"Kad padomāju vien pie tevis, skaistās, Man sirdī iesāpas, bet acis smejas..."

– Rainis.
Ardievas
Kastaņolai

Turpinājums. Sākums — "LV" 05.10.2001., Nr.142

Būvējot autostrādi, tikusi nojaukta Zelta zvaigznes viesnīca, kur Aspazija un Rainis dzīvoja no 1908. līdz 1920. gadam. Kastaņolas pašvaldība šai vietā (kur katrs zemes kvadrātcentimetrs ir zelta vērtē!) 1972. gadā uzcēla granītā veidotu pieminekli. Ieraksts bronzas plāksnē vēstī: "Šeit atradās māja, kur dzīvoja, uzticīgi dzimtenei un dzejai, Rainis un Aspazija, nākdami no tālās Latvijas, meklējot mieru un brīvību. Kastaņolas pašvaldība veltī viņu piemiņai šo zemes gabalu." Pieminekli rotā trimdas latviešu mākslinieka J.Plātes bronzas veidojumi — dzejnieku kopportreta reljefs, Latvijas valsts ģerbonis, Raiņa lugas "Zelta zirgs" stilizēts simbols un plāksne ar ierakstu: "Dižajiem dzejniekiem un Latvijas brīvības cīnītājiem — Latvieši svešumā." Mēs sveicienam no Latvijas uz pieminekļa liekam vainagu, ko Zenta nopinusi no Siguldas ozoliem, un lūdzam Mudīti noskaitīt kaut ko no Raiņa vai Aspazijas. Bet viņa, citkārt tik atsaucīga, šoreiz nav pierunājama: nenākot prātā nekas saulains, šim brīdim piedienīgs, vairāk jādomājot par Raiņa sāpīgajām trimdinieka izjūtām un Aspazijas mūžīgajām ilgām pēc mājām.

Foto: Baiba Šuvcāne

"Mēs aizrauti prom no savas dzīves, No mūsu zemes, no saknes plēsti nost"

— Rainis

Rakstot savu "Kastaņolu", Rainis divas reizes devis vārdu arī Aspazijai, un viņas vārdi skan skarbi: "Dzimtene — ko šis vārds nozīmē tam, kas no viņas 14 gadu prom bijis! Un ne 14 vien, ar īsu, ļoti īsu starpbrīdi veselus 23 gadus! 23 gadus būt atgrieztam nost no savas dzīvības saknes, būt svešniecībā, trimdniecībā, bez izredzes, bez cerības uz atgriešanos." Izmisīgas ilgas pēc dzimtenes strāvo no trimdā tapušajām grāmatām "Saulains stūrītis" un "Ziedu klēpis", smeldz arī tajos dzejoļos, kam vielu devusi svešās zemes dabas daile.

Sāpes skaistas kļuvušas,

Novelts smagums, zudis baiļums,

Vaļā veras mūžība,

Kuru atstaro tavs daiļums,

Brīnumcēlā mēnessnakts.

Rainis raksta: "Tomēr trimda tā bija, kaut arī debešķajā Kastaņolā! Cik grūta tā bija, to negribas tagad atcerēties (..). Tagad gribas tikai saldumu sūkt no zieda, kurš bija rūgts." Klāt nāca arī materiālās rūpes: "Grūti bija pirmie Kastaņolas gadi. Līdzekļu mums nekādu nebija; latviešu grāmatas pirmos gadus pēc revolūcijas neizdeva. (..) Viss grūtuma vairums bija jānes Aspazijai: visu mūsu mazo saimniecību veda viņa, tirgū gāja un vārīja; vēl vairāk — drēbes lāpīja un šuva. Es atceros, ka viņa staigāja pašas šūtos svārkos un es valkāju viņas šūtos kreklus. Jāzin ir tas: viņa nekad tādus darbus nebija ne mācījusies, ne darījusi. (..) Jau pirmā trimdā Slobodskā Aspazija norādīja, ka, ja visi striķi trūkstot, tad kā glābiņš viņai paliekot diegs: ar šūšanu, ar savu labo garšu viņa pārtiktu un tomēr kļūtu rakstniece, un pirmā. Un kļuva."

Trimdas sūrumu, divu radošo personību attiecību samezglojumus atklāj gan viņu sarakste tai laikā, kad Aspazija uzturas Cīrihē, gan Raiņa dienasgrāmatas. Sāpīgi viņi pārdzīvo savas tautas melnās dienas un politiķu ķīviņus. Domājot par Piektā gada upuriem, Aspazija rakstīja: "... visas personīgās ciešanas, lai kādas viņas nebijušas, garīgas vai fiziskas, visas vajāšanas, trūkums, likstas pazūd it kā sīki pilieni šai lielajā sāpju jūrā (..). Un tomēr: mēs esam paaudze, kas nemirst, jo mēs nedzīvojam sev vien un nemirstam sev vien, mums jānes tālāk laika uzdevums un no drupām jālasa tās varbūtības, no kurām varētu dzīve tālāk zelt."

Rainis Tičīno kantonu nosauca par klasisku trimdinieku patvēruma zemi, ar kuru savā laipnībā pret visiem apbēdinātiem "tekuļiem un bēguļiem" varēja sacensties tikai Ženēvas kantons, kas jau pirms gadsimtiem bija devis patvērumu "sava laikmeta visslavenākam politiķim un trimdiniekam — Voltēram". "Kastaņolā" daudzas lappuses veltītas šiem brīvības cīnītājiem no citām zemēm un tautām, ar kurām mūsu trimdinieki juta gara radniecību.

Turpmāk vēl

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore