Kas darāms, tuvojoties referendumam par iestāšanos

Kāds ir Latvijas sabiedrības zināšanu līmenis par Eiropas Savienību (ES), vai cilvēkiem ir pieejama informācija par ES, vai šī informācija spēj sniegt atbildes uz iedzīvotāju jautājumiem, kam un kādā veidā būtu jāinformē sabiedrība? Par šiem un citiem ar sabiedrības informēšanu saistītiem jautājumiem tika runāts sestdien, 6. oktobrī, konferencē "Informētas sabiedrības nepieciešamība, integrējoties Eiropas Savienībā". Konferences rīkotāji — Robēra Šūmaņa institūts — uz diskusiju bija aicinājuši Latvijas augstskolu darbiniekus, valsts un pašvaldību institūciju, nevalstisko organizāciju un ar ES integrāciju saistīto institūciju pārstāvjus.

Referendums jau pavisam tuvu

Vēl pirms gada vai diviem iedzīvotāju informētība par ES tika uzskatīta par visai maznozīmīgu pārējo integrācijas procesa uzdevumu vidū, bet, kā atzina vairākums konferences dalībnieku, šobrīd tā kļuvusi par vienu no pamatproblēmām Latvijas ceļā uz ES. Par to, ka referendums par Latvijas dalību ES patiešām tuvojas, liecina arī fakts, ka valdība pagājušajā mēnesī Eiropas integrācijas padomes sēdē nolēmusi izveidot darba grupu, kurai būtu jāizstrādā informācijas stratēģija pirmsreferenduma posmam.

Konferences laikā izskanēja arī pieņēmumi, ka Latvija varētu iestāties ES bez vispārēja tautas mandāta, jo, lai Latvija iestātos kādā starptautiskā organizācijā vai ratificētu starptautisku līgumu, saskaņā ar Satversmi referendums nav nepieciešams. Tomēr visi referenti bija vienisprātis, ka šis ir politiski un ekonomiski ļoti nozīmīgs un jutīgs jautājums, tādēļ tautas nobalsošana tomēr būtu jārīko.

Ņemot vērā prognozes, ka Latvija varētu tikt uzņemta ES jau 2004. gadā, referendums par iestāšanos (par pievienošanās līguma ratifikāciju vai par Satversmes grozījumiem, vai vēl kādā citā formā) varētu notikt jau 2003. gada vasarā — informēja Eiropas integrācijas biroja padomnieks Jānis Vaivads. Tātad līdz brīdim, kad vēlētājiem nāksies izšķirties par vai pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ir atlicis mazāk par diviem gadiem. Tas ir visai neliels laiks, kurā Latvijas iedzīvotājiem jāsaņem pietiekami daudz informācijas, lai objektīvi izvērtētu visus argumentus un izšķirtos par savu izvēli referendumā. J. Vaivads pauda viedokli, ka informācijai pirms referenduma jābūt izglītojošai, nevis kā reklāmas kampaņai, kuras mērķis būtu pārliecināt ikvienu balsot par iestāju ES. Svarīgi ir panākt iedzīvotāju izpratni par ES darbību un pārmaiņām Latvijā, tai kļūstot par šīs organizācijas dalībvalsti.

Izglītība kā informētas sabiedrības pamats

Lai celtu skolēnu zināšanu līmeni par ES, no nākamā gada Latvijas vidusskolās paredzēts ieviest obligātu mācību kursu "Politika un tiesības", kurā aplūkos arī ar ES saistītos jautājumus, informēja J. Vaivads. Savukārt Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore Kristīne Krūma pastāstīja, ka arī augstskolās arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta izglītošanai par ES, tomēr darāmā vēl ir ļoti daudz.

"Ja Latvija kļūs par ES dalībvalsti jau 2004. gadā, visai noteikti būs sagaidāmas ievērojamas problēmas, jo Latvijas juristi tam vēl nebūs gatavi. Protams, izglītošanās norit ļoti aktīvi, tomēr liela daļa Latvijas juristu vēl nav apjautuši, ka jau 2004. gadā, tiesnesim aizejot uz darbu, var nākties tieši saskarties ar ES regulām un direktīvām," atzina K. Krūma. Kā galvenās problēmas Latvijas juristu izglītošanā ES jautājumos LU lektore minēja divus aspektus. Pirmkārt, trūkst juridiskās literatūras par ES latviešu valodā, jo kavējas terminoloģijas izstrāde; otrkārt, lielai daļai juristu ir visai vājas svešvalodu zināšanas, kas rada valodas barjeru darbā ar ES tiesību aktiem. Arī studējot LU Juridiskajā fakultātē, prasme lasīt juridisko literatūru svešvalodās ir vēlama, bet ne obligāta. Šāda situācija neapšaubāmi kavē efektīvi apgūt ES tiesības, secināja K. Krūma.

Efektīvāko informēšanas pieeju meklējot

Informēšanas un izglītošanas procesā ļoti svarīgi ir apzināt tos jautājumus, kas satrauc atsevišķas iedzīvotāju grupas, jo ir skaidrs, ka, piemēram, skolotāju, autopārvadātāju un zemnieku intereses par Latvijas dalību ES ir visai atšķirīgas. Kā atklājās diskusijas laikā, pētījums par to, kādi jautājumi saistībā ar ES satrauc dažādu profesiju grupu pārstāvjus, pēdējos gados nav veikts (pēc Eiropas kustības Latvijā (EKL) priekšsēdētāja Aināra Dimanta teiktā, šāds pētījums bijis 1997. gadā, informācija par ES gatavota galvenokārt par vispārīgiem jautājumiem, ES institucionālo uzbūvi un darbības pamatprincipiem, bet specializēta informācija konkrētām interešu grupām nav pieejama).

Pastāv pieņēmums, ka viena no visskeptiskāk noskaņotajām iedzīvotāju grupām ES sakarā ir zemnieki, tomēr nav arī skaidri uzstādītu jautājumu, kas tad īsti satrauc zemniekus, kur meklējams pamats viņu bažām? Lai risinātu šo problēmu, informēšanā un izglītošanā būtu jāiesaista ne tikai tieši ar šiem jautājumiem darbojošās institūcijas (Eiropas integrācijas birojs, Eiropas Komisijas delegācijas ES informācijas centrs), bet arī konkrēto nozaru asociācijas, apvienības un biedrības. Saņemot informāciju no sev tuvākās un zināmākās institūcijas, tā būtu daudz precīzāka, efektīvāka un pozitīvāk novērtēta, salīdzinot ar informāciju, kas tiek saņemta no kāda vispārīga rakstura bukleta, kuru veidojuši informācijas un sabiedrisko attiecību speciālisti, nevis konkrētās nozares speciālisti.

Kā atzina Eiropas integrācijas biroja Informācijas departamenta vadītāja Linda Jākobsone, situācija, kad visai grūti noteikt, kādi jautājumi uztrauc konkrētas iedzīvotāju grupas, ir izveidojusies sakarā ar pašu iedzīvotāju pasivitāti informācijas iegūšanā. Kā liecina jaunākās un arī agrāk veiktās sabiedriskās domas aptaujas, galvenais informācijas avots, no kura Latvijas iedzīvotāji iegūst informāciju par ES, ir televīzija (72%) un radio (51%), pēc tam centrālā prese (48%), bet dažādu informatīvo brošūru, grāmatu, speciālo semināru, kā arī nevalstisko organizāciju loma informēšanas procesā ir ļoti zema (<10%). Vēl tiešāk iedzīvotāju pasivitāti, iegūstot informāciju par ES, parāda atbilde uz jautājumu: "Kur jūs vēlētos iegūt informāciju par ES?". Apkopotie dati ir ļoti līdzīgi faktiskajam informācijas avotu sadalījumam — iecienītākie informācijas sniedzēji Latvijas sabiedrībā ir televīzija, radio un centrālā prese (skat. "LV" 14.09.2001. "Pēc Latvijas iedzīvotāju aptaujas").

Tātad, lai informācija par ES sasniegtu Latvijas sabiedrību, jāveido daudz vairāk dažādu tematisku televīzijas raidījumu, kuros tiktu sniegta informācija par ES. Bet, kā zināms, televīzija ir ne tikai populārākais, bet arī dārgākais medijs. Informatīvu raidījumu veidošana un pārraidīšana arī valsts jeb sabiedriskajā televīzijas kanālā izmaksā ļoti dārgi, un tādēļ tos ir ļoti grūti finansēt gan nevalstiskajām organizācijām, gan Eiropas integrācijas birojam, kā arī EK delegācijai.

Finansējuma trūkums kā galvenais šķērslis informēšanas procesā

Integrācija ES kā galvenā Latvijas ārpolitikas prioritāte tika definēta jau 1995. gadā, un pēdējos piecos gados šim mērķim gan tieši, gan netieši ir atvēlēti visai ievērojami budžeta līdzekļi, bet finanses, kas atvēlētas sabiedrības informēšanai par šo nozīmīgo procesu, tuvinās nullei.

Tikai 1998. gadā EIB tika izveidota struktūra, kuras uzdevums bija informācijas sagatavošana un izplatīšana. 1998. gadā EIB arī izstrādāja "Stratēģiju sabiedrības informēšanai par ES", un šī paša gada aprīlī tā tika apstiprināta Eiropas integrācijas padomes sēdē. Pagājušajā gadā šai stratēģijai sekoja cits dokuments — "Vadlīnijas sabiedrības informēšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2000.—2003. gadam". Abi šie dokumenti ir vērtējami kā labi izstrādāti un ļoti veiksmīgi, bet visas labās ieceres apstājušās brīdī, kad šo informēšanas pasākumu veikšanai ir nepieciešams rast finansējumu, uzsvēra J.Vaivads. Valdībā visai skaidri tiek apzināta sabiedrības informēšanas nepieciešamība, bet jau gadu no gada šim mērķim finanses piešķirtas netiek. Arī jau minētajās vadlīnijās par sabiedrības informēšanu sadaļā "Finansējums" atrodams tikai viens teikums, kas diemžēl precīzi raksturo valsts institūciju nostāju pret informēšanas darba finansējumu: "Vadlīnijās minētās prioritātes realizējamas valsts pārvaldes institūciju pašreiz rīcībā esošo līdzekļu ietvaros, veicot mērķtiecīgāku budžeta finansējuma piesaisti šiem pasākumiem."

Arī EIB līdzšinējās sabiedrības informēšanas aktivitātes balstītas gandrīz tikai un vienīgi uz dažāda (galvenokārt ārvalstu) piešķirtā finansējuma rēķina, atzina EIB padomnieks J. Vaivads.

EKL prezidents A.Dimants pastāstīja, ka arī viņa vadītās organizācijas daudzkārtējie centieni iegūt kaut nelielu finansiālo atbalstu no valdības savām aktivitātēm līdz šim beigušies neveiksmīgi. Gan Igaunijā, gan Lietuvā Eiropas kustībām tiek piešķirts finansējums no valsts, un tas notiek ar speciāli izveidota fonda starpniecību vai arī tiek finansēti atsevišķi projekti. Arī Somijā, nu jau vairākus gadus pēc iestāšanās ES, valsts vēl aizvien atbalsta Eiropas kustību, un līdz ar to šobrīd Somijā attieksme pret ES ir pat labvēlīgāka nekā referendumā pirms iestāšanās, informēja A. Dimants. Viņš minēja arī piemērus Latvijā, kad atsevišķas ministrijas finansiāli atbalsta sabiedriskās organizācijas, kas darbojas konkrētajā nozarē. Piemēram, Latvijas Transatlantiskā organizācija, kuras pamatmērķis ir popularizēt otru Latvijas ārpolitikas prioritāti — iestāšanos NATO, regulāri dažādiem projektiem saņem Aizsardzības ministrijas atbalstu.

"Informācijas kampaņa pirms referenduma par iestāšanos ES būs neizbēgama, tādēļ valdībai būtu izdevīgi atbalstīt EKL, jo nevalstiskās organizācijas strādā pēc brīvprātības principa un izmaksātu ievērojami lētāk nekā speciāli nolīgta reklāmas vai sabiedrisko attiecību aģentūra," skaidroja A. Dimants.

Skaidrs ir viens — referendums par iestāšanos ES ir tuvu, tādēļ pēdējais laiks sākt aktīvu Latvijas iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu par gaidāmajām izmaiņām, ko nesīs valsts dalība ES. Jo tieši nezināšana un informācijas trūkums itin bieži ir galvenais bažu un negatīvas attieksmes cēlonis.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors