ārpus pozīcijas, ir spiestas sadarboties. Atrod kopēju kompromisu un kopīgus saskares punktus gan ideoloģiskajā, gan profesionālajā ziņā. Ja mēs runājam par nākotni, tad Jaunā frakcija sastāv ne tikai no divām sievietēm, ir arī trīs vīrieši. Frakcija sastāv no 5 cilvēkiem, kas visu šo laiku ir noturējušies kopā un labi un profesionāli pastrādājuši. Mums nav kauns pašiem par sevi.

— Jums bija sava doma, kad jūs piedalījāties kāda jautājuma izspriešanā. Bet nu nāk vēlēšanu gads, un vai tad jūs iesit atpakaļ kādā godīgā darbā? Jo vara ir zināmā mērā slimība, salda inde. No varas jau neaiziet, parasti izmet laukā.

S.Dreimane: — Ir arī gadījumi, kad aiziet.

— Vai jums primārais ir politiskās nostādnes, vai partijas biedru kompānija?

S.Dreimane: — Es nedomāju, ka to var nodalīt — partijas biedrus no ideoloģiskajām nostādnēm. Viens nevar eksistēt bez otra. Tas ir tāpat kā cilvēks nevar eksistēt bez sirds. Tad jau tas nav dzīvs organisms. Ja mēs lūkojamies pēc iespējas piedalīties kādā politiskā spēkā, tad tajā ir jābūt domu biedriem, pārbaudītiem zināmā uzticības pakāpē, un mēs nevarētu saukt lozungus, kas runā pretī mūsu sirdsapziņai, mūsu ideoloģiskajai pārliecībai.

— Kas jums patīk iepriekšejās partijās un kur jums ir kādi iebildumi?

S.Dreimane: — Tas nav viennozīmīgi. Ir cienījami cilvēki visās partijās, ņemot vērā viņu politisko pieredzi un stāju, ko viņi demonstrē. Man ir arī autoritātes, no kurām es esmu mācījusies, kas nāk no partijām, kas man ideoloģiski nav pieņemamas. Bet ņemot vērā profesionālismu, kas tiek demonstrēts politikā, ne tikai es esmu mācījusies, bet arī studenti. Katrs politiķis jau zināmā mērā ir skolotājs, it sevišķi jaunajai sabiedrības daļai, kas šobrīd sāk apgūt tik populāru profesiju kā politologs. Politoloģija šobrīd ir viena no populārākajām profesijām.

— Tur ir drausmīgs konkurss.

S.Dreimane: — Jā, drausmīgs. Mūsu uzdevums ir ne tikai pieņemt kvalitatīvus likumus, bet panākt, lai jaunā paaudze orientējas politiskajos procesos.

— Jūs skaisti runājat, bet tagad konkrētāk. Par sociāldemokrātiem, jūs jau esat atmetuši šo domu?

S.Dreimane: — Es atceros, pirms gada šajā studijā jūs man jautājāt šo pašu jautājumu. Diemžēl es jūs šodien nevarēšu iepriecināt ne ar vienu konkrētu atbildi. Laiks, ko mēs esam pavadījuši neatkarīgu deputātu statusā, ir bijis ļoti jauks. Jūs man neiebildīsit, ka būt neatkarīgam ir jaukāk nekā…

— Nu bet, pienāks laiks, kad būs jāstājas kādā komandā. Repšes partijā ir jauni cilvēki, vai tie jūs neinteresē?

S.Dreimane: — Es ļoti uzmanīgi skatos, kādas partijas atkal dibinās Latvijā. Latvijā ir divi veidi, kā dibinās partijas. Vai nu tiek pārmantotas vecās tradīcijas, kādas ir bijušas pirmskara Latvijā, vai arī veidojas jaunas. Tiem cilvēkiem, kas uzņemas šo jauno procesu, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Vārds "jaunais" ir zināms uzticības avanss. Šobrīd jaunais … Ir ļoti grūti piedāvāt kaut ko jaunu. Ir tās pašas vecās problēmas, tās nekur nav pazudušas, tās skar algas, pensijas, sociālo sfēru. Ja šīs vecās problēmas piedāvā ar jaunu risinājumu, tad tam ir jābūt diametrāli pretējam nekā 5., 6., un 7. Saeimā. Tādēļ ar šo vārdu "jauns" ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

— Jūs esat ļoti pieredzējusi politiķe, jo jūs absolūti nekonkrēti atbildat uz visiem jautājumiem. Ir prieks skatīties, kā aug cilvēki. Jūsu māte ir skolotāja. Rīt ir Skolotāju diena. Vai jūs kaut ko varētu skolotājiem novēlēt?

S.Dreimane: — Pirms gada es sveicu skolotājus un skolēnus 1. septembrī. Man ir liels prieks, ka tas tā ir sakritis un šogad es varu uzrunāt skolotājus Skolotāju dienā. Pirmkārt, savus mīļos skolotājus, kas mani 25. vidusskolā ir audzinājuši un skolojuši, tai skaitā arī mana mamma. Bet es vēršos pie visiem skolotājiem Latvijā un novēlu labestību, izturību, pacietību, toleranci un sapratni gan starp skolēniem, vecākiem, gan kolektīvā. Ticiet, jo ticība var tikai stiprināt.

— Es atceros, bija skolotāju demonstrācija, kurā gāja veci, salīkuši, nomākti cilvēki. Es domāju, kaut arī jums, skolotāji, iet ļoti grūti, iztaisnojiet savus augumus un sirdis, un prātus, esiet lepni par to, ka jūs esat skolotāji. Paldies!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā