Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar patiesi siltām jūtām pret Latviju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.10.2001., Nr. 147 (2534) https://vestnesis.lv/ta/id/54696

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mēs Apvienoto Nāciju saimē

Vēl šajā numurā

16.10.2001., Nr. 147 (2534)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar patiesi siltām jūtām pret Latviju

Tadeušs Fišbahs (Tadeusz Fiszbach), Polijas vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

— Vēstnieka kungs, kāda ir jūsu valsts attieksme pret ASV un sabiedroto militāro akciju Afganistānā?

— Pirms gaisa trieciena Afganistānā ASV viceprezidents Čeinijs piezvanīja mūsu valsts prezidentam Aleksandram Kvasņevskim un informēja par šo operāciju. Polijas pozīcija šajā jautājumā ir nemainīga: mēs atbalstām ASV kā NATO dalībvalsts un sabiedrotie cīņā pret terorismu.

Pagaidām Polijas atbalsts izpaudies tikai politiskā aspektā. Kādi varētu būt Polijas kā NATO dalībvalsts tālākie soļi? Atbilstoši Vašingtonas līguma 5. paragrāfam teroristu uzbrukums NATO dalībvalstij ASV ir pielīdzināms uzbrukumam Polijai.

 — Mūsu valsts jau agrāk deklarējusi pilnīgu Vašingtonas līguma atzīšanu, un saskaņā ar šo līgumu mēs, protams, uztveram uzbrukumu ASV kā uzbrukumu mūsu valstij. Pagaidām gan Polija šīs akcijas ietvaros vēl nav spērusi nekādus militāros soļus. Mēs esam atvēruši Polijas gaisa telpu NATO lidmašīnām un gaidām, kādus konkrētus lūgumus izteiks ASV. Polija kā NATO dalībvalsts ir gatava sniegt savai sabiedrotajai jebkādu palīdzību. Taču vienlaikus es gribu strikti uzsvērt, ka mēs šo militāro operāciju neuzskatām par karu pret Afganistānas tautu un arī ne par karu pret musulmaņiem. Tā ir cīņa pret teroristiem. Vienkārši tāda ir realitāte, ka teroristu galvenie spēki pašlaik atrodas Afganistānā.

— Kā jūsu tauta vērtē iespēju, ka arī poļu karavīriem NATO spēku sastāvā varbūt nāksies piedalīties kaujās pret teroristiem?

— Mēs esam ļoti lojāla NATO dalībvalsts. Mūsu karavīri jau piedalījās NATO militārajās operācijās Kosovā, un mūsu sabiedrība atbalstīja šo akciju. Līdzīga ir arī mūsu sabiedrības attieksme pret šo bruņoto akciju. Mēs, poļi, to uztveram kā cīņu par mieru. Pret teroristiem, nevis pret Afganistānas tautu.

— Vai jūs, vēstnieka kungs, piekrītat daudzviet izskanējušajai domai, ka pēc 11.septembra pasaule kļuvusi citāda? Patiešām, arī es daudzas parādības tagad skatu citām acīm — tā saka daudzi politiķi un diplomāti.

— Jūsu jautājums skar milzu problēmu. Taču citāda pasaule — es to izjūtu kā kaut ko pozitīvu. Šajā gadījumā noticis pilnīgi pretējais. Izsakot vienā vārdā — ir noticis ļaunums. Kā tas varēja rasties? Es šīs parādības saknes redzu vairākās dimensijās. Arī lielajā atšķirībā starp civilizācijas attīstības ceļiem. Amerika visai pasaulei ir demokrātijas un brīvības paraugs. Bet šai brīvībai ir arī otra puse: lielās amerikāņu brīvības apstākļos, izrādās, šajā zemē viegli varēja iebraukt cilvēki, kas pastrādāja briesmu darbus. Mēs arī daudz runājam par kapitālu, par zinātnisko un tehnisko sadarbību. Visi šie sasniegumi ļoti ātri izplatās un kļūst pieejami visās valstīs. Tātad cilvēku, kapitāla, domu un zinātnisko sasniegumu plūsma šodienas pasaulē ir brīva. Piemēram, nupat es piedalījos Vācijas Vienības dienas svinībās, kas notika Rīgā, “Volkswagen” centrā. Taču, no otras puses, nevar pieļaut, lai šis augstais kontaktu un kultūras līmenis iznīcina pašu cilvēku. Viens no negatīviem globalizācijas procesa aspektiem ir arī fakts, ka visā pasaulē izplatās mafija un vardarbība. Te varam minēt Ziemeļīriju, dažus Aizkaukāza reģionus, kurdu problēmu, Irāku un Irānu... Es domāju, šos procesus nevar saistīt tikai ar reliģiju un konkrētām valstīm. Šī parādība ir izplatījusies visā pasaulē. Varbūt te var runāt par nepareizu Korāna interpretāciju. Es noteikti zinu, ka šajā svētajā grāmatā nav minēta nevainīgu cilvēku nogalināšana, nav arī ieraksta par džihādu. Tā bija kādu cilvēku brīva interpretācija. Neviens nedrīkst būvēt savu laimi uz citu nelaimes. Un trešais aspekts, ko gribu minēt, ir nevalstiskās institūcijas mūsdienu pasaulē. Es domāju, arī dažādu sektu un bīstamu organizāciju izplatīšanās veicināja baisos 11. septembra notikumus.

— Atļaujiet man tagad, vēstnieka kungs, jums tā pavisam vienkārši, kā cilvēks cilvēkam, vaicāt: ko jums nozīmē Latvija?

— Es uz to varētu sniegt ļoti garu atbildi. Kaut Latvijā tagad, strādājot par vēstnieku, esmu pirmoreiz. Taču es par jūsu valsti esmu ļoti daudz lasījis. Iznāca tā, ka tieši pirms došanās uz Rīgu es grāmatnīcā nopirku Raiņa dzejas izlasi, un manu uzmanību īpaši piesaistīja viņa dzejolis “Lauztās priedes”. Esmu daudz lasījis arī par jūsu zemes vēsturi, un man šķiet, ka šis Raiņa dzejolis vislabāk parāda jūsu tautas būtību. Ienākšana Latvijā man iekrita ļoti dinamiskā laikā.

— Jūs savu akreditācijas vēstuli Latvijas Valsts prezidentei iesniedzāt 14. augustā.

— Jā, tikai dažas dienas pirms Rīgas astoņsimt gadu jubilejas un tikai nedēļu pirms Latvijas valstīs neatkarības atjaunošanas desmitās gadadienas. Šo svinību laikā man bija daudzas interesantas tikšanās, un es ļoti priecājos, ka sāku savu vēstnieka darbu Latvijā jūsu zemei tik nozīmīgās dienās. Svinību dienās Latvijā oficiālā vizītē bija ieradies arī Polijas Seima maršals Blažiņska kungs. Protams, pirmās dienas Rīgā man bija ļoti piesātinātas — saruna ar jūsu Valsts prezidenti, vizītes pie Ministru prezidenta, pie Saeimas priekšsēdētāja, pie ārlietu ministra... Taču īpaši es gribētu atcerēties tieši savu akreditācijas ceremoniju un savu uzrunu Latvijas Valsts prezidentei, ko es sāku visai netradicionāli, un jutu, ka prezidentei tas patika. Proti, es lietoju uzrunu, kas poļu diplomātu praksē bija pieņemta vēl viduslaikos. Es teicu: “Es nāku no Polijas kā šīs valsts pārstāvis un kalps, lai kalpotu Polijai un labai Polijas un Latvijas sadarbībai.” Es citēju arī izcilā poļu dzejnieka Cipriana Kamila Norvida vārdus: “Dzimtene ir mūsu lielais kopīgais pienākums.” Un turpat citēju arī Raiņa vārdus.

Veicot diplomāta pienākumus, es allaž esmu uzskatījis, ka svarīgi ir tikties arī ar parastiem cilvēkiem, būt ar viņiem pastāvīgā kontaktā. Tādēļ arī esmu šajos nepilnajos divos mēnešos diezgan daudz braucis pa Latviju. Piemēram, esmu jau trīs reizes bijis Daugavpilī, kur ir liela poļu kopiena. Protams, katram braucienam uz Daugavpili man bijis konkrēts, taču reizē patīkams mērķis. Vispirms jau tā bija jaunā mācību gada atklāšana Daugavpils Poļu skolā, pēc tam ansambļa “Kukulečka” desmit gadu jubileja. Pasniedzu arī diplomus galveno balvu saņēmējiem poļu valodas konkursā Sopotā.

Varu teikt ar pilnu pārliecību, ka vārds “Latvija” man skan lepni. Tādēļ arī saskaņoju savu akreditācijas ceremoniju un sarunu ar Latvijas Valsts prezidenti tā, lai pēc šīs ceremonijas varētu aiziet pie Brīvības pieminekļa un nolikt tur sarkanbaltus ziedus. Bet pēc akreditācijas ceremonijas es tajā pašā dienā aizbraucu uz Aglonu, atsaucoties uz kardināla Pujata ielūgumu. Jo, manā pārliecībā, cilvēks sastāv gan no miesas, gan dvēseles, un es gribēju saglabāt šo līdzsvaru.

Manas jūtas pret Latviju ir ļoti siltas un dabiskas. Un to es saku ne jau diplomātiskas laipnības vārdā. To es saku no sirds kā cilvēks. Mēs taču zinām poļu ciešo saistību ar Latgali. Zinām, cik liela loma poļu kultūrai bijusi Latvijas kultūras veidošanā. Mēs joprojām uzzinām jaunus vēstures faktus par mūsu tautu sakariem, un ne vienmēr šie jaunatklājumi ir priecīgi, dažkārt tie raisa dziļas pārdomas. Taču arī vēstures drūmās lappuses mūs vedina tiekties pēc tā, lai mūsu valstīm un tautām būtu labāk. Vēl pirms došanās uz Rīgu es Varšavā tikos ar Latvijas vēstnieku Polijā, un viņš man pastāstīja par kādu problēmu, ko viņam jau divus gadus nākas risināt. Vēstnieks cenšas izveidot Varšavā Latvijas kultūras un informācijas centru. Tagad arī es pieliku savas pūles, un 18.novembrī šis centrs Varšavā beidzot tiks atklāts. Tas būs pirmais šāda veida centrs ārpus Latvijas. Bet Latvija tagad ir manas mājas, un to es saku ne vien tāpēc, ka tagad šeit strādāju. Es taču šeit arī dzīvoju. Man patīk runāt ar cilvēkiem, patīk skatīties viņiem acīs. Es vienmēr atceros cilvēkus grūtībās. Kad no 1989. gada biju Polijas Seima vicemaršals, pie mums viesojās Ita Kozakeviča. Viņa uz mums atstāja ļoti dziļu iespaidu, un es bieži domāju par viņas traģisko likteni. Ieradies Latvijā, es, protams, apciemoju Itas māti un aizvedu viņai baltsarkanu rožu pušķi. Tādas pašas rozes noliku arī uz Itas Kozakevičas kapa. Kopumā, runājot par Latvijas un Polijas attiecībām, es droši varu teikt, ka tajās nepastāv gandrīz nekādas problēmas. Gandrīz, izņemot vienu vienīgo problēmu — šīs attiecības varētu būt vēl labākas.

Kaut visā pasaulē būtu tikai šāda problēma! Bet šajā sakarā arī jautājums: kāda un kad varētu būt nākamā, augstākā pakāpe mūsu valstu attiecībās? Vai tad, kad abas būs ES dalībvalstis? Vai tad, kad arī Latvija būs uzņemta NATO? Kāda ir jūsu valsts attieksme pret šo Latvijas virzību?

— Polijas prezidents Kvašņevskis šogad maijā, kopā ar poļu uzņēmējiem viesojoties Latvijā, un pēc tam vēlāk Varšavā ASV prezidenta Buša vizītes laikā atkārtoti uzsvēra, ka Polija pilnībā atbalsta Latvijas vēlmi iestāties NATO. Viņš lietoja pat tādu apzīmējumu, ka Polija vēlas būt Latvijas advokāts šajā ceļā. Šī Polijas politika ir absolūti nemainīga. Protams, mēs šobrīd darām visu, lai īstenotu šo procesu un lai abas valstis — gan Polija, gan Latvija — būtu gan NATO, gan ES. Taču galvenais ir negaidīt, līdz tas notiks. Tas notiks tā vai tā. Mums jāsadarbojas, tik cieši, it kā tas jau būtu noticis fakts. Abi šie procesi ir arī ļoti vienoti.

— Kādu jūs redzat Latvijas un Polijas attiecību tuvāko nākotni?

— Pirmkārt mums jāturpina un jāpaplašina viss labais, kas jau sasniegts mūsu sadarbībā. Te ir vēl daudz iespēju, un šo paplašināšanu varam attiecināt uz pilnīgi visām dzīves jomām. Es domāju, pirms runājam par dvēseli, parunāsim par dienišķo maizi. Latvijā ir ļoti garšīga maize, īpaši rupjmaize. Bet maize — tas ir konkrēts produkts ekonomiskajos sakaros. Garšīgā Latvijas maize — tā ir arī jūsu valsts specializācija. Man gan pagaidām vēl nav pilnīgas Latvijas ekonomiskās situācijas analīzes, bet ar daudziem tās elementiem jau esmu iepazinies. Pēc izglītības esmu inženieris un ekonomists un arī tādēļ vispirms gribētu pievērsties mūsu ekonomiskās sadarbības padziļināšanai. Es domāju, abu mūsu valstu tautas saimniecībai vajadzētu būt pilnīgākai un tām vajadzētu vienai otru papildināt. Ja tā notiks, tad izmaksas būs daudz zemākas. Taču es to nedomāju uz lētāka darbaspēka rēķina. Es neesmu lētā darbaspēka teorijas piekritējs. Domāju, cilvēkam ražošanas procesā jāpaliek galvenajai vērtībai, un mums jāprot novērtēt cilvēka darbs no vienkāršākā līdz visaugstāk kvalificētākajam. Man ir vēl kāds vērojums pie jums Latvijā. Es gan nezinu, vai varu to teikt...

— Bet mūsu saruna taču ir ļoti atklāta un draudzīga.

— Jā, tas tiesa. Tad, lūk, braucot uz darbu, es ik dienu uz ceļiem redzu daudzas lielās kravas mašīnas, kas piekrautas ar kokmateriāliem eksportam. Izskatās, ka jūsu valsts eksportē daudz kokmateriālu. Es nevaru šo faktu komentēt, varbūt jums tas ir nepieciešams. Varbūt tāda ir Latvijas specializācija. Taču es tomēr redzu, ka tiek izvestas vērtīgas izejvielas. Es uzskatu, vajadzētu padomāt par mūsu valstu sadarbību arī šajā jomā. Vienmēr ir daudz izdevīgāk, ja izejvielas tiek izmantotas galaprodukta ražošanai tepat uz vietas, savā valstī. Protams, ja nepietiek iekšējo līdzekļu, var izmantot kapitālu no ārienes. Mēs ar vēstniecības komercpadomnieku jau esam domājuši, kā Polija ar Latviju varētu sadarboties arī šajā jomā.

Savā laikā mums bija sekmīga sadarbība ar Somijas un Zviedrijas uzņēmējiem kokmateriālu pārstrādē, piemēram, logu rāmju ražošanā. Protams, arī tirdzniecība ir svarīga joma, taču tā nav vienīgā sadarbības iespēja. Lielas sadarbības iespējas paver arī mūsu kopīgā Baltijas jūra. Diemžēl šo jūras bagātību kļūst aizvien mazāk, es runāju par jūras šelfiem, par zivsaimniecību. Es domāju, arī šajā jomā mūsu sadarbībai jābūt ciešākai. Ļoti labs piemērs gan Polijai, gan Latvijai var būt Norvēģija, kurā ir ļoti labi organizēta zivsaimniecība. Norvēģi nopietni domā par savu zivju resursu saglabāšanu. Es zinu, ka Latvijā ir bijusi Polijas Jūras saimniecības ministrijas delegācija un parakstījusi ar Latvijas partneriem vienošanos par sadarbību. Šī gada 29. maijā Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Rīgā atklāja Polijas ražojumu izstādi, kas guva ļoti augstu novērtējumu. Bet mēs nevaram tikai priecāties par labajiem vārdiem, kas tika teikti šīs izstādes sakarā. Šie vārdi mums uzliek arī jo lielākas saistības.

Es domāju, ka diplomātiskajā darbā mums ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība ekonomiskajiem kontaktiem. Es pats esmu no Gdaņskas, un savā dzimtajā pilsētā gribētu veidot tādu kā Latvijas lobiju. Es arī gribētu Latvijā sniegt plašāku informāciju par Polijas ostām un Polijas kuģu remonta rūpnīcām. Nesen Rīgas ostā bija ienākusi kāda jahta no Gdaņskas. Es apciemoju kapteini, un viņš man rādīja ar roku apkārt, kur stāvēja divpadsmit Polijā ražotas jahtas. Taču tas ir samērā mazs skaitlis. Arī šī varētu būt perspektīva sadarbības joma. Polijā varētu būvēt jahtas arī Latvijas burātājiem. Augot jahtu skaitam, varētu arī domāt, kā Rīgā biežāk rīkot burāšanas regates, kā Gdaņskā. Esmu runājis arī ar Polijas Jūras saimniecības ministra vietnieku par prāmja satiksmes atklāšanu starp Rīgu un Gdaņsku un tālāk Ščecinu un Rostoku.

Nupat es tikos ar Vācijas vēstnieku Latvijā, un mēs runājām par to, ka Gdaņska un Rīga ir senās Hanzas savienības pilsētas, un arī Brēmene ir šīs savienības pilsēta. Brēmenei ir sadarbība ar Gdaņsku un arī ar Rīgu. Bet varētu taču būt visu trīs pilsētu kopīga sadarbība. Piemēram, varētu kopīgi sarīkot kādu ar ekonomiku saistītu pasākumu. Es te gribētu palepoties, ka savā laikā tieši es ierosināju noslēgt starp Gdaņsku un Brēmeni sadarbības līgumu. Tas bija 1976. gads un pats pirmais līgums starp kādu Polijas un Vācijas pilsētu. Šogad mēs nosvinējām šī līguma divdesmit piecu gadu jubileju, un man bija ļoti patīkami saņemt gan Polijas prezidenta Aleksandra Kvašņevska, gan Vācijas federālā prezidenta Johannesa Raua pateicību par šo seno iniciatīvu. Savā laikā Varšavas varasvīri mani ļoti kritizēja par šo ideju, sak, ko tu tur iedomājies draudzēties ar tiem vāciešiem... Gdaņskas un Brēmenes sadarbības līguma ceturtdaļgadsimta jubilejas svinībās abu valstu prezidenti arī kā humoru atcerējās, ka savā laikā no Polijas puses šo ideju virzīju es, cilvēks ar tīri vācisku uzvārdu Fišbahs, bet Brēmenes birģermeistars bija Košnika kungs, tātad cilvēks ar polisku uzvārdu. Arī Polijā daudziem cilvēkiem ir šāds uzvārds, tas cēlies no poļu vārda “grozs”. Tāds ļoti interesants miksējums, taču, kā atzina Polijas un Vācijas prezidenti, ļoti veiksmīgs, kas devis pozitīvu rezultātu. Tagad es ļoti gribētu, lai tikpat veiksmīgs miksējums izveidotos starp Rīgu, Gdaņsku un Brēmeni.

Tiesa, šogad mēs laikam gan šādu līgumu vēl nepaspēsim sagatavot, jo Polijā šis bija vēlēšanu gads. Mums tas bija ļoti svarīgs demokrātisks akts. Arī es vēstnieka darbā Latvijā vēl tikai speru pirmos soļus. Taču jau tagad es varu teikt, ka vēstniecība pastiprinātu uzmanību pievērsīs tieši mūsu valstu ekonomiskās sadarbības jautājumiem. Es esmu jau bijis gan Daugavpilī, gan Krāslavā, gan Jēkabpilī, un visās šajās vietās cilvēki man teica, ka gribētu sadarboties ar Polijas pilsētām. Es domāju, tas ir ļoti pozitīvi.

Bet vēl pirms tam es gribu izanalizēt, kā darbojas jau esošie astoņi mūsu pilsētu sadarbības līgumi. Ir jau tā, ka papīrs pacieš visu, bet es ļoti gribētu, lai šie Latvijas un Polijas pilsētu sadarbības līgumi nepaliktu tikai uz papīra, bet dotu konkrētus rezultātus. Es domāju, šeit liela loma būtu kopīgai Latvijas un Polijas starpreģionālās sadarbības komisijai. Pērn šīs komisijas sēde notika Varšavā, šogad tā būs Rīgā.

Protams, es arī pievērsīšos parlamentāriešu un abu parlamentu ārlietu komisiju sadarbībai. Nupat man bija ļoti interesanta tikšanās ar Latvijas Saeimas deputātiem, kas ir poļu izcelsmes Latvijas pilsoņi. Es arī tikšos ar Latvijas Saeimas Polijas atbalsta grupu. Polijā parlaments gan ir ievēlēts, bet vēl nav izveidots, taču es jau esmu izanalizējis jauno deputātu vārdus. Vairākus pazīstu personīgi. Tie ir patiesi labi un gudri cilvēki ar lielu autoritāti, un es viņus aicināšu iestāties Latvijas atbalsta grupā. Protams, ir jau labi sadarboties ar Vāciju, Franciju, Angliju un citām lielvalstīm, bet man ir cits viedoklis. Es vērtēju valstis nevis pēc to lieluma, bet pēc citiem kritērijiem. Visaugstāk es vērtēju tautas dvēseli. Un es domāju, ka latviešu tautas dvēsele ir ļoti skaista.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!