Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

Turpinājums. Sākums — “LV” 05.10.2001., Nr.142;

“LV” 10.10.2001., Nr.144; “LV” 17.10.2001., Nr.148

5. Attīstības scenāriji

5.1. Konverģences scenārijs

Ņemot vērā minētos priekšnosacījumus, var iezīmēt šādas galvenās Latvijas ekonomiskās attīstības tendences:

— Latvija kļūst pilntiesīga ES dalībvalsts;

— notiek intensīva sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvija atrodas aktīvajā ES reģionā; Latvija cieši sadarbojas ar citām Eiropas (Baltijas reģiona) valstīm, īpaši Skandināvijas valstīm, relatīvi līdzīga ģeopolitiskā stāvokļa, interešu un mentalitātes dēļ; notiek arī politiski un ekonomiski aktīva sadarbība ar Austrumiem;

— Latvija aktīvi iekļaujas reģionālajā un globālajā saimnieciskajā darbībā, attīstās konkurētspējīgu preču ražošana; adekvātu paliekošu ārvalstu investīciju piesaisti veicina labvēlīga biznesa vide, valsts garantijas, nodokļu atvieglojumi; paaugstinās valsts drošība mainīgajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, ilgtermiņā līdzsvarojas ārējās tirdzniecības bilance;

— Rīga kļūst par Baltijas jūras reģiona biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru;

— efektīva, demokrātiska, caurspīdīga un atvērta valsts pārvalde, uzņēmējiem pieejami kvalitatīvi valsts iestāžu pakalpojumi; E-valdības modeļa attīstība;

— zināšanu pārvaldības process12 realizēts valsts mērogā kā sabiedrības prioritāte un valsts ekonomikas un sociālās dzīves pamats; izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu;

— jaunās (inovatīvās) ekonomikas un E-komercijas vides attīstība; stingra orientācija uz zemu energoietilpīgu un materiālietilpīgu ražošanu, balstītu uz zināšanām, augstām tehnoloģijām un inovāciju rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumos;

— zinātniskās pētniecības darba iespējas nodrošina pasaules līmenim atbilstošus rezultātus konkurētspējīgās nozarēs, inovāciju process tautsaimniecībā kļūst arvien straujāks, veidojas ar augstskolām saistīti, aktīvi funkcionējoši tehnoloģiskie centri, kas sadarbojas ar attiecīgajiem Eiropas tehnoloģiskajiem megacentriem;

— izglītība kļūst par procesu visa mūža garumā, valsts garantē ikvienam vispārējās izglītības iespējas un nodrošina visiem kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas; mācību process orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un tās lietot;

— attīstīta moderna infrastruktūra (informācijas un telekomunikāciju tīkli, ceļi, elektrības padeve, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana); visas Latvijas ekonomiskās telpas pilnīga datorizācija un pieeja Internet; izveidota nepieciešamā biznesa vide visā valstī;

— ES infrastruktūrā integrēta konkurētspējīga transporta (sauszemes, ūdens un gaisa) sistēma, ērta vietējā un starptautiskā satiksme, efektīva un integrēta kravu un pasažieru loģistika; veidojas aktīvs vietējais un starptautiskais tūrisms;

— tranzīta pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā sabalansēts ar ražošanu un pakalpojumiem; Latvija kooperācijā ar citu valstu struktūrām efektīvi pelna, izmantojot tranzītteritorijas statusu; attīstītas kuģniecība, efektīvāka kļuvusi ostu darbība, paplašinās un veidojas arvien jauni papildu un sekundārie pakalpojumi (loģistika, distribūcija, banku un apdrošināšanas serviss, konsultēšana);

— lauku rajonos ekonomika diversificējas (piemēram, lauku tūrisms un amatniecība), lauksaimniecībā sāk dominēt specializēta augstražīga ražošana, bez tam attīstās bioloģiskā lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un nepārtikas produktu ražošana;

— veiksmīgi padziļinās sabiedrības ekonomiskā un sociālā kohēzija; pieaugot darbaspēka mobilitātei, izlīdzinās atšķirības starp valsts reģioniem, veidojas sabiedrības vidusšķira; atrisinātas ar demogrāfisko procesu saistītās darbaspēka problēmas.

Kā jau tika minēts, šādu tendenču iespējamība balstās uz Latvijas priekšrocību un iespēju nostiprināšanos nākotnē.

Pastāvot labvēlīgai demogrāfiskai situācijai, dzimstība nākošajos 10 gados var būt lielāka nekā deviņdesmitajos (1999.–2000. gadā pēc ilgāka pārtraukuma jau ir neliels dzimstības pieaugums). Pateicoties samērā augstajam dzimstības līmenim astoņdesmitajos gados, sākot ar apmēram 2005.–2007. gadu darba tirgū nonāks papildu kvalificēts darbaspēks. Turpmākajos gados, savukārt, demogrāfiskā situācija pasliktināsies, arvien jūtamāk izpaudīsies sabiedrības novecošanās tendences.

Vairāku faktoru labvēlīga kombinācija (stabila makroekonomiskā vide, labvēlīga ārējo tirgu konjunktūra u.c.), ekonomikas (iekšzemes kopprodukta) attīstības tempi pakāpeniski pieaugs, pēc 2005.gada vidēji sasniedzot 6–8 % gadā, bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiks 10 gadu laikā. Ekonomikas attīstības līmenim pietuvojoties ES vidējam līmenim ap 2020. gadu, ikgadējais IKP pieauguma temps sāks atkal nedaudz samazināties.

Nākamajos 5 gados vai pat ilgāk jārēķinās ar samērā ievērojamu budžeta izdevumu slogu, kas var radīt budžeta deficītu. Šis apstāklis ir viens no galvenajiem dotā scenārija riska momentiem, kas var ietekmēt tā konsekventu realizāciju. Pārvarot šo posmu, valsts finanses pakāpeniski stabilizēsies.

Sagaidāms straujš eksporta pieaugums, bet tai pašā laikā nepieciešamās investīcijas un budžeta deficīts veicina importa pieaugumu. Tāpēc perioda sākumā tekošā konta deficīta samazinājums nebūs straujš. Tomēr tam nevajadzētu izraisīt maksājuma bilances nestabilitāti, jo realizētie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumi, labvēlīgā ekonomiskā attīstība radīs Latvijai papildu iespējas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Jau pēc 7–8 gadiem tekošā konta deficīts var sākt jūtami samazināties, pateicoties iekšējo uzkrājumu pieaugumam.

Iedzīvotāju vidējie ienākumi acīmredzot pieaugs lēnākā tempā — vidēji 4–6 % gadā. Kaut arī saglabāsies sabiedrības diferenciācija pēc materiālā stāvokļa, var cerēt, ka tuvākajos gados izveidosies stabils sabiedrības vidusslānis un mazināsies krasi izteikta sabiedrības noslāņošanās. Tālākā laika gaitā, līdzīgi kā tas dažādos laika posmos bijis ekonomiski attīstītajās valstīs, aizsāksies ienākumu izlīdzināšanās tendence13. Pieaugot ienākumiem un palielinoties uzkrājumu līmenim, darba ņēmējiem sāks piederēt arvien lielāki nacionālo aktīvu apjomi.

Ir jāmaina Latvijas ekonomikā dominējošais modelis, ko raksturo zemu kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augsta labklājības līmeņa sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tādēļ turpmāko 5–10 gadu laikā turpināsies Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija. Tā notiks vairākos posmos, vienlaikus:

— veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs;

— attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos14.

Tradicionālo nozaru attīstības galvenais priekšnosacījums būs to reindustrializācija, t.i., to attīstība uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes. Pirms plašāka mēroga reindustrializācijas nepieciešams daudz plašākā apjomā kā līdz šim veikt darbietilpīgo infrastruktūras atjaunošanu un sakārtošanu.

Tas nav iespējams bez papildu darbaspēka iesaistīšanas. Ņemot vērā prognozējamo demogrāfisko situāciju, tas nav īstenojams, ja ir tehniski atpalikusi lauksaimniecība — nozare, kur ir zināmas potenciālas darbaspēka rezerves. Tādēļ tā ir nozare, kurā vispirms jāstimulē mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa sasniegšana. Tas neveicinās lauksaimniecības produktu ražošanas apjoma palielināšanos valstī, bet ļaus izbrīvēt darbaspēku citām nozarēm. Tādēļ lauksaimniecības modernizācijas veicināšana ir viena no aktuālākajām Latvijas prioritātēm.

Atjaunojot un modernizējot infrastruktūru, arī turpmāk saglabāsies paaugstināti attīstības tempi būvniecībā. Tomēr jārēķinās, ka laukos samazināsies iedzīvotāju skaits, jo tie pārcelsies uz pilsētām.

Reindustrializāciju būtiski ietekmēs ārvalstu investīcijas un ekonomiski attīstīto valstu transnacionālo korporāciju (TNK) prakse — agrāk apgūtu masveida ražošanas procesu pārvietošana uz kādu ekonomiskās attīstības valsti ar nobriedušu industriālā tipa ekonomiku, kurā ir arī inovatīvās ekonomikas aizmetņi, ar izglītotu darbaspēku pietiekamā līmenī, lai nodrošinātu standartizētas masveida produkcijas ražošanu15.

Latvijas uzņēmumi arvien vairāk tiks iesaistīti lielo TNK iekšējā apgrozījumā, kļūstot par daļu no kooperācijas saitēm starp to specializētajiem meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās valstīs un pat dažādos kontinentos. Tas būs viens no globālā, integrētā ražošanas–tirdzniecības tīklveida modeļa izveidošanās rezultātiem, ko veicinās mūsdienu informācijas un sakaru sistēmas, kas ļaus šādas komplicētas tīklveida sistēmas vadīt un kontrolēt arvien efektīvāk.

Tomēr pastiprināsies arī faktori, kas šo procesu bremzēs. Attīstoties informācijas un telekomunikāciju sistēmām, it īpaši Internet, arvien vairāk samazināsies nepieciešamība TNK veidot plašu meitas uzņēmumu un filiāļu tīklu. Arvien biežāk pasūtījumus izejvielu, materiālu, detaļu, kā arī pakalpojumu piegādei uzņēmumi ievietos Internet mājas lapās. Tas nozīmē, ka daudzi Latvijas uzņēmumi tomēr ne vienmēr varēs cerēt uz dāsnām ārvalstu kompāniju investīcijām ražošanā — tie būs spiesti meklēt citus līdzekļus savu ražošanas jaudu attīstībai.

Reindustrializācija un uzņēmumi Latvijā veidosies ne tikai atkarībā no ārvalstu investīcijām un TNK. To noteiks arī iekšējo faktoru loģika, tai skaitā uzņēmējdarbības strukturālās sabalansētības (lielo, vidējo un mazo uzņēmumu attiecība, industriālās grupas un klasteri) nepieciešamība16. Tādēļ nākamajos gados svarīgas būs nevis atsevišķas investīcijas vispār, lai cik lielas tās būtu, bet tādas investīcijas, kas stimulē plašu, sazarotu industriālo grupu veidošanos.

Īstenojoties šādai politikai, reindustrializācijas rezultātā Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība, izmantojot ekonomiski attīstīto valstu jau sasniegto tehnoloģisko līmeni, to investīcijas un industriālo pieredzi. Tādēļ šādas rūpniecības attīstībai un tai adekvāta darbaspēka sagatavošanai jābūt par vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm vidējā (10–15 gadu) termiņā.

Tradicionālo nozaru vidū labas attīstības iespējas paredzamas:

— nozarēm, kas saistītas ar meža izmantošanu; pagaidām Latvijas mežu resursu izmantošana vēl nav specializējusies tādā mērā, lai tas varētu kļūt par tās efektivitātes palielināšanās faktoru, tādēļ paredzams, ka galvenais šīs nozares attīstības virziens būs saistīts ar dziļāku koksnes pārstrādi; attīstīsies koksnes pārstrādes cikls — kokmateriāli, mēbeles, celuloze, papīrs, poligrāfija, koksnes ķīmija; nozarei strukturējoties šādā veidā, veidosies viena no nozīmīgākajām Latvijas industriālajām grupām (klasteriem);

— darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm, tādām kā tekstilrūpniecība, vairākas aparātu un iekārtu komplektējošās nozares, kuģu būve un remonts; pakāpeniski zūdot lētā darba spēka pieejamībai, nozīmīgāki kļūs citi konkurences aspekti, piemēram, ES kvalitātes standartu prasību apmierināšana un darbinieku apmācība, jaunas produkcijas un jaunu tirgu apgūšana, mārketings, morāli un fiziski novecojušās infrastruktūras atjaunošana, u.c.;

— ekoloģiski tīras pārtikas ražošanai, kā arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstībai; maz piesārņotā augsne ir vietējās lauksaimniecības priekšrocība, laba bāze Latvijas pārtikas rūpniecībai un atjaunojamo izejvielu bāze pārstrādei;

— pakalpojumu nozaru attīstībai, kura noritēs gan pieaugot ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā vāji attīstītos reģionos, uzlabojoties infrastruktūrai, pastāvot efektīvākam mazo uzņēmumu atbalstam, gan arī veidojoties pieprasījumam pēc jauniem pakalpojumu veidiem, kas saistīti ar tehnisko progresu un iedzīvotāju dzīves standartu pieaugumu; pakalpojumu struktūrā notiks izmaiņas, pieaugs informatīvo, finansu un citu virtuālo pakalpojumu daļa;

— tranzītpakalpojumiem, kuru apjoms absolūtā izteiksmē turpinās palielināties (lai gan samazināsies tranzītpakalpojumu īpatsvars), līdz ar to arī nākotnē tie būs nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare; lielā mērā tās attīstība ir saistīta ar Krievijas un citu NVS valstu ekonomisko izaugsmi un Latvijas politiskām un ekonomiskām attiecībām ar tām; īpaši jāņem vērā, ka nepārtraukti pieaug konkurence no tuvāko kaimiņu — Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un pašas Krievijas puses, tāpēc pastāvīgi uzlabojama tranzītpakalpojumu kvalitāte; sagaidāms, ka paplašināsies jau aizsākusies tendence gūt ienākumus no tranzītpakalpojumiem, attīstot jaunus, ar tranzītpakalpojumiem saistītus pakalpojumu veidus, piemēram, loģistikas un distribūcijas pakalpojumus;

— tūrismam, kura attīstībai labus priekšnoteikumus rada izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskā aktivitāte, ainaviski bagāta, daudzveidīga un nepiesārņotā vide, kultūras resursi un savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums; veidosies Baltijas un Eiropas mērogā konkurētspējīgs Latvijas tūrisma produkts, attīstīsies tūrisma infrastruktūra.

Sekmīgi attīstoties zinātnei, pieaugot investīcijām jaunajās tehnoloģijās, ekonomikas attīstību arvien vairāk noteiks jaunas augsto tehnoloģiju nozares17 un strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā pavērsīsies pretējā — deindustrializācijas virzienā18. Tas nozīmēs, ka atsāksies rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā, dodot vietu lielākai pakalpojumu daļai. Tomēr tas nebūs atkārtots industrijas noriets pēc deviņdesmito gadu sākuma scenārija. Industrijā, pateicoties jauno tehnoloģiju ieviešanai, pieaugs darba ražīgums, palielināsies arī ražojamās produkcijas apjoms. Starp industrijā nodarbinātajiem pieaugs augsti kvalificētu darbinieku īpatsvars. Industrija kļūs par vienu no inovatīvās ekonomikas pamatiem19.

Inovatīvā ekonomika ir principiāli jauns ekonomikas modelis, kas sāks veidoties apmēram pēc 2010.–2015. gada, pateicoties kvalitatīvām pārmaiņām industrijā, tehnoloģisko un informatīvo pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi arī sabiedrība pārveidosies par informācijas sabiedrību20. Iekšzemes kopprodukta pieaugumā uz vienu Latvijas iedzīvotāju arvien svarīgāka loma būs tehniskajam progresam un inovācijām, nevis kopējās kapitāla masas uzkrāšanai vai strādājošo skaita pieaugumam21. Tādēļ arī no investīciju viedokļa būtiski būs ieguldījumi izglītībā, zinātnē un modernajās tehnoloģijās, nevis tikai fiziskā kapitāla apjoma vienkāršā palielināšanā (runa ir par industriālo fizisko kapitālu; infrastruktūrā tā palielināšana joprojām būs nepieciešama).

Realizējot mērķtiecīgu sektorpolitiku (produktīvās kapacitātes paaugstināšana, cilvēkresursu attīstība, inovācijām atvērtas ekonomikas izveidošana), Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra jau reindustrializācijas periodā ir pakāpeniski jāmaina par labu uz augsto tehnoloģiju un zināšanām balstītām nozarēm. Šis process ir cieši saistīts ar zinātniskās pētniecības darbību, augsti kvalificētu kadru sagatavošanu, aktīvu inovāciju procesu, kas prasa kā valsts, tā ražotāju būtiskus ieguldījumus, ar zināšanu pārvaldību kā kompleksu procesu valsts mērogā, kurā valstij ir mērķtiecīgi jāpiedalās22.

Ir principiāli svarīgi īpaši akcentēt un koncentrēt zināšanu pārvaldības procesus dažos atsevišķos ierobežota skaita virzienos, lai nodrošinātu koordinētu un virzītu valsts attīstību, jo, lai veiktu plašus zinātniskās pētniecības un tehnoloģiskos darbus visos virzienos, kā arī iekarotu noieta tirgu daudzās nozarēs, Latvijai nav pietiekama cilvēkresursu potenciāla un ir ierobežotas iespējas. Jāīsteno saskaņotas prioritātes, akcentējot tādus tautsaimniecībai, izglītībai, zinātniskajiem pētījumiem un citām nozarēm vienotus attīstības virzienus, kuri ir starptautiski nozīmīgi un kvalitatīvi konkurētspējīgi, kuros Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības un kuru attīstība stimulēs valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.

Valstij prioritāro konkurētspējīgo zināšanu un darbības virzienu atlases kritēriji ir definējami, ņemot vērā Latvijas status quo faktoru mijiedarbības analīzi un pasaules attīstības objektīvās tendences:

— Nozarē ir augsta speciālistu zināšanu bāze (kompetence, kvalifikācija, pieredze) visos līmeņos, pietiekams speciālistu daudzums un stabilas tradīcijas;

— pasaules līmenim atbilstošs akadēmiskās un profesionālās izglītības līmenis un jauda nozares attīstībai;

— starptautiski konkurētspējīgs nozares tehnoloģiskās attīstības līmenis, institucionālā un cilvēkresursu bāze inovācijām attiecīgajā nozarē;

— eksistējoša, reāli apgūstama niša un pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem iekšējā un īpaši ārējā tirgū, labvēlīgas prognozes iespējai darboties ārējā tirgū, stabilam pieprasījumam un tirgum nākotnē;

— augsta attiecīgās nozares produktu un pakalpojumu pievienotā vērtība;

— mazs enerģijas resursu un izejvielu (īpaši neatjaunojamo) patēriņš;

— nozares attīstība nedegradē apkārtējo vidi.

Minēto kritēriju kopējā analīze liecina, ka tiem pilnīgi vai daļēji atbilst zināšanu ietilpīgās augsto tehnoloģiju nozares. Pašlaik Latvijā konkurētspējīgā līmenī ir attīstījušās vairākas no tām:

— informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par būtisku sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu; visiem šīs nozares aspektiem jāpievērš īpaša, prioritāra uzmanība. Informātika kā ietilpīga zināšanu nozare ietver dažādus, bet arvien ciešāk un nesaraujamāk saistītus darbības veidus — preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu un satura industriju; uz tās bāzes aktīvi attīstās jauni starpnozaru pakalpojumu veidi; taču informātikas attīstības līmenis atstās daudz plašāku un dziļāku iespaidu uz valsts attīstību kopumā; tas ir pamats gan bāzes informāciju un telekomunikāciju infrastruktūras izveidei valstī, gan visu sabiedrības darbības veidu sekmīgai attīstībai, pamatojoties uz zināšanu pārvaldības principiem;

— specifiski biotehnoloģijas, biomedicīnas, farmakoloģijas, koksnes ķīmiskās pārstrādes virzieni — gan modernas, zināšanu ietilpīgas, videi draudzīgas un resursus taupošas inovāciju un rūpniecības nozares, gan arī bāze pakalpojumu sniegšanai (veselības un dabas aizsardzība); Latvijā ir potenciāls un perspektīvas iestrādes, kas lielā mērā pamatojas uz vietējo atjaunojamo resursu (lauksaimniecības produktu) izmantošanu;

— atsevišķas materiālu tehnoloģijas un ražošanas nozares ir perspektīvas, lai, pamatojoties uz Latvijā uzkrāto zinātnisko potenciālu, pieredzi un rūpnieciskajiem resursiem, tiktu radītas vismodernākās tehnoloģijas, projektēti un ražoti augstas kvalitātes videi un lietotājam draudzīgi pasaules tirgū konkurētspējīgi izstrādājumi.

Tajā pašā laikā šis prioritāro zināšanu ietilpīgo nozaru uzskaitījums nav uzskatāms par nemainīgu. Tas jākoriģē, ja attīstības gaitā ir izveidojušās jaunas iespējas vai prioritātes.

Ar pāreju no industriālās ekonomikas uz inovatīvo ekonomiku mainīsies arī uzkrājumu līmenis. Industrializācijas sākuma fāzē šis līmenis ir ap 17% no IKP (1999. gadā)23. Inovatīvajā ekonomikā tas palielināsies līdz 25–30% no IKP vai pat vairāk, saglabājoties šādā līmenī arī turpmāk. Tas veicinās lielāku investīciju ieplūdi ekonomikā un līdz ar to arī straujāku tautsaimniecības attīstību. Papildu faktors, kas veicinās straujāku ekonomisko izaugsmi, būs ES strukturālie fondi, ja tie sasniegs vismaz 4% no IKP24.

Pakāpeniski pieaugot uzkrājumu līmenim, palielināsies un kļūs jūtamāka arī finansu institūciju loma gan reindustrializācijā, gan pārejā uz inovatīvo ekonomiku. Bankas jau šodien ir viens no svarīgākajiem mehānismiem plašas sabiedrības uzkrājumu transformēšanā investīcijās un kapitāla akumulēšanā. Reindustrializācijas procesā ar saviem noguldījumiem bankās pastarpināti arvien vairāk piedalīsies plaša sabiedrība, saņemot par to attiecīgus procentus. Bankas ir arī viens no galvenajiem inovatīvo ideju filtriem, jo, piedaloties jaunu projektu finansēšanā, tās rūpīgi analizē ieguvumus un risku, kas saistīts ar šo projektu īstenošanu. Tieši ar banku palīdzību praksē turpmāk arvien vairāk tiks īstenotas konkrētajā brīdī un konkrētajā situācijā efektīvākās inovācijas, atsijājot tās, kuras vēl nav pietiekami nobriedušas. Tādēļ tieši banku sistēma būs viens no galvenajiem inovatīvās ekonomikas dzinējspēkiem un veicinātājiem.

Tomēr finansu plūsmas neierobežojas tikai ar banku sistēmu. Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība jau radījusi iespēju ātri pārvietot finansu kapitālus no viena pasaules finansu tirgus segmenta (tai skaitā vērtspapīru tirgus segmenta) uz citu. Šīs pašas tehnoloģijas ļauj daudz ātrāk iegūt informāciju par tās vai citas valsts, tautsaimniecības nozares vai atsevišķa uzņēmuma finansu stāvokli tiešsaistes režīmā. Rezultātā investoru reakcija uz to uztverē labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem notikumiem, bet nereti — vienkārši baumām, kļūst arvien straujāka un neprognozējamāka. Tādēļ nākotnē Latvijas iespējas piesaistīt šīs finansu plūsmas būs lielā mērā atkarīgas no valsts ekonomiskās stabilitātes, kā arī finansu tirgus institucionālās struktūras un tās uzticamības. Turpinoties Latvijas vērtspapīru tirgus integrācijai vienotā Baltijas (Baltijas–Skandināvijas) vērtspapīru tirgū, arvien lielākā apjomā gan Latvijas investoriem, gan vērtspapīru emitentiem kļūs pieejams plašāks finansu instrumentu klāsts, piemēram, atvasinātie instrumenti (derivatīvi)25 un robežriska (hedža) fondi26. Šie instrumenti ļaus ievērojami samazināt un regulēt investoru risku, un tas veicinās inovatīvās ekonomikas attīstību, daļēji kompensējot riska kapitālu hronisko trūkumu Latvijā. Tai pat laikā jāatzīmē, ka atvasināto instrumentu plašāka pielietošana finansu tirgu kopumā padara fragmentārāku, daudz sarežģītāku un, līdz ar to iekšēji nestabilāku. Lai to kompensētu, nepieciešama kvalificētāka un precīzāka finansu tirgus uzraudzība un regulēšana, izmantojot arvien modernākas finansu un ekonomisko procesu analīzes un prognozēšanas metodes.

12 Zināšanu pārvaldības process (knowledge management) — koordinēta un virzīta zināšanu radīšana, uzkrāšana, identificēšana, adaptēšana, attīstība, padziļināšana, popularizēšana, izplatīšana, lietošana.

13 Pētījumi liecina, ka vairākumā Eiropas ekonomiski attīstīto valstu ienākumu izlīdzināšanās tendence aizsākās pēc 1920.gada. Tā sevišķi pastiprinājās pēdējos gados pirms Otrā pasaules kara. Arī Japānā ienākumu diferenciācija un sabiedrības noslāņošanās izpaudās industrializācijas sākuma posmā un turpinājās līdz pat Otrajam pasaules karam. Toties pēckara perioda statistikas dati skaidri liecināja par pakāpenisku ienākumu izlīdzināšanos sabiedrībā. Arī ekonomiski veiksmīgāko Dienvidaustrumāzijas valstu pieredze pēdējos gadu desmitos pierādījusi, ka sabiedrības noslāņošanās, kas vērojama industrializācijas periodā, nebūt nav neatgriezeniska.

14 Reindustrializācijas un deindustrializācijas pieejas apvienošana no ekonomiskās teorijas viedokļa korelējas ar mūsdienu attīstības teorijām, piemēram, ar akumulācijas un asimilācijas attīstības teoriju (skat. Richard R. Nelson and Howard Pack. The Asian Miracle and Modern Growth Theory. World Bank paper 1881. World Bank, February, 1998). R.R.Nelsons un H.Paks dažādas Dienvidaustrumāzijas ekonomisko brīnumu skaidrojošās teorijas apkopojis divās grupās. Pirmā grupa ietver akumulācijas teorijas, kas minētā reģiona valstu straujo ekonomikas attīstību skaidro galvenokārt ar investīcijām kapitālā. Citiem vārdiem, saskaņā ar šīm teorijām svarīgākais noteicošais faktors šo valstu straujās ekonomiskās attīstības pamatā ir bijis augsts investīciju līmenis — ja nācija dāsni investē, vienlaikus veltot nepieciešamo uzmanību visu resursu, arī investīciju, racionālai izmantošanai, attīstība neizpaliks. Otrā grupa — asimilācijas teorijas — kā galvenos straujas ekonomiskās attīstības faktorus uzsver uzņēmības, inovāciju un zināšanu nozīmi. Šīs teorijas investīcijas intelektuālajā un fiziskajā kapitālā atzīst par svarīgām un nepieciešamām, taču paātrinātai ekonomiskajai attīstībai ar tām vien ir par maz. Vispirms ir nepieciešamas zināšanas, kā arī spēja uzņemties risku. Tikai tad jaunu tehnoloģiju, produktu un tirgu apgūšana dos vēlamos rezultātus. Tādēļ asimilācijas teorētiķi daudz vairāk akcentē izglītības un inovāciju nozīmi nekā fizisko kapitālu un materiālos resursus. Jāpiebilst, ka šāds teoriju dalījums praksē ir visai nosacīts. Vismaz Latvijas gadījumā akumulācijas un asimilācijas pieeja (ja mēs izvēlamies šādu apzīmējumu) būtu vienlīdz svarīga gan reindustrializācijas, gan arī deindustrializācijas (inovatīvās ekonomikas veidošanās) procesā.

15 Ziemeļamerikas un Eiropas koncerniem par šādiem industriālajiem satelītiem 60.–70.gados sāka kalpot Dienvidkoreja, Taivāna un Meksika, bet sākot ar 90.gadu sākumu — arī bijušās sociālisma valstis, galvenokārt Austrumeiropā un Baltijā, arī Latvija. Savukārt bāzes valstī saglabājas galvenie ekonomiskie un tehnoloģiskie pētījumi, jaunu produkcijas veidu un ražošanas sagatavošana, kas prasa īpaši augstu zinātnisko potenciālu, eksperimentālo bāzi un darbaspēka kvalifikācijas līmeni.

16 Sabalansētai industrijas attīstībai nepieciešami gan lieli, gan mazi un vidēji uzņēmumi. Racionāli sabalansētā industrijas struktūrā lielie un mazie uzņēmumi papildina cits citu. Lielie uzņēmumi parasti ražo un eksportē gatavo produkciju no pusfabrikātiem, detaļām un mezgliem, ko piegādā daudzi mazie uzņēmumi. Tādējādi ap dažiem lielajiem uzņēmumiem veidojas desmitiem vai pat simtiem nelielu un vidēju uzņēmumu, vienoti daudzām iekšējām kooperācijas saitēm, veidojot industriālās grupas. Šo grupu ietvaros tiek veikti arī zinātniskie pētījumi un jaunu tehnoloģiju izstrāde. Tas nodrošina arī stabilitāti atsevišķās nozarēs un tautsaimniecībā kopumā. Atsevišķi lielie uzņēmumi bieži ir neefektīvi, ja tiem nav pietiekami plašs kooperācijas saišu tīkls. Savukārt mazie un pat vidējie uzņēmumi daudzos gadījumos nav spējīgi izdzīvot bez pastāvīga valsts atbalsta, ja tiem vai vismaz to produkcijas vai pakalpojumu daļai nav stabila vietējā noņēmēja.

17 Latvijas attīstības kontekstā pie šīm nozarēm pieskaitāmas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un farmakoloģija, kā arī to pielietojumi. Tā, piemēram, E-komercija integrēs visu veidu komerciālās darbības Internet vidē, stimulēs dažādu tautsaimniecības sektoru attīstību, paaugstinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju globālajā tirgū, radīs jaunas kvalificētas darba vietas, paverot lielas iespējas valsts reģionu attīstībai un mazo un vidējo uzņēmumu darbībai.

18 Deindustrializācijas process pēdējos gados vērojams daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Tomēr šī procesa sākums un temps dažādās valstīs atšķiras. Pirmās deindustrializācijas pazīmes bija vērojamas Lielbritānijā no 1955. līdz 1960.gadam, bet 80.–90.gados šis process bija sevišķi straujš.

19 Prakse liecina, ka TNK satelītvalstis, kas agrāk pārņēma masveida produkcijas ražošanu, to izmantoja, lai pakāpeniski izveidotu savas inovatīvās ekonomikas pamatus. Vairākām valstīm, it īpaši Dienvidkorejai un Taivānai, tas veiksmīgi ir izdevies, un tagad tās pašas apgūst citas valstis savas masveida produkcijas ražošanai, veicot liela apjoma investīcijas, piemēram, Taizemē, Indonēzijā u.c.

20 Viena no galvenajām inovatīvās ekonomikas iezīmēm — ne mazāk kā 90 % no IKP pieauguma tempa tiek sasniegts, pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru — kapitāla un darbaspēka — apjoma pieaugumam, bet gan pateicoties šo faktoru produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības pakāpi sasniegs Latvijas ekonomika, jo izteiktāka kļūs inovācijas un tās radītās produktivitātes pieauguma nozīme. Inovatīvā ekonomikā tirgus liberalizācijas un informācijas tehnoloģiju straujās attīstības dēļ mainās galvenās makroekonomiskās sakarības starp izlaides apjomu pieaugumu un produktivitāti, inflāciju un bezdarbu. Gandrīz neierobežotā informācijas pieejamība un spēja vadīt informācijas plūsmas rada priekšnosacījumus daudz efektīvākai resursu izlietošanai, palielina konkurenci, dažkārt pat tuvinot to pilnīgas konkurences līmenim; ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību ir iespējams realizēt efektīvu krājumu vadību, stabilizējot to līmeni, kas, savukārt, lielā mērā izlīdzina biznesa ciklu svārstības. Tas pozitīvi ietekmē uzņēmēju peļņu un sekmē ekonomisko izaugsmi. Palielinoties produktivitātei asas konkurences apstākļos, saglabājas arī zems inflācijas līmenis. Inovatīvai ekonomikai raksturīgas arī citas tendences. Tā, ir pieaudzis un turpina pieaugt pievienotās vērtības īpatsvars kopējā izlaidē. Notiek pārorientācija no ražojošās sfēras uz apkalpojošo sfēru, līdz ar to turpina pieaugt nodarbināto skaits, kā arī pakalpojumu apjomi. Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo pretēji dažreiz sastopamiem uzskatiem, jauno tehnoloģiju ieviešana nesamazinās darbavietu skaitu, bet gan mainīs tā struktūru.

21 Tajā pašā laikā mainīsies proporcija starp fiziskajā un intelektuālajā darbā nodarbinātajiem. Piemēram, ASV no 1990. līdz 1996.gadam strādājošo skaits ražojošā jomā samazinājās par 1%, bet pakalpojumu jomā pieauga par 15% (Kevin Kelly. New Rules for the New Economy. London, 1998).

22 Analogi piemēri — Japāna, Īrija, Singapūra, Koreja.

23 1998.gadā uzkrājumu daļa no IKP Lietuvā bija aptuveni 14%, Igaunijā — 17%. Tajā pašā laikā Īrijā — 33%, Dienvidkorejā — 34%, Singapūrā — 51%. (Entering the 21 st Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000.).

24 Īrijas gadījumā finansējuma apmērs no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem atsevišķos gados sasniedza 7% no šīs valsts IKP. Apmēram trešdaļu šo līdzekļu Īrija izmantoja izglītības attīstībai un cilvēkresursu pilnveidošanai (Business Central Europe, September, 2000).

25 Derivatīvie instrumenti — finansu instrumenti, kuru vērtība ir saistīta ar citu vērtspapīru vērtību. Piemēram, opcija ir derivatīvais instruments, jo tās vērtība ir atkarīga no akciju vērtības vai akciju indeksa (kursa), ar kuriem opcija ir saistīta.

26 Robežriska (hedge) fondi jeb hedžings ir finansu riska samazināšanas stratēģija. Piemēram, viena no izplatītākajām robežriska (hedžinga) stratēģijām ir vērtspapīru atgriezeniskā pārdošana (selling short).

Turpmāk — vēl