Ar sarkanbaltizaļajām Sēlijas krāsām

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Augstu godātie Otrā Sēlijas kongresa rīkotāji, dalībnieki un viesi!

Ir patīkami apzināties, ka Sēlija jeb Augšzeme — viens no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem — spēj aicināt savus iedzīvotājus, pētītājus, māksliniekus un viesus nu jau Otrajā Sēlijas kongresā. Plašā kongresa programma liecina par dziļu ieinteresētību šī Latvijas apvidus izzināšanā un vērtību saglabāšanā.

Sēlija — novads ar noturīgām folkloras un tautas mākslas tradīcijām, ar daudzu novadnieku piepulcinājumu zinātnieku un kultūras darbinieku saimei, ar divu baltu tautu — latviešu un lietuviešu — likteņu tuvību — ir pelnījusi dziļu cieņu un reizē arī izpratni par tās īpatnībām, sarežģītajiem un samezglotajiem likteņiem pagātnē un vēl šodien. Mēs meklējam un rodam jaunas idejas un ierosmes visas Latvijas saimnieciskajam un garīgajam pacēlumam, tādēļ ir atzīstama un uzteicama ikviena entuziastu aktivitāte.

Sēlijas Asociācijas izveidošana, Latvijas Zinātņu akadēmijas aizgādība par Sēlijas, tāpat kā par valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” zinātnisko aprūpi, ir labs piemērs, cik nozīmīga var kļūt šāda savstarpēja sadarbība.

No sirds vēlu labas sekmes kongresa dalībniekiem, radošu noskaņu visiem Sēlijas ļaudīm sava skaistā novada stiprināšanā un augšupejā.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Sēlijas asociācijas goda prezidents, Prof. Jānis Stradiņš:

Ievadruna, kas sagatavota nolasīšanai II Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18. oktobrī

Vispirms sirsnīgi sveicu it visus šī zinātniski un sabiedriski nozīmīgā kongresa dalībniekus Latvijas Zinātņu akadēmijas un Sēlijas asociācijas vārdā un nododu arī vissirsnīgākos sveicienus no mūsu Valsts prezidentes profesores Vairas Vīķes–Freibergas, kura kongresam uzrakstījusi īpašu apsveikuma vēstījumu. (Skat. augstāk — “LV” red.)

Mēs pulcējamies pašos Latvijas dienvidos, pie Lietuvas robežas, pat mazliet zem 56° paralēles, kas šķērso Latviju tikai visai šaurā strēmelē (atgādināšu, ka galvaspilsēta Rīga atrodas uz 57° paralēles, un jau vairākus gadus notiek šīs paralēles “akcija”, firmas “Aldaris” organizēta, par kuras patronu man šogad ir gods skaitīties). Kopā mūs še pulcinājis Latvijas etnogrāfisks, kultūrvēsturisks reģions, ko daži dēvē par Sēliju, citi — par Augšzemi, novads ar savdabīgu ritmu, noskaņām, etnogrāfiskām un kultūrvēsturiskām īpatnībām, varbūt vēl nepietiekami novērtēts un nepietiekami saklausīts novads ar saviem sasniegumiem, savām problēmām, savu sāpi. Uz šo II Sēlijas kongresu esam gājuši kopš neaizmirstamās Trešās atmodas gadiem. Bija Latvijas Kultūras fonda nedēļa Sēļu novadā 1995. gada maijā ar I Sēlijas sarunām Krustpils pilī. Minētā nedēļa izvērtās par Sēļu gadu (1995./1996.g.), kura gaitā tika dibināta Sēlijas asociācija tieši Ilūkstē 1995. gada decembrī. Sēļu gads noslēdzās ar Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdi Viesītē 1996. gada maijā, sēļu pasākumos ļoti aktīvi iesaistoties Latvijas Zinātņu akadēmijai. Bija vēl viena Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde Jaunjelgavā 1997. gadā par administratīvi teritoriālo reformu Sēlijā.

Sarosījās Aknīste, Gārsene, Jēkabpils, citas vietas, sāka veidoties novada piederības izjūta, kas darīja iespējamu I Sēlijas kongresa sasaukšanu 1999. gada maijā Aknīstē un Viesītē. Kongresa gaitā Sunākstes Baltajā (Stenderu) baznīcā tika iesvētīts sarkanbaltizaļais Sēlijas karogs, pirmoreiz tas uzvijās pie Viesītes kultūras pils, Sēļu pils, kongresa noslēgumā. Un nu esam atkal kopā četras dienas Ilūkstē un Neretā, pa starpām arī Eglainē, Viesītē, Aknīstē. Sēlija kultūras, tradīciju ziņā ir atdzīvojusies.

Ja atskatīsimies vēl dziļākā pagātnē, tad skats būtu jāpievērš 19. gadsimta nogalei. Skruzīšu Mikus no Neretas pirmais pētīja sēlisko novadu vēsturi un etnogrāfiju un 1889.gadā, pirms 112 gadiem, izdeva grāmatiņu “Sēļi — Kurzemes augšgala senči”. Man jāatgriežas pie vācu etnogrāfa un valodnieka Augusta Bīlenšteina ceļojumiem pa Augšzemi, pie lietuvja Kazimira Būgas valodnieciskajām studijām. Pieminami vēsturnieku V. Ekerta un Eduarda Šturma, valodnieku Krišjāņa Ancīša, Martas Rudzītes un Maijas Poišas, arheologu Elvīras Šnores, Annas Zariņas, Jura Urtāna, G. Zemīša, folkloristes Almas Ancelānes un Māras Vīksnas darbi, antropoloģes Ritas Grāveres, Valdemāra Ancīša, Vaidas Villerušas, Lilitas Vanagas pētījumi. Sēlijai pievērsies mūsu ievērojamais etnogrāfs akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, nupat pētījumu ciklu “Sēlija mutvārdu vēsturē un folklorā” ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu aizsākušas akadēmiķe prof. Janīna Kursīte, Māra Zirnīte, Lūcija Ķuzāne. Atzīmējami daudzie rosīgie novadpētnieki uz vietām, kuru devumu un nozīmīgumu nevar pārvērtēt.

Taču ne mazākā mērā šodien būtu daudzināmi arī izcilie Sēlijas izcelsmes cilvēki, kas šo novadu darījuši bagātu, pazīstamu daiļliteratūrā (Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Jānis Veselis, Jānis un Aleksandrs Grīni, Velta Toma, Ārija Elksne, Imants Auziņš, Aivars Kalve, arī Jānis Indra), mūzikā (Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis), mākslā (brāļi Oto un Uga Skulmes, arī Džemma Skulme), zinātnē (Pēteris Nomals, Pēteris Kulitāns, Pauls Stradiņš, Pēteris Rizga, Pēteris Ķiķauka, Jānis Zutis, Vilis Skārds, Egons Dārziņš, arī vēsturnieki Heinrihs Strods un Alberts Varslavāns, literatūrpētnieks Jāzeps Rudzītis, Dvietes vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks, kura darba turpinātājs ir Ēvalds Pūpols Vārnavā, tāpat godam minams astronoms, mākslīgo zemes pavadoņu kustības pētītājs Kazimirs Lapuška) un daudzi citi slaveni sēļu vīri un sievas. Galu galā no šī novada nāk arī Rainis un Stenderu dzimta. Vecais Stenders dzimis tepat Lašos, darbojies Sēlpilī un Sunākstē, kur sacerējis arī “Augstas gudrības grāmatu” (1774), “Latviešu gramatiku” (1761), “Deutsch — lettisches Lexikon” (1789), tāpat gandrīz visu pārējo, ar ko kļuvis slavens. Viņa ietekme uz visu latviešu tautu bijusi nepārvērtējama, taču, izrādās, viņš ietekmējis arī igauņu folkloru, jo Kurzemē dzimušais mācītājs Fr. Vilh. Vilmanis 1782. gadā pārtulkojis igauniski no latviešu valodas G.F. Stendera “Pasakas un stāstus” (1766), kas igauņu tautā folklorizējušies. Gribu piebilst, ka ilūkstietis J. Indra piedalījies pirmās Līgotņu Jēkaba izdotās igauņu dzejas antoloģijas un igauņu literatūrvēstures sastādīšanā un rediģēšanā 1938. gadā. Sēlijas saistība ar Lietuvu, saprotams, ir daudzkārt dziļāka nekā ar Igauniju, par to runāšu tālāk, tāpat kā saistība ar Baltkrieviju, Poliju, Krieviju.

Atkārtošu tēzi, ka Sēlija ir trijdabīgs jēdziens: 1) seno sēļu cilts apdzīvotā teritorija Latvijā un Lietuvā; 2) etniski lingvistiska teritorija, kas plešas ne tikai šaurā strēmelē gar Daugavas kreiso krastu, bet arī Daugavas labajā krastā uz augšu gar Aivieksti līdz pat Gulbenei; 3) īpatnējs kultūrvēsturisks reģions. Par seno sēļu izplatības reģionu jārunā arheologiem, antropologiem, valodniekiem, gan latviešu, gan lietuvju, un tie jau runājuši, kaut arī ne visu izsakot līdz galam. Ļoti senatnīgā, arhaiskā baltu cilts, kuras ziedu laiki esot bijuši 2.–4.gs. pēc Kristus dzimšanas, varbūt ir vismazāk izpētītā un pamanītā no senlatviešu ciltīm, un tās izpēte jāturpina kopā ar lietuvju zinātniekiem, jo senā Sēlija tālu iesniedzas Lietuvā. Dažādās vēsturiski ģeogrāfiskās kartēs tā iezīmēta dažādi, diskusijas par to, par sēļu jēdzienu vispār izvērsās arī I Sēlijas kongresā, Aknīstes sēdē, tas zinātniski vēl precizējams. Daži pētnieki domā, ka Daugava senajās Pointingera tabulās apzīmēta par Fluvius Selianus, sēļi nākuši uz Latviju pa citu ceļu nekā citas baltu ciltis, taču jau kopš 6.gs. Latvijā ienāca cita, krietni lielāka austrumbaltu cilts — letgaļi, kuru ekspansijas gaitā sēļi no Daugavas labā krasta tika izspiesti vai asimilēti. Turpmāk abas ciltis dzīvoja kaimiņos, gūstot daudzas kopīgas kultūras un sadzīves pazīmes, kuru dēļ senos sēļus un latgaļus nereti aplūko kopā (piemēram, F. Balodis, H. Moora). Taču jaunākie arheologu, valodnieku, tautas mūzikas speciālistu pētījumi liecina par visai būtiskām atšķirībām abu etnisko grupu starpā, šī atziņa vispārināta A. Vaska un līdzautoru grāmatā “Latvijas aizvēsture” (1997). Jāpiebilst, ka pret Sēlijas jēdzienu negatīvi noskaņots bija prezidents Kārlis Ulmanis, jo tas sašaurinot teritorijā viņa tik mīļoto Zemgali; par Sēlijas identitāti pirms kara rakstīja tikai daži entuziasti; bet arī šodien nav nopietni Sēliju stādīt līdzās četriem lielajiem Latvijas apgabaliem kā piekto.

Taču jārunā par Sēliju kā kultūrvēsturiski īpatu reģionu, par kultūrvēsturisko pusi, par sēļu mentalitāti, kuru laikam visplastiskāk atveidojis Jānis Jaunsudrabiņš. Sēlija ir multikonfesionāls un multikulturāls novads — te sastopas katoļticība, luterticība un arī pareizticība, īpaši nekonfrontējot savā starpā, te sastopas latvieši, lietuvji, poļi, krievi un baltkrievi, agrāk nozīmīgi te bija arī ebreji. Vēsturiski Jaunjelgava (Frīdrihštate) un Jēkabpils (Jākobštate) veidojušās kā plostnieku, vecticībnieku slobodas, žīdu miestiņi, nevis sēļu centri — un to es nebūt nesaku ar kaut kāda nievājuma pieskaņu, tikai konstatēju lietas būtību. Senais sēļu centrs bija Sēlpils, kādreiz bija pat Sēlpils apriņķis, pašreiz Sēlpilij vairs nav centra funkciju. Tagad Sēlija varētu būt multicentru novads, kurā savdabīgas funkcijas varētu būt gan Ilūkstei, Subatei, gan Aknīstei, Neretai, Viesītei, Jaunjelgavai, Sēlpilij, Gārsenei, Dunavai, Ritei, nemaz nerunājot par Jēkabpili. Tieši šādā daudzcentru kultūrvēstures koncepcijā gribētos iekļaut jauno Sēlijas ideju, jo diez vai nākotnē varētu īstenoties I Sēlijas kongresā izsacītā ideja par vienotu Sēlijas vai pat Vidusdaugavas apriņķi. Augstākajās sfērās akceptētajos administratīvi teritoriālo modeļu ietvaros vairs nav vietas 9–12 apriņķiem, bet gan 5 apgabaliem (ieskaitot Rīgu) un 102 novadiem (to skaits gan varētu būt arī lielāks); acīmredzot perspektīvā veidosies, sacīsim, Grīvas novads, Ilūkstes novads, Subates novads, Aknīstes novads, Viesītes novads, Neretas novads, varbūt Gārsenes un Bebrenes novadi vai kā citādi, taču šis novadu kopums varētu saglabāt kādu iekšēju vienotību, gribētos sacīt, sēlisku vienotību.

Kā kultūrvēsturisks reģions Sēlija varētu rādīt sevi kā vienotu veselumu Dziesmu svētkos, etnogrāfiskajos sarīkojumos, Brīvdabas muzejā, reģionālajos muzejos Jēkabpilī, Viesītē, Aknīstē, daudzviet citur, vienojoties zem Sēlijas sarkanbaltizaļā karoga. Pēdējais 2000. gadā ir oficiāli apstiprināts Latvijas Republikas Heraldikas komisijā kā Sēlijas asociācijas simbols. Toties joprojām nav izveidots jau iepriekšējos sēļu saietos cilātais Sēlijas ģerbonis, kurā varētu būt ietverts kaut kas no kokiem, pilskalniem, augiem, seno sēļu ornamentiem. Dažas idejas šajā ziņā tika izsacījis ģeologs Viktors Grāvītis (kurš, starp citu, senajos Sēlijas pārakmeņojumos atklājis jaunu pleckāju sugu — Laima Seliana).

Sēlija daudzējādā ziņā ir tuva Latgalei, taču tā nav īsti Latgale, — apzināsimies to, kaut pēdējā laikā šādu zīmi cenšas Sēlijai uzspiest. Būsim draudzīgi ar Latgali, sadarbosimies ar Latgales pētniecības institūtu (ceram slēgt līgumu), ar mūsu brāļiem viņpus Daugavas, taču paliksim paši, kā esam.

Ja runājam par Sēliju kā daudzkultūru novadu, tas ir pareizi un pašreiz, kad Latvija pamazām iesaistās Eiropas Savienībā, pat īpaši nozīmīgi. Sēlija ir dzīva saite latviešu un lietuvju tautu attiecībās, kad nu jau otro gadu sākam svinēt septembrī Baltu vienības dienu, un darīsim to arī turpmāk.

Nav neviena cita novada Latvijā, kas mentalitātē un tradīcijās būtu tik tuvs Lietuvai kā Sēlija. Tas īpaši izjūtams te, apvidus dienviddaļā, ar lietuvju tēlnieku Mikēnu, Antiņa dzimteni, te, kur atrodas Lietuvas atbrīvošanas varoņu kapi Červonkos, no kurienes, kā dzirdēju, pat cēlies Nezināmā karavīra kaps Kauņā. Tādēļ iepriecina, ka šajā, tāpat kā iepriekšējā, kongresā piedalās lietuvju kolēģi no Sēlijas, ar kuriem ceram veikt sēļu apzināšanu kopu spēkiem, varbūt veidojot zinātnisku rakstu krājumu “Sēlija un sēļi Latvijā un Lietuvā”, sīkāk izpētot lituanizēto Sēlijas daļu Lietuvā. Ir iecerēts, ka nākamo — III Sēlijas kongresu varētu rīkot 2003. gadā, varbūt Viesītē un Rokišķos kā kopēju pasākumu ar Lietuvas Zinātņu akadēmiju. Sirsnīgi apsveicu lietuvju zinātniekus, kas mūs pagodinājuši šodien. Darba ir daudz, cerams, ka kongress atbalsosies arī Zarasos, kur augustā notika 1. Lietuvas sēļu konference, Rokišķos, Biržos, Dusetā un citos Lietuvas Sēlijas centros, tāpat Kauņā un Viļņā, ka sadarbība ar Lietuvas ZA, tās Vēstures institūtu veidosies laba. Lietuvas ZA vadība, prezidents, mans draugs B. Juodka šīs ieceres atbalsta.

Taču gribu sacīt vēl vairāk, pasvītrot novada vēsturiskās saites ar Poliju un poļiem, Vāciju un vāciešiem, tagad arī ar Ziemeļvalstīm. Galu galā tieši Sēlijā ir darbojušies paši izcilākie Latvijas vācbaltiešu mācītāji — jau pieminētie Stenderi, Kristofors Fīrekers Neretā, Georgs Mancelis Vallē, Jakobs Lindbergs Biržos, kura ķesteris Ansis Līventāls sacerējis “Matīsiņam cūkas ganot, dziedāt vis negribējās”. Ilūkstē darbojās izcili jezuītu pāteri, tālu pazīstama katoļu jezuītu kolēģija. Ceru, ka nākamajos Sēlijas kongresos būs pārstāvji arī no Polijas, Vācijas, Baltkrievijas, Krievijas.

Sacīšu dažus vārdus par Ilūkstes īpatnībām. Man nesen pavisam citā sakarībā bija jālasa izcilā 16.gs. diplomāta, dižā pāvesta Gregora XIII (kurš mums devis jauno kalendāru!) vēstnieka Antonio Posevino atskaiti par bīstamo ceļojumu uz Maskaviju, kur ar viņa starpniecību tika izbeigts postošais Livonijas karš, noslēgts miers starp Ivanu Bargo un Poliju. A.Posevino mērķi bija tālejoši — katolizēt visu Krieviju, tie neizdevās, taču mūsu novadā viņš paveica daudz, būtībā iniciēja Latgales savdabību. Atceļā no Maskavijas uz Rīgu, lai tiktos tur ar Polijas karali Stefanu Batoriju, Posevino iegriezās Ilūkstē, un, lūk, kas rakstīts ceļojuma atskaitē:

“No šejienes devāmies uz Dīnaburgu (Daugavpili — J.S.), tad uz Ilikseni (Illiksen), pilsētu Kurzemē, kur ieradāmies ciešanu sestdienā. Visa šī pilsēta ir iegrimusi ķecerībā, un Posevino pat iznāca apmesties telpā, kas piederēja luterāņu eparhijai kā bagātākajai. Svētajā svētdienā Posevino tur iekārtoja altāri šajā mājā, noturēja dievkalpojumu, kur piedalījās pats [luterāņu] bīskaps un ļoti nobrīnējās. Bez tam viņš nodeva mums savu dēlu, lai mēs viņu aizvestu uz Braunsbergu vai Olomoucu. Un tomēr mēs aizvedām līdz jaunekli, dižciltīga cilvēka dēlu, luterāni, kas zināja daudz valodas: latīņu, vācu, gotu, poļu, slāvu un krievu. Viņam, cerams, sekos divi viņa brāļi. No Iliksenes mēs devāmies uz Rīgu (Livonijas galvaspilsētu, kur pēc miera noslēgšanas apmetās poļu karalis). Ceļš bija grūts, ceļā bija daudz upīšu, cauri kurām cēlāmies bezveida dobta koka laivās, zirgi, piesieti ar grožiem pie laivas, peldēja līdzās.”

Šajā laikā, 16.gs. vidū, veidojās Ilūkste kā tirdzniecības centrs, kur satecēja ceļi no Sēlijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Daugavpils. Vietējās Pilskalnes (Šlosbergas) īpašnieks Zībergs kļuva par katolicisma aizgādni un šīs ticības paudēju, Posevino pieminētā luterāņu baznīca galu galā tika atdota katoļiem, no 1754. līdz 1769. gadam grāfs Plāters–Zībergs te uzcēla skaistu, varenu katoļu baznīcu pēc slavenā Viļņas arhitekta un astronoma, Viļņas universitātes cēlēja Toma Žebrovska (Žebra) (1714–1758) meta, kas bija pati lielākā, varenākā katoļu baznīcas ēka Baltijas valstīs, lielāka nekā Aglonā vai Viļņā. 1783. gadā te nodibināja jezuītu kolēģiju (novads kļuva par katolicisma restaurēšanas centru, ko tomēr pārtrauca Polijas valsts bojāeja). Līdzās gan bija arī pareizticīgo klosteris. Pilsētā dzīvoja poļi, lietuvji, krievi, latvieši (mazākumā ilgus gadus), kopš 1795. gada Ilūkste skaitījās apriņķa centrs. 1910. gadā te dibināja krievu skolotāju semināru, ko vēlāk pārcēla uz Jaroslavļu — vienu no Jaroslavļas universitātes sākumiem. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā Ilūkstes pilsētu burtiski noslaucīja no zemes virsmas, sagrāva vareno baznīcu, risinājās cīņas novada un pilsētas dēļ starp latviešiem, lietuvjiem, poļiem, bermontiešiem. No vairāk nekā 4000 pirmskara iedzīvotājiem izdzīvoja 457. Vēlos Ilūkstes pilsētai uzdāvināt pazīstamās latviešu grafiķes Zelmas Tālbergas oriģināllitogrāfiju no sava tēva, prof. Paula Stradiņa, kolekcijas, lai rādītu, kāda izskatījās Ilūkste pēc Pirmā pasaules kara. Pilsēta no tā laika diemžēl tā īsti neatguva savu misiju, kaut arī izglītības ministrs Rainis gluži simboliski te atklāja skolu, bet novada jaukumu uzteica prezidents Kārlis Ulmanis. Visu mūsu goda lieta šodien ir atrast īsto vietu arī Ilūkstei! Katrā ziņā Ilūkste līdz ar novadu ir nozīmīga Sēlijas sastāvdaļa un reizē arī multikulturāls, multikonfesionāls centrs, kuram ir labas iespējas veidot ap sevi īpatnēju vidi, ja vien būs vietējās iniciatīvas.

Ir tāds atzinums par trim Baltijas valstīm: “Igaunija ir tuvāka Somijai, Lietuva ir tuvāka Polijai, Latvija ir tuvāka pasaulei.” Jā, paradoksālā kārtā arī itin kā nomaļā Sēlija ir aizgājusi tālu pasaulē. No latviešu zemnieka neretnieka un Trepes muižas pārvaldnieka Friča Ērgļa dzimtas pasaulē izgājis izcils polārpētnieks, matemātiķis un jaunas Visuma izcelšanās teorijas autors — akadēmiķis Oto Šmits. No Tadenavas, Birķeneļiem, Kaldabruņas pasaulē izgājis mūsu dižākais dzejnieks Rainis. Ar vairākām idejām medicīnā un tās vēsturē, ar medicīnas muzeju pasaulē izgājis arī mans tēvs Pauls Stradiņš, kura senči nāk no Viesītes (Eķengrāves), Elkšņiem, Lietuvas Čedasiem. No Jēkabpils izgājusi gleznotāju Skulmju dzimta, mūsu Zinātņu akadēmijas bijušais prezidents, plazmas ķīmiķis Tālis Millers, datorzinātnieks Ivars Biļinskis, arī akadēmiķes Baibas Rivžas dzimtas saknes daļēji ir Sēlijā. Neparasti daudz “sēļu” mīt Austrālijā, arī Amerikā, kurp viņus aiznesušas kara vētras, to pārstāvis un īsts Sēlijas patriots ir Guntars Saiva.

Latvijai pašreiz, manuprāt, nozīmīgākais ir izglītība. Arī pārticība, kas ar to iet roku rokā, tomēr vairāk izglītība, jo uz tās, uz augstām tehnoloģijām, zinātniski dibinātu lauku apstrādi, mežapstrādi, rūpniecisku ražošanu, arī tranzītu (Šederes pagasts) varētu balstīties mūsu pārticība. Nedrīkst būt tā: bagātā Rīga un Ventspils, no vienas puses, trūcīgā province, no otras. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem, arī no preses pieejas (minēsim raidījumus “Mūsu zemītei”, “Province” LTV, “Tēvu laipa šai zemē” Latvijas Radio; lūgsim Ingrīdu Strodu sagatavot īpašu pārraidi par šo kongresu), lūgsim “Lauku Avīzi”, “Latvijas Vēstnesi”, citus laikrakstus runāt, rīkosim seminārus par Latvijas provinci, tās sociālajām un ekonomiskajām problēmām. Lai Sēliju nepiemirstu ašajā ceļā uz Eiropu.

Daudz kas no še sacītā ir sīkāk aprakstīts “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” pēdējā 2001. gada 5./6. numurā, ko akadēmija īpaši veltī Sēlijai. Tas izdots saskaņā ar I Sēlijas kongresa lēmumu, ko esam daļēji izpildījuši, un tā ir akadēmijas dāvana Sēlijai (par žurnāla gatavošanu īpaši pateicos akadēmiķim S. Cimermanim un redaktorei I. Rozenvaldei). Vēl iepriecinošākas ir Sēlijas jauno novadnieku aktivitātes, kuras izvērtēsim Ilūkstē un Neretā, paldies! Paldies Sēlijas asociācijas rīkotājprezidentam Dr. Sigizmundam Timšānam no Dvietes, kas visu to veicinājis. Veidojas novada patriotisms, sēļu patriotisms, veidojas izglītoti cilvēki. Esam ievēlējuši 3 jaunus Sēlijas asociācijas goda biedrus — literāti, Sēlijas patrioti Lūciju Ķuzāni, Vārnavas vīnakalna izveidotāju, Sukatnieka darba turpinātāju, izcilu darbarūķi Ēvaldu Pūpolu, Sēlijas entuziastu no Austrālijas inženieri Guntaru Saivu, kurš atbalsta Sēlijas atdzimšanas pasākumus. Pieņemsim arī lēmumu pret dižakmeņu iznīcināšanu — tāds gadījums nesen bija Seces pagastā — par dabas, kultūrvides izkopšanu, par saistības saglabāšanu ar novadniekiem tuvumā un tālumā, par labāko saimniecību veicināšanu.

Būtu lietderīgi atjaunot Skruzīšu Mikus balvu labākajiem novada skolotājiem, ko savulaik iedibināja Velta Toma, būtu lietderīgi iedibināt Stendera balvu par zinātnes popularizēšanu un novada tradīciju izkopšanu Viesītē, uzturēt spēkā augusta pēdējā svētdienā pēc J. Dimitrijeva ierosmes Sunākstes Baltajā baznīcā rīkojamo dzeju un mūzikas dienu.

Sēlijas kongresa uzdevumi, mūsuprāt, būtu: veicināt novada kultūrvēsturisko un zinātnisko izzināšanu, veicināt vispusīgu izglītību novadā, veicināt šejienes saimniecisko un tūrisma problēmu apzināšanu un risināšanu, veicināt sadarbību ar Rīgā dzīvojošiem zinātniekiem, novadpētniekiem, tautsaimniekiem, veicināt arī tālumā aizklīdušo novadnieku likteņu izpēti, viņu iesaisti novada atdzimšanā. Taču galvenais kongresa uzdevums būtu sarosīt darbībai, es pat sacītu — sapurināt, mobilizēt vietējos. Tas, vai Sēlija tiks izpētīta un atjaunota, vai saglabāsies tās reģionālā savdabība, tas izšķirsies nevis Rīgā, bet uz vietas, novadā, arī Ilūkstē, arī Neretā, arī Aknīstē un Viesītē, citur. Atkārtoju šo tēzi, ko tiku izteicis jau I Sēlijas sarunās Krustpils pilī pirms sešiem gadiem un I Sēlijas kongresā. Ir prieks redzēt, ka šajos gados daudzas lietas ir pozitīvi pavirzījušās uz priekšu, ka daudzu cilvēku acis ir gaišas un cerīgas. Joprojām, neraugoties uz vilšanos. Milzu nozīme še ir vietējām pašvaldībām, kas ir galvenās šī kongresa rīkotājas, mēs, zinātnieki, tikai stāvam līdzās.

Patīkami, ka Sēlijā arvien vairāk sāk domāt ne Ilūkstes, Aknīstes, Gārsenes, Neretas vai Viesītes kategorijās, bet visas Sēlijas kategorijās. Arī visas Latvijas, Eiropas un pasaules mērogos. Mazas ir urdziņas, bet tās satek strautā, tālāk — upītē, tad — Daugavā, jūrā, okeānā. Latvijai šajā gadu tūkstotī, kas nule sācies, jāieiet vienotai un dažādai, sakārtotai novados un prātos, gatavai uz dialogu ar Eiropu, taču nepazaudējot sevi un savus novadus to savdabībā. Jāieiet Eiropā ar novadiem, arī ar Sēliju, Augšzemi, kura nedrīkstētu būt Latvijas pelnrušķīte, pameita, bet lepna īstā meita. Ticēsim tam un strādāsim šim mērķim, lai saglabātos Latvija, saglabātos Sēlija, saglabātos civilizēta, skaista, harmoniska pasaule arī 21. gadsimtā. Vēlreiz atgādināšu mūsu izcilā novadnieka Jāņa Jaunsudrabiņa trimdā sacītos vārdus, kur viņš runā par Latvijas rudeņiem, Latvijas (Sēlijas) debesīm, dzidriem rītiem un salnām, nobeidzot ar vēlējumu:

“Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, Tu zudīsi pats.”