Par mūsu izglītības konkurētspēju

Izglītība kā pamats darbaspēka konkurētspējai ES kontekstā — šādi bija definēts jautājumu loks jau trešajai sabiedriskajai apspriedei, kura domāta sabiedrības līdzdalības veicināšanai Eiropas integrācijas procesos un kura noritēja trešdienas, 17.oktobra, vakarā viesnīcā “Reval Hotel Latvija”. Diskusiju ierosināja un rīkoja “Eiropas kustība Latvijā”, kas tādējādi cenšas veicināt patstāvīga un publiska dialoga veidošanos starp valsts pārvaldi un sabiedrību par Latvijai būtiskiem jautājumiem, valstij integrējoties Eiropas Savienībā. Apspriedes dalībnieki ir “Eiropas kustības Latvijā” izveidotā sabiedriskā Eiropas integrācijas padome un valsts varas pārstāvji. Aplūkojamām problēmām var sekot līdzi visi interesenti, gan tieši piedaloties diskusijā, gan klausoties to translāciju radio.

Kāda ir Latvijā iegūstamās izglītības konkurētspēja gan vietējā darba tirgū, gan ārpus valsts robežām — tas bija viens no galvenajiem jautājumiem, uz ko ceturtdien mēģināja rast atbildes apspriedes dalībnieki. Uzņēmējs Juris Binde, Sabiedriskās Eiropas integrācijas padomes loceklis, SIA “Latvijas mobilais telefons” prezidents pauda Latvijas uzņēmēju viedokli un visnotaļ kritisku vērtējumu par valsts izglītības sistēmu un tās galaproduktiem — cilvēkiem, kam būtu jāsāk strādāt vai jāmācās tālāk reālas konkurences apstākļos. Galvenais uzņēmēju pārmetums valsts varai bija par izglītības neatbilstību šodienas darba tirgus prasībām, par Latvijas izglītības sistēmas sarežģīto struktūru un tās dažādu pakāpju līmeņu nesavietojamību, par dokumentu un konkrētu rīcības plānu neesamību valsts tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai. “Ir tikai dažādi projekti un daudzas koncepcijas, kuru izstrādei iztērēti līdzekļi, bet nav rīcības plānu, kam sekotu konkrētas darbības. Uzņēmēji vēlas sagaidīt no valdības ko vairāk par prioritāšu definēšanu.”

Lai arī Ekonomikas ministrijas pārstāvis paskaidroja, ka Valsts tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības koncepcija gan jau pārtapusi valdības apstiprinātā stratēģijā, no diskusijas dalībnieku argumentiem izrietēja, ka joprojām gan izglītības darbinieki, gan darba devēji nespēj paredzēt, kādas nozares Latvijā būs prioritāras pēc vairākiem gadiem, kādā virzienā attīstīt ražošanu, kādu profesiju pārstāvji būs visvairāk nepieciešami.

Taču, lai darba devēji spētu formulēt savas prasības izglītības iestādēm un veikt atbilstošu pasūtījumu speciālistu sagatavošanai, ir skaidri jāzina valsts attīstības tendences ne tikai tuvākajā vai vidējā laikposmā, bet ilgtermiņā.

No uzņēmēju puses izskanējušie pārmetumi par vienotu standartu neesamību Latvijas izglītības sistēmā un Latvijas izglītību apliecinošo dokumentu vājo konkurētspēju ārvalstu izglītības iestādēs gan tika atspēkoti. Kā paskaidroja Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti, mūsu valstī ir vienotas prasības gan sākumskolas, gan pamata un vidējās izglītības pakāpē. Savukārt augstākajā izglītībā pastāv citi izglītības kvalitātes standarti — augstskolu un studiju programmu akreditācija. Par unificētu prasību sistēmu nevar runāt kaut vai likumdošanā noteiktās augstskolu autonomijas dēļ.

Tāpat nav korekts pārmetums par Latvijas diplomu un izglītības kvalitātes zemo konkurētspēju ārvalstīs. Latvijas izglītība ir salīdzināma un sastatāma ar citu valstu izglītības sistēmām, ja mūsu valstī ir iegūts valsts atzītas izglītības iestādes dokuments par noteiktas izglītības pakāpes ieguvi, problēmas turpināt studijas vai atrast darbu var būt tikai atsevišķos gadījumos un ir vairāk subjektīvas, nevis objektīvas.

Ceturtdien notikušajā diskusijā bija aicināti piedalīties arī Labklājības ministrijas pārstāvji, jo, kā tika uzsvērts, tikpat liela loma kā kvalitatīvas izglītības iespējām ir arī atbilstošai veselības aprūpei — konkurētspējīgs darba tirgū ir ne vien izglītots, bet arī psihiski un fiziski vesels cilvēks. No Latvijas uzņēmēju viedokļa lielākie trūkumi Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir neefektīva līdzekļu pārvalde, naudas trūkums, kam par galveno iemeslu ir nepietiekamais nodokļu iekasēšanas apjoms un tas, ka valstī nav konkrēta investīciju plāna 3 līdz 5 gadiem medicīnas tehnikas un iestāžu atjaunošanai. Šāds plāns nepieciešams pirmkārt ilgtermiņa medicīnas biznesa attīstībai.

Labklājības ministrijas speciālisti, atbildot uz jautājumiem, gan paskaidroja, ka veselības aprūpes administrācijai, par kuras uzturēšanai nepamatoti lielo līdzekļu daudzumu pārmeta uzņēmēji, tiek tērēti vien 2 procenti veselības aprūpes budžeta. Konkrēts rīcības plāns nav apstiprināts, jo vēl līdz šim nav valdības apstiprinātas stratēģijas veselības aprūpes sistēmas pārstrukturēšanai. Ir tikai koncepcija par veselības aprūpes sistēmas reformas prioritātēm, kura par tādām nosauc, pirmkārt, medicīnas pakalpojumu cenas noteikšanas kārtības izstrādi, otrkārt, veselības aprūpes institūciju sistēmas optimizāciju un, treškārt, no tās izrietošo secinājumu izdarīšanu par tehnoloģijām nepieciešamajām investīcijām.

Apspriedes dalībnieki runāja arī par pieaugušo izglītības problēmām un tā sauktās mūžizglītības veicināšanu mūsu valstī. Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības valdes locekle Anita Jākobsone, kas sniedza plašāku ziņojumu par šo tēmu, par galvenajiem šķēršļiem pieaugušo izglītošanās iespējām atzina Latvijas iedzīvotāju zemo ienākumu līmeni, īpaši Latvijas laukos, un valsts atbalsta trūkumu tām izglītības programmām, kas būtu paredzētas tieši nabadzīgajiem iedzīvotājiem. “Tikai nosacīti varam runāt par izglītības iespējām visiem mūsu valstī — ja ģimenē ienākumu līmenis uz vienu tās locekli ir 60 latu — minimālās algas līmenis —, tad bērnu iespējas iegūt augstāko izglītību ir visai ierobežotas, nemaz nerunājot par to, ka mācīties vai pārkvalificēties varētu arī pieaugušie.”

Dažādus izglītības un darbaspēka konkurētspējas aspektus uzsvēra arī tie, kas izteicās pie brīvā mikrofona. Savdabīgu problēmas rezumējumu sniedza bijušais izglītības un zinātnes ministrs, Saeimas deputāts Jānis Gaigals — apgalvojums, ka Latvijā ir daudz augsti kvalificēta darbaspēka, ir ilūzija un stereotips vienlaikus. Latvijas izglītības sistēma šobrīd nespēj dot konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai nepieciešamo produktu pietiekamā daudzumā. Savukārt valsts gan negrib, gan arī nespēj maksāt izglītības sistēmai par kvalitatīva produkta ražošanu. Valsts iedzīvotāji nespēj saražot vairāk, nespēj palielināt valsts kopbudžetu, jo trūkst darbaspēka modernās un perspektīvās tautsaimniecības nozarēs. Un savdabīgo noslēgto loku iespējams pārvarēt, vien kopīgi strādājot, nevis meklējot tikai otra neizdarības.

Liena Pilsētniece,  “LV” iekšlietu redaktore