Tas lieluma un patiesības ceļš

Par Raiņa un Tomasa Manna

Jāzepu — kopīgo un atšķirīgo

Andrejs Urdze no Bonnas — konferencei un “Latvijas Vēstnesim”

Referāts konferencē “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi”” Jūrmalā 2001. gada 12. oktobrī

Mūsu, latviešu, lielais dzejnieks un dramatiķis Rainis un izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns — abi savos brieduma gados — pievērsās Vecās derības leģendai par Jāzepu un viņa brāļiem.

Rainim doma par “Jāzepu” radās 1906. gadā Šveices trimdas laikā, kad viņš ar savām trauksmainām, urdošām dzejām un saviļņojošām nacionālām drāmām jau bija kļuvis par latviešu tautas iemīļotāko dzejnieku, kad jau bija izbaudījis slavas augstumus, bet piedzīvojis arī dziļas un aukstas bedres. Viņš šo drāmu pabeidza 1914. gadā, Pirmā pasaules kara priekšvakarā, bet tautā tā izgāja tikai pēc kara.

Tomass Manns ar Jāzepa stāstu sāka nodarboties 1926. gadā, kad jau bija sarakstījis tādus lieliskus darbus kā “Burvju kalns” un “Budenbroki”, par kuru saņēma Nobela prēmiju. Jāzepa romāna trešo sējumu viņš daļēji sarakstīja savā vasaras mājā Lietuvā, Nidā, kur viņš, redzot lielās kāpas, esot varējis tik izsaukties: “€gypten! €gypten!” Šinī sakarībā izbrīnu rada tas, ka nav nekādas liecības par to, ka Tomass Manns būtu saskāries, iepazinies ar Raiņa drāmu, kaut tā jau bija parādījusies Aspazijas tulkojumā vācu valodā. Trešo daļu viņš pabaidza emigrācijā Šveicē un ceturto daļu — Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā Amerikā. Arī šai ziņā it kā līdzība ar Raini.

Raiņa Jāzeps veidojās kā eksistenciāli dziļi pārdzīvota drāma, kas piesātināta ar Raiņa paša izjustiem un izciestiem piedzīvojumiem, kurus lieliski parāda Roalda Dobrovenska biogrāfiskais romāns “Rainis un viņa brāļi”. Savā ziņā Raiņa drāma parāda paša Raiņa iekšējo cīņu drāmas rakstīšanas laikā. Manna romāna izveide turpretī ir drīzāk redzama uz toreizējā vēsturiskā, nacionālsociālistisko draudu fona. Mītu izmantošanai nacionāliem mērķiem Tomass Manns liek pretī modernu mītu izpratni, parādot to vispārcilvēcīgos, humānos elementus.

Atšķirība starp abu autoru darbiem vispirmām kārtām pastāv ārējā formā. Rainis izvēlas drāmu — literatūras formu, kas dod iespēju cilvēkus aizraut, emocionāli uzbangot, ietekmēt cilvēka prātus zināmā virzienā; šī forma neļauj izplūst plašumā, bet gan prasa koncentrēties uz atsevišķiem spilgtiem stāstījuma elementiem. Tomass Manns kā izteiksmes līdzekli izvēlas moderno romānu, kas viņam dod iespēju, no vienas puses, episki plašā vārdu plūdumā krāšņi iztēlot Bībeles stāstu no sākta gala un pat vēl agrāk, no pašiem cilvēces pirmsākumiem līdz stāsta beigām, no otras puses, nepārtraukti ieviest atkāpes, komentārus, komentāru komentārus, ironiju. Rakstnieks cenšas stāstu tā iedzīvināt, ka lasītājam var rasties iespaids, ka nu viņš redz un saprot, kā tas toreiz tur notika, kaut, kā pats Manns piemetina, “patiesībā taču nekas tāds nebija bijis”. Aiz šķietamās ticamības arvien jaušams Tomasa Manna smaids. Lasītājs tiek ievilināts stāstā, bet reizē nepārtraukti no tā atkal izrauts, tiek uzaicināts pats līdzi domāt, iesaistīties argumentos, apsvērt piedāvātā varianta iespējamības “par” un “pret”.

Atšķirības ir arī attiecībā uz Bībeles stāstu. Romāna rakstnieks savās 1500 lappusēs cenšas sekot Vecās derības stāsta līnijai, to plašā vārdu plūdumā izgreznot un iedzīvināt. Reizē viņš stāstu papildina ar citu tautu un kultūru mītiem. Ebreju, babiloniešu, ēģiptiešu un sengrieķu mitoloģija savijas raibā kamolā, tādējādi parādot līdzības dažādās kultūrās un reliģijās, uzsverot tajās kopīgo humāno, cilvēcīgo stīgu. Dzejnieks turpretī izmanto tikai atsevišķas Bībeles stāsta detaļas, papildinot tās ar pilnīgi jauniem tēliem un tēmām. Visspilgtāk tas izpaužas Dinas tēla ieviešanā, kā arī trešā cēliena Ēģiptes galma dialogos. Rainis necenšas skaidrot vai atdzīvināt Bībeles stāstu, viņš to ņem par pamatu ļoti personīgai drāmai, kurā parādās daudzi viņa lolotās jaunās humānās reliģijas elementi. Reizē tas viņam dod iespēju izcīnīt savu paša iekšējo cīņu un noskaidrot savas attiecības ar “saviem brāļiem”. Viņa darbs ir dziļi personīgi pārdzīvots un izdzīvots, bet reizē tur tiek risināti tādi dziļi vispārcilvēciski, mūžam aktuāli jautājumi kā cīņa starp fizisko varu un mīlestības spēku, kā attieksme pret ļaunumu, kā atriebība un taisnība.

Tomasa Manna tēlotais Jāzeps piedzīvo pastāvīgu attīstību un izaugsmi. Romāna sākumā mums stājas pretī Jāzeps kā skaists, iedomīgs un pat bezkaunīgs patmīlis, kas uzskata, ka ikvienam tas jāmīl, un jāmīl pat vairāk nekā sevi pašu. Viņš jūtas kā pasaules centrs un domā tikai par sevi. Viņš nespēj iejusties citos cilvēkos, vismazāk savos brāļos, un tādējādi izraisa savā apkārtnē pretestību un naidu. Raiņa drāmā jaunais septiņpadsmitgadīgais Jāzeps ir it kā jau sasniedzis zināmu brieduma pakāpi, kas jo sevišķi parādās sarunā ar tēvu Jēkabu, pārspriežot mīlestības un fiziskā spēka attiecības. Atšķirībā no Bībeles Jēkabs apstiprina Jāzepa izredzētību (“Lai notiek Dieva prāts caur tavu roku”, “Viņš arī tavu krēslu augstu cels, i tev ir lemts vēl kļūt par lielu ganu”.) un tādējādi apstiprina un pastiprina Jāzepa lielumu. Un vēl jo vairāk to dara Dina, kas dod Jāzepam visu savu mīlestību, kas nes Jāzepam visu Izraēļa sievu svētību un beigās upurē pati sevi, lai Jāzeps varētu augt, iegūt dievišķumu un lai varētu piepildīties viņas vārdi: “Ar svētību no debess esi svētīts, ar svētību no zemes un no krūtīm” (..) “Būsi zemē debess valdnieks.” Dina dod Jāzepam visu savu esību, kaut zina un jūt, ka Jāzeps (/Rainis?) pats nespēj mīlēt, kaut labprāt teorētiski prāto par mīlestību. Tādējādi drošināts un stiprināts, Jāzeps ar mierīgu prātu tuvojas bedrei. Viņš nebaidās bedres, jo zina, ka “nāks saules sūtņi, spārnus klās zem kājām, un spēcīgs celšos es uz sauli augšā”.

Pilnīgi citāds ir Tomasa Manna Jāzeps. Dziļā, drūmā bedre ir Jāzepa lūzuma, iekšējās skaidrošanās, izaugsmes un brieduma punkts. Bedre ir atskates punkts, atskats uz sevi, uz visu savu līdzšinējo dzīvi, uz brāļiem, uz tēvu. Bedrē Jāzeps apzinās savas kļūdas, savu vainu arī iepretī brāļiem. Tomass Manns lasītājus ievelk līdzi bedrē, ļauj sākumā uzklausīt Jāzepa vaimanas un savu taisnošanos, savus centienus iežēlināt brāļus, bet tad iestājas klusums, un mēs tiekam ievilkti vēl dziļāk bedrē, varam līdzi dzīvot Jāzepa jūtās un domās, turklāt “īstākās rosījās kur zemāk, un it kā šo citu — īstāko ēnas vai basi vēl zem tām, līdzīgi dzīļu ūdeņiem, virmoja vēl kādas īstākas, un tas viss atgādināja viļņojošu vertikāla salikuma skaņdarbu, kura augšējā, vidējā un apakšējā balsvedība vienlīdz nodarbināja prātu.” Šeit parādās Freida zemāko slāņu psiholoģijas elementi un pārdomas. Kamēr beigās Jāzeps sajūt un saprot arī savu paša vainu iepretī brāļiem: “Ak Dievs! Brāļi... Cik tālu viņš tos novedis! Jo viņš saprata, ka pats tos tiktāl novedis, daudzkārt nepiedodami kļūdīdamies aiz pieņēmuma, ka ikviens mīl viņu vairāk par sevi pašu, — pieņēmumu, kuram gan bija, gan arī nebija īsti ticējis, bet pēc kura bija vadījies un kurš — to viņš apjēdza pavisam skaidri un nešaubīgi — novedis viņu bedrē.”

Jāzepa bedres piedzīvojums Tomasam Mannam nozīmē vēl vairāk. Jāzepam trīs dienas jāpaliek bedrē, tikai tad viņš tiek izglābts, pēc trim dienām viņš atgūst jaunu dzīvi, ceļas augšā no miroņiem. Raiņa Jāzeps nonāk bedrē ar skaidru apziņu par savu izglābšanu, turpretī Manna Jāzeps vispirms pārdzīvo nāves bailes un ciešanas, iziet iekšējās skaidrošanās ceļu un tikai tad nonāk pie nojausmas par jaunu dzīvi. Šeit parādās paralēles ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Tomass Manns pats saka: “Jāzeps ir viens no tiem, kas aizsteidzas laikam priekšā, kristietis, kas piedzimis pirms kristietisma, “īstā ceļa neīstā gājēja” mītisks prototips.” Tomass Manns Vecās derības stāstā ienes Jaunās derības kristīgās mīlestības un piedošanas motīvus, jeb otrādi — parāda Vecajā derībā jau pastāvošos Jaunās derības elementus.

Un vēl — Jāzeps romānā tiek salīdzināts arī ar babiloniešu mitoloģisko dievišķīgo būtni Tamucu, kurš, tāpat kā Kristus, tika upurēts un uzvarēja nāvi. Tomass Manns savirknē dažādu tautu mitoloģiju un reliģijas, uzrādot kopīgās saknes, kopīgos humānisma elementus, kas jaunu nozīmīgumu iegūst tieši mūsu laikos, kad atkal saasinās reliģiju un kultūru cīņas.

Beigu beigās Tomasa Manna bedres attēlojums noved arī pašu lasītāju pie bībeliskā jautājuma — vai cilvēkam vajadzīgas bedres, vai viņam jānokļūst bedrē, lai varētu augt, sasniegt briedumu un dziļāku sapratni par savu esību? Vai bez bedres iespējams nonākt pie atklāsmes par dzīves jēgu? Vai bedre piederas pie katra cilvēka augšanas ceļa?

Romāna trešā daļa “Jāzeps Ēģiptē” episki plašā tēlojumā parāda Jāzepa ceļu uz varas un slavas augstumiem, pa ceļam tik dziļi iestrēgstot mīlas dēkās, ka šo trešo daļu var uzskatīt arī par mīlas romānu. Drāma pārlec šo tapšanas un vēlreizējas klupšanas ceļu un parāda Jāzepu, kad tas jau sasniedzis kalngalu.

Ceļš uz Ēģipti gan romānā, gan drāmā ārēji simbolizē ceļu uz augstāku civilizācijas pakāpi. Tomēr arī šeit pastāv būtiskas atšķirības starp Manna un Raiņa redzējumu. Romānā Jāzeps gan ierauga Ēģiptes varenību, krašņumu, piramīdas un sfinksu (ar jau toreiz nolauzto degunu) un tomēr Jāzepa izpratnē ceļš no Kānaānas uz Ēģipti bija “ceļš uz leju”, par kuru jau runāja viņa tēva mājās kā “Lejzemi”, “Dubļu zemi” jeb augstākā civilizācijas pakāpē sastingušu “mirušo valstību”. Būtiska šeit ir Jāzepa Dieva izpratne — Ābrāma atrastais Viendievis, viņa godība Jāzepam šķita nesalīdzināmi augstāka nekā Nīlzemē pastāvošā zvēru, saules un zvaigznāju pielūgšana. Tātad romānā Jāzeps iet uz “Lejzemi” apziņā, ka viņu pavada Ābrāma Dievs. Un nekādi Ēģiptes brīnumi viņu nespēj novērst no tēvu ticības, tieši pretēji — šī ticība viņu uztur un dod viņam spēku izciest arī Ēģiptē piedzīvotās likstas un bedres un pacelties varas augstumos. Raiņa Jāzeps turpretī Ēģiptē šķiet pilnīgi atmetis sava tēva un sentēvu Dievu un atpakaļraugoties viņam pat liekas, ka ēģiptiešu “Re, mans tēvs, no bedres mani cēla un saulei atdeva”. Un vēl — Ēģiptē mēs nesastopam izaugušu, nobriedušu Jāzepu, kurš sevī nestu kaut daļu no tās svētības un mīlestības, kuru Dina viņam deva. Nē, tieši otrādi — mēs ieraugām saīgušu, naida pilnu Jāzepu, kas tīko pēc atriebības un ja ne atriebības, tad vismaz pēc taisnības. Un atšķirībā no pirmās daļas, kur Jāzeps vēl ir tas, kurš aizstāv, kaut arī tikai vārdiem, mīlestības spēku, Ēģiptē nevis Jāzeps, bet gan ēģiptieši — viņa sieva Asnāte un virspriesteris Potifers pārstāv ētiku, kas daudzos elementos sasaucas ar kristīgo ticību un Kalna sprediķa ētiku. Kad Jāzeps nepārstājis vaimanā, ka viņš ir ievainots, ka viņam pāri darīts, virspriesteris viņam saka: “Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels! Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs! Un citu nesamin, jo tu to spēj! Bet pacel citu, un tu celsies pats.” Un uz Jāzepa jautājumu “Ko man darīt?” Potifers atbild: “Kas vairāk pazemots, kā cilvēks drīkst, tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.” Atbildot uz Jāzepa atriebības alkām, Asnāte saka: “Tu pazemojies pats, tiem atriebdams. Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini.” Un Jāzepa alkām vismaz pēc taisnības Asnāte liek pretī: “Tā taisnība ir nāve.” Un atkal sievietei, šoreiz Asnātei jāmāca Jāzeps mīlēt: “Kas sevi mīl un savu taisnību, tas visu pasauli sev dara šauru, no sevis atstumj nost, — līdz paliek viens.” Bet Jāzeps (/Rainis?) nespēj mīlēt atsevišķu cilvēku — “Es cilvēces”. Šinī Raiņa paša iekšējā cīņā mēs sastopamies ar pārdomām, kas bijušas un ir aktuālas no cilvēces pirmsākumiem līdz šodienai.

Tomasa Manna Jāzeps saviem brāļiem netuvojas ar īgnumu, bet gan ar prieku un sava paša vainas apziņu. Vēl vairāk — viņš sagaida brāļus ar apziņu: “Tie ir tie paši, kuriem man jāpateicas par savu veiksmi un dižumu te, Lejzemē!” Tomasa Manna Jāzeps gan neatsakās no brāļu pratināšanas un svētās spēles ar saviem brāļiem, bet ne tik daudz iz atriebības alkām, kā vairāk lai izpildītu Dieva gribu, lai notiktu tā, kā Dievs to paredzējis, “lai nesamaitātu stāstu”.

Romāns beidzas ar tēva Jēkaba bērēm, kur brāļi Jāzepam vēlreiz lūdz piedošanu un Jāzeps (/Tomass Manns) mums atbild: “Lūgdami man piedošanu, jūs, redzams, neizprotat stāstu, kurā mēs esam. Tas nav pārmetums. Cilvēks itin labi var piedalīties notikumos, kurus pats neizprot. Varbūt tam tā arī jābūt, un nosodāmi ir tas, ka es mūždien pārlieki skaidri izpratu spēli, kurā darbojos līdzi. (..) Tā kunga pasargātam — man brēcoši negatavam, pienācās jūs gundīt uz ļaunu: pēcāk, tiesa kas tiesa, Dievs iegrozīja ļaunu par labu, likdams man paēdināt daudz ļaužu, tā ka tomēr tapu cik necik gatavs. Bet ja runa ir par piedošanu mūsu, cilvēku, starpā, tad es esmu tas, kuram jānolūdzas, jo jums bija jātēlo ļaundari, lai notiktu tā, kā tiešām notika.” (..) “Tā viņš mierināja brāļus, un viņi smējās un raudāja visi kopā, un tie vienpadsmit izstiepa rokas pret Jāzepu, kurš stāvēja viņu vidū, un pieskārās viņam, un arī viņš apmīļoja ceļos slīgušos. Un tā beidzās jaukā leģenda un Dieva sadoma par Jāzepu un viņa brāļiem.”

Šāds vieglums un rotaļāšanās ar valodu, šāda ironijas pilna spēle un izpratnes pilna pieeja saviem brāļiem Rainim būtu pilnīgi neiedomājama — pārāk dziļš ir Raiņa paša savainojums un sāpe par izjusto pāridarījumu, lai viņš varētu no sirds piedot saviem brāļiem vai pat tuvoties tiem ar paša vainas apziņu. Raiņa Jāzeps gan salabst ar brāļiem, bet tikai lai tūdaļ no viņiem attālinātos un atkal kļūtu liels un varens un pat vairāk, lai paceltos dievišķos augstumos — “es mirdams nemiršu”, lai nāktu saskaņā ar Visumu: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast. Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru, tur nebūs sienas vairs starp — es un cits, starp — taisnis, netaisnis, starp būt un nebūt.” Šinī pasaulē Rainim to piedzīvot nebija lemts.

… Rainis un Tomass Manns — divi Eiropas gara milži, kas spējuši pacelties pāri nacionālām robežām un atstājuši mums divus humānisma caurstrāvotus Jāzepus, kuri gan daudzās plāksnēs stipri atšķiras un tomēr arvien no jauna savstarpēji sasaucas. Kaut viņi savā dzīvē nesatikās, mēs, Kirstena Huperca un es, gribētu teikt paldies par iespēju abus autorus un abus darbus vismaz šeit mazliet satuvināt. Reizē mēs gribētu izteikt cerību, ka tas ir tikai sākums tālākejošam savstarpējam iepazīšanās procesam.