Valsts prezidente:

— Latvijas Radio vakar, 19. martā

Intervija Latvijas Radio 19. marta raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis.

Programma "Pusdiena", un ierastā laikā studijā ir Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga: — Sveicināti!

— Pēdējās dienās ievērojama polemika raisās par prokurora Aivara Zaķa iespējamo darbu Prezidenta kancelejas vadītāja amatā, bijušie politieslodzītie pat ir nosūtījuši jums protesta vēstuli, iebilstot pret Zaķa kunga iecelšanu par kancelejas vadītāju. Vakar Latvijas Televīzijas "Panorāma" paziņoja, ka neoficiāli avoti vēsta — Zaķa kungs gatavojas atkāpties no jaunā amata. Vai ir kas jauns šajā lietā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, ir tiesa, ka, ņemot vērā šīs protesta vēstules un vispārējo attieksmi pret viņa kandidatūru, Zaķa kungs ir lūdzis savu kandidatūru atsaukt. Es tikai vēlētos atgādināt, kas attiecas uz viņa formālām saistībām ar VDK jeb ko citu, tad es tiku lūgusi īpaši Satversmes aizsardzības birojam, vēlāk vēl īpaši arī ģenerālprokuroram Maizīša kungam, tāpat Totalitārisma seku izmeklēšanas birojam padziļinātu un izmeklētu vērtējumu par viņa tīri formālām un juridiski pamatojamām saistībām ar VDK vai represīvām struktūrām, un tādas nav atrastas. No oficiālām iestādēm nav absolūti nekādu ziņu, kas runātu šim kandidātam pretim, bet es ņemu vērā šīs protesta vēstules un šīs izteiktās personīgās liecības, un, protams, Zaķa kungs tās arī ir ņēmis vērā, jo tādā atmosfērā, es domāju, viņam būtu ļoti grūti ieņemt šo amatu un strādāt, tādēļ arī es viņa kandidatūras atsaukšanu esmu pieņēmusi.

— Jūs vakar paudāt pārliecību Latvijas Televīzijā, ka pret jebkuru no šī amata kandidātiem varētu būt sagaidāma zināma pretestība, iespējams, arī dažādu ne gaišāko faktu meklēšana biogrāfijā. Uz ko balstīta šāda jūsu pārliecība?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas varētu būt vesels referāta temats makjavelliskās politikas iztulkošanā, bet tas ir tāds pareģojums, ko es varu izteikt. Jo es paredzu, ka jebkuram kandidātam ies diezgan smagi. Būs jāmeklē tāds kandidāts, kuram tiešām ir stipri nervi un, protams, kurš jūtas tīrs par savu pagātni. Bet ko nozīmē – tīrs par savu pagātni. Katrs jūtas tīrs par savu pagātni . Vai varam atrast tādu cilvēku, par kuru neviens Latvijā neko sliktu nespēs pateikt? Es domāju, ka tāds cilvēks neeksistē. Par katru kādam citam būs ko teikt un ko iebilst, un es esmu pārliecināta, ka tas tiks darīts diezgan plaši, bet kandidātam ar to būs jārēķinās.

— Bet, ja paskatāmies vēsturē, Mārtiņam Bondaram nenācās neko tādu daudz piedzīvot , jo acīmredzot viņam nebija garas iepriekšējās sabiedriskās darbības.

V.Vīķe–Freiberga: — Arī tur jau tika mēģināts, teiksim, dažādas tēmas risināt, bet tas neizdevās, tātad, viss ir atkarīgs no paša cilvēka biogrāfijas, arī tas, cik lielā mērā iespējams kaut ko viņam pārmest un ar kādu nopietnību.

— Un kas tagad faktiski vadīs jūsu kanceleju, vai jūs pieļaujat iespēju, ka Bondara kungs, zinot arī viņa startu domes vēlēšanās, varētu turpināt savu darbu?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums jau ar Bondara kungu vispār bija noruna, ka viņš turpinātu darboties vēl aprīlī tā vai tā, jo man ir paredzēts brauciens uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un dēļ iestrādēm, kas viņam ir kontaktos ar turienes amatpersonām, viņš tā vai tā šajā braucienā dotos man līdzi un tātad būtībā turpinātu pildīt ar kanceleju saistītos pienākumus arī aprīlī, un tātad vismaz par aprīli mēs varam būt droši, ka Bondara kungs turpinās savus pienākumus. Bet par pārējo mums vēl ir jārunā, jo vēl nav īstas skaidrības, teiksim, viņa vēlēšanu rezultātā, kādi viņam eventuāli var būt konsultanta pienākumi vai kas cits.

— Jā. Vēlreiz atgriežoties pie Zaķa kunga nekļūšanas par kancelejas vadītāju — jūs vakar arī runājāt un teicāt, ka obligāti jāpiemēro vienāda mēraukla ikvienam pagātnes nodarījuma izvērtēšanā. Vai jūs uzskatāt, ka Zaķa kungs ir vairāk dabūjis ciest, nekā būtu pelnījis. Un kas tad būtu salīdzinoši ar citiem šī vienādā mēraukla?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka ļoti daudzi ļaudis, ir agrāk ieņēmuši ļoti augstus amatus, ko varētu uzskatīt par komunistiskās sistēmas balstiem. Kas ir tas, ko pārmet Zaķa kungam kā prokuratūras darbiniekam? Ne tikai konkrēti kaut kādus sakarus ar disidentu vajāšanu, bet to faktu, ka viņš ir bijis prokuratūrā. Bet tā jau ir jebkuram tiesnesim, kas tajā laikā darbojās, jebkuram policijas darbiniekam, tie taču arī bija represīvās sistēmas balsts. Un nerunāsim par tiem ideologiem – komjaunatnes aktīvistiem, no kuriem daudzi tagad ir frakciju un partiju vadītāji, dažādiem politaģitatoriem, marksisma pasniedzējiem, ateisma sludinātājiem un tā tālāk. Kur viņiem ir morālā atbildība kā šīs sistēmas atbalstītājiem? Tas jautājums ir ļoti plašs.

— Jā. Ja atgriežamies pagājušajā nedēļā — jūs bijāt valsts vizītē Lietuvā, kur tikāties ar kolēģi Valdu Adamku, ar Lietuvas premjeru, teicāt runu Lietuvas Seimā , tikāties ar Lietuvas latviešiem. Sākotnēji prese visvairāk sekoja jūsu centieniem panākt abu valstu saskaņu vides drošības jautājumā, ņemot vērā neseno naftas incidentu Būtiņģē. Vai tagad ir pamats domāt, ka šāda incidenta gadījumā Lietuva būs pretimnākošāka, un vai mūsu sadarbība būs efektīvāka un kaimiņi būs atklātāki un arī — pēc pēdējiem notikumiem jāsaka – aktīvāki seku likvidēšanā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, pirmais konkrētais solis, ko jau prezidents Adamkus paziņoja šīs valsts vizītes laikā, bija apliecinājums, ka viņš personīgi pieprasīs, lai tiktu izpildītas stingrākas drošības prasības Būtiņģes terminālā. Gan attiecībā uz tauvām, cik stipras tās drīkst būt, un tamlīdzīgi, cik bieži lietotas, gan attiecībā uz viļņu lielumu un visiem šiem parametriem, pēc kuriem var notikt naftas pārkraušana. Tā ka šajos konkrētajos jautājumos drošības prasības ir pavisam specifiski un konkrēti jau tikušas pieprasītas un tiks ievērotas, uzlabojums jau būs. Es pacēlu arī jautājumu par eventuāliem nolīgumiem mūsu starpā, piemēram, par avārijas seku likvidēšanu, kādā kārtībā tas notiktu, par specifiskiem protokoliem, kas paredzēti, kādā veidā mēs tiktu brīdināti. Notika sarunas starp ministru Makarova kungu un viņa kolēģi Lietuvā, un tur ir vesela rinda jautājumu, darbs vēl turpinās.

— Tātad atbildīgie ministri ir darba pilni, un viņiem tas būtu jānokārto?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tur ir lietas, ko viņiem jāturpina risināt.

— Otra ne mazāk svarīga un jau ilgstoša lieta ir jūras robežu līguma ratificēšanas iespēja. Kā jūs redzat šo attīstību ar kaimiņiem?

V.Vīķe–Freiberga: — No premjera Paksa es dzirdēju zināmu sarūgtinājumu par to, ka bija notikusi šī vienošanās divu valdību starpā, šis jūras līgums tika novirzīts Lietuvas Seimā un tur arī tika ratificēts, turpretī Latvijas Saeimā tas nav noticis. Es viņam atgādināju, ka demokrātiskā sistēmā, protams, ar šādu vienu nolīgumu tā lieta jau nav galā. Ne par velti ir paredzēta vēl vesela sērija soļu, kur ir iespējams jebkurā brīdī koriģēt eventuālas kļūdas, kas tikušas pielaistas, vai arī varbūt mainīt savas domas un pārdomāt. Es pilnīgi piekrītu, ka kādai valstij sava prestiža dēļ ir daudz labāk izdomāt visu līdz galam un tad nākt ar kādu vienošanos, pie kuras tad viņi var arī palikt. Tai pašā laikā fakts ir tāds, ka ne velti Saeimā likumi tiek sniegti priekšā trīs lasījumos, kas dod šīs visas izdevības vēl jebkuru jautājumu pārvērtēt, izvērtēt, vai absolūti viss ir ticis ņemts vērā, vai šis līgums tik tiešām ir Latvijai izdevīgs. Mēs zinām, ka ir pacelti būtiski iebildumi ekonomiskā plāksnē, ka tas būtu Latvijai neizdevīgs, bet tie ir nopietni iebildumi un, protams, Latvijas pusei ir jāņem vērā. Es Paksa kungam arī skaidroju, ka pat pēdējā brīdī, ja arī Saeima būtu to ratificējusi, prezidentam tas likums vēl ir jāparaksta, un tātad jebkurā brīdī ir iespējams pārdomāt. Diemžēl tas varbūt rada vilšanos, teiksim, otrai pusei, bet, es uzskatu, ka nolīguma abām pusēm ir jāaiziet apmierinātām, abām pusēm ir jābūt pilnīgi pārliecinātām, ka tas ir bijis labs līgums, ka viens ir devis un otrs ņēmis un otrādi, ka ir taisnīga sadale notikusi abu starpā. Un kaut vai tā būtu pārliecības iegūšana Latvijas pusei, ka tai tiktu labāk izskaidrota šī līguma būtība. Ja tiktu viņiem parādīts un izskaidrots, ka tas tik tiešām ir labs līgums, tad tas ir politisks process, kam Latvijai ir jāiziet cauri, pirms mēs varam nonākt pie šī līguma ratificēšanas.

— Kā Lietuvas premjers uzņēma jūsu skaidrojumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš jau savu viedokli izteica. Viņi, protams, uzskata — ja viņi varēja taisnā ceļā iet uz priekšu un risināt to vienkārši, tad viņiem ir grūti saprast, kur Latvijai radās uzreiz tādi sarežģījumi, kamdēļ tad viņi tos jau no paša sākuma nebija izdomājuši līdz galam.

— Otrs liels jautājums — Baltijas valstu drošība, katras atsevišķas valsts un arī šī drošības garanta meklējumi. Protams, runa ir par NATO. Lietuvieši vienmēr ir lepojušies ar savu sākotnēji straujo startu un ātro došanos NATO virzienā un sevi izcēluši kā līderi Baltijas valstu starpā. Ar jums bija arī mūsu aizsardzības ministrs, ko teica viņš, un vai šeit ir arī kāds vienojošs motīvs?

V.Vīķe–Freiberga: — Sadarbība starp mūsu Aizsardzības ministrijām norit ļoti intensīvi, un ļoti intensīva tā ir visu triju Baltijas valstu aizsardzības ministru starpā. Šīs vizītes laikā es vēlējos akcentēt trilaterālo Baltijas valstu sadarbību, apciemojot šo gaisa novērošanas centru, kurā ir "Baltnet" tīkls, kas izvērsts pa visām trim Baltijas valstīm un kura koordinācijas centrs atrodas Lietuvā blakus viņu pašu novērošanas centram. Šis ir viens no projektiem, kurā Baltijas valstis jau ir iesaistījušās trilaterālā sadarbībā, kas padara viņus savā ziņā gatavākus vispār iesaistīšanās gatavībai un savietojamībai ar NATO. Kas attiecas uz lietuviešu gatavību, viņi tik tiešām agrāk par mums sāka ieguldīt līdzekļus un piekopt valsts politiku, lai nodrošinātu savu aizsardzību. Es apciemoju Ruklas treniņcentru ar visām renovētām kazarmām, kas ir ļoti augstā līmenī un kur norit mācības pēc augstiem standartiem. Bet es varu teikt, ka arī Latvijā norit šī dažādu kazarmu remontēšana, tāpat Latvija ļoti strauji progresējusi attiecībā uz savām mācību programmām un instruktoru apmācību, un visā visumā man jau šķiet, ka šobrīd starpība starp Lietuvu un Latviju tieši aizsardzības gatavības jomā stipri vien ir sarukusi. Tātad ieguldījums, ko lietuvieši ir veikuši savās infrastruktūrās arvien ir manāmi lielāks. Bet attiecībā uz to, kas mums ir plānots, un arī to, kas tiek paveikts tīri organizatoriski un personāla sagatavošanā, vairākos laukos Latvija jau ir izrāvusies priekšā, un man šķiet, ka, būtiski kopumā vērtējot, mēs neesam mazāk gatavi par Lietuvu.

— Jā, un atgriežamies notikumos Latvijā. Pagājušā nedēļa – pašvaldību vēlēšanu rezultāti. Rīgā lielus panākumus ir guvusi apvienība "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā", un tas dažkārt tiek skaidrots ar pieaugošo to cilvēku skaitu, kas pilsonību ieguvuši naturalizējoties. Vai jūs saskatāt tendenci, ka jaunie pilsoņi ir tendēti atbalstīt kreisās idejas un tieši šo spēku un tai pašā laikā — daudzi arī sociāldemokrātus?

V.Vīķe– Freiberga: — Es domāju, ka diezgan būtiski tomēr ir ievērot atšķirības starp šiem diviem grupējumiem jeb frakcijām. Kas attiecas uz jaunajiem pilsoņiem, man šķiet, ka visām partijām būtu sev jāuzliek par nopietnu uzdevumu vērsties tieši pie šī elektorāta sektora; viņi bieži vēlē pirmoreiz vēlēšanās, viņus ir nepieciešams iepazīstināt ar situāciju valstī. Ir nepieciešams iepazīstināt arī ar citām partijām, ar savām programmām. Es neesmu droša, par cik savā ziņā nav notikusi tāda zināma paļaušanās uz jau iepriekš paredzamu elektorātu, ka labējie var paļauties uz labiem spēkiem un kreisie var paļauties uz kreisiem. Demokrātiskā valstī katrai partijai vajadzētu nemitīgi censties vērsties pie visiem, šinī gadījumā, protams, pie jauniem pilsoņiem, visiem vajadzētu, tā sakot, censties dabūt viņus savā pusē.

— Nu, kreisajiem tas izdevies acīmredzot labāk.

V.Vīķe–Freiberga: — Varbūt viņi vairāk pie tā ir piestrādājuši.

— Kāpēc es liku kopā sociāldemokrātus un PCTVL? Tādēļ, ka daudzi arī runā par šīm vēlēšanām kā par protesta vēlēšanām. Protams, katras vēlēšanas zināmā mērā ir protesta vēlēšanas. Bet, ja mēs lūkojamies ne vien Rīgā, bet arī Latvijā, tad situācija nav tāda viendabīga. Rīgā tomēr visizteiktāka ir šo iepriekš pie varas bijušo partiju un spēku atbīdīšana malā un jaunu iecelšana saulītē. Kā jūs vērtējat to, vai tas ir tīrs protests ,vai tomēr tās ir jaunas kvalitatīvas idejas, kas nāk no partijām, kas savākušas vairāk balsu?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms es vēlētos pasvītrot, ka, manuprāt, ļoti veselīga ir situācija, ka visās pašvaldībās rezultāti nav vienādi. Tātad mums nav šeit nekādas nacionāla veida tendences, un man tas šķiet ļoti labi. Pašvaldībās ļaudīm vajadzētu reaģēt uz savu vietējo pārvaldi, saviem vietējiem cilvēkiem, saviem vietējiem spēkiem. Parasti to ļaudis arī dara, un viņi pazīst tos cilvēkus, viņi ir redzējuši, kā tie darbojušies, un uz to viņi arī reaģē. Ja darbs ir bijis labs, viņi tos ievēlē atkārtoti un vienalga, kurai partijai īstenībā viņi būtu pieslējušies, viņus vērtē pēc savas darbības, nevis pēc kaut kādiem partiju reitingiem. Un tas ir ļoti labi, viņi pragmatiski vērtē, kā ļaudis ir darbojušies savā pašvaldībā. Man šķiet, ka Rīgā tieši vesela rinda domes darboņu pragmatiski un konkrēti ir tikuši vēlētāju izvērtēti negatīvi savas darbošanās dēļ. Un tādā ziņā to varētu saukt par protesta reakciju, ka atsevišķas personības, kas tikušas ļoti intensīvi svītrotas, ir šo rezultātu izpelnījušās ar savu rīcību un pēc tā, kā ļaudis vērtējuši. Protests, ja to tā varētu saukt, protams, demokrātiskā sistēmā ir tāds svārstīgs, no viena pendeļa gala uz otru notiek regulāri, tamdēļ jau tipiski ir vismaz divi — labais, kreisais spārns un tad centrs vēl pa vidu. Jo ik pa laikam, tā kā dzīvē nekad nekas nenorit perfekti, tad , lai cik labi arī veiktos jebkurai partijai, pēc kāda laika tā varbūt izsmeļ tajā brīdī savas potences, un ļaudis ir gatavi dot kādam citam izdevību pierādīt, ko viņi spēj.

— Jūs jau runājāt par integrācijas vajadzību un par jauno naturalizējušos pilsoņu iesaistīšanu sabiedrībā. Lai gan citā formā, bet arī ar šādu uzdevumu, šķiet, labi ir veicies Ramonai Umblijai – Ventspils mēra palīdzei, kura ir viena no trim laureātiem, kas saņēmusi Sorosa fonda — Latvija Saskaņas balvu un tieši par Ventspils integrācijas programmu. Kā jūs vērtējat šādu, es domāju, municipālu integrācijas programmu, vai tas ir piemērs, kas būtu jāpārņem Latvijai kā valstij, vai varbūt šādas lokālas programmas ir labas kā tāds aizmetnis, lai pēc tam ko lielāku taisītu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es iepazinos ar šo programmu jau pirms kāda laika, kad tas koncepts tikko bija izveidots, un es tur saskatīju ļoti apsveicamu iniciatīvu, lai municipālā līmenī atrisinātu problēmu, ka daudzi ļaudis jūtas atstāti malā, ka viņi nepiedalās pilsētas dzīvē, bet viņi taču tur dzīvo, tā ir viņu mītnes vieta. Un, protams, tas attiecas uz visiem — vai viņi būtu pilsoņi vai nepilsoņi, un šī vēlme iesaistīt nepilsoņus šajās konsultatīvajās padomēs, arī ar balsstiesībām tieši komisiju līmenī, tas ir ļoti oriģināls, man šķiet, ļoti radošs veids, kā veicināt sabiedrības integrāciju. Protams, mums valstī arī ir sava integrācijas programma, bet tās tapšana, dzemdības ir bijušas mazliet lēnas, līdzekļu atvēlēšana un konkrētā programmu izveidošana ir noritējusi pietiekami lēni. Ventspils iniciatīva tiešām ir apsveicama ar to, ka viņi negaidīja, viņi vienkārši ķērās pie darba un acīmredzami jau ir sasnieguši rezultātus. Tas nozīmē, ka jebkurai pašvaldībai ir iespējas pašai ar savu iniciatīvu daudz ko risināt tieši savā mērogā.

— Mazliet provokatīvs jautājums — jūsu darba kārtībā šai nedēļā vismaz viens punkts ir tikšanās ar premjeru Andri Bērziņu. Kas paredzēts šajās sarunās?

V.Vīķe–Freiberga: — Šajās sarunās regulāri mēs pārrunājam tās aktualitātes, gan pagājušās, gan arī plānojamās. Viens no jautājumiem, kas tagad ir kļuvis aktuāls, ir veselības kopšanas joma, tātad medicīnas māsu algu jautājums, jautājums par zālēm un to izsniegšana pēc receptes un līdzīgi jautājumi. Tas ir viens no tiem, par kuru ir ticis runāts pagājušonedēļ Ministru kabinetā, un, protams, tas būs viens no tematiem, ko mēs pārrunāsim.

— Jā, tieši tā — vai šis veselības un medicīnas jautājums nav , izrādījies īpaši vājš punkts šai valdībai, jo ministri, Ministru prezidents, finansu ministrs un labklājības ministrs, kuri it kā tagad sākuši aktīvi par to domāt, nav spējuši rast vienotu valodu, viens norāda uz otru, ka līdzekļi, lūk, jāņem ir tur, un citi saka — nē, tur nepietiek, jāņem no valsts budžeta un tamlīdzīgi.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nenāk risinājumiem par labu — šādas domstarpības. Problēma ir pietiekami sarežģīta un pietiekami grūta, lai prasītu, protams, iespējami mērķtiecīgāku gan mūsu intelektuālo, gan citu resursu izmantošanu. Tieši veselības aprūpē problēmas ir vairākos līmeņos. Pirmais — valsts prioritāte un politika, cik tieši valsts ir gatava izdot veselības aprūpei. Un te būtu jābūt vispārējam veselības aizsardzības plānam valstī, kas tiešām pietiekami tālredzīgi un pietiekami plaši uzstāda valsts mērķus un prioritātes šai jautājumā. Bet tajos vispārējos rāmjos par konkrētu līdzekļu izlietošanu bieži ir tā, ka nav jautājums tikai par to, cik liela totālā summa visā grozā ir pieejama, bet gan, kā lietas tiek sadalītas groza ietvaros. Daudz kas var tikt risināts arī ar darba racionalizēšanu, ar sistēmas pārkārtošanu. Es domāju, ka strukturālo pārmaiņu jau ir bijis krietni daudz, jautājums ir, vai tās notikušas pietiekami mērķtiecīgi, pietiekami tālredzīgi un pārdomāti, pietiekami iesaistot arī līdzi spēlētājus, šinī gadījumā māsiņas, feldšerus, ārstus un apkopjošo personālu un tā tālāk.

— Un visbeidzot par tuvāku nākotni. Mēs zinām, ka vakar Latvijā ieradās Krievijas jaunais vēstnieks mūsu valstī — Studeņņikova kungs. Kad jūs sagaidāt viņa ierašanos pie jums ar akreditācijas vēstuli?

V.Vīķe–Freiberga: — Akreditācijas ceremonija ir paredzēta nākamotrdien, tātad no rītdienas — pēc nedēļas.

— Vai esat pazīstami ar šo diplomātu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, neesmu.

— A r viņa iepriekšējo darbu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, tādā nozīmē jā, bet ne personīgi.

— Šoreiz 20 minūtes ir aizskrējušas vēja spārniem, acīmredzot pēc divām nedēļām atkal tiksimies šeit, studijā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā