"Aiz zvaigžņu dūmakām debesis veras vaļām"

Vakar, 25.janvārī, apritēja Friča Bārdas 120.dzimšanas diena

Friča Bārdas dzejas un cilvēka pasaulē — no zaļa asna līdz kosmosam

Friča Bārdas bērnība pagāja Pociema pagasta Rumbiņu tēva māju tīrumos un birztalās. Limbažu pilsētas skola. Mācības skolotāju seminārā Rīgā. Studiju mēģinājumi Tērbatā un Vīnē. Visas pārējās zināšanas iegūtas neatlaidīgā pašizglītības ceļā. Pirmais dzejolis publicēts "Rīgas Avīzē" (1902), pirmais krājums "Zemes dēls" nāca klajā 1911.gadā. Otrais — "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam" — parādījās jau pēc autora nāves (1922). Abās grāmatās spilgta un neparasta dzejnieka romantisks pasaules skatījums. Viņš ienāca ar savu balsi diezgan raženi sakuplojušos latviešu dzejas laukos. Tas bija Piektā gada revolūcijas uzdrīkstēšanās, dusmu, nemiera un atriebes ugunsgrēku laiks, kas sākumā aizrāva daudzus mūsu dedzīgākos rakstniekus. F.Bārda palika nomaļus, tomēr arī viņš kādā līdz galam neizveidotā dzejolī rakstīja:

Lai nepiekūst roka, lai nepagurst sirds —

Mērķis vēl tālu priekšā mums mirdz...

Literatūras pētnieks Vilnis Eihvalds to atrada Raiņa muzeja arhīvā un vēlāk citēja, lai dziļāk un precīzāk izprastu Bārdas lirikas šedevra "Bērzi" spēcīgo, simbolisko izskaņu:

Līgojas zilgani bāli

manas dzimtenes svētie bērzi,

un dzimteni vienos ziedos

tie redz jau, bet tāli vēl... tāli.

Šo dzejoli cildināja arī Zenta Mauriņa, kas tieši Bārdas pasaules uzskatam veltījusi doktora disertāciju. Katram topošam zinātniekam būtu obligāti jāizlasa populārās esejistes atmiņas "Iedrīkstēties ir skaisti". Septiņi eksāmeni pirms tam — 1934.gadā! Septiņu zinību vīzu krustugunis trijās valodās! Iecirtīgais Šveices profesors Nusbergers, kas septiņus gadus bija docējis literatūru LU, nebija dzirdējis pat Bārdas vārdu. "Bart, jūs sakāt? Velns lai parauj, kas tas par tādu?" Viņš nicīgi brīnījās un lika disertāciju iesniegt kādā... Eiropas valodā (!). un cik bezjēdzīgu šķēršļu, aizsprostu tika sacelts turpmāk! Tomēr 1938.gada 4.februāris kļuva par svētku dienu ne tikai Zentai Mauriņai vien. Tēvs telegrafēja: "Cerams, ka tā nav Pirra uzvara."

Sarežģījumu netrūka arī Vilnim Eihvaldam, kamēr viņš beidzot jau sava darba mūža pēdējā cēlienā aizstāvēja disertāciju "Latviešu romantisma raksturīgākie reprezentanti" (1992). F.Bārdam tur atvēlēta centrālā vieta.

Mani kopš tālās bērnības tirdījis jautājums: kur meklējams F.Bārdas personības valdzinājums, viņa gudri apgarotais dzejas spēks, tās emocionālā atbalss daudzu paaudžu lasītājos? Jau pirms kara man laimējās Nirzas skolā, kur mūsu klases audzinātāja bija Lauma Rejniece, populārā dzejnieka skolniece. Viņa šad un tad stundās pieminēja arī savu skolotāju — klusu, atturīgu, bet prasīgu, kas bieži, mācot meitenēm latviešu valodu un reliģiju, aizklīda sānis, stāstīja par svešiem filozofiem, par Alpiem, Vīni un Donavu, dažkārt deklamēja Ļermontovu un tad pēkšņi, skolas pagalmā it kā nejauši pirmoreiz ieraugot vecu bērzu, noskaitīja jauku pantu:

Manas dzimtenes svētie bērzi

stāv pulciņos zilgani bāli

un klusi plaukstošām rokām

svētī dīgstošo zāli.

Kad rudeņos tika rīkotas cukurbiešu talkas, kaimiņi, sasēduši ap bagātīgi klātu galdu, sirmā lopu pārrauga vadībā dziedāja: "Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī..." Un mēs, apkārtējo māju puikas, vilkām līdzi pasērīgo melodiju. Ludzas ģimnāzijā iedams, atradu šo dziesmu dzejnieka rokrakstā, kas bija iespiests T.Zeiferta "Latviešu literatūras vēsturē". Lipīgi vārdi. Kā sveķi. Un sūri kā vērmeles:

Vainaga pēdējais zieds kad būs iris —

izirs ir vanags pats. Rai–dai–dai–dā.

Vistraģiskāk "Dzīvītes" teksts izskanēja nevis dziesmā, bet jauna katoļu garīdznieka sprediķī Ludzā, nodegušās baznīcas pievārtē, īsi pirms 1941.gada 14.jūnija. Daudzi dievlūdzēji stāvēja atsegtām galvām, baigu nojausmu apēnoti, un gaidīja savu kārtu, lai saņemtu svēto vakarēdienu pirms nezināmā ceļa...

F.Bārda bija un ir mūsu likteņa dzejnieks. Pēc kara par viņu lekcijās runāja klusāk, bet starpbrīžos vai mājās tie paši Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta pasniedzēji labprāt dalījās pārdomās par romantismu, jo tas devis mums visizjustākos liriķus. Bārdas daiļradi labi pārzināja valodnieks Otomārs Vilāns, kas bija "Rēzeknes Ziņās" vācu okupācijas periodā rakstījis par balto bērzu dziesminieku. No izsūtījuma Kazahstānā atgriezies, Atis Ķeniņš vadīja literatūras katedru. Un tā mēs, studenti, daudz ko uzzinājām par F.Bārdu. Vēl institūtā strādāja Emma Andersone, kas, lasot speciālo kursu par Raini, allaž atcerējās arī F.Bārdu. Turpat grozījās prof. Jānis Loja un Edgars Damburs, lieli romantisma atzinēji.

Nezinu, kā tas īsti bija, bet man ir lielas aizdomas, ka arī V.Eihvaldu, kas studēja LVPI gadu jaunākā kursā, šī romantiķu vide ievilka savā varā. Mēs nereti runājām par "Skaidu spilvenu", par "Svešinieku", kuru gandrīz vai dievināja meitenes:

No stundas tās, no viņas stundas, māt,

ir kaut kas manī pamodies,

ko tikai nāve vien spēj klusināt...

Paulīnās mēs šad un tad apciemojām dzejnieka dzīves līdzgaitnieci, tad varēja aprunāties arī ar Antonu Bārdu, Friča brāli, kas pēc kara visvairāk dzejoja par Rumbiņos pieredzēto un pārdzīvoto, un tā mēs, vārda dienas dalībnieki, izstaigājām pagātnes takas. Vilnis dažkārt izlūdzās namamātei palasīt kādu neredzētu grāmatu, piemēram, A.Belija "Simbolismu", bet, kad pārnesa to ar hiacinti rokās, kāroto sējumu dabūja atpakaļ dāvanā savai bibliotēkai.

Es savukārt devos uz Misiņiem, lai palasītu P.Bārdas "Vientulības prieku" (1932) vai dzejnieka vēstules līgavai un sievai. Tajās savijusies sentimentalitāte ar pārdomām par to, lai nemirst agrāk par tevi pašu dvēsele — svētā, garīgā būtne. Ikdienas sīkumiem pa vidu kā dzintara graudi iekaisīti dzejolīši, paštiesai un grūtsirdībai līdzās atmirdz kāda pēkšņi redzēta ainiņa. Citviet čukstus izteikts mīlestības apliecinājums: "Tiešām — Tavas lūpas un Tavas rokas un Tavas krūtis un Tavi ceļi ir puķes, ziedošas puķes, kuru saknes ir ieaugušas manā sirdī."

F.Bārda līdzīgi Plūdoņa Atraitnes dēlam gribēja kāpt zinātņu kalngalos, bet slimības un materiālo apstākļu dēļ sapņi sagruva. Arī par to viņš stāstīja Paulīnai: "Ja nu es arī to filozofijas doktoru esmu pazaudējis, bet saticis Tevi, tad es nezinu, vai esmu kritis vai cēlies. Jeb zinu tomēr. Un citādi jau mūsu ceļi nebūtu nekad krustojušies."

Nesaprotu, kāpēc A.Upīts tik nikni bija strostējis Paulīnu un Antonu par šo vēstuļu publikāciju. Tās taču palīdzēja daudziem, arī man, iejusties latviešu brīnišķīgās dzejas tapšanas pasaulē. Žēl, bet savas vēstules P.Bārda pēc vīra nāves sadedzināja.

Mums bija vēl viens uzziņas un iedvesmas avots F.Bārdas dzejas noslēpumu un burvības izpratnei — Zenta Mauriņa. Viņu oficiāli toreiz noliedza, bet esejas (vismaz tās, kas tika savulaik izdotas Latvijā) mēs lasījām.

Z.Mauriņa un V.Eihvalds, divi dažādu paaudžu pārstāvji, nāca no Bārdas romantiķu cilts. Viņi bija nemiera apņemti. Un romantiķis, kā atzīst pats dzejnieks, visu grib aptvert ar savu karsto, pāri plūstošo sirdi. Romantiķi ir neapmierināti ar esošo un sasniegto — liekas, šīs F.Bārdas un Z.Mauriņas domas nolasījis V.Eihvalds pat savā pēdējā intervijā (1998). Bairons, Heine, Ļermontovs, mūsu Aspazija un Rainis — visi bija nemierā. Kā teicis Bārda atvadu dzejolī:

Kas iraid šī dzīve, ko dzīvoju es,

pret dzīvi, kas ilgās man dvašo?

Pie pirkstgaliem drebošas pilītes

pret jūru vareno, plašo?

Lai labāk izprastu dzejnieka būtību, jāielūkojas viņa dzimtās puses druvās un apvāršņos, tradīcijās, jaunekļa interesēs un meklējumos, vīra atradumos, kurus viņš savas dvēseles ugunīs spējis pārkausēt jaunās un neparastās dziesmās. Jau kuru reizi pārlasu F.Bārdas agrākās un jaunākās publikācijas, arī Latvijā izdotos un I.Čaklās divos sējumos sakārtotos rakstus (1990, 1992). Un atkal pārskatu to, kā citi vērtējuši dzejnieka daiļrades saknes un virsotnes. Man šobrīd vistuvāki ir Z.Mauriņa un V.Eihvalds — ne jau personību mērogu ziņā, bet viņu pašaizliedzībā, cieņā un bijībā iedziļināties F.Bārdas izcelsmes pamatos, poēzijas meistara izaugsmes gaitā un — pētnieku prasmē atklāt to dzejas lielumu, kas latviešu vārda mākslu izrauj no provinciālisma, ļauj salīdzināt ar citu Eiropas un pasaules tautu sasniegumiem literatūrā.

Ko guva Z.Mauriņa, 1934.gadā apmeklējot Limbažu pusi? Raugoties pakalnainajā apvidū ar zilu meža loku, viņa labāk izprata to Vidzemes lirismu, kas krāsās runā no V.Purvīša gleznām, skan E.Dārziņa dziesmās un Poruka, K.Skalbes, F.Bārdas dzejā. "Bet aplam būtu tieši ainavu saistīt ar dzejnieka īpatnību," saka esejiste. "Nevis tādēļ Bārdas dzejas ir maigi liriskas, ka tāds ir Vidzemes peizāžs, bet tādēļ, ka viņa iekšējais noskaņojums bija lirisks, viņš ne Rīgā, ne Vīnē, ne arī citur kur nejutās mājās, kā tikai tur, kur zaļās pļavās auga balti bērzi."

Pirms gadiem divdesmit pieciem, kad mēs, "Karoga" redakcijas ļaudis, apmeklējām Rumbiņus, tūdaļ ievērojām Pociema muižas kļavu gatvi, bet es vispirms gāju meklēt bērzus. Cik dziļa, kaut šķietami maza, ir Bārdas bibliotēka, kas glabājas Rumbiņos, tā liecina par grāmatu krājēja patstāvību, smalko gaumi, aso intelektu un drošo spriedumu. Par spīti daudzajiem ārzemju pavedieniem, atzīst Mauriņa, Bārda tomēr ir izaudis latviešu pasaules uzskata paklāju. "Viņš norauj lapu no lauru koka, viņš apbrīno to, šī lapa viņu saista, bet gara acīm viņš redz savas dzimtenes bērzus, un tie viņam šķiet nesalīdzināmi skaistāki," secina Mauriņa. "No Vakareiropas grāmatām viņš gan pārveda hiacintu mežu, pīnijas, cipreses un citas Latvijā neparastas lietas, bet sava pasaules uzskata paklājā viņš glabāja latviešu rakstu. Viņš vēlas uzkurt lielu, svētu uguni, kuras siltumu var dot līdzcilvēkiem, līdzcīnītājiem un līdzmeklētājiem, tautai."

Arī V.Eihvalds atzīst tos impulsus, kas Bārdas talanta atplauksmei un personības tapšanai nākuši no Eiropas. Viņš parāda, ka pat klasiskajam "Svešiniekam" iecere radusies, lasot kādu Hugo fon Hofmanstāla dzejoli, bet Bārdam vācu dzejnieka ierosmē radies krāšņs un oriģināls, pirmās mīlas izjūtu saviļņotas meitenes monologs, viena no latviešu lirikas pērlēm.

Vērienīgs bijis F.Bārdas interešu loks. A.Upīts XX gadsimta sākumā viņu dēvēja par inteliģentāko latviešu rakstnieku, bet V.Vecgrāvis gadsimta beigās raksturo kā vienu no nopietnākajiem klasiskā romantisma ideju un poētikas zinātājiem Latvijā. V.Eihvalds konstatē, ka F.Bārda viens no pirmajiem latviešu literatūras darbinieku saimē interesējās par ķīniešu, japāņu un arābu seno dzeju, arī par senebreju, sengrieķu un romiešu vārda mākslu, pazina Tagores daiļradi. Daudzināja mūsu dainas, labi orientējās sava laika latviešu rakstniecības attīstības procesos.

V.Eihvalds izvērsti un pārliecinoši parādījis F.Bārdas saskarsmi ar Valtu Vitmenu — dižo amerikāni, slavenās grāmatas "Zāļu stiebri" autoru, kas sapņoja par īstas demokrātijas iestāšanos nākotnē, par visu rasu un tautu patieso brīvību un brālību, reizē izceļot personības vērtību, pasvītrojot un prasot atsevišķa indivīda tiesības uz drošību un laimi. "Saprotams, Bārda Vitmena tradīcijas prizmējis caur savu radošo personību, saskaņodams ar sava talanta iespējām un īpatnībām, taču rādās, ka impulsi, ko Bārda saņēmis no Vitmena, ir spēcīgi un dziļi."

Tāds ir V.Eihvalda secinājums, ko konkretizē un apliecina abu dzejnieku atsevišķu darbu analīze, plašs viņu daiļrades salīdzinājums. Viņus tuvina ne tikai cerīgi zaļā krāsa, kas bieži iezīmējas abu dzejā, bet vairāk gan zāles tēla personifikācija, tā daudzslāņains poētisks simbols, daudzu dzejas darbu polifonisks raksturs. Piemēram, Vitmens kādā vietā zālāju vai zālienu uztver "kā tā kunga" mutautiņu. Bārda savukārt "Vasaras idillēs", vēlēdamies pasvītrot ziedēšanu, savam "dievam" rokā ieliek puķotu mutautiņu. Viņam iepatīkas amerikāņu humors, šādas "laicīgas" izdarības, un Latvijas bērzu un pļavu apdziedātājs rīkojas tikpat brīvdomīgi un drastiski.

Šinī ziņā vēl uzskatāmāk un interesantāk Vitmena poēmas 31.nodaļā paustais zāles slavinājums sasaucas ar Bārdas šķietami vienkāršu un nepretenciozu dzejolīti "Pirmā zāle":

Kad pirmā zāle dīgst,

tad zeme lūgšanu skaita

un zvaigznes debesīs

apstājas savā gaitā.

Aiz zvaigžņu dūmakām

debesis veras vaļām,

un Dievs pats pa zemi iet

pastalām zaļām.

"Vārdu maz, bet domām un jūtām pavērsts kosmisks vēriens. Mūsu priekšā ir ģeniāla meistara darināta monumentāla miniatūra," pasvītro V.Eihvalds. "Ierosmes, kas nākušas no Vitmena, nepavisam nemazina šī Bārdas lirikas un reizē latviešu dzejas šedevra savdabību, māksliniecisko vērtību, jo dzejolis nav Vitmena darba kopija, bet patstāvīgs veidojums: bārdisks un latvisks. Ja Vitmens varētu ar šo dzejoli iepazīties, viņš droši vien lepotos, uzzinājis, ka dažas ierosmes tā iecerei nākušas no viņa poēmas, jo šādi meistardarbi pasaules dzejā nerodas katru dienu. Bet īstu šedevru Bārdam ir desmitiem."

V.Eihvalds īsi pirms sava pēdējā mūža saulesrieta sacīja: "Romantiķu prāvā esmu bijis aizstāvja lomā." To apliecina viņa lekcijas, referāti, intervijas, apceres un viss viņa piemiņai veltītais rakstu krājums, kas saucas "Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli" (1999). V.Eihvalds turpināja Z.Mauriņas un citu sākto darbu.

Friča Bārdas apdziedātā zaļā zāle un daudzinātie baltie bērzi pauž Latvijas zemes dzīvības spītu un dabas burvību. Friča Bārdas dzeja izteic mūsu nācijas mūžīgā nemierā augošo garaspēku un cilvēku dvēseles skaistumu.

Andris Vējāns — "Latvijas Vēstnesim"