Kultūras ministre:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 10.oktobrī

Intervijā Latvijas Radio 10. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Rīt jūs dosities uz Rīgas domi, lai tiktos ar Rīgas mēru.

Kārina Pētersone: — Sarunās vienmēr ir tā, ka ir labās lietas un lietas, kuras līdz šim ir risinājušās problemātiski, un tāpēc jau tiekas, lai šīs problemātiskās lietas pārrunātu un redzētu, kā notiks tālāk. Un es esmu priecīga, ka Bojāra kungs piekritis mani pieņemt; man bija tikšanās arī ar Daini Īvānu pirms tam, un mēs izrunājām daudzas labas lietas un panācām sapratni par iespējamo palīdzību Rīgā esošajiem teātriem. Visvairāk mums abiem diviem rūp Leļļu teātra liktenis. Es esmu lūgusi un saņēmusi solījumu, ka budžetā par piecdesmit procentiem varētu pieaugt Leļļu teātra dotācija, un arī Īvāna kungs solīja paskatīties, kā Rīgas pilsēta varētu iesaistīties izrāžu izmaksās. Mēs runājām arī par to, ka būtu labi atjaunot profesionālu kamerorķestri un kā mēs kopīgi varētu pie tā strādāt. Neizrunāts mums palika jautājums par Laikmetīgās mākslas centru, jo tas ir Rīgas pilsētas un valsts kopīgs dibinājums, un es piedāvājos iet uz Kultūras komiteju un vēlreiz mēģināt pārliecināt deputātus, lai viņi nobalso pozitīvi pēc sava negatīvā balsojuma, bet tas mums līdz šim nav izdevies, tāpēc es gribētu arī šo jautājumu vēl pārrunāt ar Rīgas domes priekšsēdētāju, vēl arī to, kāds ir Rīgas pilsētas domes redzējums mūsu sadarbībai pie Rīgas vēsturiskā centra attīstības plāna.

— Proti?

K.Pētersone: — Proti, 1997.gadā toreizējais pilsētas domes priekšsēdētājs un kultūras ministrs panāca vienošanos — tas bija pēc tam, kad Rīga tika ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā —, ka tiks nodibināta valstij un pilsētai kopīga stratēģiskā padome, kurā strādās speciālisti no abām pusēm un atbildīgās institūcijas, kas strādās pie Rīgas pilsētas vēsturiskā centra attīstības un saglabāšanas plāna, jo Rīga ir ļoti bagāta ar vēsturisku mantojumu, bet reizē arī dinamiska pilsēta, tādēļ jādomā, kā balansēt saglabāšanu un attīstību. Šī padome ir darbojusies līdz šim, bet pašreizējā dome vēl nav paspējusi atjaunot savu dalību tajā.

Šobrīd strādā tikai valsts puse, bet viena puse nevar darboties, ir vajadzīga arī otra — bez Rīgas domes tur nekas uz priekšu neies, jo tā ir Rīgas pirmā interese.

— Šobrīd par Rīgu tiek bieži diskutēts un debatēts. Cik daudz tas, kādā veidā attīstīsies Rīga, ir vai nav pieņemams no kultūrvēsturiskā viedokļa?

K.Pētersone: — Par šīm lietām tieši ir jārunā, un ir akadēmiskas sistēmas, ir visu lielo pilsētu prakse, ir profesionāli cilvēki, kas ar to strādā; un mēs gribētu vienkārši panākt šajā dialogā starp valsti un pilsētu savstarpēju sapratni, ka tās ir vērtības, uz kurām mēs balstāmies, ka ir teritorija — vēsturiskais centrs, par kuru mēs atbildam ne tikai savas sabiedrības, bet arī pasaules sabiedrības priekšā. Tas uzliek zināmus pienākumus, un likumos ir arī ierakstītas zināmas lietas, un es gribētu panākt šo savstarpējo izpratni, ka mēs kopīgi saprotam šo atbildību un ka jautājumi ir jāsaskaņo starp pilsētu un valsts institūcijām. Valsts institūcijām ir zināma atbildība, un, protams, vēl ir arī dialogs ar sabiedrību.

— Vairāk vai mazāk visi klausītāju jautājumi, kādi mums uzdoti iepriekšējā pusstundā, ir saistīti ar Rīgu. Viens no jautājumiem, piemēram: vai vajadzīgs birojs “Rīgai 800”, ko dara šis birojs un ko — profesionālie kultūras darbinieki?

K.Pētersone: — Jā, tas laikam ir jautājums pilsētai. Es tikai domāju, ka būtu labi, ja nopietnu organizatoriskā darba pieredzi ieguvušo cilvēku pieredze varētu tikt izmantota pilsētai ar kādu citu devīzi, bet tas pilsētai pašai ir jālemj.

— Jāpārdēvē “Rīgai 801”, piemēram?

K.Pētersone: — Un kāpēc ne?

— Runājot par Rīgu, te ir rakstīts tā: kāpēc pieļāva ēku Vaļņu ielā, kur bija mākslas salons, nopirkt privātpersonai un nevis Rīgas domei?

K.Pētersone: — Man nav zināms, kas tā par ēku — vai ir domāts Mākslas darbinieku nams?

— Tur bija mākslas salons — netālu no Centrālā universālveikala.

K.Pētersone: — Ja tas ir tradicionālās tautas mākslas salons, tad varbūt arī cilvēki atceras, ka tad, kad es biju domē Kultūras komitejas priekšsēdētāja, man izdevās aizsargāt šo salonu pret privatizāciju un atstāt daiļamata meistaru rīcībā. Un kāpēc tagad domē ir mainījušās politiskās nostādnes, tagad Kreitusa kungs atbild par šo jautājumu, varbūt vajadzētu viņu uzaicināt uz raidījumu.

— Es pieļauju arī, ka šie ir jautājumi, kurus jūs rīt varat garāmejot pajautāt Bojāra kungam.

K.Pētersone: — Paldies! Mēģināšu izmantot iespēju.

— Jautājums ir par Operetes teātri, vairāki jautājumi par to. Galu galā — vai nākotnē to tomēr varētu atjaunot?

K.Pētersone: — Jā, kāpēc ne! Ja sabiedrība tādu uzdevumu uzdod Kultūras ministrijai, es esmu gatava rīt pat par to runāt. Šobrīd es negribētu to saukt par Operetes teātri, jo, kā jūs zināt, Operetes teātri likvidēja mani priekšgājēji, tas bija 1996.gads. Es saņēmu ēku, nekustamo īpašumu, kurā nebija ne trupas, ne arī iespēju šādu trupu atjaunot, tam ir vajadzīga arī attiecīga izglītība.

Mēs esam arī apņēmušies 25 gadu laikā atgriezties — tas tāds maksimālais termiņš, un domāt par attiecīgu izglītību un attiecīgu profilu atjaunošanu Latvijas kultūras kopainā. Šobrīd, kad muzeja darbinieka vidējā alga ir 68 lati mēnesī un mūzikas skolās strādājošiem ap 78 lati mēnesī, kad teātriem ir ļoti mazas dotācijas, man ir prieks, ka nākošā gada budžetā man izdosies gan Daugavpils teātri, gan Leļļu teātri, gan arī citus teātrus mazliet atslogot ar budžetu. Vai mēs varam tagad pašreizējā budžeta robežās kādam kaut ko atņemt, pārdalot mēģināt atjaunot? Operas piemērs — tas ir dārgāks nekā profesionāls dramatiskais teātris. Operas dotācija ir divarpus miljoni, kopējais gada budžets — divarpus miljoni, bet dramatiskajiem teātriem lielākais ir 600 tūkstoši. Tātad es pieņemu, ka Operas teātra nepieciešamais naudas apgrozījums gadā ir pusotrs miljons — eventuāli kā Operetes teātrim. Es neredzu, kur šo pusotru miljonu šobrīd ņemt, nemaz nerunājot par to, ka šis nekustamais īpašums bija avārijas stāvoklī, investori šobrīd ir apsolījuši ne mazāk kā pusmiljonu vai varbūt vairāk ieguldīt ēkas atjaunošanā, un tad viņi atpelnīs šo naudu 25 gadu laikā; un tad, kad valsts būs gatava — varbūt mums būs labāka ekonomiskā situācija — tad, es ceru, mani pēcnācēji labprāt ķersies...

— Pēc 25 gadiem mēs to varētu redzēt?

K.Pētersone: — Pa īstam, jā.

— Jautājums par neredzīgo bibliotēku — Kultūras ministrija redz, ka varētu piešķirt vairāk līdzekļu neredzīgo bibliotēkai, kurā ir runājošās grāmatas kasetēs. Ja nebūtu humānās palīdzības no Zviedrijas, tad jau sen šī bibliotēka būtu tukša.

K.Pētersone: — Jā, mēs esam par to domājuši, tas ir ļoti pamatots pieteikums. Vakar ļoti vēlu mēs beidzām budžeta sēdi, un mans lūgums atbalstīt neredzīgo bibliotēkai autobusa iegādi, lai šīs kasetes varētu tikt pie cilvēkiem, kam tās ir vajadzīgas, tika atbalstīts; tāpat mēs Kultūrkapitāla fondā skatījām iespēju veidot mērķprogrammas, mēs izvērtēsim neredzīgo bibliotēkas pieteikumu par kompleksu, labu tehniku, lai šīs kasetes un arī Braila rakstu mēs paši varētu uzlabot, teiksim, tehnisko daļu — vai tas ies kā viens projekts, vai tā būs vienas mērķprogrammas sastāvdaļa. Katrā ziņā tas ir uz mana rakstāmgalda, manā mapē; es šos ciparus zinu no galvas un pie tā strādāju, un tas noteikti tiks atrisināts.

— Runājot tikai par budžetu — kā ir bijis iepriekšējos gadus, vai izdevies nedaudz vairāk ko dabūt arī kultūras lietām?

K.Pētersone: — Es nezinu, vai tas ir daudz vai nedaudz. Kad es atnācu, ministrijas kopējais budžets bija 14 miljoni latu; tagad tas ir vairāk nekā 20 miljoni latu — lai cilvēki vērtē. Es zinu, ka joprojām naudas ir nepietiekami, bet katru gadu ir izdevies pārliecināt gan kolēģus Ministru kabinetā, gan deputātus Saeimā, un šis pieaugums ir ļoti pieaugošs un stabils, nākošā gadā man ir pamats cerēt, ka mēs varētu veidot aktīvu, pasūtošu, nevis reaģējošu kultūrprojektu caur projektiem, bet arī domājot par grāmatu iepirkšanu, par teātru viesizrādēm laukos, par dzīvu mūziku laukos, lai šī nauda strādātu mērķtiecīgāk, par pieminekļu glābšanu, par visām šīm labajām mērķprogrammām, par kurām es mēģinu stāstīt. Un līdz nākošajai otrdienai tā ir vēl politiskā izšķiršanās. Mēs vakar mēģinājām pieteikt vēl 1,6 miljonus — tas ir jau minētais Leļļu teātris, tās ir mūsu lielākās mūzikas institūcijas, kas strādā ar latviešu oriģinālmūziku, tas ir simfoniskais orķestris, tas ir koris “Latvija”, tā ir Koncertdirekcija ar savu programmu “Kamermūzika laukiem”, tā ir kultūras pieminekļu glābšanas programma, tie ir muzeji ar savām algām; tas ir Rundāles muzejs, kuram ir ugunsdzēsības priekšraksts; tās ir vēl daudzas, daudzas citas labas lietas. Jā, arī neredzīgo bibliotēka.

— Nu, cerēsim, ka jums kaut kas izdosies! Un vēl viens jautājums no Jūrmalas: vai tautas daiļamata meistariem nevarētu iekārtot labākas tirdzniecības vietas, kādas ir Tallinā, — zem jumta. Un vai nevarētu daiļamata meistariem pēc 60 gadiem atcelt nodokli no pirmā lata?

K.Pētersone: — Jā, es labprāt ar to darbotos, bet tā diemžēl nav mana kompetence. Būtu labi, ja par šo nodokli nāktu kāda iniciatīva rakstiskā formā vai arī kāda sabiedriska organizācija varētu kā partnere iesaistīties sarunās ar Finansu ministriju, un es domāju, ka par šīm tirgošanas vietām būtu noteikti jārunā ar Rīgas pilsētu. Tur es varu tikai novēlēt veiksmīgu dialogu, bet nevaru aktīvi iejaukties, bet nodokļu lietas, protams, ir Ministru kabineta kompetence, ne mana. Es varu palīdzēt, teiksim, šajā dialogā ar saviem kolēģiem — ja es zinātu, kas pārstāvētu amatniekus šajā procesā, tad mēs varētu veicināt šo sarunu.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā