Par poligoniem, kuros nešauj, bet kuri vajadzīgi visiem

Par kādas civilizētā sabiedrībā nepieciešamas nozares apsaimniekošanas pieredzi Ziemeļvidzemē

Kur lācis attupstas, tur melnums paliek. Tā pauž tautas sakāmvārds. Vēl vairāk nekā aiz lāča ikdienā melnumu atstāj katrs cilvēks. Kādam tas viss ir jāsavāc, jānokopj. Likums “Par pašvaldībām” noteic, ka viena no pašvaldības funkcijām ir sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana. Kārtību, kādā tas darāms, ne likums, ne Ministru kabineta noteikumi neprecizē. Patlaban Latvijā šis iedzīvotājiem sniedzamais pakalpojums tiek piedāvāts dažādi: pilsētās, īpaši mazpilsētās, vēl no iepriekšējās sabiedriskās iekārtas saglabātas un darbojas atsevišķas struktūrvienības, lielajās pilsētās ir izveidoti jauni pašvaldības vai privātie uzņēmumi, taču laukos lielākoties sistēma nedarbojas vispār. Kopumā Latvijā ir vairāk nekā 500 pašvaldību, un aptuveni tikpat ir valstī legālo sadzīves atkritumu izgāztuvju.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta interneta mājaslapa vēsta, ka 1998.gadā Ministru kabinetā pieņemta “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998.–2010. gadam”. Valsts ir noteikusi atkritumu apsaimniekošanas organizāciju veidošanas pamatprincipus un virzību ilgākam laika periodam. Programma paredz, ka Latvijā līdz 2004.gadam, precizējot reģionu robežas, tiks izveidoti 10 līdz 12 sauso sadzīves atkritumu noglabāšanas poligoni. Poligoniem būs reģionālais statuss, un tie tiks veidoti, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un pašvaldību interesi veidot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionālas ilglaicīgas sistēmas.

Pēc aprēķiniem, ko veikuši dāņu un holandiešu eksperti, kas piedalījās Latvijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas izstrādē, ekonomiski racionāli ir vienu atkritumu poligonu izveidot teritorijā, ko apdzīvo ne mazāk kā 200 tūkstoši iedzīvotāju. Aplūkojot karti, Latvijā poligonu atrašanās ir noteikta ne tik daudz pēc iedzīvotāju skaita, bet gan pēc pašreizējo rajonu teritoriju vienmērīgas sadales principa. Savukārt atkritumu transportēšanas izmaksas ir ekonomiskas, ja tie uz noglabāšanas vietu nav vedami tālāk par 60 kilometriem no reģiona sadzīves atkritumu radīšanas centra.

Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas direktors Aivars Sirmais Foto: no ZAAO arhīva

Lai īstenotu atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju, 1998.gadā tika sagatavota investīciju programma “500–” un par izmēģinājumprojektu izvēlēts Ziemeļvidzemes reģions — Valmieras, Valkas, Cēsu un Limbažu rajoni ar kopējo iedzīvotāju skaitu 198 tūkstoši. 1998.gadā šo rajonu pašvaldības, kopskaitā 76, pieņēma lēmumu izveidot sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija” (ZAAO), 1999.gadā tā tika pārveidota par bezpeļņas organizāciju.

Kad pārējā valsts teritorijā valsts investīciju programmas “500–” ietvaros vēl tikai aizsākusies atkritumu apsaimniekošanas reģionu veidošana, ZAAO direktors Aivars Sirmais ir uzskatāms par pieredzi ieguvušu praktiķi jaunās sauso sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanā. Viņš arī labprāt dalās pieredzē:

— Būt pirmajiem vienmēr ir grūti, bet interesanti. Jau tālajā 1998.gadā, kad pašvaldību teritoriālā reforma un arī pašvaldību apvienošanās investīciju apgūšanā bija vēl tikai nodomu stadijā, sākās atkritumu apsaimniekošanas sakārtošana Ziemeļvidzemes reģionā.

Atskatoties uz laiku, kad mūsu valsts sāka veidot šīs nozares stratēģiju, var teikt, ka pamatos viss bija izstrādāts pareizi. Taču toreiz vēl Latvijas virzība uz Eiropas Savienību (ES) nebija tik noteikti tendēta, un arī ES atbalsts un direktīvas Latvijā nebija ienākušas ar šobrīd zināmo vērienu. Tāpēc no šodienas viedokļa nākas secināt, ka nebija ES direktīvu daudzos, tai skaitā arī mūsu nozares, jautājumos. Koncepcija par atkritumu šķirošanu un tā saukto zaļo atkritumu atlasi, lai tie nenonāktu noglabāšanai poligonos, bija tikai ieteikumu līmenī. Tas atstāja ietekmi arī uz mūsu iecerēm.

1998.gadā, kad tika izstrādāts ZAAO biznesa plāna projekts un projekta koncepcija, atkritumu šķirošana un dalītā vākšana šajos dokumentos bija iecerēta tā, ka vairs neatbilst 2001. gada prasībām. Nācās veikt korekcijas. Tagad mūsu uzņēmums piedāvā atkritumu šķirošanas pakalpojumu atbilstoši iespējām un ES prasībām. Diemžēl no izmaksu viedokļa atkritumu noglabāšana poligonā ir salīdzinoši lētāka par šķirošanu. Mēs nevaram neņemt vērā ES vadlīnijas izejmateriālu otrreizējās pārstrādes politikā, kā arī to, ka par ES investīcijām Latvijā tiks uzstādītas atkritumu šķirošanas sistēmas, tai skaitā iegādāta tehnika. Taču par šķirošanas pakalpojumu būs jāmaksā tiem, kas rada atkritumus.

— Kā tika izveidota Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija?

— Uzņēmuma struktūra veidota atbilstoši sabiedrības ar ierobežotu atbildību uzbūves principiem: kopsapulce, ko pašlaik pārstāv 81 deleģēts pārstāvis; tā notiek ne retāk kā reizi gadā; valde 5 valdes locekļu sastāvā, ko veido 4 rajonu pārstāvji un viens pārstāvis no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts investīciju programmas. Ir arī izpildstruktūra ar vadību un 4 nodaļām — mārketinga, ražošanas, attīstības un finansu — ar mītnes vietu Valmierā, Beātes ielā 49.

Kā patstāvīga apsaimniekošanas organizācija tā strādā no 1998.gada novembra. Pamatproblēma mūsu gadījumā bija tā, ka laukos šāda pakalpojuma nebija vispār, bet pilsētās strādāja vēl padomju laikā dibinātie komunālo pakalpojumu uzņēmumi. Tādēļ pagastu pašvaldības šo jauno sistēmu uzņēma ar prieku, bet pilsētām vairāku iemeslu dēļ tās ieviešana bija sāpīgāka. Šī problēma pastāv visā Latvijā.

Pašlaik mūsu uzņēmums sniedz pakalpojumus visu dibinātāju pašvaldību teritorijās, taču organizācijai ir noslēgti līgumi ar daudzām pašvaldībām ārpus noteiktā Ziemeļvidzemes reģiona, piemēram, ar visiem Alūksnes rajona pagastiem. Mēs esam ieinteresēti paplašināties arī ārpus sava reģiona robežām. Reģiona ietvaros pilnībā pakalpojumu nodrošinām Valmierā, Rūjienā, Valkā, Salacgrīvā, Alojā, Staicelē un visās pagastu padomju teritorijās. Pārējās reģiona pilsētās — Cēsīs, Limbažos, Smiltenē, Strenčos — šobrīd strādā vietējie pašvaldību vai privātie uzņēmumi, izmantojot vietējās atkritumu izgāztuves. Šīs pašvaldības ir iestājušās mūsu organizācijā, taču nedarbojas pilnībā, un tas nav vērtējams pozitīvi.

Darbība organizācijā izpaužas trīs veidos — iestāšanās, pašvaldības līdzfinansējums 10 % apmērā no projekta kopējās vērtības (5 400 000 latu) un pakalpojuma veikšanas nodošana Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijai.

— Latvijā atkritumu apsaimniekošanas projekti nav vienādi. Kas ir raksturīgākais jūsu uzņēmumam?

— Mūsu projektā ir vairāki principi, un viens no tiem — visā reģionā ir viens vienots tarifs, kas tiek izlīdzināts pa visu apkalpojamo teritoriju. Patiesībā atkritumu savākšanas pakalpojumi pilsētās izmaksā gandrīz trīsreiz lētāk nekā laukos, taču pilsētnieki ir tie, kas dotē lauku iedzīvotājus. Tā nav organizācijas kompetence, bet gan pareiza valsts politika: atkritumu apsaimniekošanas poligonus savā teritorijā visas pašvaldības veido kopīgi.

Pareizi virzīta bijusi projekta ieviešanas politika. Ministrija un programma “500–” no 1997.gada līdz ar izmēģinājumprojekta darbības sākumu mūsu reģionā sistemātiski izglītoja speciālistus dažādās auditorijās un dažādos veidos. Izskaidrošana notika, sākot ar pašvaldību vadītājiem un darbiniekiem un beidzot ar iedzīvotājiem — pakalpojuma saņēmējiem: uz visiem neskaidrajiem jautājumiem tika sniegtas pamatotas atbildes, gatavoti un mērķauditorijai nogādāti vajadzīgie izdales materiāli. Tas ir projekta ieviešanas grupas tiešais darbs. Skaidrība par projekta virzību, izmaksām un pašu procesu 1999.gadā bija visiem reģiona pašvaldību vadītājiem. Šīs informācijas darba rezultāti patlaban ir praktiski redzami Valmierā, kur bez problēmām darbojas atkritumu šķirošanas laukums un iedzīvotāji sašķirotos sadzīves atkritumus nogādā atbilstošā konteinerā. Tas izbrīna ne vienu vien pie mums viesos atbraukušu speciālistu un liecina gan par pareizi un mērķtiecīgi virzītu stratēģiju, gan labi veiktu projekta izpēti un ieviešanu.

Kad nodibināja mūsu uzņēmumu, reģionā bija 104 izgāztuves. Kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un Vides pārvaldi ir veikts milzīgs darbs. Pašlaik darbība atļauta vairs tikai septiņās reģiona izgāztuvēs. 2004.gadā šajā teritorijā būs viens poligons, un pašvaldības to akceptē.

Kaut mūsu organizācijai līdzšinējā darbā nav izdevies izvairīties no kļūdām, jau tagad uzņēmums visā Vidzemē piedāvā sadzīves atkritumu, būvgružu un celtniecības atkritumu, zaļo atkritumu, lielgabarīta atkritumu savākšanu un noglabāšanu, dažāda tilpuma atkritumu konteineru un konteinertipa sanitāro mezglu uzstādīšanu un apkalpošanu fiziskām un juridiskām personām.

2001.gadā mūsu organizācijas savākto atkritumu apjoms ir pieaudzis līdz 120 tūkstošiem kubikmetru gadā, bet projektā paredzētā atkritumu poligona izveide ir sadalīta kārtās. Būvniecība notiks atbilstoši visām ES normām, būvdarbi pabeidzami 2004.gada februārī. Tajā laikā Latvijā pārstās darboties visas nelegālās izgāztuves, un tiks veikta to rekultivācija, bet saskaņā ar valsts stratēģiju Latvijā darbosies 10 līdz 12 atkritumu poligoni.

— Latvijā arī pārējos reģionos tiek ieviesti valsts programmas “500–” projekti. Ko vajadzētu ielāgot, lai atkritumu apsaimniekošanas sistēma darbotos veiksmīgi?

— Visu projektu veiksmīga ieviešana var samežģīties vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir saistīts ar pašvaldību teritoriālo reformu. Var gadīties, ka, pašvaldību teritorijām apvienojoties, tās jau būs atšķirīgu atkritumu apsaimniekošanas reģionu dibinātājas vai dalībnieces.

Iespējama arī atsevišķu reģionālo poligonu neefektīva izmantošana. Pat pieaugot atkritumu apjomam, to šķirošanas un dalītās atkritumu vākšanas procesa rezultātā samazināsies noglabāto atkritumu daudzums. Pēc pašreizējās shēmas un iedzīvotāju blīvuma Latvijas rajonos, izveidojot reģionālos poligonus, tā var notikt.

Pašvaldību vadītājiem, pieņemot politiskus lēmumus, vajadzētu būt tālredzīgiem. Domāju, ka nākotne prasīs ieviest pēc pašvaldības lieluma diferencētu atkritumu nodokli — lielākās pilsētās tas būs lielāks, mazākās — mazāks. Nodokļa aprēķināšanai par pamatu būtu jāņem reālās atkritumu izmaksas, un nodokļa maksājumi jāveic par katru iedzīvotāju no dzimšanas brīža visu turpmāko dzīvi. Nodoklim ienākot pašvaldības kasē, tās rīcībā ir reāla nauda pašvaldības pasūtījuma izsludināšanai sadzīves atkritumu savākšanai un noglabāšanai, arī kontrolei pār izpildi.

Pa šiem gadiem mums ir izveidojusies zināma pieredze ne tikai tehnoloģiskajā procesā, bet arī darbā ar cilvēkiem. Kā iedzīvotājus pieradināt pie izmaiņām, kā mācīt — ar to mūsu uzņēmumā nodarbojas atsevišķa nodaļa. Esam aizsākuši projektus, lai izglītotu un informētu bērnus un viņu vecākus par mūsdienīgu atkritumu apsaimniekošanu.

Nupat oktobrī tiks iedegta zaļā gaisma projektam skolām “Atkritumu lietderīga apsaimniekošana” un pirmskolām “ Ekoloģiskā audzināšana, izglītošana par atkritumu problēmām”.

Zinaīda Kalniņa — “Latvijas Vēstnesim”