Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Par zinātni Rīgā Grindeļa un Broces laikos

Akadēmiskā lekcija D.H.Grindeļa 225 gadu jubilejai un medaļu pasniegšanai veltītajā pasākumā Rīgā, Mazajā ģildē, 2001. gada 9. oktobrī

Šogad Dāvida Hieronīma Grindeļa piemiņas atzīmēšanai ir vairākas īpatnības, kuru dēļ medaļu žūrijas padome jau maijā nolēma mazliet atkāpties no tradīcijas noklausīties lekciju par biomedicīnas vai farmācijas zinātnisku problēmu un vairāk pievērsties vēsturei. Pirmkārt, mūsu pilsētai Rīgai ir 800 gadu jubileja, ab urbe condita; otrkārt, pašam Dāvidam Hieronīmam Grindelim (1776—1836) ir apaļa jubileja — 225 gadi (viņa 250. dzimšanas dienas atceri diez vai visi klātesošie pieredzēs); treškārt, šovasar notika II pasaules latviešu zinātnieku kongress, Grindelis bija pirmais latviešu tautības zinātnieks, pats pirmais latviešu izcelsmes profesors (to te uzsveru īpaši), un šajā ziņā mūsu šīsdienas sarīkojums varētu būt arī retrospektīvs kongresa un Rīgas jubilejas noslēgums, jo vairāk tādēļ, ka gribam parunāt par laikmetu, kad Rīgā sākās organizēta pētniecība dabaszinātņu jomā.

Tādēļ likās motivēti pievērsties vairāk Grindeļa paša personībai, taču savulaik, pašos pirmajos Grindeļa piemiņas lasījumos, 1995.gada 19. maijā, pirms sešiem gadiem, man bija jau gods par to runāt, tādēļ šodien gribētu risināt tēmu mazliet plašākā aspektā, proti, aplūkot zinātni Rīgā Grindeļa laikos, mēģinot sasaistīt to arī ar mūsdienu situāciju Rīgas un Latvijas zinātnē un varbūt iesaistīt stāstījumā Grindeļa laikabiedru Johanu Kristofu Broci, jo šo laikmetu kultūras vēsturē vairāk jau asociējam ar Herdera, Hartknoha un Broces, nevis ar Grindeļa vārdu. Bez tam gribējās parādīt Grindeli mazliet plašākā tvērumā, ne tikai kā dabzinātnieku, ķīmiķi, ārstu, farmaceitu, bet arī kā plaša mēroga sabiedrisku darbinieku Rīgā, kā Rīgas avīzes redaktoru, kā zinātnes popularizatoru, kā Rīgas patriotu — tieši tādēļ arī šīgada Grindeļa medaļas laureātu loks tiek paplašināts — ar žurnālistu (Oskaru Gertu), ar ārstu un sabiedrisku darbinieku (Pēteri Apini), lai izceltu ne tikai šos neapšaubāmi cienījamos cilvēkus, bet arī dažas mazāk ievērotas Grindeļa darbības puses. Tas, ka mūsu šīsdienas pasākums notiek Mazās ģildes telpās, arī ir simboliski — Grindeļa tēvs Miķelis ļoti centās iekļūt šajā organizācijā, kur latviešiem (“nevāciem”) ienākšana bija noliegta, tādēļ pat uzdevās par zviedru; bet laikam vēstures loģika prasa, lai mēs atzītu — tālā laika perspektīvā —, ka latviešu cīņas par savām tiesībām Rīgā jau 18. gadsimtā, ko aizsāka Šteinhauers un viņa domubiedri, arī Miķelis Grindelis (gan mazliet vēlāk nekā Šteinhauers), ir vainagojušās sekmēm, ka latviešu loma Rīgas dzīvē ir bijusi lielāka, nekā Baltijas vācu historiogrāfija tradicionāli to ir rādījusi.

Grindeļa mūža un aktīvās pētnieka darbības laiks — tie ir ķeizarienes Katrīnas Lielās, imperatora Pāvila I un Aleksandra I valdīšanas gadi, visu triju Polijas dalīšanu, Franču revolūcijas un Napoleona kara gadi. Tieši šajā laikā iekrita arī izcilā novadpētnieka Broces darbošanās, kurš bija gan krietni vecāks par Grindeli, bet Rīgā iebrauca neilgi pirms zinātnieka piedzimšanas un tieši viņa mūža laikā veidoja savu ievērojamo rokrakstu un zīmējumu kopumu, tādēļ, šķirstot pirmos divus Broces sējumus, tīri vizuāli varam apjaust, kāda izskatījās Rīga Grindeļa laikā.

Rīgas pilsētas vēsturē šie gadi bija viens no milzu pacēluma posmiem gan saimnieciskajā, gan kultūras ziņā, kad Rīga beidzot bija atkopusies no Ziemeļu kara un lielā mēra izraisītajiem postījumiem (tam bija nepieciešami gandrīz vai 40—50 gadi), kad no viduslaiku pilsētas tā sāka transformēties par modernu, kapitālistisku pilsētu, guva stabilu saimniecisku aizmuguri Daugavas baseinā (Baltkrieviju, Latgali, Lietuvu, Poliju, arī Iekškrieviju), kad cauri šejienei sākās liela inteliģentu plūsma no Vācijas uz Krieviju, kad visa Latvijas teritorija tika apvienota zem Krievija imperatora sceptera, kad Tērbatā (Tartu) tika dibināta (pareizāk, atjaunota) universitāte, kad Kurzemē un Vidzemē notika zemnieku brīvlaišana, kad nodedzināto Rīgas priekšpilsētu vietā veidojās jaunas, kad tapa pirmie Rīgas parki, Rīgas slimnīcas, Rīgas nabagu māja, Rīgas biedrības, Rīgas teātris, — vārdu sakot, kad viss te sāka vārīties un mutuļot.

Minētos procesus intelektuālajā ziņā iedvesmoja Eiropas apgaismības idejas. Apgaismība bija Eiropai kopēja zinātniska un kultūras strāva, kas centās novērst toreizējās sabiedrības trūkumus, mainīt tikumus, sadzīvē iedzīvināt taisnīguma idejas un jaunākās zinātnes atziņas, apšaubīt iesīkstējušās dogmas, tradīcijas un autoritātes. Veidojās jaunas pieejas filozofijā, vēstures zinātnē, literatūrā, ētikā, estētikā, pedagoģijā. Apgaismība saistījās arī ar eksakto un dabaszinātņu attīstību Eiropā, ar jaunām atziņām dabas izpratnē. Līdz 1760.—1770. gadam prāvu daļu zinātnisko darbu vēl publicēja latīņu valodā, taču ap šo laiku galīgi pārgāja uz publicēšanu modernajās valodās, Baltijā — vācu valodā (Grindelim nav neviena darba latīņu valodā). Apgaisme radās Francijā, Anglijā, Šveicē (Voltērs, Didro, Ruso), bet Baltijā nonāca caur Vāciju (Herders), to te popularizēja Eizens, Snells, Jannaus, vēlāk Parrots, Zontāgs, radikālā veidā — Garlībs Merķelis. Arī Grindelis daļēji pieskaitāms apgaismotāju lokam.

Kad 1776. gadā piedzima Grindelis, pirmais apgaismības vilnis jau bija beidzies — bija beigusies Herdera darbība Rīgā, bija nodibināts pirmais Rīgas muzejs — Himzeļa muzejs, bija uzsākta Rīgas bibliotēkas reorganizācija, nupat bija miris izcilākais zinātnes un medicīnas pārstāvis Rīgā — Johans Bernhards Fišers, kas rakstīja tautsaimniecisku enciklopēdiju un gerontoloģiska rakstura grāmatas, viņa brāļa dēls Jakobs Benjamins Fišers 1778. gadā publicēja pirmo Vidzemes dabas aprakstu, kur aplūkoja mūsu dzīvnieku un augu valsti, ģeogrāfiju, temperatūras svārstības, derīgos izrakteņus un pārakmeņojumus. Rīgā toreiz bija divas ģimnāzijas tipa skolas — viena Domskola pilsētnieku bērniem, lai tos gatavotu studijām Vācijas universitātēs, otra — Licejs, galvenokārt muižnieku, mācītāju un Vidzemes ierēdņu bērniem ar mazliet praktiskāku ievirzi. Domskolā pārsvarā bija humanitārais virziens (“schoene Kuenste”), tur strādāja Lindners, Šlēgels, Snells, Zontāgs, gatavojot audzēkņus pedagoga arodam; tā devusi Merķeli, ķīmiķi Šereru, Ararata iekarotāju Parrotu jaunāko, arī Grindelis tur kādu laiku mācījās. Licejā docēja Loders vecākais, Arnts un īpaši jau Broce. Arī tas devis izcilus audzēkņus — anatomu un Gētes draugu Loderu, Pēterburgas ZA īsteno locekli Gildenštetu, Tērbatas universitātes rektoru Štiksu, tur mācījās Grindeļa brāļi. Ģimnāziju skolotāji tolaik mēdza nodarboties ar zinātni, Rīgā tas bija vērojams mazāk, un par to viņus kritizēja jaunākā paaudze.

Te es gribu citēt Domskolas rektoru Snellu, kas bija Grindeļa tiešais skolotājs Domskolā, tās rektors 1780.—1787.gadā, fizikas, ģeogrāfijas, heraldikas skolotājs, ļoti gara auguma un vēlāk neparasti resns, taču uzdzīvotājs, kuru pameta sieva un bērni un kurš tika atlaists no vietas “nepiedienīgas amata vešanas un neapdomīga dzīvesveida dēļ”. Snells vēstures literatūrā raksturots kā apgaismotājs Vidzemē, viņš bija Merķeļa un Grindeļa audzinātājs. Viņš bija pirmais, kas, manuprāt, Rīgā mēģināja definēt zinātnes sūtību kādā valstī. Lūdzu klātesošos ieklausīties Snella un arī sekojošos Jannaua izteikumos, jo tajos ir pārsteidzoša līdzība ar tiem argumentiem, kurus mēs šodien lietojam Zinātnes padomē, mūsu iesniegumos valdībai, lai raksturotu zinātnes situāciju Latvijā un Rīgā. 1781. gadā Domskolā runā par godu Katrīnas II kronēšanas svētkiem Snells sacīja: “Mūsu zeme spēj uzrādīt maz patiešām lielu zinātnieku. Es gan iedrošinos uzskatīt to arī par Vidzemes priekšrocību. Zinātnieki vispār pieder <..> valstī pie patērētājiem, kuri nekādā veidā nepalīdz vairot valsts turību, bet piedalās vienīgi tās baudīšanā. Šīs baudas cienīgi viņi kļūst vienīgi tad, ja savas spējas izlieto, lai palīdzētu tieši veicināt valsts labklājību. Lielie zinātnieki turpretī dzīvo vairāk sev un savām tēmām nekā savam amatam <..>. Un ja arī zinātnieku skaits pie mums ir neliels, toties jo lielāks ir zinātnes mīļotāju skaits <..>. Tirdzniecība mūs saista ar visu pasauli un ļauj mums iegūt visdažādākā veida jaunākos zinātnes un mākslas darinājumus. Tādēļ mēs nedzīvojam in obscuri, kaut arī atrodamies mazliet atstatus no mākslas un zinātnes galvenajām rezidencēm.”

Skeptiskāks (un savos vērtējumos ne allaž gluži objektīvs) ir Heinrihs Johans Jannaus, G. Merķeļa priekštecis, savulaik arī Rīgas Domskolas audzēknis un Getingenes universitātes absolvents. Savā grāmatā “Parašas un laikmets” viņš uzbūra visai kritisku ainu par zinātnes stāvokli Rīgā un Vidzemē: “Mums nav labu skolu, un akadēmiju nav vispār; mums nav vajadzīgas ne bibliotēkas, ne mēs pazīstam mācītas biedrības, tātad vai mums Vidzemē ir zinātne? Jā, ar cieņu es godāju visus tos, kas ar zināšanām, pētīšanu un izmēģinājumu garu darītu godu ne tikai Vidzemei, bet jebkurai zemei. Bet viņi ir apslēpti kā kontrabandas prece <..> viņu ir par maz.” Jannaus atzīst, ka Rīgā un Vidzemē gan neesot priekšnoteikumu “fakultātes zinātņu” attīstībai, taču tās jau iesakņojušās, bet esot kā miris kapitāls, kas nenesot augļus. Vidzemē neesot diženu teologu vai filologu. Neesot arī nepieciešamības pēc juridiskās zinātnes, jo visu nosakot Senāta rīkojumi. Aptiekas esot viduvējas, un Vidzemes botānika vēl esot bērna autos, neesot līdzekļu, ar ko remdināt sāpes, “Dievs un daba rūpējas par mums”. Šur un tur gan esot labi, čakli Practici, bet zinātnieku ārstu vēl neesot. Ārkārtīgi reti kāds lasot Hipokrātu oriģinālā, arī Svitena un Būrhāves darbi esot liels retums. Tikpat kritisks ir Jannaus pret vietējās vēstures rakstītājiem, kuriem trūkstot pirmavotu, ticamu ziņu un bibliotēku.

“Matemātikai pie mums ir vērtība tikai tiktāl, ciktāl tā ir derīga, lai uzmērītu laukus, sadalītu zemniekus un izšķirtu robežas. No šīs ļoti derīgās zinātnes mēs pazīstam tikai amatnieciski nepieciešamo — praktisko mērniecības mākslu. Tādēļ Laterna magica vēl allaž mums ir brīnums un kalendāru sastādītājs — ļoti iecienīts cilvēks. Tādēļ mūsu daļa ir vēja un laika prognozes dārzos un tīrumos. Bet cik noderīga, cik skaista šī zinātne būtu mūsu dzirnavu un tiltu celtniecībai! Cik daudz vairāk mēs varētu veikt mūsu muižās, ja mēs kārtīgi pārzinātu mehāniku, hidrauliku un hidrostatiku! Un cik patīkama nodarbošanās vientulībā būtu, ja visa pielietojamā matemātika kļūtu mūsu iemīļota zinātne!” Jannaus apcer, cik nozīmīgu devumu varētu gūt no zinātniski pamatotas tautsaimniecības. Taču zinātnieki Vidzemē netiekot cildināti. Tāpat kā Holandē necienot nevienu, kas nav tirgotājs, arī Vidzemē nevienu zinātnieku nenovērtē, ja zinātni viņš nepiekopjot kā maizes darbu. Turpretī zinātņu mīļotājus neatbalstot neviens.

Par šo Jannaua darbu piebilstams vēl tas, ka Jannaus laikam ir viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais, kas izvirzījis tagad tik populāro tēzi, ka Vidzemē un Igaunijā nav ne zelta, ne sudraba, toties ir darbs, kas vērtīgāks par visiem dārgmetāliem. Proti, grāmatas ievadā autors aizrāda, ka tautu kultūra harmoniski saistīta ar viņu apdzīvotās zemes raksturu. Šajā [Vidzemes] gadījumā dabas bagātību iztrūkums esot pat priekšrocība. Ražošana, pateicoties dzimtcilvēku darbam, te esot lēta, arī tirdzniecība labi attīstīta un Rīga — viena no lielākajām tirdzniecības pilsētām visā Krievijas impērijā. Autors ar gandarījumu atzīmē, ka audzināšanai, izglītībai viņa laikā sāk pievērst arvien vairāk uzmanības, īpaši trūcīgās neimatrikulētās muižniecības un “neievēroto” pilsētnieku vidū. Jannaus izsaka viedokli, ka Vidzemē būtu jāierīko tirdzniecības akadēmija pēc Hamburgas parauga. Pagaidām skolās valdot pedantērija, sholastika, pārāk maz ievērojot dzīves prasības. Rīgā prāta attīstības vērtējumā svarīgāki liekoties skolas solā nosēdētie gadi, nevis centība. Vai par visu to nerunājam arī šodien, vai tirdznieciskajā Rīgā nav allaž bijušas vairāk cieņā materiālās, ne gara vērtības?

Tomēr jāpiebilst, ka Rīgas liceja konrektors (46 gadus skolotāja amatā) Broce (1742—1823) guva nevīstošu slavu kā Rīgas un Vidzemes novadpētnieks, etnogrāfs un zīmētājs, jo tūdaļ pēc filozofijas doktora grāda iegūšanas Vitenbergā un ierašanās Rīgā ķērās pie sava tagad visiem zināmā mūža darba, kuram kopš 1771. gada veltīja gandrīz pusgadsimtu.

Bez šī ievērojamā pieminekļa, kura edīciju pašreiz veic LU Latvijas vēstures institūts, Broce pētījis arī vietējos arhīvus, darbojies paleogrāfijas un heraldikas jomā, cītīgi vācis un pārrakstījis senas hronikas, dienasgrāmatas u.tml. Šo datu, īpaši ikonogrāfisko, nozīme Rīgas vēsturē un latviešu etnogrāfijas izdibināšanā grūti pārvērtējama.

Herdera un Broces laikā Rīgā izveidojās un nostiprinājās viens no pašiem izcilākajiem zinātniskās literatūras izdošanas centriem Ziemeļaustrumeiropā 18.gadsimta beigās — J.F. Hartknoha apgāds, kas laikā no 1761. līdz 1798. gadam izdeva ap 580 visai Eiropas kultūrai un zinātnei nozīmīgu grāmatu. Rīgā iespiests I. Kanta “Tīrā prāta kritikas” pirmizdevums (1781), “Praktiskā prāta kritika”(1788) un vēl citi Kanta darbi, pirmizdevumā iznākuši vairāki Herdera darbi (“Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (1784 —1791)), ievērojamā vācu matemātiķa un fiziķa J. Lamberta grāmata “Arhitektonikas pamati”(1771) un arī E.F.F. Hladnija celmlauža darbs par meteorītu izcelsmi (1794), te iespiesti pirmie krievu zinātnieka enciklopēdista M. Lomonosova sacerējumi (darbi par Krievijas vēsturi) vācu tulkojumā. Šī zinātnisko grāmatu izdošana, šķiet, ir svarīgākais Rīgas pienesums Eiropas zinātnei (īpaši humanitārajām zinātnēm) 18. gadsimtā. Neraugoties uz visām grūtībām, uz Pāvila I laika spaidiem un cenzūru.

Līdz pat 18.gs. 80. gadiem redzamākie Rīgas zinātņu pārstāvji pārstāvēja teoloģiju, pedagoģiju un humanitārās zinātnes. Bija arī praktiski ārsti, aptiekāri, taču, kā rakstīja Snells, tie stāvēja tālu no zinātnes. Gadsimta beigās iezīmējās pavērsiens. Lauksaimniecības un manufaktūru modernizācija pieprasīja izglītotus cilvēkus ar tehnisku ievirzi, un tādi arī radās, turklāt arī Vācijā un Krievijā palielinājās interese par dabaszinātnēm, ķīmija emancipējās no farmācijas un metalurģijas, medicīnā veidojās zinātniskas sistēmas. Humanitāro zinātņu prioritātes nomaiņa pret dabaszinātnēm, praktiski orientētām disciplīnām — šī tendence negāja secen arī Rīgai, arī tur pamazām veidojās šādas ievirzes speciālisti.

18.gs. nogalē Rīgā aizsākās sistemātiski meteoroloģiska, klimatoloģiska un astronomiska rakstura novērojumi, ko veica vietējie skolotāji, ārsti un aptiekāri, to skaitā J. Luters, V. Keislers, J. Zands (Grindeļa iemīļotais skolotājs Domskolā).

Lai cik paradoksāli, bet kvalitatīvs pavērsiens zinātnē Rīgā sākās pašā 18.gs. nogalē, imperatora Pāvila I laikā, kurš taču sludināja galēju norobežošanos no Rietumiem un aizliedza saviem pavalstniekiem studēt ārzemju universitātēs. Aizliegums tomēr, kā zināms, ļāva ķerties (pēc paša imperatora norādījuma) pie Baltijas guberņām domātas universitātes dibināšanas (resp., atjaunošanas), kas būtu izvietota Tērbatā vai Jelgavā. Tādu nodibināja Tērbatā 1802. gadā. Šajos ārkārtīgi nelabvēlīgajos apstākļos savu darbību Rīgā veica jaunais G.F. Parrots; pēc imperatora rīkojuma no Jēnas universitātes, to nepabeidzis, dzimtajā pilsētā atgriezās jaunais farmaceits D.H. Grindelis; zinātnisku darbību un praktisku baku potēšanu sāka Rīgas ārsts O. Hūns. Herdera un Broces paaudzi nomainīja Grindeļa un Parrota paaudze ar citu ievirzi. Ar šo laiku dabaszinātnēs Rīgā šauri lokālus darbus nomainīja zinātniski vispārnozīmīgāka tematika, Vācijas un Pēterburgas zinātniskie žurnāli regulāri sāka publicēt Rīgā gūtus pētnieciskus rezultātus.

Nākamais Tērbatas universitātes atjaunotājs un tās pirmais rektors, Pēterburgas ZA loceklis Georgs Frīdrihs Parrots (pareizāk, Žoržs Frederiks Parro) (1767—1852) Rīgā dzīvoja no 1795. līdz 1801. gadam. Cēlies no Francijas (Monbeljāras), guvis pamatīgu izglītību un zinātniski tehniskā darba pieredzi Vācijā, jaunībā būdams cieši saistīts ar slaveno franču dabaszinātnieku Ž. Kivjē, Parrots ieradās Vidzemē, būdams vēl tikai 27 gadus vecs, ar diviem mazgadīgiem bērniem, sākumā kā mājskolotājs pie Cēsu grāfa Zīversa, bet kopš 1795. gada bija Vidzemes vispārderīgās un ekonomiskās biedrības sekretārs un faktiskais vadītājs Rīgā.

Parrots Rīgā konstruēja galvanisko bateriju (horizontālo Voltas stabu) un izmantoja to elektroķīmiskiem eksperimentiem. Viņš veica pirmās gaisa analīzes Krievijas impērijā, izgudrojot šim nolūkam t.s. fosfora eidiometru. Parrots konstruēja sīki graduētu termometru, būtībā medicīniskā termometra prototipu, un pirmais izpētīja abata Nollē atklāto osmozes parādību nozīmību bioloģiskos procesos (faktiski atklāja osmoregulāciju). Šie divi pēdējie atklājumi aprakstīti Parrota darbā “Par fizikas un ķīmijas ietekmi uz ārstniecības mākslu līdz ar drudža un ūdenskaites fizikālo teoriju”, kurš gan iznāca 1802. gadā, bet kura galvenie rezultāti gūti jau Rīgā.

Parrota tuvākais draugs Dāvids Hieronīms Grindelis Rīgas zinātnes veidošanas kontekstā pelnījis ne mazāku ievērību kā Parrots pats. Turklāt it īpaši impozants viņš mums šķiet kā pirmais latviešu cilmes dabaszinātnieks un ārsts, par kura ģenealoģiju 20. gs. 30. gados raisījās samērā asas diskusijas. Polemikā toreiz uzvarēja Jānis Straubergs, kurš pārliecinoši pierādīja Grindeļa izcelsmi no latviešu mastu šķirotāju Grunduļu dzimtas; šo viedokli vēl argumentētāk pamatojusi M. Svarāne. Latviešiem neierastais vārds Dāvids dots zēnam sakarā ar to, ka ģimene piederējusi pie brāļu draudzes.

Grindelis ir dzimis Rīgā (domājams, Zaķusalā), studējis dabaszinātnes Jēnā, ar Pāvila I rīkojumu atsaukts no Vācijas, nolicis aptiekāra eksāmenu Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijā, pēc tam strādājis Rīgā par aptiekāru (1800—1804; 1814—1820), vēlāk par ārstu (1822—1836), pa starpām būdams arī Tērbatas universitātes ķīmijas un farmācijas profesors (1804 — 1814) un pat rektors (1810—1812). Grindelis ir risinājis ļoti dažādas farmācijas, ķīmijas un botānikas problēmas, meklējis hinīna un kafijas aizvietotājus, izmēģinājis “mākslīgu asiņu radīšanu” ar elektriskās strāvas palīdzību, veicis Ķemeru sēravotu ūdens pirmo ķīmisko analīzi, ieteicis kalcija sāļu konstatēšanai izmantot liesmas reakciju, sastādījis botānisku rokasgrāmatu Vidzemei, Kurzemei, Igaunijai (1803) (satur ziņas par 1083 augu sugām). Grindeļa zinātniskajos pētījumos un ļoti daudzajās grāmatās iezīmējas viena otra interesanta problēma, taču starptautiskajā zinātnē tās nav guvušas plašāku rezonansi, ķīmijā Grindelis, tāpat kā Parrots, bija zināmā novecojušu, samākslotu priekšstatu ietekmē. Grindelis gan ir autors vienam no pirmajiem organiskās ķīmijas kursiem “Die organischen Koerper, chemisch betrachtet ”(2 sēj., Rīgā, 1811), bet šī grāmata bija tīri aprakstoša, jo organiskās ķīmijas teorētiskie priekšstati vēl nebija izveidojušies, bet tā iznāca pirms Bercēliusa un Vēlera celmlauža darbiem.

Visai nozīmīga bijusi Grindeļa darbība zinātnes organizācijas jomā. Jau Jēnas universitātē darbodamies vietējā Dabaspētnieku biedrībā (ar kuru bija saistīti Grindeļa skolotājs A. Bačs, J.V.Gēte, F.Šillers, J.G.Fihte, Rīgā dzimušais anatoms J.K.Loders u.c.), Grindelis pēc atgriešanās dzimtajā pilsētā kopā ar Parrotu organizēja Rīgā “jaunās ķīmijas pulciņu”, kur veica visdažādākos eksperimentus un lasīja referātus par “jauno [A.L.Lavuazjē] ķīmiju”. 1803. gadā Grindelis nodibināja Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrību, bet no 1803. līdz 1810. gadam viņš Rīgā izdeva Krievijas impērijā pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu “Russisches Jahrbuch der Pharmacie” (pēdējos divus gadus — 1809. un 1810. gadā — daļēji kopā ar Harkovas universitātes profesoru F. Gīzi ar nosaukumu “Russisches Jahrbuch fuer die Chemie und Pharmacie “).

Tiesa, desmit gadus Grindelis strādāja Tērbatas universitātē kā ķīmijas un farmācijas profesors un divus gadus bija universitātes rektors. 1814. gadā finansiālu apsvērumu dēļ (sakarā ar profesora algas vērtības krišanos inflācijas dēļ) Grindelis no profesūras Tērbatā atteicās. Atgriezies Rīgā, viņš atpirka savu aptieku, taču tās vadību nodeva pārvaldniekiem, lai pats varētu pievērsties pētniecībai un izdevējdarbībai.

Vienlaikus Grindelis bija arī Rīgas pilsētas avīzes “Rigasche Stadtblaetter” redaktors (1818—1821) un tur, starp citu, publicēja arī medicīniska rakstura atziņas, piemēram, ieteica saudzējošo zobu pastu. Bez tam viņš sarakstīja arī dažas populārzinātniskas grāmatas, to vidū jūsmīgās “Vēstules diletantiem par ķīmiju saturīgai laika pavadīšanai”. No 1815. līdz 1817. gadam Grindelis guberņas ģimnāzijas telpās Rīgas pilsoņiem lasīja maksas populārzinātnisku lekciju kursu dabaszinātnēs un ķīmijā. Vēlāk viņš lekcijas izdeva atsevišķā grāmatā ar veltījumu marķīzam F. Pauluči.

Šajā laikā Grindelis centās atjaunot arī zinātniska žurnāla izdošanu. Jaunais Grindeļa žurnāls “Medizinisch—pharmaceutische Blaetter” (1819—1822) publicēja rakstus par jauniem ārstniecības preparātiem un dažādu vielu izgatavošanas paņēmieniem, par jaunu ķīmisko elementu atklāšanu, minerālavotu aprakstus, zinātnes dzīves hroniku, grāmatu anotācijas, kā arī detalizētus aprakstus par atklājumiem elektrības un magnētisma jomā, par jaunākajām J.J. Bercēliusa atziņām ķīmijā utt. Grindeļa žurnāla abonētāju vidū bija farmaceiti un ārsti no Pēterburgas, Maskavas, daudzām Baltijas guberņu un Iekškrievijas pilsētām.

Tā kā aptiekāra un redaktora darbs nedeva pietiekamus ienākumus, Grindelis nolēma kļūt par praktizējošu ārstu. Atgādināšu šo paradoksālo un zinātnes vēsturē reti vērojamo gadījumu: 1820. gadā bijušais rektors atgriezās savā Tērbatas universitātē, lai sēstos studentu solā. Vēl vairāk — vienlaikus viņš veica arī profesora pienākumus, aizvietojot sasirgušo F. Gīzi. Ieguvis 1822. gadā 1. šķiras ārsta nosaukumu, Grindelis atgriezās Rīgā, lai te veiktu gan aptiekāra, gan ārsta darbu. Viņš strādāja par apriņķa ārstu, 1831. gadā vadīja cīņu pret holēras epidēmiju Rīgā. Taču pēc 1822. gada Grindelis zinātnei vairs nepievērsās. Viņš uzņēmās ārsta milzu praksi, cenšoties atbrīvoties no mūžīgajiem parādiem un nodrošināt savu ģimeni. D.H. Grindelis aizgāja mūžībā 1836. gada 8. janvārī, ļaunas kaites nomākts, vientulībā — zinātniskā sabiedrība Eiropā viņu bija aizmirsusi.

Grindelis, Parrots un citi minētie zinātnieki stāvēja pie pirmo Rīgas zinātnisko un zinātniski praktisko biedrību šūpuļa. Rīgā veidojās zinātniski orientētu “literātu” slānis.

No 18./19.gs. mijā Rīgā tapušajām biedrībām, kam bija saistība ar zinātni, atzīmēsim četras, visās tajās līdzdarbojās arī Grindelis. Vidzemes vispārderīgo ekonomisko biedrību nodibināja pēc ārzemju un Pēterburgas ekonomiskās biedrības parauga. Tās iniciators bija Rīgas tirgonis P.H. Blankenhāgens (ziedojot 40 tūkstošus Alberta dālderu), pirmo locekļu vidū bija vicegubernators P.B.Kampenhauzens, H.A.Rihters, L.J.Budbergs, J.J.Sīverss, L.A.Mellīns u.c., tātad Vidzemes muižnieki un Vidzemes atklātības darbinieki. Kad Katrīna II 1795. gadā apstiprināja biedrības statūtus, J. Sīverss par pastāvīgo sekretāru ieteica savu mājskolotāju G.F.Parrotu. Tas jau bija publicējis anonīmu brošūru ar savu biedrības mērķu izklāstu un ļoti sparīgi ķērās pie lietas. Biedrības uzdevumi bija: popularizēt dažāda veida ekonomiskās zināšanas par lauksaimniecības un zemnieku stāvokli; veicināt lauksaimniecības produktu piegādi pilsētām; veicināt dažādu fabriku un manufaktūru darbu, lai pārstrādātu vietējās izejvielas un lauksaimniecības produktus. G.F.Parrots pats biedrības ietvaros ierosināja 60 tehniskus uzlabojumus, no tiem 18 bija oriģināli. Īstenoja gan tikai nedaudzus, to skaitā vairākus lauksaimniecības tehnikas jauninājumus, ūdens attīrīšanu filtrējot, racionālu krāšņu iekārtošanu, gaisa analīzes slimnīcās, telpu dezinfekciju, jaunus ugunsdzēsības līdzekļus (Parrota ieteikto ugunsdzēsības līdzekļu izvērtēšanā un ieviešanā piedalījies Rīgas kokrūpnieks Miķelis Grindelis, D.H.Grindeļa tēvs). Parrota izgudrojumu — ventilācijas skursteni Nikolaja nabagu patversmē — ir dokumentējis J.K.Broce, kurš savos “Monumente”, cita starpā, sīki aprakstījis arī Rīgas ūdensvadu un telegrāfu Doma baznīcas tornī. Pēc Napoleona iebrukuma Vidzemes biedrība 1813. gadā tika pārcelta uz Tērbatu.

1803. gadā pēc Liborija Bergmaņa ierosmes dibināta Rīgas Literāriski praktiskā pilsoņu savienība, kuras darbā piedalījās Rīgas ārsti, aptiekāri, skolotāji, mācītāji, būvmeistari, to skaitā O.Hūns, J.Dirzens, D.H.Grindelis, B.Prētoriuss, J.Zands, K.Hāberlands, L.Bergmanis, K.Zontāgs. Tā nebija zinātniska biedrība, taču popularizēja botānikas, ķīmijas, fizikas, meteoroloģijas zinātniskās atziņas ikdienas dzīvē. Savienība kopš 1810. gada izdeva Rīgas pilsētas laikrakstu “Rigasche Stadtblaetter ”, kur tika publicētas arī zinātniska rakstura ziņas.

Zinātniski nozīmīgāka bija Rīgas Farmaceitu un ķīmiķu biedrība, būtībā pirmā īsti zinātniskā biedrība Rīgā un vēl vairāk — pirmā zinātnieku apvienība farmācijas un ķīmijas jomā šajā Eiropas reģionā. To 1803. gadā dibināja D.H.Grindelis kopā ar citiem Rīgas aptiekāriem. Biedrība idejiski izauga no pieminētā Grindeļa un Parrota izveidotā “jaunās ķīmijas pulciņa”. Parrotam aizbraucot, Grindelis palika pie domas apvienot Rīgas aptiekārus kopējai darbībai un vairot viņu interesi par zinātnes jaunumiem. Biedrība veicināja diskusijas par farmāciju, ķīmiju, fiziku un citām dabaszinātņu nozarēm, kā arī Rīgas aptiekāru vispārējo rosmi un aptieku kvalitāti pilsētā.

Mazliet vēlāk, 1822. gadā, radās Rīgas praktizējošo ārstu biedrība, kuru pēc Berlīnes Hūfelanda biedrības parauga dibināja trīs ārsti — praktiķi E.L.Merklins, B.F.Bērenss un J.Mēbess. Par pirmo prezidentu kļuva populārais Rīgas ārsts K. Vilperts; 1823.gadā tās biedru skaitā uzņēma arī D.H.Grindeli.

Tiesa, Grindeļa aktīvai zinātniskai darbībai izbeidzoties, arī pētnieciskā rosme Rīgā visumā uz laiku atkal bija apsīkusi (ja atskaita paleontologa K.Pandera epizodisko darbību savā Carnikavas muižā). Tādu īpaši arī neveicināja vispārējā gaisotne Nikolaja I reakcijas laikā, kaut gan Rīgā un Baltijas guberņās vispār režīma spaidus izjuta mazāk nekā Iekškrievijā. Tikai 1845. gadā tika dibināta Rīgas Dabaspētnieku biedrība, vecuma ziņā otra šāda tipa biedrība Krievijas impērijā (pēc Maskavas Dabaspētnieku biedrības). 1858. gadā tai vēl pievienojās Rīgas Tehniskā biedrība.

1834. gadā darbu sāka Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrība. Tās pirmajā darbības posmā aktīvs bija mācītājs, pedagogs un vēsturnieks Karls Eduards Napjerskis (1793 —1864), Pēterburgas ZA korespondētājloceklis un Kēnigsbergas universitātes goda doktors, starp citu, latviešu mastu šķirotāja J. Šteinhauera mazmazdēls, kurš piedalījās vēstures avotu “Monumenta Livoniae antiquae” (1835—1847, 5 sēj.) un “Scriptores rerum Livoniaricum” (1848—1853, 2 sēj.) izdošanā.

Taču atgriezīsimies pie Grindeļa. Kā jau teikts, kopš 1822. gada viņš ar zinātni vairs nenodarbojās, nepublicēja nevienu pašu zinātnisko darbu. Atlikušo mūža daļu — 14 gadus — viņš veltīja tikai ģimenei, jo bija arī lieli parādi vēl no tēva laikiem, viņš centās tikt kaut cik pie turības un atstāt piederīgajiem mantojumu. Taču ģimenes dzīve Grindelim nebija veiksmīga — visi bērni cits pēc cita nomira agrā bērnībā; tēvam mūžībā aizejot, palika vienīgi dēls Georgs Grindelis, kara ārsts Kronštatē un Astrahaņā, pazīstams kā populāru studentu dziesmu komponists un tekstu autors, un meita Amālija. Bez tam laikam Grindeļa latviskā izcelsme lika vācu birģeļu Rīgai mazliet vairīties no Grindeļa, kaut gan liberālajās aprindās viņam bija savi labvēļi.

Ja izvērtē zinātnes situāciju Rīgā pašā 19. gs. sākumā, pēc Parrota aizbraukšanas, tad tomēr Grindelis pirms Pandera jāatzīst par ievērojamāko zinātnieku tālaika Rīgā, un ar to varam lepoties. Grindeļa nopelni novērtēti, ievēlot viņu par Pēterburgas ZA korespondētājlocekli (1807), Pēterburgas Farmaceitu biedrības goda biedru, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības (Latvijas Zinātņu akadēmijas priekštece) biedru (1817), Maskavas Dabaspētnieku biedrības biedru, Pēterburgas medicīnas un ķīmijas akadēmijas korespondētājlocekli, vairāku Vācijas zinātnisko biedrību biedru. Pazīstamais vācu botāniķis Kārlis Vildenovs, godinot Grindeli, nosauca viņa vārdā augu ģinti (no Asteraceae dzimtas) — Grindelia. Farmācijā bija pazīstama arī Grindeļa tinktūra. 1961.gadā itāliešu ķīmiķi L. Mangoni un L. Panici Romas universitātē no šiem augiem izdalīja īpatnējas struktūras organiskus savienojumus — 9,13–oksidolabd–7–en–5–ojskābi, ko nosauca par grindelskābi, no kuras vēlāk ieguva grindelaldehīdu, grindelātus. 1975. gadā Neapoles universitātē profesors Mangoni, ar kuru iepazinos Rīgā 1970. gadā IUPAC simpozija laikā, veica arī grindelskābes ķīmisko sintēzi.

Bet šodien Latvijā nozīmīgāks ir fakts, ka kopš 1991. gada izcilākā Rīgas ķīmiski farmaceitiskā firma nes nosaukumu “Grindex” (no vārdiem — Grindelis un eksperiments). Nes jau desmit gadus, nes godam, Grindeļa tradīciju garā, iekļaujot ne tikai ražošanu, ne tikai zinātni (zinātnes varbūt pašreiz ir pamaz), bet arī mecenātismu — veicinot mākslu, korus, skolotājus, studentus, zinātni (zinātnes balvas), šīs medaļas, godinot izcilus cilvēkus, sponsorējot pieminekļa uzcelšanu Vilhelmam Ostvaldam. Šogad firma atskatīsies uz 55 pastāvēšanas gadiem, ar to mēs šodien firmu sveicam.

Ja Rīgā būtu vairāk šādu progresīvu uzņēmumu, firmu, ražotņu, mūsu nākotne izskatītos cerīgāka. Kas attiecas uz zinātnes pagātni Rīgā, tad Grindeļa laiks nebūt nav bijis zinātnes ziedu laiks Rīgā. Par tādu varētu uzskatīt laikmetu pirms 100—120 gadiem, kad funkcionēja vecais Rīgas Politehniskais institūts, kad Rīgā strādāja patiešām pasaules mēroga zinātnieki Ostvalds un Valdens; Grindelis, saprotams, bija daudz šaurāka, ierobežotāka diapazona personība nekā nosauktie vai Grindeļa laikabiedri Jelgavā — Teodors Grothuss un zoologs Eduards Eihvalds vai arī jau minētais rīdzinieks Kristjāns Panders Carnikavā. Bet Grindelis bija savas pilsētas patriots lielākā mērā nekā nosauktie. Pacēlums Rīgas zinātnē bija vērojams arī 20. gadsimta 60. — 80. gados, ZA ziedu gados, kuru atstaros mēs vēl dzīvojam. Bet Grindeļa laikmets un arī mūsu pašreizējais laikmets ir nozīmīgi tajā ziņā, ka tie tomēr ir cerību laikmeti, gatavība uzturēt “formu” mazāk labvēlīgos apstākļos, cīnīties par lielas zinātnes atdzimšanu mūsu pilsētā un valstī. Abi laikmeti ir ievērojami ar to, ka zinātnē eksponējas latvieši, kas izprot izglītības un zinātnes nozīmi, kā vecais mastu brāķeris Miķelis, kas dēlam deva izglītību, ne praktiska amata prasmes vien. No otras puses, vēsture dod mācību, ka zinātne var būt liela vienīgi tad, ja tā attīstās plašos starptautiskos mērogos, pasaules kontekstā.

Grindelim šie apstākļi nebija labvēlīgi Napoleona karu un Krievijā valdošās reakcijas — Pāvila laiks, Nikolaja I laiks, Aleksandra I laika Arakčejeva posms — laikā, bet arī šajos grūtajos laikos tika paveikts maksimāli iespējamais. Un tas jādara arī mums.

Grindeļa un Broces laikos iekrīt latviešu nācijas priekšatmoda — Šteinhauera un mastu brāķeru cīnīšanās par nevācu tiesībām, pirmo latviešu zinātnieku parādīšanās uz vēstures skatuves — bez Grindeļa minami vēl Tērbatas students Viljamss, veterinārijas profesors Muiželis Viļņā, Drēzdenes bibliotekārs Konstantīns Krauklings — , tad Rīgas priekšpilsētu nodedzināšana 1812.gadā, kas deva jaušamu triecienu Rīgas latviešiem, aizkavēja turīgā vidusslāņa un atmodas veidošanos, taču šajā laikā iekrīt arī dzimtbūšanas atcelšana, brīvie latvieši, putna brīvie latvieši — tas viss mums jāvērtē un dziļi jāpārdomā, īpaši Rīgas jubilejas gadā.

Tas, ka mēs šodien atceramies Grindeli un atceramies to ģildes ēkā, tas, ka mēs veidojam tradīcijas, ka meklējam Rīgā jaunus medicīnas preparātus, atdzemdinām ražošanu, uzņēmumus, vieš optimismu, vieš pārliecību, ka 21. gadsimtā Latvija nebūs atpalikusi Eiropas Savienības nomale, ka daiļā Rīga kļūs par Ziemeļeiropas metropoli un cīņā par intelektuālo Rīgu mēs nebūsim zaudētāji.