Latvijas Republikas ģenerālprokurors:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 16.oktobrī

Intervijā Latvijas Radio 16. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sandra Ķirse

— Mēs šajās 15 minūtēs turpināsim pagājušajā pusstundā “Juridiskajos akcentos” aizsākto tematiku, un tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavības izmeklēšana ir jūsu tiešā un personiskā kontrolē, arī šodien pulksten vienos preses brīfingā jūs teicāt, ka ir jābūt ļoti saskaņotai darbībai ne vien ar Ģenerālprokuratūru, bet arī drošību sargājošām institūcijām pašām savā starpā. Kā šajā īsajā laikā — mazliet vairāk nekā 20 stundās — jūs to esat jutis?

Jānis Maizītis: — Tieši tur ir tā jēga, ja ģenerālprokurors uzņemas personīgi kādu krimināllietas izmeklēšanas kontroli, tad jau ģenerālprokuroram to pilnvaru ir pietiekami daudz, lai varētu iesaistīt dažādas izmeklēšanas iestādes, dažādas operatīvās darbības subjektu iestādes. Un es uzskatu, ka šīs lietas atklāšana ir visu dienestu, visu izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras pienākums un visām šīm iestādēm ir jābūt bez jebkādām domstarpībām, darbam ir jābūt vērstam tikai uz labu sadarbību, uz to, lai būtu konkrēti rezultāti, jo pretējā gadījumā mūs nesapratīs un mēs paši sevi necienīsim.

— Ļoti īsā laikā jau ir izņemti lietiskie pierādījumi, un, kā zināms, tas ir ļoti svarīgi, lai to izdarītu pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl ir iespējams arī konstatēt visas liecības, ko vien spēj sniegt. Tajā pašā laikā ir aptaujāti ap 200 cilvēku, 9 personu liecības sniegtas. Vai šobrīd joprojām zvana cilvēki un stāsta, ka viņi ir bijuši aculiecinieki un var sniegt kādus faktus?

J.Maizītis: — Es varu paskaidrot tikai to, ka jau no vakardienas vakara prokuratūra un Valsts policijas vadība koordinē visu šo darbu, protams, pamatnasta pierādījumu vākšanā gulstas uz policijas pleciem, jo tai ir daudz lielākas likumā noteiktās pilnvaras, kādā veidā var strādāt krimināllietas izmeklēšanā, prokuroram tās ir ierobežotas, jo ir iespēja izdarīt tikai izmeklēšanas darbības. Policija strādā ar operatīvās darbības metodēm, un es varu tikai apliecināt to, ka šajā laikā kopš nozieguma izdarīšanas policija ir izdarījusi maksimāli daudz attiecībā uz to, kas ir saistīts tieši ar pierādījumu fiksēšanu notikuma vietā, ar liecinieku bāzes noskaidrošanu, un tie spēki, kas iesaistīti, pietiekami profesionāli dara šo darbu. Tā ka, cik nu to resursu policijas rīcībā ir, tie visi arī pašreiz strādā un strādāja visu iepriekšējo nakti.

— Nevar izteikt šobrīd nekādus vērtējumus un prognozes, tomēr ir divas versijas. Ja, piemēram, apstiprinās pirmā — ka tā ir pasūtījuma slepkavība, kas saistīta ar profesionālo darbību, kāda ir iespēja, ka šis cilvēks jau ir prom aiz Latvijas robežām?

J.Maizītis: — Nu, es atturētos kaut ko konkretizēt, bet svarīgi ir tas, vai noziegums tiek atklāts, tā teikt, uz karstām pēdām, vai arī viss izmeklēšanas mehānisms notiek pietiekami ilgi un tas ir ļoti smags un galīgi ne vienkāršs darbs. Es negribētu teikt, ka ir noslēdzies cikls “uz karstām pēdām”, jo tas laiks, kas pagājis, vēl ir pietiekami mazs un informācija, kas ir policijas rīcībā, ir ļoti plaša, viss ir atkarīgs no tā, cik ātri un profesionāli varēs to visu izdarīt. Protams, es arī ceru, ka mums veiksme nenovērsīsies tieši no izmeklēšanas viedokļa.

— Runājot par ātrumu, vai ir noteikti kādi termiņi?

J.Maizītis: — Termiņš ir apsūdzētas personas noskaidrošanai, jo tas notiek ātrāk, jo, protams, labāk. Tai pašā laikā — ko nozīmē arī ģenerālprokurora uzraudzība pār konkrētu krimināllietas izmeklēšanu? Tas nozīmē, ka nevienu brīdi izmeklēšanas process nedrīkst apstāties, tam ir jānotiek ar pietiekami lielu jaudu visu laiku, līdz noziegums tiek atklāts. Tā ka gan policijas, gan prokuratūras spēki tiks veltīti šīs lietas izmeklēšanai nepārtraukti līdz brīdim, kamēr tā tiks noskaidrota.

— Izskanēja šis termiņš — divi mēneši — un, sasaistot to ar iepriekšējo pieredzi un praksi, piemēram, pasūtījuma slepkavību izmeklēšanā, vai divi mēneši — tas ir iespējams laiks?

J.Maizītis: — Nu, es atturētos no konkrētiem termiņiem, es jau minēju, ja slepkavība vai pasūtījuma slepkavība tiek atklāta, tā sakot, uz karstām pēdām, tad, protams, tā ir viena situācija. Pretējā gadījumā tas ir ļoti ilgstošs un ļoti skrupulozs darbs, bet mums ir pietiekami daudz piemēru, ka tas tomēr dod rezultātu, tādēļ es vēlreiz gribētu uzsvērt šo labās sadarbības nozīmi gan starp dažādiem operatīvās darbības subjektiem un savstarpēji, gan arī operatīvās darbības subjektu savstarpējā sadarbība ar prokuratūru, jo prokuratūrai, protams, ir ierobežotas iespējas vākt pierādījumus. Tai pašā laikā prokuratūrai ir tiesības izdarīt izmeklēšanas darbības, bet tam visam ir jānotiek kopā ar policiju.

— Jūs teicāt — sadarbībai, un, protams, arī sabiedrības sadarbība ir nepieciešama. Šodien preses brīfingā tieslietu ministre Labuckas kundze teica, ka valdības sēdē šodien šis tika izskatīts kā pirmais jautājums, viens lēmums ir arī 10 tūkstošu latu atlīdzības summa, kas tiks piešķirta personai, kura būtiski palīdzēs atklāt noziegumu.

J.Maizītis: — Jā, es katrā ziņā šādu valdības soli vērtēju ļoti pozitīvi, tai pašā laikā ir jāapzinās, ka naudas piesolīšana ir vērsta pret tādu cilvēku, kurš citādi nav spējīgs veikt šo savu pilsoņa pienākumu — informēt par izdarītu noziegumu. Tā ka es, līdzīgi kā Valsts policijas priekšnieks, aicinu visus Latvijas iedzīvotājus tomēr sniegt jebkuru informāciju saistībā ar šo noziegumu, jo tiešām nav sīkumu, katrs sīkums var pārvērsties par vienu no būtiskākajiem pierādījumiem lietā.

— Un vēl ir jāpiebilst, ka šo liecinieku drošības programmu mums garantē arī likumdošana.

J.Maizītis: — Protams, jā, ģenerālprokuroram ir tiesības noteikt šo personu procesuālo aizsardzību, tāda ir iespējama, arī pamatojoties uz Operatīvās darbības likumu, un Iekšlietu ministrija ir spējīga garantēt jebkuras personas drošību.

— Jūs pirms mirkļa teicāt, ka Ģenerālprokuratūra un prokuratūra kopumā ir ierobežotas izziņas izdarīšanā. Savukārt sabiedrība ļoti bieži to gaida tieši no prokuratūras — kāda ir notikumu gaita, cik tālu ir kādas lietas attīstība, cik daudz jau ir zināms, un ko mēs, sabiedrība, varam uzzināt par konkrētām lietām. Vai nebūtu tomēr jānodala, ko konkrēti kā izziņas izdarītāja veic prokuratūra un kas ir šie citi izziņas izdarītāji, kas ir viņu kompetence?

J.Maizītis: — Te ir jāprecizē tiešām funkcijas. Prokuratūra nav izziņas iestāde, bet prokuroram ir tiesības izdarīt izmeklēšanas darbības, tātad pamatu pamatos mūsu kriminālprocesa kārtība ir uzbūvēta tāda, ka pierādījumus vāc policija un prokurors ir tā amatpersona, kas uzsāk kriminālvajāšanu tad, kad pierādījumi ir savākti. Kāda ir atšķirība starp to, ko var vai nevar paveikt prokurors vai policijas darbinieks? Atšķirība ir tā, ka policijas darbiniekam ir iespēja strādāt ar slēptām, slepenām metodēm, kas ir noteikts Operatīvās darbības likumā. Un mana dziļa pārliecība ir tāda, ka tas ir daudz efektīvāks darbs, ja amatpersona var vienlaikus strādāt gan atklāti, gan ar slēptām metodēm, tad rezultāts arī ir vieglāk panākams. Ja prokurors strādā tikai ar legālajām izmeklēšanas metodēm, ne visās lietās un vēl jo vairāk slepkavības lietā, tad bez policijas palīdzības tas vienkārši ir neiespējami. Šeit ir jāiedarbina visi slēptas, slepenas darbības mehānismi, lai noziegums tiktu atklāts.

— Tā pamatfunkcija ir uzraudzība un apsūdzības uzturēšana, un laikam ir arī jāsaprot, ka ne vienmēr jūs varat atklāt notikumu gaitu pilnībā.

J.Maizītis: — Jā, tas ir tas, ko brīžiem nesaprot, kur varbūt bieži vien ir neizpratne. Viens ir noskaidrot, kas un kā ir noticis, ja tas ir noskaidrots tīri operatīvi, bet problēma jau ir tā, ka tam visam ir jāparādās krimināllietas materiālos un visam ir jābūt nostiprinātam procesuāli tā, lai legāli tiesā mēs varētu pierādīt jebkuras personas vainu. Es visu laiku esmu runājis un iestājies par to, ka šīs slepenās darbības metodes ir iespējami vairāk jālegalizē, lai tās arvien vairāk varētu izmantot pierādījumos. Protams, slepkavības, pasūtījuma slepkavības ir tas nozieguma veids, kur ļoti, ļoti tas ir nepieciešams. Un vēl es gribu minēt, ka jau ļoti daudzās valstīs policijas darbu vērtē ne jau pēc atklāšanas procentiem vai citiem rādītājiem, bet tieši pēc tā, kā un cik ir iespējams atklāt slepkavības. Tā ka kopumā noteikti tas ir satraucošākais, ka pasaulē ir ļoti maz valstu, kur vispār ir izdarītas tiesneša slepkavības, un diemžēl Latvija ir ierindojusies šo valstu starpā.

— Skadiņas lieta šobrīd ir nodota tiesai, un šodien preses brīfingā bija viedoklis, ka ļoti grūti ir atklāt pasūtījuma slepkavības. Vai ir kāda attīstība, piemēram, šobrīd Peimaņa lietā, par kuru ļoti sen neko nerunā?

J.Maizītis: — Es gribētu teikt tā, ka daudzās lietās nevar spriest par lietu izmeklēšanas gaitu, ja par tām netiek publiski runāts. Mums visiem ir kopīgi ar masu saziņas līdzekļiem šādās situācijās jāsaprot, kad un kur mēs varam nodarīt kādu kaitējumu, kur varam tieši panākt kādus labus rezultātus sadarbojoties. Tas pat ir ļoti svarīgi, lai šajā situācijā sadarbotos arī žurnālisti, jo varbūt ir citas iespējas iegūt informāciju, varbūt sabiedrības uzticība ir lielāka, bet te visiem jābūt pilnīgi vienotiem, jo, domāju, neviens neapšaubīs to, ka cilvēka dzīvība ir galvenais.

— Bet Peimaņa lietā šī versija par pasūtījuma slepkavību tiek uzturēta?

J.Maizītis: — Šo lietu nevar vispār vērtēt atrauti, tātad mēs apstiprinām to, ka ir lietas, kas savstarpēji saistītas, tātad gan Peimaņa, gan Šķestera slepkavība, gan Millera slepkavības mēģinājums. Darbs pie šīm krimināllietām turpinās, bet redzamu rezultātu, ko mēs varētu sabiedrībai pavēstīt, vēl nav, bet darbs turpinās.

— Jūs jau vairākkārt sakāt — operativitāte, un operativitāte ir saistīta tieši ar naudu. Šobrīd valdība izstrādā valsts budžeta projektu, un kādu jūs saskatāt nākamā gada iespēju, kāds būs prokuratūras darbs, cik ļoti šī operativitāte uzlabosies?

J.Maizītis: — Manuprāt, mēs nevaram vērtēt budžetu viena gada robežās. Attiecībā uz nākamā gada prokuratūras budžetu es varu teikt, ka valdība ir ar izpratni izturējusies pret to un mēs varēsim pamācīties, mums ir speciāli nauda iedalīta mācībām, ir divkāršota summa datoru iegādei. Es nevaru runāt par šīs valdības neizpratni, bet, ja to vērtē desmit gadu neatkarības kopumā, kas ir pietiekams laika periods, lai vai nu uzlabotu darbu tiesībsargājošās iestādēs, vai arī nonivelētu, padarītu to vājāku, tad, protams, pozitīvo rezultātu nav, un noteikti arī šie noziegumi, šo cinisko slepkavību virkne ir kādu pietiekami lielu un nopietnu procesu rezultāts. Tādi noziegumi nenotiek nejauši, tas diemžēl ir mūsu sabiedrības attīstības rezultāts, un es domāju, ka arī šajos desmit gados bija vairāk jādomā tieši par mūsu savstarpējo drošību, nevis par to, kā mēs visi veiksmīgi sadalīsim to mantu, kas mums piederēja līdz 1991. gadam visiem kopīgi. Tā ka arī viena gada atbalsta ir par maz, ir jāskatās kopumā, kā šīs iestādes attīstās, kādi cilvēki nāk strādāt un kādi ir spējīgi strādāt šajās iestādēs.

— Un vēl, noslēdzot mūsu sarunu, jautājums. Šajā mēnesī jūs bijāt Tallinā prokuroru konferencē par prokuratūras vietu un lomu krimināltiesību sistēmā. Kāds ir jūsu vērtējums? Jo arī, piemēram, konferences jautājumi — prokuratūras un politiskās varas attiecības, prokuratūras loma cilvēktiesību un brīvību garantēšanā — ļoti sasaucas ar šīsdienas tematiku.

J.Maizītis: — Konferences tēma bija ļoti svarīga, un mēs arī deputātus aicinājām piedalīties konferencē, to aicināja visas Baltijas valstis, gan Lietuva, gan Latvija, gan Igaunija. Atkal jāsaka — diemžēl atsaucās tikai Lietuvas parlamenta deputāti, kuri arī aktīvi piedalījās tieši disputā “Prokuratūra un politika”, tas ir jautājums par varu mijiedarbību. Mēs runājām arī par šīm bēdīgi slavenajām izmeklēšanas komisijām, jautājām kolēģiem no vecās demokrātijas valstīm par šādām mijiedarbības iespējām starp parlamentārajām izmeklēšanas komisijām un tiesu varu, šis jautājums vienkārši netika saprasts, kolēģi bija izbrīnīti par to, ka mums ir šādas problēmas. Tā ka, domāju, arī šis noteikti ir tas brīdis, kad varām būtu jābeidz vienai otru kritizēt bez redzamām problēmām un ir maksimāli jātuvinās, jo tā atrauti mēs viens otrā saskatīsim daudz, daudz trūkumu, bet kopumā mēs nespēsim pavirzīt valstij ļoti nozīmīgus procesus.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā