Par Baltijas valstīm postkoloniālisma gaismā

Prof. Kārlis Račevskis (ASV, Ohaijo pavalsts universitāte)

Referāts Pasaules latviešu zinātnieku II kongresā Rīgā 2001. gada 14.–15. augustā. Tekstā saglabāta autora rakstība.

Domai, ka Baltijas valstis varētu uzskatīt par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijis savāds liktenis: pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, tā visbiežāk bijusi ignorēta vai uzskatīta par nesvarīgu. It sevišķi uzkrīt tas, ka šī tēma gandrīz nekad netiek skarta postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literatūru, kas šodien veido šo lauku, varam ātri konstatēt, ka netiek minētas nedz Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienība. Kā to mums atgādina Violeta Kelertas, “kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, tā impērija, kas bija Padomju Savienība, ir maz bijusi apspriesta no šāda viedokļa”1. Viens ievērojams izņēmums šai neievērībai ir pavisam nesens raksts, kas parādījās Ziemeļamerikas moderno valodu profesoru pazīstamajā žurnālā PMLA. Speciālists koloniālisma jautājumos Makalisteras universitātes profesors Dēvids Čioni Mōrs konstatē divus, acīmredzot pretrunīgus, apstākļus. Tā viņš atrod, “vispirms, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz uzmanības tiek piegriezts šim apstāklim”. D.Č.Mōrs tālāk izsaka domu, ka “vajadzētu būt skaidrībai, ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās, — valoda, ekonomika, politika, pretestība, atbrīvošana un tās paģiras — būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju kontrolei pakļautām teritorijām pēc 1989. un 1991. gada, tāpat kā tas bija attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. gada vai Āfriku pēc 1958. gada”. Tāpēc D.Č.Mōram sevišķi uzkrītoša šķiet divu veidu klusēšana: klusums postkoloniālisma studiju laukā par bijušo Padomju Savienību un Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanās apskatīt šo pasaules vēstures daļu postkoloniālisma jēdziena gaismā2.

Protams, ir jau arī tīri saprotami tie iemesli, kuru dēļ Baltijas valstis neparādās diskusijās par koloniālismu un tā sekām. Baltijas valstis un to likteņus parasti mēdz saistīt ar Eiropas, nevis trešās pasaules interešu sfēru. Šai ziņā attiecības starp kolonizētajiem un kolonizētājiem ir neparastas, varētu teikt — ačgārnas un neatbilst parastai kolonizācijas situācijai, kuru raksturo pretstats starp civilizēto un barbarisko vai primitīvo. Tā, piemēram, Violeta Kelertas konstatē, ka kontrasts starp padomju impēriju un Baltijas valstīm nesakrīt ar tipisko pretstatu starp civilizēto metropōli/centru un primitīvo vai neattīstīto perifēriju: “Pārmetums par eirocentrismu tiek parasti vērsts pret centru,” paskaidro V.Kelertas, “toties postpadomju kontekstā Baltijas valstis uzskata sevi par Eiropai piederošām un Padomju Savienību — kā necivilizētu, barbarisku un austrumniecisku (ņemot vērā tās tā saukto mongolisko izcelsmi — Čingishans un Zelta orda allaž minēti kā padomju mentalitātes noteicoši cēloņi)”.

Toties pastāv arī tieši pretējais viedoklis, un daudziem austrumeiropiešiem tieši šis pretstats ir apstāklis, kas padara postkoloniālisma apzīmējumu par neatbilstošu. Tā Kanādas bulgāriete Rumjana Delčeva pasvītro, ka šāds nosaukums nav pieņemams no daudzu austrumeiropiešu un centrāleiropiešu viedokļa. “Šāda analoģija,” paskaidro R.Delčeva, “neattiecas uz Austrumeiropu un Viduseiropu. Vispirms, līdz pat Otrā pasaules kara beigām, Austrumu un Viduseiropas valstis attīstījās kapitālisma socioekonomiskos ietvaros.

Pēckara sociopolītiskās pārmaiņas, vismaz pavirši skatoties, radās no iekšienes, populāru kustību iespaidā, un tām tika samērā maz no Padomju Savienības “izpalīdzēts” Otrkārt, visas austrumu un centrālās valstis jau eksistēja ilgu laiku, kaut arī ar pārtraukumiem un ierobežojumiem viņu neatkarībā, un ikkatra var lepoties ar savu autonōmu polītisku, sociālu, ekonōmisku un kulturālu vēsturi. No šāda viedokļa skatoties, padomju “kolonizētājs” neieveda radikāli citādāku modeli, kas būtu iznīcinājis šo valsts nacionālo un kulturālo identitāti. Treškārt, ne visas austrumu bloka valstis tika “kolonizētas” tajā pašā pakāpē.3

Kas attiecas uz Baltijas valstīm, tad situācija ir daudz skaidrāka. Kā to jau konstatēja Roberts Kankvests pirms četrdesmit gadiem mazā grāmatiņā ar nozīmīgo virsrakstu “The Last Empire”: “Trīs visjaunākās kolonijas šodien pasaulē ir Baltijas valstis Lietuva, Latvija un Igaunija. Vairāk nekā 20 gadus — no 1918. līdz 1940. — tās bija brīvas, neatkarīgas valstis, šodien tās pārvalda no Maskavas.”4

Tātad ir ļoti labi iemesli un nenoliedzami apstākļi, kuru dēļ Baltijas valstis arvien būtu bijušas uzskatāmas par kolonijām. Baltijas valstu gadījumā paradoksālais pretstats starp koloniālu varu, kura ir mazāk civilizēta par tiem, kas tiek kolonizēti, tomēr neizdzēš piecdesmit gadus ilgu dominācijas un ekspluatācijas īstenību. Šāds viedoklis ir neizbēgams, ja ņemam vērā koloniālisma viselementārāko definīciju. Kolonizācija, vienkārši sakot, raksturo situāciju, kurā viena tauta pārņem otras teritoriju, pakļaujot tās iedzīvotājus pilnīgai fiziskai kontrolei. Lai šādu pilnīgu kontroli panāktu, tiek uzspiesta vispārēja pievienošanās vai akceptēšanas izveidošana. Izveidošanas darbs savukārt var tikt veikts vairāk vai mazāk uzkrītoši, ar lielāku vai mazāku varmācības pielietošanu. Šai ziņā, ja Padomju Savienības kolonizācija atšķīrās no citiem paveidiem, tad tas bija galvenokārt attiecībā uz brutalitāti un necilvēcību, ar kādu tā dažkārt savus mērķus mēģināja realizēt.

Lai kolonizācijas process tiktu sekmīgi veikts, viens no galvenajiem kolonizētāju mērķiem ir gūt kontroli pār valodu. Kā to paskaidro postkoloniālisma teorētiķi, noteikšana par valodu ir pamats kolonizēto pakļaušanas procesam: “Valoda ir pamata cīņas lauks postkoloniālā diskursā, jo pats koloniālais process iesākas ar valodu. Noteikšanu par valodu no imperiālā centra — vai nu tā tiktu panākta ar iedzimtās valodas atvietošanu, ieceļot iekarotāju valodu par “standartu” vai arī iekārtojot impērijas valodai jaunu vietu — šāda noteikšana ir un paliek visspēcīgākais kulturālās kontroles instruments.”5 Turklāt Padomju Savienības kontrole pār valodu izpaudās vēl trešā ievērojamā veidā: tā vēlējās noteikt pašu valodas semantisko saturu. Šī procedūra mums ir kļuvusi pazīstama, pateicoties Žorža Orvela romāniem. Viņa darbi spilgti ilustrē ikdienas realitāti, kādu ilgus gadus dabūja izciest Austrumeiropas iedzīvotāji. Šīs metodes vispārēju un izsmeļošu aprakstu mums sniedz Vāclavs Havels. Izceldams viltību, kas bija šīs sistēmas raksturīgā īpašība, V. Havels komūnistu metodi apzīmē kā “posttotalitāru,” jo, kaut gan metode bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par ko pavisam pretēju: “Posttotalitārā sistēma skar cilvēkus katrā viņu solī, bet tā to dara, uzvelkot ideoloģiskos cimdus. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnīgi piesūkusies ar meliem un liekulību: birokrātijai padota valdība tiek saukta par populāru valdību; strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā; indivīda pilnīgu degradēšanu iztaisa par viņa galīgu atbrīvošanu; informācijas atņemšanu cilvēkiem sauc par tās izplatīšanu; varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu, un varas kaprīzu izmantošanu sauc par likumību; kultūras apspiešana skaitās tās attīstīšana; impērijas iespaida izvēršanās tiek prezentēta kā atbalsts apspiestajiem; domāšanas brīvības trūkums pārvēršas par vislielāko brīvības izteiksmi; smieklīgas vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu; neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem; militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Tāpēc ka valsts iekārta ir pati savos melos sapinusies, tā ir spiesta visu viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni, un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it kā tai nepiederētu policijas aparāts, kam pieder visa vara un nav neviena principa. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka nevienu nevajā. Tā izliekas, ka nebīstas ne no kā. Tā izliekas, ka neizliekas.”6

Protams, padomju sistēma bija arī spējīga atmest jebkādu izlikšanos un izrīkoties tādos veidos, kas raksturo visparastākos koloniālos apspiešanas paņēmienus. Kas attiecas uz valodu, tad šāda pieeja bija visuzkrītošākā kampaņā, kas izveidojās, lai uzspiestu krievu valodu kā impērijas “lingua franca” (it. — atšķirīgu valodu lietotājiem pieņemama kopīga saziņas valoda, kas nevienam no viņiem nav dzimtā valoda — red.). Šī kampaņa bija sevišķi intensīva Latvijā, kur par atteikšanos lietot krievu valodu skolā vai darbvietā draudēja dažādi pazemojumi vai sankcijas. Pat pēc neatkarības atgūšanas Krievija ir aktīvi darbojusies, lai kavētu vai sabotētu likumu pieņemšanu par latviešu valodas oficiālo statusu. Lietojot cilvēktiesību aizsargāšanas principu kā aizsegu un aizbildinoties ar vēlēšanos pasargāt krievu iedzīvotāju minoritāti no netaisnīgas apspiešanas, Krievija joprojām mēģina vājināt Latvijas demokrātisko iekārtu, apdraudēt tās ekonomisko labklājību un graut Latvijas prestīžu citu tautu uztverē. Ir skaidrs, ka Krievija vēl arvien nav atmetusi koloniālo nodomu atvērt logu uz rietumiem Baltijas jūras krastā, kuru loloja jau Pēteris Lielais.

Padomju Savienības koloniālisma vēsture un šīsdienas Krievijas arvien pastāvošās koloniālās ambīcijas ir sastāvdaļas no nenoliedzamas realitātes tiem, kas pārdzīvojuši padomju okupāciju un vēl arvien dzīvo ar tās sekām. Tā kā baltiešu pieredze un pārdzīvojumi nesenajā pagātnē pilnīgi atbilst visparastākai koloniālisma definīcijai, mums atliek izdibināt, kāpēc tik daudzi Rietumos nav varējuši saskatīt to, kas vienmēr ir bijis tik uzkrītoši nenoliedzams mums pašiem. Tāpēc ir jāmēģina izprast tos īpatnējos ideoloģiskos un vēsturiskos iemeslus rietumnieciskajam aklumam, kura iespaidā ir veidojušies ne tikai Baltijas valstu, bet arī citu Austrumeiropas un Viduseiropas tautu likteņi.

Viens iemesls — tipiskā kolonizācijas situācija ir tā, kurā kolonizētājs ir no Eiropas un kolonizācijai padotais — no citas pasaules daļas. Bet Eiropas ideoloģiskais kolonizācijas attaisnojums laika gājumā ir pieņēmis dažādus paveidus. Tajā pašā laikā, neskatoties uz attaisnojumu dažādību, rezultāts bija parasti tas pats: varmācīga kundzības uzspiešana. Kā to paskaidro V.Havels, padomju impērijas bijušās kolonijas būtu uzskatāmas par upuriem īpatnai nepersonīgas varas izpausmei, kuras izcelsme ir meklējama Rietumeiropā: “Tā bija tieši Eiropa, turklāt Rietumeiropa, kas deva un bieži uzspieda pasaulei to visu, kas kļuvis par šādas varas pamatiem: dabaszinātnes, racionālismu, zinātniskumu, industriālo revolūciju, arī revolūciju kā tādu, kā fanātisku abstrakciju … atombumbu, un marksismu”. V.Havela paskaidrojums arī pievērš mūsu uzmanību iemeslam, kas varbūt ir pats galvenais, kura dēļ bijušās padomju satelītvalstis nav tikušas ieskaitītas kolonizēto aprindās. Kamēr zinātne, racionālisms un industriālā revolūcija ir tēmas, kas bieži tikušas uzskatītas par kolonizācijas ieganstiem, marksisms tradicionāli ir ticis saistīts ar pretestību koloniālismam. Lielā daļa no pirmajiem un pazīstamākajiem koloniālisma nosodītājiem ir bijuši vai nu izteikti marksisti, vai arī tādi, kuri savas teorijas attīstījuši marksisma–ļeņinisma iespaidā. Neaizmirsīsim, ka vienu no pašām pirmām koloniālisma analīzēm veica Ļeņins pats grāmatiņā par imperiālismu, kurā viņš to raksturo kā piederošu kapitālisma monopoliskai stādijai.7 Kopš tā laika vienmēr ir bijis pats par sevi saprotams, ka nav iespējams reizē kļūt par upuri marksismam un koloniālismam. Arī Dēvids Čioni Mōrs konstatē, ka “daudzi postkoloniālisma pētītāji Savienotās Valstīs un citur ir bijuši marksisti vai stipri pakreisi un tādēļ bijuši stipri negribīgi pataisīt Padomju Savienību par franču vai angļu tipa nelieti”.

Šis kritiskais aklums attiecībā uz Baltijas valstīm tātad ir saistāms ar vispārējo ilgi pastāvošo rietumniecisko naivitāti, negribīgumu vai nespēju saredzēt jebko ļaunu Padomju Savienībā. Šajā ziņā varētu pat teikt, ka Baltijas valstis ir dabūjušas ciest divkārt: vispirms no Otrā pasaules kara un otrkārt no aukstā kara, kura iespaids daļēji nomaskēja viņu likteņa traģiskumu.

Baltieši ir sevišķi dabūjuši ciest no īpatnēja akluma, kas ilgus gadus raksturojis Rietumu intelektuāļus, it īpaši kreisi noskaņotos. Francijā šī nosliece ir bijusi sevišķi izteikta kopš Otrā pasaules kara. Tā, piemēram, 1950. gadā, laikā, kad staļinisma varmācība bija visintensīvākā, Žana Pola Sartra vadītais ļoti pazīstamais un ietekmīgais žurnāls “Les temps modernes” publicēja šādu atreferējumu par apstākļiem Padomju Savienībā:

“Nav nevienas valsts šai pasaulē, kur darba cēlums būtu guvis lielāku respektu nekā Padomju Savienībā. Spaidu darbs tur neeksistē, jo cilvēku ekspluatācija tur sen jau likvidēta. Strādnieki tur bauda sava paša darba augļus un nav vairs spiesti būt atkarīgi no dažiem kapitālistiskiem ekspluatatoriem. Spaidu darbs ir raksturīga kapitālistiskās sistēmas pazīme, jo kapitālistiskās valstīs strādnieku kapitālistiskie kungi ar tiem apietas kā ar vergiem. (..) Dažādie necilvēcīgie paņēmieni, kurus pielieto ASV cietumos ar tās zemes nēģeru iedzīvotājiem, stāv īpatnējā pretstatā taisnīgiem un saprātīgiem Padomju Savienības kolektīvā darba noteikumiem; šie noteikumi ir tikuši sastādīti no viedokļa, kas ir drīzāk humāns nekā represīvs, un to mērķis ir noziedzniekus pārveidot par likumbijīgiem pilsoņiem.”8

No vienas puses, tie, kuri rakstīja Ž.P.Sartra žurnālam, centās noliegt vai arī attaisnot gulagu, no otras, viņi bija starp visenerģiskākajiem un visskaļākajiem koloniālisma nosodītājiem. Šīs abas pieejas dabīgi saderējās viena ar otru, kā to paskaidro Kolumbijas universitātes profesors Tomass Pavels: “Piecdesmito gadu kreisajam intelektuālim bija nepieciešams ticēt taisnīgas un ilgstošas globālas impērijas īstenošanas iespējai. Marksisms–ļeņinisms tiem deva šo iespēju.” Tā, piemēram, Ž.P.Sartrs, kurš bija kļuvis par lielu pretkoloniālisma atbrīvošanās kustības aizstāvi, “ar patiesu pārliecību nosodīja Francijas koloniālās ambīcijas, būdams pārliecināts, ka tikai padomju komunisms ir spējīgs sniegt galējo atrisinājumu modernās pasaules nelaimēm”. Cik šāda padomju impērijas varas aizstāvēšana bija ironiska, to skaidri varam izprast šodien. Beigu beigās izrādās, ka Ž.P.Sartrs patiesībā bija kļuvis par degošu koloniālisma aizstāvi, jo, kā to izskaidro T.Pavels, viņš neapzinoties reprezentēja “imperiālas mentalitātes neatlaidību”, to mentalitāti, kuras izpausmi visspilgtāk ilustrēja Padomju Savienības pastāvēšana.9 Ar savām armijām, ar savu civilizējošas misijas pretenziju, ar savām iekarotām teritorijām Padomju Savienība bija pēdējā no lielajām vecmodīgajām globālajām impērijām. Padomju Savienības ideoloģiju, kuru visskaidrāk rezumēja jēdziens “homo sovieticus”, spēlēja to pašu lomu, kādu kristiānisms, racionālisms, zinātniskums un eirocentrisms bija kādreiz spēlējuši, lai veicinātu Spānijas, Francijas un Anglijas koloniālos nodomus.

Protams, eventuāli visām šīm ilūzijām par Padomju Savienību bija jāizgaist, un marksisma–ļeņinisma iespaids Francijā izplēnēja ap to pašu laiku, kad Francija bija spiesta atmest savu koloniālo projektu. T.Pavels saredz sakarību starp šiem notikumiem un vispārējo vilšanās sajūtu, kas šodien raksturo intelektuālo noskaņu Francijā un citās Rietumu zemēs. Šajā ziņā, kā uzskata T.Pavels, mūsu skepticisms mums ir licis pamest domāšanas veidus, kas varētu būt vēl ļoti noderīgi. Mēs esam pārdzīvojuši laikmetu, viņš raksta, kurā “lielās doktrīnas un globālie projekti, vai tie nāktu no austrumiem vai no rietumiem, ir kļuvuši pretīgi. Mēs esam izmetuši apgaismību kopā ar dialektiku”. T. Pavels atrod, ka, nosodīdami impērijas mentalitāti, mēs esam atmetuši sistemātisku domāšanu vispār un sākuši uzskatīt par aizdomīgiem šādus racionālas domāšanas pamatus kā patību un prātu. Tāpēc viņš izsaka cerību, ka jaunā franču intelektuāļu paaudze pieliks punktu šim aizdomu laikmetam humānajās zinātnēs, un paredz austam jaunu dienu, kad atgriezīsies ticība cilvēka pašapziņai un viņa racionālajām spējām.

Iespējams gan, ka austrumeiropieši pagaidām izrādīs mazāku sajūsmu par šādu eventuālu racionālisma atgriešanos, jo tie vēl aizvien turēs aizdomās jebkādus projektus, kas solītos atklāt universālas patiesības. Viņu koloniālā pieredze ir par daudz svaiga, lai pie tās vēl kādu laiku nepakavētos. No austrumeiropiešu viedokļa, padomju impērijas bojāeja ir uzskatāma kā iemesls pastiprinātai neuzticībai visādu veidu sistemātiskas domāšanas formām, kuras cēlušās Rietumeiropā un ir bieži noderējušas, lai nostiprinātu un attaisnotu dažādus uzkundzības paveidus. Tā, piemēram, būtu varbūt svarīgi jautāt, kā to nesen darīja prof. Ilga Švecha pēdējā “Universitas” numurā: “Vai globalizācija ir draugs vai drauds Latvijai?” Prof. I. Švecha ir norūpējusies par tā saucamo makdonaldizācijas ietekmi uz mūsu kultūru. Kaut gan “līdz šim ekonomikas globalizācija solās būt pretimnākoša latviešu tautas labklājības lēnai augšupejai”, viņa paskaidro, “diemžēl kultūras globalizācija, kas sekmē globālā tirgus realizēšanos, var kļūt potenciāli draudīga kā latviešu nacionālai pašapziņai, tā latviešu kultūrvēsturiskām vērtībām”.11 Tieši šajā ziņā Baltijas valstu situācija šodien varbūt visvairāk līdzinās citu bijušo koloniju stāvoklim. Arī baltieši var saprast vajadzību pretoties dažādiem masveida globalizācijas spiedieniem, kuru iespaids draud aprakt mazo tautu īpatnās kultūras un tradīcijas.

Kanādas latvietis profesors Kārlis Jirgens ir paudis domu, ka kolonijas apzīmējums būtu vispār atmetams, jo šāds jēdziens neizbēgami pakļauj kādreiz okupēto teritoriju okupētāja viedoklim, tas ir, perspektīvai, kuru arvien kontrolē bijušais kolonizētājs. Runa par kolonizācijas apstākļiem, K.Jirgens iesaka, būtu pieļaujama, vienīgi ja tā notiktu, lietojot okupācijas un atbrīvošanas jēdzienus. Te gan jājautā, vai šāda izvairīšanās mums daudz ko dotu, jo ir tomēr nenoliedzams fakts, ka šodien kolonizācija kā tāda tiek universāli nosodīta. Tātad kolonizācijas noklusēšana arī turpmāk atbrīvotu Krieviju no atbildības, kuru tā jau par daudz ilgi ir izvairījusies uzņemties. Laikā, kad atlīdzinājumi naudā tiek atzīti par pieņemamu agrākas vainas vai noziegumu atpirkšanas veidu, kolonijas apzīmējums varētu būt noderīgs, lai pasaules uzmanību pievērstu arī baltiešu pamatotajām sūdzībām. Turklāt šāds apzīmējums būtu vērtīgs atgādinājums visiem, ka kolonizācijas drauds no ilggadīgā varmākas puses vēl joprojām nav izzudis.

Vēres

1 Kelertas, Violeta. “Perceptions of the Self and the Other in Lithuanian Postcolonial Fiction.” World Literature Today 72.2 (1998): 253.

2 Moore, David Chioni. “Is the Post- in Postcolonial the Post- in Post-Soviet? Toward a Global Postcolonial Critique.” PMLA 116.1 (2001): 114–15.

3 Deltcheva, Roumiana. “Post-Tota–litarian Tendencies in Bulgarian Literature.” Canadian Review of Comparative Literature/Revue Canadienne de Litt?rature Compar?e CRCL/RCLC 22.3–4 (September/December 1995): 855.

4 Conquest, Robert. The Last Empire. London: Ampersand Books, 1962, 80.

5 Ashcroft, Bill, Gareth Griffiths, and Helen Tiffin, eds. The Post–Colonial Studies Reader. London and New York: Routledge, 1995, 283.

6 Havel, Vaclav. Open Letters: Selected Writings, 1965–1990. Ed. by Paul Wilson. New York: Alfred A.Knopf, 1991, 136.

7 Lenin, V.I. The Highest Stage of Capitalism. New York: International Publishers, 1939.

8 Aron, Raymond. M?moires. Paris: Julliard, 1983, 307.

9 Pavel, Thomas. “Empire et paradigmes.” Le D?bat 58 (Jan.–Feb. 1990): 172.

10 Švecha, Ilga B. “Globalizācija: draugs vai drauds Latvijai.” Universitas 80 (2000): 41.

11 Jirgens, Karl E.”Carnival of Death: Writing in Latvia Since Independence.” World Literature Today 72.2 (1998): 269–81.