• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas akadēmiskā mākslas izglītība - sakņu spēkā, galotņu augstumā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.10.2001., Nr. 146 https://www.vestnesis.lv/ta/id/54671

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa virsniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina)

Vēl šajā numurā

12.10.2001., Nr. 146

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas akadēmiskā mākslas izglītība — sakņu spēkā, galotņu augstumā

Šodien, 12. oktobrī, Latvijas Mākslas akadēmija atzīmē savu 80. gadadienu. Jubilejai bija veltīti arī tradicionālie Borisa Vipera piemiņas lasījumi

Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes katedras un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātnes nodaļas rīkotie tradicionālie Borisa Vipera piemiņas lasījumi notika 5. oktobrī. Tie noritēja akadēmijas Lielajā zālē, kur iekārtota akadēmijas pirmās brīvvalsts laika profesoru un mācībspēku darbu izstāde. Autoru vārdi izskanēja arī referātos, jo konferences tēma bija "Nacionālā skola 20. gadsimta Latvijas mākslā".

Ieskatu Latvijas akadēmiskās mākslas izglītības pirmsākumos sniedza Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes katedras vadītājs profesors Eduards Kļaviņš. Kaut gan vēl 19. gadsimta sākumā, kad Eiropā no Madrides līdz pat Pēterburgai darbojās jau vairāk nekā simt specializētu mākslas skolu, Latvijā profesionālas mākslinieciskās kultūras attīstība bija atkarīga no citu zemju izglītošanās iestādēm un tradīcijām, gadsimta gaitā tomēr notika pāreja no amatnieciskās cunftu sistēmas uz akadēmisko izglītību, kas pašā 20.gadsimta sākumā vainagojās ar Rīgas Mākslas skolas nodibināšanu. Vilhelma Purvīša vadības laikā mācību procesa rezultāti te sasniedza eiropeisku līmeni. Šīs skolas metodoloģiju referents raksturoja kā modernizētu sava laika akadēmismu, kurā laikmetīgie impresionisma elementi savienojās ar racionalizēta realitātes tēlojuma sistemātiku. Tā bija sākotnējais pamats tādu novatorisku mākslinieku darbībai kā Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Jēkabs Kazaks un Romans Suta, kuri vēlāk atteicās no skolas "akadēmisma". Plašākā skatījumā Rīgas Mākslas skola bija pirmsākums Mākslas akadēmijai, par kuras vadītāju kļuva Vilhelms Purvītis.

Spilgtu liecību par Vilhelma Purvīša unikālās un daudzšķautņainās personības lomu un vietu Latvijas kultūras vēsturē sniedza viņa darbu izstāde Tretjakova galerijā Maskavā un pēc tam Mākslas muzejā Rīgā. Mākslas akadēmijas maģistrante Kristīne Ogle savā referātā mūsu izcilākā ainavu gleznotāja daiļradi analizēja saistībā ar aktuāliem akadēmiskās pasaules mākslas izpratnes jautājumiem — dialogā ar vairāku ievērojamu mūsdienu pētnieku atzinumiem par ainavu, aplūkojot to saistībā ar tādām humanitārām zinātnēm kā antropoloģija, vēsture (īpaši ideju vēsture), filozofija, mākslas vēsture un literatūrzinātne. Vilhelma Purvīša tēlotā daba ir laba, estētiski pacilājoša. Gaismas un matērijas mijiedarbībā viņa sniegs, atkušņa ūdeņi, plaukstošie koki un mēnesnīcas līdzsvaro mirkli ar mūžību, rāda, ka caur redzīgu skatījumu niecīgais var tikt iecelts cildenā kārtā. Kaut arī ietekmējusies no krievu un Rietumeiropas mākslinieciskās pieredzes, Vilhelma Purvīša glezniecība ir cieši sakausējusies ar nacionālo dabas, krāsu, ritma un proporciju izjūtu un tai pašā laikā iemieso arī universālas, vispārcilvēciskas vērtības.

Par Jāņa Valtera personību saistībā ar latviešu nacionālo glezniecības skolu referēja Mākslas akadēmijas doktorante Kristiāna Ābele. Jau vairākus gadus neatlaidīgi pētīdama šī diemžēl tikai fragmentāri pazīstamā un sociālistiskā reālisma ziedu laikos vienkāršoti izprastā mākslinieka dzīves un daiļrades ceļus, jaunā zinātniece atrod aizvien jaunas liecības par Krievijas impērijas Kurzemes guberņas galvaspilsētā Mītavā (Jelgavā) 1869. gadā dzimušo un Pēterburgā studējušo vācu tautības mākslinieku, kas atstājis paliekamas pēdas Latvijas kultūrā, kaut arī cara žandarmērijas soda ekspedīciju laikā 1906. gadā viņš savu dzimteni atstāja uz visiem laikiem un turpmākos mūža gadus aizvadīja Berlīnē un Drēzdenē.

Godpilna vieta nacionālās mākslas skolas attīstībā un Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē ir tās Grafikas meistardarbnīcas izveidotājam profesoram Rihardam Zariņam. Izglītību ieguvis Pēterburgā, viņš vēl papildinājās Minhenes, Berlīnes, Vīnes un Parīzes mākslas centros un divdesmit gadus strādāja Pēterburgā augstā ierēdņa statusā, reizē saglabādams ciešu saistību ar Latviju un sekmēdams nacionālās mākslas attīstību. Dzimtenē viņš atgriezās 1919. gadā un atlikušajos divdesmit mūža gados paguva izveidot Latvijas Vērtspapīru spiestuvi un izaudzināt jauno mākslinieku kadrus. Viņš bija atzīts oforta un litogrāfijas meistars, ražīgs grāmatu grafiķis, plakātists un aktīvs publicists, bet reizē arī romantiski noskaņots tautas mākslas entuziasts, etnogrāfisko materiālu krājējs un popularizētājs. Par to, kādas Riharda Zariņa visai pretrunīgās personības šķautnes atklāj viņa epistolārais mantojums, referēja mākslas maģistre Laima Reihmane.

Akadēmiskās izglītības tradīcijas latviešu tēlniecībā analizēja LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātnes daļas vadošā pētniece mākslas doktore Ruta Čaupova. Kopā ar profesoru Eduardu Kļaviņu viņa vadīja arī konferences darbu, ar referātu tēmu pieteikumiem un diskusiju gaitas virzību akcentējot Borisa Vipera piemiņas lasījumu ciešo saistību ar akadēmiskās mākslas izglītības sakņu un tradīciju apzināšanu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!