Diplomāta darbā līdz pēdējam elpas vilcienam

Par pedagogu un diplomātu Pēteri Sēju

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas brīvvalsts diplomātiskajā dienestā bija pazīstami divi darbinieki ar uzvārdu Sēja (ne radinieki). Par pirmo no viņiem — Ludvigu, ārlietu ministru 1924.gadā, — jau tika rakstīts “Latvijas Vēstneša” 1998. gada 6. novembra laidienā. Šajā portretapcerē — par Pēteri Sēju.

Peteris Sēja nācis šaisaulē 1880. gada 20. aprīlī Doles pagastā lauksaimnieka ģimenē, viņš ieguvis pedagoga tiesības, mācīja bērnus šā paša pagasta draudzes skolā no 1900. līdz 1906. gadam. Kā daudzi latviešu tautskolotāji, P.Sēja bija Piektā gada revolūcijas dalībnieku pulkā. Viņš izplatīja sociālistu literatūru, piedalījās policistu atbruņošanā un pagasta rīcības komitejas organizēšanā, kur tika ievēlēts par priekšsēdētāju. Sākoties reakcijai, jauno skolotāju meklēja soda ekspedīcija, bet velti — viņš jau bija paspējis emigrēt. Cīnītāju apsūdzības rakstā 1909. gadā P.Sēja figurēja kā viens no revolūcijas “vecākajiem” Doles un Katlakalna pagastā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 1354. lieta, 327. lapa; turpmāk — LVVA).

Emigrācijā viņš, tāpat kā ne viens vien latviešu trimdinieks, cik vien atļāva laiks un līdzekļi, apguva zinības universitātēs un citās prestižās mācību iestādēs. Pēteris studēja Cirihē (Šveicē) vēsturi un tautsaimniecību. Pēc tam bija lektora darbs turienes Starptautiskajā tirdzniecības akadēmijā, docējot politekonomiju un tirdzniecības vēsturi.

Pirmā pasaules kara laikā P.Sēja darbojās Raiņa, Fēliksa Cielēna un citu emigrantu nodibinātajā Šveices Latviešu komitejā, kura ārzemju presē un politiskajās aprindās iestājās par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām, kā arī protestēja pret vācu aneksijas un kolonizācijas plāniem Latvijā. P.Sēja nostājās tā dēvēto sociālpatriotu (mazinieku) pozīcijās.

Dzīvodams ilgus gadus Rietumeiropā, viņš bez jau zināmās krievu un vācu valodas iemācījās perfekti franču, angļu un itāļu mēli. Vēlāk, strādājot jau diplomātiskā darbā, nāca klāt nedaudz zemākā līmenī spāņu, zviedru, dāņu un norvēģu valoda. Teicama izglītība un tikpat teicama lingvistiskā sagatavotība bija viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics ieceltu Pēteri Sēju 1920. gada 21. jūnijā par šā resora ekonomiski konsulārā departamenta ekonomikas nodaļas vadītāju (LVVA, cit.lieta, 277.l.).

Pirmā skola diplomātijā

Tā kā šajā laikā Ārlietu ministrijā darbinieku vēl bija maz, Pēterim Sējam sākumā vajadzēja pārzināt arī ļoti aktuālo Tautu Savienības jautājumu. Laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1920. gada 17. un 18. septembrī publicēja interviju ar P.Sēju “Latvija un Tautu Līga” (tā sākumā dēvēja šo organizāciju latviešu valodā), kurā skaidroja tās uzdevumus, darbības principus un uzbūvi. Viņš paredzēja, ka “Tautu Līgai izveidojoties un viņas orgāniem savu darbību pilnīgi attīstot, jaunajām valstīm (..) galvenais atspaids pie politiskās un ekonomiskās (..) nodrošināšanas būs meklējams Tautu Līgā”. P.Sēja uzsvēra, ka “visiem jāstrādā līdzi pie Tautu Līgas izveidošanas”. Avīze “Latvijas Vēstnesis” 1920.gada 22.novembrī ievietoja sarunu ar diplomātu “Ko Tautu Savienība veikusi”, kurā viņš konkrēti informēja lasītājus par īsajā laikā padarīto. Neilgu laiku — no 1921.gada aprīļa līdz tā paša gada augustam — P.Sēja vadīja ārlietu resora Tautu Savienības nodaļu, bet septembrī tika komandēts Latvijas delegācijas, kas piedalījās Tautu Savienības pilnsapulcē Ženēvā, rīcībā, tā bija pirmā pilnsapulce, kurā kā pilntiesīga locekle piedalījās viņa valsts.

Četri gadi Parīzē

Ar Ministru kabineta 1921. gada 4. augusta lēmumu P.Sēja tika apstiprināts par Latvijas vēstniecības Parīzē padomnieku ar pirmā sekretāra algu (LVVA, cit. lieta, 277.l.). Gallu zemes galvaspilsētā viņš ieradās 8. oktobrī un tūdaļ sāka pildīt savus dienesta pienākumus. Kā jau tas diplomātiskajā praksē pieņemts, sūtņa prombūtnes laikā viņa pienākumus parasti veic pirmais sekretārs. Kā liecina dienesta apraksts, P.Sējam to pirmoreiz vajadzēja darīt jau no 1921. gada 14. novembra līdz 1922. gada 7. janvārim, kad sūtnis Oļģerds Grosvalds neatradās Parīzē. Savs šefs 1922.gadā vien bija jāaizstāj piecas reizes (LVVA, cit.lieta, 277. — 278.al.).

Līdztekus darbam sūtniecībā P.Sējam uzticēja pārstāvēt Latviju ne vienā vien svarīgā starptautiskā konferencē vai līdzīgā sasauksmē. Tā, piemēram, ar Ministru kabineta 1922. gada 21. jūnija lēmumu viņu pilnvaroja būt par Latvijas delegācijas locekli Parīzes dzelzceļa konferencē. Ar minēto lēmumu P. Sēja tika pilnvarots piedalīties kā Latvijas priekšstāvis arī bērnu higiēnas konferencē turpat. Tā paša gada oktobrī viņu pilnvaroja kā Latvijas valdības delegātu doties uz starptautisko darba konferenci Ženēvā. Ar Z.Meierovica 1923. gada 18. maija telegrammu diplomāts tika deleģēts kā valdības pārstāvis piedalīties Pastēra svinībās Strasbūrā (LVVA, cit.lieta, 278.al.).

Pēteris Sēja gan kā intervējamais, gan kā autors bija, tā sakot, uz “tu” ar presi. Kad 1921. gada 23. jūnijā sāka iznākt Satversmes sapulces sociāldemokrātu mazinieku laikraksts “Darba Balss”, viņš tajā, sākot jau ar pirmo numuru, regulāri publicēja ārzemju apskatus — pirmajos desmit laidienos ar parakstu, pēc tam bez. Jādomā, ka Ārlietu ministrijas vadībai nebija pa prātam, ka viņu darbinieks raksta kreisam izdevumam. 1922.gada oktobrī un novembrī šī avīze ievietoja 13(!) P.Sējas vēstules no Ženēvas, kurās viņš sīki jo sīki stāstīja par tur notikušo Starptautiskā darba biroja konferenci.

Kā frankofilam P.Sējam īpaši tuva bija Francijas tēma. “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1922.gada jūnija burtnīcā viņš publicēja korespondenci “Franču–latviešu intelektuālās tuvināšanās komitejas biedru sapulce”. Komitejas prezidents prof.A.Ozērs cita vidū informēja sanāksmes dalībniekus, ka P.Sēja, kas bija šīs komitejas sekretārs, izgādājis iespēju Turkuēnas liceja sešu latviešu audzēkņu grupai Ziemassvētku brīvdienas pavadīt Parīzē, lai apmeklētu turienes muzejus un teātrus. P.Sēja sēdē ziņoja par komitejas kases stāvokli, norādīdams, ka komitejai katra skolēna uzturēšana Turkuēnā izmaksā ap 2500 franku gadā, nerēķinot ekskursijas u.tml. pasākumus. 1921. gadā latviešu audzēkņu vajadzībām 5 tūkstošus franku ziedojusi Francijas Ārlietu ministrija un 2 tūkstošus franku — kāda linu tirdzniecības sabiedrība. Divus skolēnus apsolījusies uzturēt Latvija, resp., Ārlietu un Izglītības ministrija. P.Sēju atkal ievēlēja par komitejas sekretāru.

“Valdības Vēstnesis” 1924. gada 1. jūlijā ievietoja viņa sarunu ar žurnālistiem “Mūsu attiecības ar Franciju”. Diplomāts atzīmēja, ka Latvijas saimnieciskie sakari ar Franciju nav vēl pieņēmuši plašākus apmērus. Galvenais iemesls — nav tirdzniecības līguma. Kad to noslēgs (to parakstīja 1924.gada 30.oktobrī. — R.T.), Latvija varēs eksportēt uz turieni kokus, finieri, papīru, kartonāžas izstrādājumus, šķiņķi, zivju konservus u.c. No Francijas varētu ievest smalkos tērauda izstrādājumus, lauksaimniecības mašīnas un citus zemkopības rīkus, jo tie ir sevišķi labi piemēroti mazām saimniecībām, kādas lielākoties ir Francijā un kādas — jaunsaimniecības — veidojas Latvijā.

Francijas saimnieciskais stāvoklis, turpināja P. Sēja, pēc kara nostiprinās. Vienīgi līdz galam nenokārtotais budžeta jautājums atstāj negatīvu iespaidu uz valsts finansēm. Francija ir gandrīz vienīgā valsts, kur pēc kara tikpat kā nav bijis bezdarba. Gluži otrādi — 10 tūkstošus laukstrādnieku pat ieved no Polijas un Čehoslovākijas. Pēc ogļu saņemšanas no okupētajiem Vācijas apgabaliem sekmīgi attīstās metalurģija, tāpat automobiļu ražošana un tekstilrūpniecība.

Uz Baltijas valstīm Francija “skatās ar cerībām un labvēlību”. Tiem latviešu jauniešiem, kuri mācās Turkuēnas licejā, piešķir stipendijas. Pieci Latvijas audzēkņi jau beiguši šo mācību iestādi un viņi varēs studēt Francijā.

Kreisais laikraksts “Laukstrādnieks” 1925. gada 6. augustā publicēja P.Sējas rakstu “Lauksaimniecības kooperācija Francijā”. Šajā valstī, viņš atzīmēja, kur sīkzemniecībai ekonomiskā un sociālā ziņā ir ievērojama loma, tā īpaši interesējas par visādu veidu kopdarbību. Autors stāstīja latviešu auditorijai par lauku kooperācijas rašanos Francijā 19. gs. 80. gados, kura sākās ar piensaimnieku kooperatīviem, par pirmajiem likumiem šajā sfērā un kooperācijas attīstību pēc Pirmā pasaules kara. Raksta tapšanas laikā — 1925. gadā, franču zemē bija ap 3500 ražošanas un pārstrādes lauksaimniecības kooperatīvu: pienotavas, siernīcas, vīna spiestuves un destilētavas, utt.

20. gadu vidū un otrajā pusē prese iespieda trīs apjomīgus Pētera Sējas opusus par Latvijas un Francijas attiecībām vēsturiskā skatījumā: “Latvija Francijas diplomātijā. No 16.–18. gadu simtenim” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1926, 1.nr., 30.–45.lpp.), “Latvija un Francija lielās revolūcijas un Napoleona laikā” (turpat, 1928, 10. nr., 265.–278.lpp.) un “Franču diplomāta ceļojums caur Latviju XVII gadsimtenī” (turpat, 1925, 9.nr., 273.–276.lpp.). To izvērtēšana lai paliek franču un latviešu kontaktu pētnieku ziņā. Dažus vārdus gribas teikt tikai par pēdējo publicējumu, kas sastāv no P. Sējas ievada un nākamā Francijas ārlietu valsts sekretāra grāfa Lomeni de Briēna (1636–?) brauciena piezīmēm viņa tulkojumā.

Franču jauneklis studiju nolūkā 1655. gadā apceļoja Zviedriju, Somiju, Igauniju un Latviju, maršrutu beidzot Dancingā. Viņa ieskatā Rīga, “kas ir Livonijas galvaspilsēta, ļoti ievērojama sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ un kuru zviedri ļoti labi apcietinājuši (Rīga un Vidzeme šajā laikā atradās Zviedrijas varā — R.T.). Pilsēta ir liela un skaista (..). Tā atrodas uz Daugavas upes krasta, kas ir platāka un dziļāka nekā Sēna pie Ruānas (..). Rīgā pastāvīgi atrodas 5000 vīru liels garnizons, jo šī pilsēta ir bez šaubām ievērojamākais Zviedrijas militārais punkts”. No Rīgas Briēns devās uz Kurzemes hercogistes galvaspilsētu Jelgavu, kur hercogs (tajā laikā Jēkabs — R.T.) saņēma ciemiņu, viņa vārdiem runājot, “ar ļoti lielu laipnību un familiaritāti. Hercogiene un princese, viņas meita (..) atradās zālē, kurā es tiku pieņemts. Es skūpstīju viņām roku pēc franču paraduma (..). Šajā galantajā galmā man vajadzēja palikt vienu vai divas dienas, un savā mūžā es neesmu ēdis gardākus ēdienus, dažādas delikātas zivis un gaļas. Sevišķi gardi bija cepumi, man šķita, ka pašas princeses bija tur pielikušas roku. Hercogiene man dāvāja vairākus dzintara izstrādājumus, kurus izzvejo šajās piekrastēs”.

Interesanti atzīmēt, ka P.Sēja, šķiet, bija vienīgais Latvijas karjeras diplomāts, kas kandidēja parlamenta vēlēšanās, turklāt, kā jau tas pienācās piektgadniekam, kreiso — sociāldemokrātu mazinieku un Laukstrādnieku savienības sarakstā Nr. 5. Laikraksts “Kaustrādnieks” 1925. gada 24. septembrī citu 2. Saeimas (1922—1925) deputātu kandidātu vidū publicēja arī Sējas īsu biogrāfiju un viņa fotogrāfiju. Acīmredzot šajā sakarā avīzē jau iepriekš — 17. septembrī — ievietoja viņa rakstu “Atlīdzības jautājums baroniem un ārvalstis”. Tā autors noraidīja muižnieku apgalvojumu it kā Latvijas agrārreforma būtu virzīta pret vācu minoritāti.” Šī reforma, “norādīja P. Sēja, “nav vērsta ne pret vienu minoritāti kā tādu, bet ir sociāls likums, kurš aizķer zināmu zemes īpašumu kategoriju, vienalga, pie kādas nacionalitātes tie arī nepiederētu. Ja šajā gadījumā vairākums zemes īpašnieku bija baroni, tad tur vainīgi vēsturiskie apstākļi un ne likumdevējs (..). Minoritātu tiesību jautājumos ietilpst vienīgi nacionāli — kulturēlās, reliģiozās un vispārējās pilsoņu tiesības. Un šajā ziņā Latvijā nekādu ierobežojumu attiecībā uz minoritātēm nepastāv.” Publikācija beidzās ar vārdiem: “Mums pilnīgi jāaizstāv līdzšinējais uzskats, ka baroniem atlīdzība nav maksājama un viņu sūdzība (Tautu Savienībā — R.T.) noraidāma.”

Saeimā P. Sēju tomēr neievēlēja un vajadzēja vien turpināt diplomāta karjeru. Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1925. gada 26. oktobra pavēli viņu iecēla par Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītāju, skaitot no 1. oktobra. 1927. gada 21. maijā P.Sēju pilnvaroja parakstīt nolīgumu starp Latviju un Beļģiju par zinātniskām, literāriskām un izglītības attiecībām, bet ar Ministru kabineta tā paša gada 11.augusta lēmumu viņu apstiprināja par Latvijas delegācijas locekli Tautu Savienības pilnsapulcē 1927. gada septembrī. No 18. septembra viņš ārlietu ministra Fēliksa Cielēna uzdevumā skaitījās par delegācijas priekšsēdētāju (LVVA, cit. lieta, 278.a lpp.).

30. septembrī, atgriezies no Ženēvas Rīgā, P. Sēja tūdaļ ķēras pie spalvas, un tapa raksti “Tautu Savienības astotā pilnsapulce” (“Laukstrādnieks”, 1927, 20. okt.) un “Galvenie momenti Tautu Savienības VIII pilnsapulces darbā” (“Izida”, 1928, 1.nr., 3.–10.lpp.). Viņaprāt, ievērojamākais rezultāts ir pieņemtā rezolūcija arbitrāžas, drošības un atbruņošanās jautājumā. Tā vispirms ieteica noslēgt arbitrāžās un neuzbrukšanas līgumus starp atsevišķām valstīm vai ieinteresētām valstu grupām. Otrkārt, jārauga panākt bruņošanās samazināšanu un vienlaikus gatavoties sasaukt atbruņošanās konferenci. Treškārt, rezolūcija uzlika par pienākumu Tautu Savienības padomei gādāt, lai, gatavojoties atbruņošanās konferencei, pētītu tos līdzekļus, kādi būtu jālieto, lai samazinātu bruņošanos līdz iespējamam minimumam. P. Sēja visnotaļ atzinīgi novērtēja F. Cielēna uzstāšanos Ženēvā : “Mūsu ministra runa arī piekļāvās ļoti labi asamblejas (tā arī mēdza saukt pilnsapulci —R.T.) noskaņai un vispārējai mazo valstu akcijai. Tā tika priekšā celta izdevīgi apsvērtā momentā un atrada atzinīgu atsauksmi gan asamblejas aprindās, gan nopietnākajos ārzemju preses orgānos un, bez šaubām, Latvijas prestižam nāca stipri par labu. Tāds bija arī visu mūsu delegācijas locekļu iespaids un vienbalsīgs novērtējums.” Pilnsapulces darbs rāda, secināja publikācijas autors, ka “Tautu Savienības nozīme arvienu lēni, bet progresīvi pieaug, un viņas nākotne atkarāsies no tā, ciktāl atsevišķu valstu iekšienē izveidosies apstākļi, kuri darīs internacionālo kopdarbību arvienu ciešāku un auglīgāku. Tad arī droši vien tiks sasniegts Tautu Savienības lielais mērķis — pasaules miera nodrošināšana”. Otrajā rakstā P.Sēja aplūkoja sīkāk Ženēvā paveikto, atzīmējot, ka Latvijas delegācija atgriezās mājās “tajā pārliecībā, ka Tautu Savienība jau ir svarīgs un nepieciešams internacionālās dzīves faktors, ka šis faktors gan vēl daudzējādā ziņā nepilnīgs, bet ka viņš progresīvi izveidojas, attīstās un nostiprinās”.

Līdzīgi kā daudzās citās valstīs, arī Latvijā 1923. gadā nodibinājās Tautu Savienības veicināšanas biedrība. Tā bija TS veicināšanas biedrību starptautiskās apvienības locekle un piedalījās tās ik gadu organizētajos kongresos (asamblejās). Biedrību XI kongresā, kas notika Berlīnē no 1927. gada 24. maijam līdz 1. jūnijam, Latvijas organizāciju pārstāvēja prof. P.Mincs un P. Sēja. Pēdējais par šo forumu publicēja plašu pārskatu Latvijas TS veicināšanas biedrības rakstu II sējumā (R., 1928,41.–60.lpp.), kurā detalizēti aplūkoja Berlīnē apspriesto un nolemto.

Kongresa darbs noritēja plenārsēdēs un 5 komisijās (iekšējie jautājumi, audzināšanas jautājumi un propaganda, nacionālās minoritātes, ekonomiskie un sociālie jautājumi, politiskie un juridiskie jautājumi). P.Sēja piedalījās visās 5. komisijas sēdēs, kā arī debatēs. Viņa vērtējumā minētā komisija bija “vissvarīgākā”. Tā iesniedza kongresam rezolūciju, kas ieteica “visas pasaules malās, kur vien iespējamas diferences starp atsevišķām valstīm, noslēgt neuzbrukšanas un arbitrāžas līgumus zem Tautu Savienības kontroles (..), lai nostiprinātu mieru”. Kongress pieņēma arī rezolūciju attiecībā uz atbruņošanos, kurā ieteica, lai visas TS veicināšanas biedrības dara iespējamo, iespaidojot sabiedrisko domu nest visus iespējamos upurus, lai panāktu bruņošanās ierobežojumu”.

Sūtņa amatā četrās valstīs

Kad bija Rīgā pavadīti divi gadi, atkal pienāca laiks aut ceļam kājas: ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala 1927. gada 5. novembra rīkojumu P.Sēja tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā, skaitot no 1. novembra. Romā viņš ieradās 20. novembrī un jau 5. decembrī iesniedza savu akreditēšanas rakstu Itālijas karalim. Tā kā naudas Latvijai joprojām bija maz, lai atvērtu jaunas pārstāvniecības ārzemēs, kā tas diplomātiskajā praksē bija pieņemts, ar G.Zemgala 1928. gada 21. janvāra rīkojumu P.Sēja tika iecelts arī par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Albānijā, Grieķijā un Bulgārijā. 3. aprīlī viņš iesniedza savus akreditēšanas dokumentus Albānijas Valsts prezidentam, 15. jūnijā — Grieķijas Republikas prezidentam un 21. jūnijā — Bulgārijas karalim. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1354.l., 278.a–279., 282.l.).