Par valsts budžetu un finansēm domājot

Akadēmiķis, Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Saimnieciskā rosība un tās paplašināšana iedzīvotājiem ir būtisks garants, lai būtu iespēja atrast arvien vairāk un labāk apmaksātas darba vietas. To sekmē uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšana. Savukārt nav apstrīdams, ka tās veidošanu būtiski ietekmē nodokļu sistēma, kredītpolitikas un infrastruktūras jautājumi. It sevišķi par to diskutē tagad, kad tiek apspriests 2002.gada valsts budžets.

Par nodokļu politiku

Nodokļu politikas pilnveidošanu acīmredzot ir vērts izvērtēt vairākos virzienos. Domāju, vispirms piemērojamai nodokļu sistēmai jāveicina uzņēmējdarbības atbalsts. Te lietderīgas ir nodokļu atlaides uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksā par daļu no summas, kas no uzņēmuma līdzekļiem tiek ieguldīta ražošanas attīstībai, darbinieku mācībām un jaunu darba vietu radīšanai. Pašreizējā nodokļu atlaižu sistēma nav visai pamatota, jo tā skar galvenokārt tikai lielos investorus.

Sākot ar 2001. gadu, likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” ieviests jauns pants par nodokļu atlaidi atbalstāmo investīciju projekta ietvaros veiktajiem ieguldījumiem, tas ir, uzņēmumam ir tiesības par atbalstāmo investīciju projekta ietvaros veiktajiem ieguldījumiem piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi 40 procentu apmērā no kopējās ieguldījumu summas, ja investīciju projekts pabeigts trīs gadu laikā. Ja uzņēmuma taksācijas periodā aprēķinātais uzņēmumu ienākuma nodoklis ir mazāks nekā aprēķinātā nodokļa atlaide, uzņēmums spēj par atlaides neizmantoto daļu samazināt nākamajos taksācijas periodos aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokli, līdz atlaide izmantota pilnībā, taču ne ilgāk kā desmit nākamajos taksācijas periodos.

Valdībā nesen akceptēts arī noteikumu projekts, kas nosaka kārtību, kādā sagatavojami, iesniedzami un vērtējami investīciju projektu pieteikumi atbalstāmā investīciju projekta statusa iegūšanai. Ir arī iespējamie pirmie šo atlaižu saņēmēji: akciju sabiedrība “Latvijas finieris” sagatavojis investīciju programmu, kurai atbilstoši paredz 2001. un 2002.gadā ieguldīt 13 miljonus latu, bet akciju sabiedrība “Valmieras stikla šķiedras rūpnīca” jau laikā no 1999. līdz 2001.gadam investējusi 10,47 miljonus latu.

Paredzēts, ka šo nodokļu atvieglojumu nevarēs saņemt tie uzņēmumi, kuru pakalpojumu sniegšana tiek regulēta saskaņā ar likumu “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, un uzņēmumi, kas taksācijas periodā piemēro vai iepriekšējos taksācijas gados ir piemērojuši likumā “Par ārvalstu ieguldījumiem LR” noteiktos nodokļu atvieglojumus.

Likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” ir arī norma, kas paredz 30 procentu atlaidi no aprēķinātā uzņēmuma nodokļa tiem, kuri ražo augstas tehnoloģijas izstrādājumus un programmproduktus (ja neto apgrozījumā atbalstāmie ražojumi veido vairāk nekā 75 procentus un uzņēmums sertificēts pēc ISO 9001 standarta, ISO 14001 standarta vai atbilst likumos paredzētās labas ražošanas prakses prasībām).

Sevišķi labvēlīgi apstākļi ir brīvostās un iekšzemes speciālajās ekonomiskajās zonās (Liepājas un citu teritorijās). Te strādājošie uzņēmumi var saņemt līdz 80% uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi (arī nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi 80—100% apmērā).

Un, visbeidzot, likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” paredzētā nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķināmā uzņēmumu nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem: pamatlīdzekļu bilances vērtība ir Ls 70 000, neto apgrozījums — Ls 200 000, vidējais strādājošo skaits — 25.

Kopumā šī sistēma vērtējama kā mozaīka, raiba, sarežģīta, ar dažādu metodoloģisku pieeju, nepieļaujot atlaižu ieviešanu visiem uzņēmējiem (neatkarīgi no lieluma, ražošanas virziena) līdzīgā apmērā par daļu (šobrīd ap 50%) no investīcijām, kuras ieguldītas ražošanā, jaunu darba vietu veidošanā. Šīs situācijas plašāks izvērtējums sniegts mūsu apskatā “Par investīciju ieguldīšanu komercdarbībā” (skat. “Latvijas Vēstnesis” 2001.gada 13.februārī).

Un arī tagad valdība sagatavojusi grozījumus likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), kas paredz nodokļa likmes samazinājumu par trim procentiem, sākot ar 2002. gadu (25% vietā nosakot 22%). 2003.gadā plānots samazināt UIN līdz 19%, 2004.gadā — līdz 15 procentiem. Protams, arī šajā gadījumā kaut kādā mērā tiks veicināta uzņēmējdarbība, jo vairāk līdzekļu varēs ieguldīt attīstībā un investīcijās.

Taču šāda pieeja nav pietiekami mērķtiecīga, lai uzņēmējs orientētos uz kapitālieguldījumiem, jaunu tehniku un tehnoloģiju. Piedāvātajam variantam ir būtisks trūkums — atlaides netiek saistītas ar ieguldītām investīcijām. Investīcijas ražošanā nav lietderīgi aplikt ar nodokli. Plānotā uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšana no 25% līdz 15% nepietiekami stimulēs šo procesu. Valstij nebūtu jārūpējas par to uzņēmēju naudu, kas tiek tērēta patēriņam, nevis investīcijām.

Par šādu uz investīcijām un jaunām darba vietām orientētu modeli ir rosināts kopš 7.Saeimas darbības sākuma, ik gadu piedāvājot atbilstošus grozījumus uzņēmumu ienākuma nodoklī laikā, kad tiek apspriests un apstiprināts valsts budžets. Arī Tautsaimniecības padome (konsultatīva institūcija pie Ekonomikas ministrijas) sagatavoja un iesniedza valdībai priekšlikumus, kas paredzēja nevis uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes samazināšanu, bet gan investīciju atbrīvošanu no nodokļiem. Tādu viedokli pauda arī Latvijas Rūpnieku konfederācija, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācija u.c.

Turklāt mazie uzņēmumi, kas darbojas kā individuālie uzņēmumi un pašlaik ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji, līdz ar Komerclikuma spēkā stāšanos, zaudējot juridiskās personas statusu, kļūs par individuālajiem komersantiem un pāries iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju kategorijā. Tātad, samazinot uzņēmumu ienākuma nodokli no 25% līdz 22%, diskriminējošā situācijā nonāks individuālie uzņēmumi. Pēc Komerclikuma stāšanās spēkā individuāliem uzņēmumiem tiks piemērotas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes, tas ir, 25% apmērā, kas būs augstāk par projektēto nodokļu likmi — 22%.

Iebildumi, ka, pieņemot nodokļa atlaides par investīcijām, tie būs grūtāk administrējami, diez vai būtu korekti. Finansu ministrija vairāku gadu garumā ir ieguldījusi daudz naudas (izmantojot arī Pasaules bankas un SVF aizdevumus) Valsts ieņēmumu dienesta uzlabošanā. Jāpiebilst, ka, likvidējot šo lielo iepriekš minēto nodokļa atlaižu mozaīku un unificējot šo sistēmu, administrēšana kļūtu vienkāršāka.

Turklāt arī Latvijā noteiktā likme — 25% — ir viena no zemākajām Eiropas valstīs. Pērn, 2000.gadā, šī likme bija: Somijā — 29%, Zviedrijā — 28%, Dānijā — 32%, Vācijā — no 30% līdz 42%, Beļģijā — 39%, Nīderlandē — 35%, Francijā — 33,5%, Austrijā — 34%, Īrijā — 24%, Lielbritānijā — 30%, Itālijā 37%, Portugālē — 32%, Polijā — 36%, Lietuvā — 29% .

Tātad uzņēmējdarbības atbalstam un veicināšanai būtu lietderīgi plašāk izmantot nodokļu atlaides investīcijām, nosakot tās noteikta procenta apmērā no investīciju summas. Šīs atlaides var būt arī uz limitētu laika periodu. Tas veicinātu saimnieciskās darbības paplašināšanos, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu un galarezultātā pievienotās vērtības nodokļa palielinājumu valsts budžetā.

Ir arī cita problēma. Lai sekmētu pašvaldību ieinteresētību uzņēmējdarbības veicināšanā, vēlams daļu no saimnieciskās rosības nodokļiem ieskaitīt arī pašvaldību budžetos, kas pašreiz tiek pilnīgi centralizēti (izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli). Tas veicinātu arī nodokļu nemaksātāju atklāšanu un godīgu attieksmi pret visiem, bet it sevišķi reģionu attīstību.

Jāpanāk, lai uzņēmējiem būtu labāka motivācija atklāt jaunas darba vietas ārpus Rīgas areāla, citos valsts reģionos. Patlaban uzņēmumu ienākuma nodoklis neveicina ražošanas attīstību attālākajos valsts reģionos — nodokļu likme nav diferencēta. Ja nu vienīgi te palīgos nāk pieticīgais Reģionālais fonds.

Kas attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, tad šobrīd pēc plāna 2001.gadam ieņēmumi no iedzīvotāju nodokļa (284,8 miljoni latu) tiek ieskaitīti pilsētu un pagastu pašvaldību budžetos 71,6 procentu jeb 203,3 miljonu latu apmērā un Labklājības ministrijas valsts speciālajā aprūpes budžetā 28,4 procentu jeb 81,5 miljonu latu apmērā.

Liekas, ir iespējas arī palielināt budžeta ieņēmumu daļu. Te, pirmkārt, būtu lietderīgi pāriet no proporcionālas likmes iedzīvotāju ienākumu aplikšanā, tas ir, 25 procentu apmērā ar jebkuru izpeļņas līmeni, uz lēni kāpjošu progresīvo procentu likmi, no nodokļa maksāšanas atbrīvojot personas, kuru ienākumi nepārsniedz 80 latu mēnesī (tajā pašā laikā mēneša neapliekamo minimumu palielinot no 21 līdz 29 latiem). Turklāt nodokļu likme būtiski varētu tikt samazināta un diferencēta maksātājiem, kuru mēneša ienākumi ir no 80 līdz 200 latiem. Nodokļa maksātājiem ar mēneša algu no 200 līdz 400 latiem saglabātos pašreizējā 25 procentu likme. Sākot ar 400 latu mēnešalgu, sāktos pakāpenisks un vienmērīgs procentu likmes pieaugums. Virs mēneša algas 1200 latiem procentu likme varētu būt nemainīga, lai kopā ar sociālās apdrošināšanas maksājumiem nepārsniegtu 50 procentus.

Abos pēdējos gadījumos tiktu veicināta pircēju loka paplašināšanās, pieprasījuma pieaugums pēc patēriņa precēm. Tas savukārt darba devējiem radītu nepieciešamību paplašināt ražošanu, veicinātu uzņēmumu apgrozījumu, palielinātu darba vietu skaitu. Un atgriezeniski tas atkal dotu iespēju paaugstināt darba algas tiem, kas ražo patēriņa preces.

Tas veicinātu arī pašvaldību budžetu palielināšanos, līdzekļu atskaitījuma pieaugumu valsts speciālajos budžetos. Nodokļa likmes diferenciācijas dēļ pašvaldību un valsts budžeta ieņēmumi palielinātos aptuveni par diviem miljoniem latu gadā, bet turpmāk šis pieaugums varētu būt no 0,5 līdz vienam miljonam latu katru nākamo gadu. Laikā no 2001. līdz 2010. gadam papildu ienākums varētu sasniegt 40–50 miljonus latu

Ir īstenojams iedzīvotāju ienākuma nodokļa amnestijas likums. Tas uzlabotu Latvijas rezidentu — fizisko personu — ienākumu aplikšanu ar nodokļiem un palīdzētu nākotnē ieviest vispārējās ikgadējās fizisko personu ienākumu un izdevumu deklarācijas. Tas aizvietotu arī nulles deklarācijas likumu, dodot iespēju fiziskajām personām ierobežotā laikā brīvprātīgi legalizēt savus iepriekš nedeklarētos apliekamos ienākumus, nomaksājot 25% nodokli.

Tas var pozitīvi ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Palielinoties ienākumiem budžetā, valsts varēs atvēlēt vairāk naudas investīciju programmām. Nulles deklarācijas gadījumā šādu papildu ieņēmumu vispār nebūtu, jo deklarācijai nebūtu atpakaļejoša spēka. Reizē šī likuma pieņemšana būtu arī ietekmīgs ierocis cīņā pret korupciju.

Par kredītpolitiku

Tā mēs nonākam arī pie budžeta ieņēmumu un izdevumu samērojuma, kas liecina, kā mēs kopumā saimniekojam. Pēdējos gadus vienmēr dienas kārtībā ir jautājums par valsts budžeta deficītu. 1998.gadā šis deficīts bija mīnus 0,9%, 1999.gadā — mīnus 4,2%, 2000.gadā — mīnus 2,8%, un šogad paredzēts mīnus 1,7%. Nākamajam gadam prognozē mīnus 2,4%, kas ļoti tuvu kritiskajam līmenim. Šajā sakarībā ir problēma ar valsts parāda lielumu un dinamiku.

Valsts parāds 2000.gada beigās, salīdzinot ar 1999.gada beigām, pieaudzis par 59 miljoniem latu un tagad ir 570 miljoni latu. No tā ārējais parāds ir samazinājies par 11,9 miljoniem latu (līdz 347 miljoniem latu), bet iekšējais parāds pieaudzis par 71 miljonu latu (sasniedzot 223 miljonu latu līmeni). Paredzams, ka šogad valsts parāds sasniegs 720 miljonus latu, bet 2006.gadā tas varētu būt ap 940 miljoniem latu. Tātad valsts parāds svārstās no 13% līdz 15% no iekšzemes kopprodukta. Labi, ka nav kā vienā otrā Rietumeiropas valstī, kur šis rādītājs ir 40%, 60% vai vairāk no iekšzemes kopprodukta (IKP). Bet jāievēro, ka 1990.gadā neatkarīgā Latvija sāka darbību no ārējā parāda nulles līmeņa, jo Krievija uzņēmās visus bijušās PSRS parādus.

Taču, vienalga, valsts parāda apkalpošanai (procentu apmaksai) šogad vien jāizlieto ap 44 miljoni latu, nākamgad — ap 50 miljoni. Pašreiz valdība cenšas nodrošināt parāda īpatsvaru nacionālajā valūtā, ne mazāku kā 50% no kopējā valsts parāda apjoma. Taču aizņemšanās iekšējā finansu tirgū ir dārgāka nekā ārvalstu finansu tirgū. Diezin vai par pamatotu var uzskatīt valdības tiekšanos vairāk aizņemties valsts iekšējā finansu tirgū. Izdevīgāk ir aizņemties ārvalstu finansu kapitāla tirgū — tas iespējams ar zemākām procentu likmēm un uz ilgāku laiku. Tas samazinātu parāda apkalpošanas izdevumus nākamajos gados vidējā termiņa perspektīvā. Valsts aizņemšanās iekšējā finansu tirgū negatīvi ietekmē tautsaimniecību — ierobežo kredītresursu pieejamību uzņēmējiem un nesekmē arī kredītprocentu sarukumu Latvijā esošajās kredītiestādēs.

Budžeta deficītu (arī pastāvot zināmam ieņēmumu daļas konservatīvismam) var pasliktināt daži neparedzēti valsts izdevumi. Briest dažādi negaidīti tēriņi, kuriem ir zināma varbūtība. Tā šā gada 21.septembrī akciju sabiedrība “Latvijas gāze” paziņojusi Privatizācijas aģentūrai par starptautiskās arbitrāžas tiesas procesa sākšanu pret Latvijas valsti. Uzņēmums vēlas panākt gāzes cenu un tarifu atbrīvošanu rūpnieciskajiem patērētājiem. Prasība pamatota ar to, ka kopš 2000.gada pieaugošās dabasgāzes tirgus cenas ievērojami kāpinājušas “Latvijas gāzes” izmaksas saistībā ar gāzes piegādi, bet Latvijas valsts nav spējusi kompensēt šo izmaksu pieaugumu ar atbilstošu gāzes cenu palielinājumu. No Latvijas valsts tiek prasīta zaudējumu atlīdzība — aptuveni 5 miljoni latu, kā arī tiesvedības izmaksu segšana. Pēc mūsu uzskata, te gan bija iepriekš jāpanāk savstarpējs kompromiss, jo Latvijas valdība, formējot akciju pārdošanas un pirkšanas līgumu ar nākamajiem īpašniekiem, ir rīkojusies neprecīzi.

Notiek arī tiesvedība “Lattelekom” akcionāra “Tilts Communications” ierosinātajā lietā pret Latvijas valsti par jumta līguma nosacījumu nepildīšanu, samazinot monopoldarbības laiku. Nākamā starptautiskā arbitrāžas tiesas sēde paredzēta 20.decembrī. Tiesāšanās process var ilgt pat vairākus gadus. Iespējamās Latvijas valsts izmaksas tiek nosauktas dažādas, pat līdz 300—350 miljoniem ASV dolāru. Arī te var būt jāmaksā par Latvijas iepriekšējās valdības kļūdām.

Ir arī citi draudi par starptautisko tiesu nelabvēlīgiem iznākumiem. SIA “Windau” īpašnieks Zviedrijas firma “Nykomb Synergetics Techonology AB (NST)” pieprasījis Latvijas valstij segt 8,2 miljonus latu zaudējumus sakarā ar dubultā elektroenerģijas iepirkuma tarifa nepiemērošanu Bauskas koģenerācijas stacijai. Strīds starp “Latvenergo” un SIA “Windau” par elektroenerģijas iepirkšanu par dubulto tarifu sākās jau 1998.gadā. Neskaidra ir arī zviedru kuģa sagriešanas lieta, kura var maksāt apmēram 3 miljonus ASV dolāru.

Dienas kārtībā nāk arī lielu tautsaimnieciski svarīgu ražošanas nozīmes un infrastruktūras objektu būves sākšana: celulozes ražošanas rūpnīcas Latvijas daļas pamatkapitālā nosegšana 127 miljonu eiro apmērā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecība par 70—90 miljoniem latu, hokeja haļļu būve 2006.gada pasaules čempionātam apmēram par 20—30 miljoniem latu; ieguldījumi apkārtējās vides saimniecības (atkritumu poligonu iekārtošana, slimo mājdzīvnieku pārstrādes fabrika u.c.) sakārtošanai atbilstoši Eiropas Savienības (ES) prasībām un citas lietas.

Uzņēmējs blakus savai peļņai un amortizācijas atskaitījumiem investīcijām izmanto arī aizņemtos līdzekļus. Rietumeiropā kopējie banku sistēmas piešķirtie kredīti atbilst 130% no valsts IKP. Latvijā pašreiz kredīti iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām sasniedz ap 1,1 miljardu latu, kas ir tikai apmēram 25 procenti no IKP. Tādēļ vienmēr nozīmīga ir kredītpolitika. Pašreizējās kredītprocentu likmes vairumam uzņēmēju vēl ir pārāk augstas. Iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu procentu likmes īstermiņa kredītiem latos un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu valūtās 2001.gada janvārī — aprīlī vidēji attiecīgi bija 12,6% un 10,8%, bet šādu ilgtermiņa kredītu vidējā svērtā procentu likme bija attiecīgi 10,0% un 10,1%. Vidējiem un mazajiem uzņēmumiem šie procenti ir augstāki. Vidējā procentu likme 1999.gadā nacionālās valūtās izsniegtajiem aizdevumiem Norvēģijā bija 8,1%, Dānijā — 7,1%, Zviedrijā — 5,5% un Somijā — 4,7%.

Latvijā ir viens no zemākajiem inflācijas procentiem Austrumeiropā un ar samērā augstu valūtas stabilitāti, bet komercbanku kredītlikmes saglabājas diezgan augstā līmenī. Pat komercbanku hipotekāro kredītu likme ļoti reti ir mazāka par 10 procentiem gadā, bet parasti tā svārstās ap 12–13 procentiem, par 25 gadiem būs četrkārtīga pārmaksa.

Pagaidām valsts ļoti maz ietekmē šīs kredītprocentu likmes. Nepietiekami aktīvi tiek pildīts likums “Par īpaši atbalstāmiem reģioniem”, saskaņā ar kuru darbību uzsāka Reģionālais fonds. Tā uzdevums ir veicināt uzņēmējdarbību īpaši atbalstāmajos reģionos (aptverot ap 200 pašvaldību teritorijas), finansējot uzņēmēju un pašvaldību projektus, kas rada papildu darba vietas, tehniski pārkārto ražošanu, veido alternatīvās ražotnes un arī pakalpojumu uzņēmumus lauku reģionos. Lai gan fonda darbības laikā (2,5 gados) līdz 2001.gada janvārim bija noslēgti 525 līgumi par līdzekļu saņemšanu no Reģionālā fonda, izlietojot 2,3 miljonus latu, tas nav pietiekami. Jāpiebilst, ka, sastādot 2001.gada valsts budžetu, bija paredzēts šim nolūkam novirzīt vairs tikai 500 tūkstošus latu, bet vēlāk asignējumu palielināja līdz 800 tūkstošiem latu. Jauni projekti ir, vajadzīgs tālāks atbalsts. Budžeta 2002.gada projektā atkal tā pati aina kā pirms gada. Būtībā šobrīd tas Latvijā ir vienīgais reālais ekonomiskais instruments, kas nodrošināja uzņēmējiem daļēju vai pilnīgu samaksāto kredītprocentu kompensāciju par veiksmīgi izlietotiem kredītiem.

Pēdējos desmit gados nav vēl izveidotas citas valsts atbalstītas investīciju programmas ne mājokļu kreditēšanā, ne kādā citā tautsaimniecības nozarē. Iespējams, ka tikai nākamgad veidosies lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma ar valsts atbalstu.

Bankās ļoti trūkst ilgtermiņa resursu. Šādu kredītresursu veidošanās veicināšanai nepietiekami tiek emitētas ķīlu zīmes, izņemot Latvijas Hipotēku un zemes banku. Pirmā publisko korporatīvo parāda vērtspapīru emisija ķīlu zīmju emisijas veidā notika 1994.gada jūnijā. Tad tā uz vairākiem gadiem bija pārtraukta sakarā ar likuma “Par Latvijas Hipotēku un zemes banku” atzīšanu par spēku zaudējušu. Tādēļ no jauna hipotekāro ķīlu zīmju emisija tika sākta tikai 1998.gadā. Ir emitētas ķīlu zīmes ar 1,3,5 un 7 gadu dzēšanas termiņu. Šogad paredzēta arī pirmo desmit gadu ķīlu zīmju emisija.

Pašreiz Latvijā emitētās ķīlu zīmes atbilst Eiropas Savienības investīciju direktīvas prasībām. Latvijas investoriem ir pieejams ES kvalitātes līmenim atbilstošs ieguldījumu instruments. Šobrīd hipotekārais aizdevums, kas tiek izmantots ķīlu zīmju segumam, nedrīkst pārsniegt 60 procentus no tā nodrošināšanai ieķīlātā nekustamā īpašuma tirgus vērtības, bet ar pēdējiem grozījumiem Hipotekāro ķīlu zīmju likumā robeža mājokļu hipotekārajiem aizdevumiem palielināta līdz 75%, kas veicinās Latvijas hipotekārās kredītsistēmas tālāku attīstību. Tas dos iespēju palielināt apgrozībā laižamo ķīlu zīmju daudzumu.

Ir apsveramas arī citas kredītresursu akumulēšanas iespējas. Realizējot valsts fondēto pensiju sistēmu (otro līmeni), lietderīgi būtu precizēt uzkrāto līdzekļu novirzīšanas shēmu, lai tie lielākā mērā kalpotu Latvijas tautsaimniecībai. Ieguldot šos līdzekļus ārvalstīs, zūd pensiju ilgtermiņa uzkrājumu jēga, jo notiek nevis Latvijas, bet gan citu valstu tirgus attīstība. Atsevišķās valstīs svešzemju tirgos drīkst ieguldīt tikai līdz 10—12%, citās — tikai iekšzemē. Priekšroka dodama līdz ar ieguldījumiem valsts vērtspapīros arī banku emitētajās ilgtermiņa hipotekārajās ķīlu zīmēs.

Izsniegtie kredīti nacionālajā valūtā ir dārgāki. Tā, piemēram, šā gada augustā pēc Latvijas Bankas monetārā biļetena (Nr.8) datiem, Latvijas kredītiestādēs latos izsniegto ilgtermiņa kredītu procentu likmes bija 11%, bet Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu valūtās — 8,3%. Līdzīgi arī izsniegtajiem īstermiņa kredītiem starpība ir divi procenta punkti.

Šajā sakarībā kredītprocentu zināmu pazemināšanu veicinātu arī lata pakāpeniska, bet neatliekama (1–2 gadu laikā) piesaiste ES kopējai valūtai — eiro. Ar 2002.gada 1.janvāri 12 ES dalībvalstīs (izņemot Lielbritāniju, Dāniju un Zviedriju) nacionālās valūtas tiks nomainītas pret kopējo valūtu eiro. Eiropas Savienības valstis ir kļuvušas nozīmīgākās Latvijas tirdzniecības partnervalstis gan eksportā, gan importā, veidojot 64% no kopējā eksporta un 52% no kopējā importa. Lata piesaiste eiro (vēlāk arī pāreja uz šo Eiropas vienoto valūtu) varētu veicināt arī algu un pensiju pieaugumu, notiktu straujāka investīciju pieplūšana. Tirgojoties ar visām Eiropas monetārās savienības valstīm, uzskaites procedūras būs vienādas. Samazināsies arī valūtas risks. Piemēram, lata piesaiste eiro izslēgs nepieciešamību slēgt “Forward” darījumus, kas palīdz izsargāties no nevēlamām eiro un latu kursa svārstībām, samazināt uzņēmēju izmaksas (protams, bankām sašaurināsies darbības lauciņš). Plašāks apskats un ievirzes šādām pakāpeniskām izmaiņām sniegts mūsu iepriekšējā rakstā “Krustcelēs starp eiro un citu naudu” (skat. “Latvijas Vēstnesis” 2001.gada 16.martā). Dīvaini, ka tikko septembrī Budapeštā notikušajā konferencē “Eiro 2002” Latviju pārstāvēja tikai žurnālisti, kamēr citas kandidātvalstis — atbildīgas amatpersonas.

Pašreizējais iekšzemes kopprodukts ASV ir aptuveni 10 triljoni dolāru, bet eirozonas valstu kopējais IKP — apmēram 8 triljoni dolāru. Pēc tam, kad ES un Eiropas monetārajai savienībai pievienosies arī pašreizējās kandidātvalstis, ES spēs nostāties kā līdzvērtīga ASV un IKP eirozonas valstīs būs pat lielāks nekā ASV.